Rīga +7°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
12
-
0
-
0
-
1
-
1
-
1
-
1
-
Orto klīnikas traumatologs ortopēds ar vairāk nekā 20 gadu praktisko pieredzi Dr. Andrejs Peredistijs stāsta gadījumu no prakses: 25 gadus vecai sievietei zem labā ceļa rēgojas it kā otrs celis, bet sāpēt sācis pirms gada pēc piezemēšanās uz pēdām pēc lēciena pāri samērā zemam nožogojumam. Vizuāli pēc šī lēciena celis nemainījās, bet kļuva sāpīgs: ir brīži, kad paciente celi nevar kustināt, dažkārt tas traucē mazāk, bet ir brīži, kad sāp visa kāja. Tad nevar nosēdēt. Kāju nemitīgi gribas taisnot vai pastiept. Arī garākus pārbraucienus, kad ilgstoši jāsēž,
nevar izturēt. Veidojums celī brīžam kļūst lielāks, tad atkal mazāks. Pēc ceļa apskates, magnētiskās rezonanses un konsultācijas ar radiologu Pēteri Līkumu secināju, ka tas ir pamatīgs bursīts. Iekšā ir daudz šķidruma. Pamatīgi sakairināta ceļa skriemeļa saite. Osguda–Šlatera slimība tā gluži nav. Osguda–Šlatera slimība ir pusaudžu kaite, kas beidzas līdz ar kaulu augšanu. Parasti ne vēlāk kā 18 gadu vecumā. Tas, kas notiek ar jūsu celi, ir šīs slimības sekas.
Uz laiku būtu jāierobežo slodze, tātad nedrīkst daudz kāpt pa trepēm, lēkt, daudz un ātri skriet.
Kad cilvēks aug, ceļa skriemeļa saite nestiprinās pie kaula kā pieaugušam cilvēkam, bet gan pie nelielas kaula saliņas – epifīzes. To dēvē arī par augšanas zonu. Augšanas procesā šī saliņa pieaug pie kaula. Augšanas zona ir ļoti jutīga pret lielām slodzēm. Ja bērnībā intensīvi sporto – lec, skrien –, šīs kustības traucē epifīzei piestiprināties pie kaula – tā nemitīgi tiek atrauta no stiprināšanās vietas.
Šajā gadījumā augšanas saliņa tā arī palikusi nepiestiprinājusies. Tā pārvērtusies trīs mazos kaula gabaliņos, kuri atrodas mīkstajos audos. Tiem tur nevajadzētu būt. Jebkuras kustības var izraisīt šo kauliņu pārvietošanos un savstarpēju saskaršanos. Tas viss rada un uztur pastāvīgu iekaisuma procesu, šķidruma jeb bursīta veidošanos punā zem ceļa locītavas un arī sāpes.
Risinājums bija pusaudža gados pārstāt sportot un ārstēt veidojumu, kas bija parādījies. Tad, visticamāk, šādu seku nebūtu. Šobrīd risinājums ir izoperēt trīs liekos kauliņus. Šāda operācija tiek veikta zem ceļa locītavas. Pati operācija nemaz nesāp. To veic ar spinālo anestēziju, padarot nejutīgu tikai operējamo kāju. Pēc operācijas 5–7 dienas jādzer pretsāpju zāles – neatkarīgi no tā, sāp vai nesāp, jo sāpes jāārstē, pirms tās kļūst jūtamas. Pēcoperācijas periods aizņems mēnesi, pusotru.
Šajā laikā būs jāveic vairāki vingrojumi, kas veicinās gan dzīšanu, gan kājas kustīgumu. Bet kopumā sāpes pēcoperācijas periodā nebūs lielākas kā šobrīd. Kad celis būs sadzijis, varēs sportot, staigāt, lēkt un skriet kā iepriekš. Tikai – vairs nesāpēs. Uz ceļa paliks rēta. Lai arī šuve ir kosmētiska un gandrīz divas nedēļas cenšamies ierobežot ceļa kustīgumu, tomēr šī ir ļoti dinamiska locītava, tādēļ rētas uz tās reti izveidojas gluži nemanāmas.
Kāpēc vēl pusaudzim var sāpēt ceļi?
- Tātad izplatītākais cēlonis ir Osguda–Šlatera slimība
Tad sāpes ir ceļa priekšpusē zem locītavas līnijas. Sportistiem, aktīviem bērniem biežāk tā rodas atspēriena kājai. Četrgalvainais muskulis (quadriceps femoris), kas iztaisno kāju ceļa locītavā, ir tonusā, tiek raustīta vieta, kur tas stiprinās, un veidojas iekaisums. Šim muskulim uz laiku jāierobežo slodze, tātad nedrīkst daudz kāpt pa trepēm, lēkt, daudz un ātri skriet. Bet nav arī tā, ka simtprocentīgi jāatsakās no skolas sporta stundām – drīkst darīt to, kas nesagādā diskomfortu. (Lai gan – ir arī ortopēdi, kas nākotnes veselības vārdā iesaka bērnam kādu laiku tomēr vispār nesportot.) Kad akūtu sāpju nav, vajag veikt mērenus četrgalvainā muskuļa stiepšanas vingrinājumus, lai to nedaudz atslābinātu (vienkārši sakot, lēnām vilkt papēdi pie dibena).
No fizioterapijas der ledus kompreses 3–4 reizes dienā (ja ir sāpes). Sildīt nedrīkst!
Pie stiprām sāpēm palīdz miers, un var lietot nesteroīdos pretiekaisuma līdzekļus. Parasti šī patoloģija sākas 10–12 gadu vecumā un beidzas, slēdzoties augšanas zonām ap ceļa locītavu, tātad ap 15–16 gadu vecumu, simptomi ilgst ne vairāk kā 2–3 gadus. Ja retos gadījumos kaut kādas sekas paliek uz visu mūžu, tas ir nedaudz palielināts un netraucējošs paugurs zem ceļa, kur stiprinās saite. Gadās arī, ka paugurs traucē, celis sāp. Ja pēc augšanas zonu slēgšanās rentgenā var redzēt brīvu kaula fragmentu, tā ir indikācija ķirurģiskai ārstēšanai.
- Otrs tipiskākais cēlonis – bērni vecumā no 12 līdz 18 gadiem var saslimt ar atslāņojošo osteohondrītu.
Tā ir slimība, kad locītavu izklājošais skrimslis atdalās no kaula virsmas, defekts locītavu virsmā. Tas var izraisīt locītavas deformāciju jau agrā jaunībā. Pusaudzim obligāti jāuztaisa rentgenuzņēmums, lai šo slimību laikus atklātu. Tas ir ļoti svarīgi, jo ārstēšana sākumstadijā ir efektīva, vēlāk – stipri apgrūtināta.
