Mūsdienu vecāku lielākais bieds – alerģija bērnam!

Šķiet, ka pēdējos gados alerģisku bērnu ir kļuvis vairāk. Vai patiesi tā ir? Vai mēs kā vecāki varam kaut kā ietekmēt to, vai mūsu bērns būs alerģisks vai nebūs. Un vai alerģija patiešām ir diagnoze uz mūžu? Saruna ar Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas alergoloģi Ievu Cīruli.
Alerģija
Ērika Bērziņa
Žurnāls Mans Mazais
17. jūlijs

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock

Vai alerģijas šobrīd ir vairāk izplatītas?

Nevarētu teikt, kavairāk izplatītas, jo darb anav trūcisarī pirms 30 gadiem, kad sāku strādāt par alergoloģi, un netrūkst arī šobrīd, bet agrāk nebija sastopams tik daudz smagu alerģisku reakciju uz pārtiku, kukaiņu kodumiem, tik daudzsmagu alerģiju pret daudzām lietām vienam cilvēkam. Tas, ka no maza daudzuma piena vai kripatiņas olaszīdainiskļūst ļengans, nevar paelpot, viss ir piepampis. Agrāk tā notika ārkārtīgi reti, tagad tik smagas alerģiskas reakcijas vairs nav retums. To atzīst visā pasaulē, ne tikai pie mums.

Kāpēc tā notiek?

Mūsu dzīvesveida dēļ. Dzīves kvalitāte uzlabojas, bet slimības mainās– daba nemīl tukšumu. Jā, mūsdienās, vairs nav mēra un baku, bet ir smagas alerģijas, audzēji, cukura diabēts jauniem cilvēkiem.Viss plūstun mainās. Tā diemžēl ir.Agrāk, piemēram, veciem cilvēkiem alerģiju tikpat kā nebija. Bet, tā kā cilvēks mūsdienās dzīvo ilgāk, alerģijas parādās arī lielākā vecumā.

Bet vai ir iespējams, piemēram, grūtniecības laikā kaut kā pasargāt gaidāmo bērniņu no iespējamās alerģijas?

Citus gēnus jau bērnam iedot nevar, katrs bērns ir tāds, kāds viņš ticis ieņemts. Taču liela nozīme ir videi un veselīgam dzīvesveidam. Topošajai māmiņai vajadzētu vairāk uzturēties svaigā gaisā, censties gatavot pašai, mazāk lietot sadzīves ķīmiju un dažādus kosmētikas līdzekļus.Mēs jau vairs neprotam bez tā visa dzīvot.Lai veļas mašīnā izmazgātu veļu, izmantojam nez cik līdzekļu, bet šī ķīmija jau kaut kur paliek– mēs to uzvelkam mugurā! Protams, no otras puses, tagad dzīvot ir kļuvis ērtākun vieglāk. Padomājiet, kādos apstākļos dzīvoja mūsu senči – viņiem nebija centrālās apkures, krāna ūdens, veļasmašīnas… Pēdējos simts gados mūsu dzīve ir ārkārtīgi mainījusies, to nevar noliegt. Mēs jau esam pieraduši pie šādas dzīves, mēs nemainīsimies, tādēļ mums vienkārši jābūt gataviem, ka ar alerģijām ir jāsadzīvo.

Reizēm mammas domā, ka grūtniecības laikā jāievēro strikta diēta, lai mazais nebūtu alerģisks, vai, gluži pretēji, jāēd visi produkti, lai bērniņš jau mammas vēderā pierod pie dažādības. Kā ir pareizāk?

Jā, ir jāēd viss, bet galvenais, lai tā būtu veselīga pārtika – svaigi kāļi, burkāni, bietes, āboli, bumbieri, plūmes, rieksti, arī piena produkti. Piens ir pārvērsts par lielu bubuli. Ja alerģijas nav, kāpēc lai mamma nelietotu uzturā piena produktus? 

Runā, ka arī pārāk tīra, sterila vide var veicināt alerģiju?

Jā, tā ir. Tādēļ bērni, kas dzīvo laukos, ir daudz veselīgāki nekā tie, kas dzīvo tikaiuz asfalta, uzsintētiskas, ar mīksto tepiķi klātas grīdas. Pilsētas bērniem nav nekādas saskarsmes ar zemi, tārpiņiem, mušiņām un citiemkukainīšiem, kas dzīvo dabā.Daudzi bērni vispār neko nezina no dabas pasaules. Kādas ir puķītes, kādas nezāles, viņi nekad to nav redzējuši, aptaustījuši, sajutuši…

Vēlir vecāki, kas, piemēram, domā: lai bērnam nebūtu alerģijas no kaķa spalvām, labāk to kaķi uzreiz atdodam kādam citam vai vedam uz laukiem…

Bet tas jau nepaglābj, jo iznāk tieši pretēji. Tie, kas dzīvo laukos, kur ir daudz dažādu dzīvnieciņu, dzīvas radībiņas, ir mazāk alerģiski nekā tie, kas ir paņēmuši kaķi un iespundējuši dzīvokļa četrās sienās. Tur zūd normālais dabas cikls – kaķis neiet ārā, dzīvo tikai iekšā, kaķa spalvas lido pa visām malām. Tā arī dzīvniekam ir nedabiska vide, nav normāli, ja sunītim ir jāvelk mētelītis vai kurpes, lai dotos pastaigā…

Bet kā vecākam, kuram ir pirmais bērns, saprast, ka pie vainasalerģija unir jādodas pie alergologa? 

Vispirms jākonsultējas ar ģimenes ārstu,kas palīdzēs saprast, vaibērnam ir vajadzīga speciālista palīdzība.Ja saprātīgā attālumā no mājām ir pieejams pediatrs, zīdaini labāk vest pie bērnu ārsta.Īpaši, jamazajam ir kādas veselības problēmas, ja viņš neaug pietiekami labi un kaut kasviņu traucēbūt laimīgam. Ja rodas aizdomas, ka mazajam ir alerģija, ārsts nosūtīs uz konsultāciju pie alergologa.

Kuras alerģijas bērniem ir visvairāk izplatītas? Vai pēdējo gadu laikā šajā ziņā kaut kas ir mainījies?

Tas gan ir palicis nemainīgi – agrīnajā vecumā vairāk ir izplatītas pārtikas alerģijas, kas izpaužas uz ādas un gremošanas problēmās. Bērnam augotlielākam, parādās elpceļu alerģijas, kas izpaužas kā iesnas, klepus, elpas trūkums. Ir pat speciāls apzīmējums – alerģiskais maršs –, jo alerģijas maršē uz priekšu pa cilvēka dzīvi un katrs solis ir citāds. Atopiskais dermatīts, ādas iekaisums, klepus ar sēkšanu, šķaudīšana, acu asarošana utt. Sākumā alerģija ir pret pārtiku, tad mājas putekļu ērcītēm, suņiem, kaķiem,pelējumu, pēc tam – pret ziedputekšņiem.

Vai tas nozīmē, ka alerģija ir diagnoze uz mūžu?

Alerģiju nevajag uztvert kā nolemtību uz mūžu. Tikai ap 10% bērnu piedzīvo tā saukto alerģisko maršu. 60% bērnu pārtikas alerģija pāriet jau pirmajā gadā, triju gadu vecumā – tie jau ir 80% bērnu, bet piecu sešu gadu vecumā – 95%. Bet arī tiem bērniem, kam viss ir labi, piemēram, skolas laikā pēkšņi var parādīties alerģija pret ziedputekšņiem – ar acu asarošanu, šķaudīšanu, deguna tecēšanu. Var būt arī gaišais periods, kad nekas nenotiek, bet tad pēkšņi atkal sākas – pat 20, 30 gadu vecumā pēkšņi var sākties ziedputekšņu alerģija. Tā, starp citu, ir jaunu cilvēku slimība.

Pret elpceļu alerģijām vislabāk var palīdzēt imūnterapija, kas ir viena no senākajām alerģijas ārstēšanas metodēm un balstās uz principu – pieradināt organismu pie alergēna. Cilvēkam nelielās devās dod to pašu vielu, pret ko viņam ir alerģija, mēģinot pieradināt, lai organisms nereaģētu uz to. Laikam ritot, nereti tas notiek arī pats no sevis, jo alergēns jau visu laiku ir kaut kur mums tuvumā. Imūnsistēma lēnām pierod. Tāpēc ir uzskats: ja bērnam ir alerģija pret pienu vai olām, pamazām var sākt dot termiski apstrādātu pienu vai olas, kur olbaltums karsējot tiek sašķelts, tā struktūra ir izmainīta, rezultātā tas kļūst mazāk agresīvs un organisma reakcija nav tik izteikta.

Bet ir arī uzskats, ka pārtikas alerģijas gadījumā jāievēro ļoti stingra diēta…

Strikta diēta vajadzīga tiem, kam bijušas dzīvībai bīstamas alerģiskas reakcijas. Bērni, kam no kripatiņas olas vai piliena piena iestājas anafilaktiskais šoks. Cilvēks tad var nomirt, un te nevar būt runa par pieradināšanu.

Vai eksperimentēt ar organisma pieradināšanu pie alergēna var arī vecāki paši?

Ja bērnam ir ātrā tipa dzīvībai bīstamās organisma reakcijas, nekādus eksperimentus veikt nedrīkst! To var darīt tikai stacionārā mediķu uzraudzībā, kur iespējams sniegt neatliekamo medicīnisko palīdzību. Ja ilgu laiku nav lietots, piemēram, piens, tad, atkal to pamēģinot, reakcija var būt ļoti smaga.

Kas ir anafilaktiskais šoks?

Ja bērns pirmo reizi apēd, piemēram, olu un pēc 15–20 minūtēm kļūst nemierīgs, sāk raudāt, smagi vilkt elpu, varbūt elpa kļūst sēcoša, ir pagarināta izelpa, viņš kļūst bāls un ļengans, var būt vemšana un caureja, bērns kļūst apātisks, reizēm pavisam ļengans. Ap lūpām rodas zilgana līnija. Kā tas beigsies, nevar paredzēt, tāpēc vienīgais risinājums – uzreiz saukt neatliekamo medicīnisko palīdzību. Kamēr ierodas mediķi, ja mājās ir kāds antihistamīna līdzeklis, var iedot to. 

Mūsdienās daudzas mammas meklē padomus internetā, ir dažādas diskusiju grupas un forumi, un tur viņas spriež arī par alerģijām un pārtikas nepanesību. Kā šie divi jēdzieni atšķiras un vai vispār atšķiras?

Šos jēdzienus bieži vien jauc, un šajā ziņā grēko arī ārsti. Alerģija ir imūnsistēmas paaugstināta reakcija pret vidē sastopamām dabiskām un nekaitīgām vielām, kuras imūnsistēma uzskata par organismam bīstamām. Nepanesības var būt dažādas, piemēram, organismā trūkst fermenta, kas šķeļ piena vai augļu cukuru. Ja par daudz saēdas vīnogas, burbuļo vēders, piemetas caureja, var būt slikta dūša, bet tas ir fermenta trūkuma dēļ, tajā nav iesaistīta imūnsistēma. Pārtikas nepanesības klīniskās izpausmes (piemēram, sarkani plankumi uz ādas, izsitumi, gremošanas traucējumi) var būt tādas pašas kā alerģijas gadījumā, bet cēloņi ir dažādi, un tos var noteikt tikai ārsts.

Ir pieejami arī dažādi asins testi, ar kuru palīdzību var pārbaudīt alerģiju uz dažādiem produktiem, un daudzi vecāki šos testus veic bez ārsta norādījumiem.

Jā, testi, ko piedāvā lielās laboratorijas, parāda, kādi pārtikas produkti, iespējams, var izraisīt alerģisku reakciju. Kas vēlas, protams, var tajā investēt naudu. Tomēr ir kaut kāds iemesls, kādēļ ārsts gadiem ir mācījies un krājis pieredzi. Ar šīm analīzēm nosaka imūnās sistēmas reakciju, bet jautājums ir, kā šos rezultātus interpretē un izvērtē. Tas nav tik vienkārši – ja analīze uzrāda lielu ciparu, tad cilvēkam pret šo pārtikas produktu ir alerģija. Tā tas nav! Katrai antivielai ir savs darbības mehānisms. Var būt, ka organismā ir milzīgs daudzums antivielu, taču nekādu klīnisku izpausmju nav. Jā, rezultāts var liecināt par paaugstinātu jutīgumu, bet tas absolūti nenozīmē, ka bērnam ir alerģija. Vienīgais objektīvais alerģijas rādītājs ir provokācijas tests, ko veic mediķu uzraudzībā.

Daudzi vecāki uzskata sevi par ļoti zinošiem un gudriem, atver internetu un domā, ka paši var visu izārstēt.

Protams, arvien populārākas kļūst dažādas alternatīvas ārstniecības metodes – homeopātija, Austrumu, Ķīnas medicīna utt. Ir dažādi brīnumlīdzekļi. Ja kādam tie palīdz, ja bērnam kļūst labāk un tas nekaitē viņa veselībai, tad, lūdzu, lietojiet! Es esmu tradicionālās medicīnas piekritēja. Klasiskā un vienīgā iedarbīgā alerģijas ārstēšanas metode ir imūnterapija, kad soli pa solim organismu ārsta uzraudzībā pieradina pie alergēna. Imūnterapiju izmanto elpceļu alerģiju ārstēšanā, jo no pārtikas alerģijām bērni lielākoties izaug. Bet pasaulē lēnām tiek veikti pētījumi, meklētas metodes imūnterapijai arī pārtikas alerģijas gadījumā.

Man ir strikts viedoklis arī vakcinācijas jautājumā.

Zinot, ka ir nomiruši mazi bērni, kas nav bijuši vakcinēti pret infekcijas slimībām, manuprāt, tā ir apgrēcība mūsu gadsimtā.

Citi varbūt man oponēs, taču esmu pārliecināta (ja runājam par profilaksi!), ka bērna nevakcinēšana nekādā ziņā nepasargā no alerģijas. Tāpat kā ilgstoša kāda pārtikas produkta nelietošana uzturā. Arī 100% krūts barošana nepasargā no alerģijām!

Bieži vien ādas problēmu ārstēšanai alerģijas gadījumā tiek izrakstītas hormonālās ziedes, daudzus vecākus tas satrauc – vai hormoni nevar kaitēt bērna veselībai nākotnē?

Kortikosteroīdi ir medicīnā plaši lietojami līdzekļi dažādu iekaisumu un imunoloģisku slimību ārstēšanai. Ir labi zināma gan to efektivitāte, gan iespējamās blaknes. Ārstu attieksme pret lokālo steroīdu lietošanu ikdienas praksē mēdz būt atšķirīga – no pārāk piesardzīgas līdz pārlieku aizrautīgai. Jā, kortikosteroīdiem ir savas blaknes, kā jebkurām zālēm, bet tas ir vienīgais līdzeklis, kas ārstē iekaisumu – vispārēji un universāli. Tos lieto visu alerģisko slimību gadījumos. Nekas tik labi nepalīdz, ja ir niezoši sarkani plankumi uz ādas. Kamēr medikamentu lieto, ir labi, bet, tiklīdz pārstāj, atkal parādās ādas problēmas. Taču speciālisti ne velti nosaka ārstēšanas plānu, piemēram, sākumā smēre jālieto divreiz dienā, pēc tam vienreiz dienā, tad reizi divās dienās utt. Ja alerģija tiek ignorēta un netiek mazināta, bojātajās vietās veidojas hronisks iekaisums un pat neatgriezeniski bojājumi – āda deformējas, strukturāli izmainās, veidojas ādas sabiezējumi, iekaisums iet dziļumā. Protams, ļoti svarīga ir arī ādas kopšana ikdienā. Vēl būtiski, cik stipra ziede tiek lietota (to izvērtē un nosaka speciālists). Piemēram, tā sauktie veco hormonu medikamenti iet dziļumā, uz ādas var veidoties gaiši plankumi, āda kļūst atrofiska, plāna, trausla. Jaunās paaudzes hormonu iedarbība ir tikai tur, kur ir iekaisums, un tiem nav tik lielu blakņu. Bet jebkurā gadījumā paši uz savu galvu nedrīkst lietot šādas ziedes vai medikamentus, kurus bez receptes var iegādāties ārvalstīs. Nedrīkst rīkoties tā, ka kaimiņiene savam bērnam smērē un es arī pamēģināšu. Ir jālieto tas, ko izraksta ārsts. Visiem medikamentiem ir plusi un mīnusi, bet, ja tos lieto pareizi un vietā, tas dos vēlamos rezultātus. Vēl jāņem vērā, ka pie šīm hormonālajām ziedēm nevar pierast, jo tās neiedarbojas uz centrālo nervu sistēmu, to iedarbība ir lokāla.

Atopiskais dermatīts un alerģija – vai tas ir viens un tas pats?

Tas var papildināt viens otru, bet var būt arī tāds atopiskais dermatīts, kam nav nekāda sakara ar imunoloģiskajiem mehānismiem. Tam pamatā ir iedzimts ādas defekts – paaugstināts ādas jutīgums uz nespecifiskiem kairinātājiem, ādas struktūras izmaiņas. Šādā gadījumā izšķiroša nozīme ir gan apģērbam, kas tiek valkāts, gan mazgāšanās līdzekļiem – lai nekas ādu lieki nekairinātu. Ļoti būtiska ir pareiza ādas kopšana: ja bērnam ir tāda gēnu kombinācija, ka āda jau kopš dzimšanas ir sausa un jutīga, obligāti ikdienā jālieto mitrinoši līdzekļi – dermatoloģiskā kosmētika, kas domāta jutīgas ādas kopšanai, speciālas zīdaiņiem domātas līdzekļu līnijas. Tādējādi tiek dziedētas mikroplaisas, pa kurām organismā iekļūst ārējās vides kairinātāji.

Alerģijai esot tiešs sakars arī ar bērna emocionālo stāvokli, vai tiesa?

Jā, tam noteikti būtu jāpievērš liela uzmanība. Pavisam klasisks piemērs – bērns, kurš ar raudāšanu un kliegšanu iet uz bērnudārzu, arī ļoti daudz slimo. Ja bērnam ir milzīgs stress, ka viņš ir prom no mammas, sākas veselības problēmas. Ja mazais dārziņā jūtas slikti, nav jābrīnās, ka bērnam ir elpceļu, vīrusu un infekciju izraisītas slimības, krītas imunitāte. Tāds pats iemesls ir neirodermītam un atopiskajam dermatītam. Tas viss ir stresa dēļ. Arī astmas lēkmes lielākiem bērniem, ja ir bail runāt klases priekšā un sāk trūkt elpas… Protams, tas viss iet roku rokā.

Vēl mani satrauc tas, ka, lai gan bērnudārzos un skolās ir medmāsas, viņām nav pieejami medikamenti, lai smagas alerģiskas reakcijas gadījumā bērnam sniegtu neatliekamu medicīnisko palīdzību.

Bet te izšķirošas var būt minūtes, pat sekundes. Bērns, kam ir alerģija no riekstiem, būs apēdis konfekti ar lazdu riekstu pildījumu, un viņam sāksies anafilaktiska reakcija; ja nav pieejama medicīniskā palīdzība, tas var beigties ļoti bēdīgi. Tādēļ iepriekš būtu jābrīdina personāls, audzinātājas, ka bērnam var būt šāda ātrā tipa alerģiska reakcija. Svarīgi, lai būtu pieejami medikamenti vai adrenalīna autoinjektors, lai cilvēkam palīdzētu, pirms ierodas neatliekamā medicīniskā palīdzība. Iespējams, cilvēkiem ar šādām smagām alerģiskām reakcijām vajadzētu valkāt, piemēram, speciālas aproces, lai apkārtējie zinātu, kā viņiem palīdzēt ārkārtas situācijās. Bērniem šādas smagas reakcijas nav tik izplatītas, tas pat nav viens procents pacientu, bet šādu bērnu kļūst arvien vairāk. Ir arī cilvēki, kam pieaugušā vecumā, piemēram, var iestāties anafilakse kukaiņu koduma dēļ. Pagājušajā gadā tā no lapsenes koduma nomira 21 gadu veca meitene. Ja būtu pieejama palīdzība, nekas tāds nenotiktu. Ļoti ceru, ka kaut kas mainīsies un sabiedrība būs labāk informēta, kā rīkoties šādās situācijās, jo no mūsu rīcības var būt atkarīga cilvēka dzīvība.

Mammu pieredze!

Stāsta Vaira Avota, mamma Elzai (4 gadi) un Mikum (1 gads); meitai ir alerģija pret ziedputekšņiem, pelējumu, kaķiem, putekļu ērcītēm, piena produktiem, kviešiem, glutēnu, kukurūzu, riekstiem; dēlam – alerģija pret piena produktiem, olām, riekstiem, soju, garnelēm.

«Jau septiņus gadus dzīvojam Meksikā. Meita pēc divu gadu vecuma sāka arvien biežāk slimot. Tā bija it kā parasta saaukstēšanās, kas vienmēr beidzās ar nopietnu vidusauss iekaisumu vai angīnu. Mājas aptieciņa izpletās milzu ātrumos, inhalatori kļuva par ikdienas sastāvdaļu, vizītes pie ārstiem šķita nebeidzamas. Apārstējot vienu kaiti, parādījās nākamā, bet iesnas meitai tā arī nekad nebeidzās. Pediatri to uzskatīja par normu un norakstīja uz emocijām, jo meita tikko bija uzsākusi bērnudārza gaitas.

Kad Elza slimoja, viņai naktīs bija klepus lēkmes, kuras pielīdzinājām astmas lēkmēm. Visi, īpaši pati meita, bija noguruši.

Tika lietots daudz medikamentu, un meitas veselība tobrīd nedaudz uzlabojās. Līdz pienāca rudens un viss sākās no jauna – klepus lēkmes īpaši izteiktas bija naktīs un fiziskas slodzes laikā. Līdzīgi simptomi parādījās arī dēliņam, kam tobrīd bija tikai pieci mēneši.

Mums izdevās atrast labu speciālisti, kura ir imunoloģe, alergoloģe un pediatre. Ārste informēja, ka alerģiju gadījumā, īpaši, ja alergēni ir vairāki, it kā vienkāršas hroniskas iesnas izraisa dažādus smagus iekaisumus un sekas, kas, atstājot visu pašplūsmā, var būt bīstamas. Ārste veica ādas analīzes, pārbaudot 50 biežāk sastopamos alergēnus, apmēram 50% bija pozitīvi. Sākumā mums, protams, bija šoks. Kā dzīvot bez tik daudziem ierastiem produktiem, kā izvairīties no vides alergēniem, kā sadzīvot ar alerģijām dārziņā, sabiedriskos pasākumos?

Vides alergēniem ārste piedāvāja imūnterapiju. Tās princips ir līdzīgs vakcīnai – vai nu injekciju, vai pilienu veidā organisms pamazām vairāku gadu laikā tiek pieradināts pie alergēna. Bērna vecuma dēļ izvēlējāmies pilienus, kas nozīmē, ka ik dienu jādzer noteikta deva alergēna. To darot, ir liela iespēja divu gadu laikā izārstēties pavisam, kā arī apstādināt jaunu alerģiju rašanos. Terapija ir maksas, taču daļu sedz privātā apdrošināšana. Pirmie uzlabojumi jāgaida vismaz 3–4 mēnešus, un pēc 6–7 mēnešiem vajadzētu būt ievērojamiem uzlabojumiem. Pārtikas alerģijām (rieksti, glutēns, piens, kakao un kukurūza) arī šobrīd notiek līdzīgas imūnterapijas izveide, tomēr tā nav pilnībā ne apstiprināta, ne droša. Tātad vienīgais risinājums ir diēta.

Ārste ieteica diētu uzsākt pamazām, lai pašiem ir emocionāli vieglāk, bet visu paveikt izrādījās daudz vienkāršāk, nekā likās. Nedrīkstēja ēst neko no noteiktajiem produktiem, liekot organismam aizmirst par konkrētiem alergēniem. Bet pēc laika – pa vienam produktam varēja mēģināt iekļaut ēdienkartē. Bija pirmssvētku laiks un meitas trešā dzimšanas diena, kad viņa pēdējo reizi ēda parastu kūku un saldumus. Vispirms iztīrīju visus pārtikas krājumus un virtuves skapīšus mājās, atdāvināju liekos produktus un sāku meklēt jaunas ēdienu receptes. Atklāju daudzus jaunus veikalus (īpaši vegānu, eko un specializētos) un sapratu, ka diēta ir iespēja ēst labāk un veselīgāk. Iespēju robežās alergēnus izslēdza visa ģimene. Atklāju, ka ir vieglāk un interesantāk ieviest jaunus ēdienus, nevis visam meklēt aizvietotājus. Arī bērnudārzā visi bija ļoti pretimnākoši. Meita pārsteidzošā kārtā bija gatava sadarboties, sākumā ļoti labi nostrādāja frāze – daktere neļauj! Centāmies ārpus mājas neēst to, ko meita nevar, vai uz pasākumiem ierasties ar identiskiem aizstājējiem tur pasniegtajiem ēdieniem. Uzlabojumi bija strauji. Elzai bija labāka apetīte, viņa sāka labāk gulēt, visiem uzlabojās garastāvoklis. Nākamo septiņu mēnešu laikā slimošanas samazinājās uz pusi, un šobrīd pēc vairāk nekā gada meitai iesnas ir pilnībā pazudušas. Vēl atlicis izmēģināt tikai piena produktus, kam ieviešanas shēma ir nedaudz sarežģītāka (apmēram 30 dienas ik dienu nelielās devās jādod piena produkti), pārējos produktus savā ēdienkartē varējām ieviest bez sarežģījumiem. Nepilna gada vecumā arī jaunākajam bērnam tika veiktas alerģijas analīzes. Dēliņam simptomi sākās daudz ātrāk, un arī viņam esam uzsākuši gan imūnterapiju, gan diētu citā alergēnu kombinācijā.

Sociālajā platformā Facebook esmu izveidojusi grupu Pārtikas alerģijas, kur aicinu vecākus dalīties pieredzē par speciālistiem un kopā meklēt padomus. Piekrītu mūsu alergoloģei, kura teica – nevajag izturēties pret alerģiskajiem bērniem kā nabadziņiem vai kā citādi žēlot, bet gan priecāties, ka vecāki ir atraduši alerģijas cēloni, ir noteikta diagnoze un problēma tiek risināta.»

 

Stāsta Linda Freimane, mamma Martai (8 mēneši) un Gustam Kristiānam (6 gadi); dēlam ir govs piena alerģija un glutēna nepanesamība:

«Viss sākās, kad dēliņš bija trīs mēnešus vecs. Viņš atgrūda pienu, uz ādas parādījās sarkani, sausi pleķīši, ūdeņainas pumpiņas. Nepalīdzēja neviena no aptiekās nopērkamajām ziedēm. Pēc vairākkārtējiem ārsta apmeklējumiem tika noteikta diagnoze – atopiskais dermatīts un govs piena alerģija. Parastais piena maisījums tika aizstāts ar kazas piena maisījumu, un tajā brīdī šķita, ka simptomi pazūd, bērnam kļūst labāk. Tomēr, kad sākām mazo piebarot, atkal sākās ēdiena atgrūšana, parādījās sausi pleķīši uz ādas. Devāmies pie alergologa, kurš, redzot, ka Gusts ir bērniņš ar īpašām vajadzībām, teica, ka man šie alerģiskie simptomi vienkārši ir jāpieņem un bērnam ar tiem jāsadzīvo. Šis bija ļoti smags posms manā dzīvē, jo par bērnu bija jārūpējas vienai. Devāmies arī pie dietologa, kurš ieteica lietot dažādas smēres. Rezultātā istaba izskatījās pēc aptiekas, man sāka zust spēki, un bērnam labāk nekļuva. Ap divu gadu vecumu dēlam tika noteikta diagnoze bronhiālā astma. Diagnozi noteica, neveicot nepieciešamās pārbaudes, turklāt bērns neklepoja, viņam nebija arī elpas trūkuma lēkmju.

Devu dēlam izrakstītās zāles, taču mana sirds bija nemierīga, neticēju, ka visi simptomi bijuši tikai astmas dēļ. Bijām laba speciālista meklējumos.

Kad beidzot tādu atradām, no alergologa saņēmām meklētās atbildes. Bērnam nebija bronhiālās astmas, bet tika noteikta diagnoze – govs piena alerģija un glutēna nepanesamība (vēl konstatēja problēmas ar aknām, tajās bija par daudz skābes, un herpesvīrusa infekciju). Dēlam tika izrakstītas zāles ar dabīgām sastāvdaļām, rekomendēta arī diēta. Ikdienā ēst gatavoju atsevišķi – dēlam un pārējai ģimenei. Brokastīs mazajam vārīju prosas vai griķu putru ar mandeļu pienu un gī sviestu, pusdienās – zupu, biezzupu vai dārzeņus ar gaļu, bet launagā – augļus, kazas jogurtu vai kazas biezpienu. Gatavojot pankūkas, izmantoju mandeļu pienu, olu vietā – banānu, kviešu miltu vietā – griķu miltus. Tagad dēls uzturā nedrīkst lietot kartupeļus, kukurūzu, rīsus, bet pēc iespējas vairāk ēdienkartē jāiekļauj zivis. Pie šiem principiem turamies, un ir jūtami uzlabojumi, dēls beidzot arī pieņemas svarā. Gustam ir noteiktas vairākas smagas diagnozes, un man sāp sirds, ka nevaru palutināt dēlu pat ar vienkāršiem, gardiem ēdieniem. Tomēr mēs darām visu, lai dēls ikdienā justos labi, un no sirds ceram, ka ar laiku viss mainīsies uz labo pusi.»

 

Stāsta, Zane Spirģe, mamma Kristenai (7 gadi) un Kristoferam (5 gadi); meitai ir alerģija uz dažādiem kviešu produktiem, jutīga āda, atrodoties sausā gaisā vai pavasarī, kad tuvumā putekšņi; dēlam – alerģija no putekļiem un pelējuma.

«Abi bērni jau kopš dzimšanas ir ļoti alerģiski. Ar jutīgu un niezošu ādu cīnāmies joprojām, īpaši ziemas periodā, kad telpās ir sausāks gaiss un ādai nepieciešama īpaša mitrināšana. Meitiņai zīdaiņa vecumā alerģija izpaudās kā sausi, sarkani pleķi uz sejas. Vēlāk, kad viņa jau sāka ēst tādu pašu pārtiku kā mēs, pieaugušie, alerģija izpaudās kā sausi sarkani pleķi locītavās. Apmeklējām dažādus speciālistus, alergologus un dermatologus, veicām dažādus testus, asins analīzes. Kristenai diagnosticēja alerģiju pret kviešu produktiem. Rekomendēja stingru diētu – pirkām speciālo maizi un makaronus bez glutēna. Uz bērnudārzu meitai devu līdzi rīsu galetes vai bezglutēna maizi, kas meitiņai īpaši negaršoja. Bija jāizvairās no cepumiem un saldumiem, kas viņai ļoti garšoja. Kādu laiku alerģija mazinājās un ādas stāvoklis uzlabojās, līdz sapratām, ka arī apkārtējā vide ļoti ietekmē viņas ādas stāvokli. Tiklīdz bērnudārzā sākās apkures sezona, meitai uz sejas bija sarkani pleķi, āda niezēja. Gaiss bija sauss, un telpas netika tik bieži vēdinātas, kā gribētos. Joprojām sezonāli ir jācīnās ar niezošu ādu, lai gan meitai jau ir septiņi gadi. Ziemas sezonā āda ir jāmitrina ar dažādiem krēmiem, eļļām, un tie laiku pa laikam jāmaina, citādi āda pierod un līdzeklis nesniedz vēlamo efektu.

Dēliņam jau kopš dzimšanas bija alerģija, taču bija grūti noteikt, no kā. Likās, ka alerģija ir gandrīz no visa, ko ēdu, tādēļ pārtraucu barošanu ar krūti aptuveni četru mēnešu vecumā. Kristoferam regulāri bija izsitumi uz ādas – sīkas pumpiņas pa visu ķermeni. Sākot piebarošanu, pediatrs ieteica izslēgt no ēdienkartes visus krāsainos dārzeņus – burkānus, ķirbjus, bietes u. c. Dēliņš uzauga, ēdot tikai kabačus un puķkāpostus, jo kartupeļi viņam negaršoja. Dēlam konstatēja alerģiju pret putekļiem un pelējumu. Mājās mums ir gaisa mitrinātājs, jo, tāpat kā māsai, arī dēlam ziemas sezonā pastiprinās ādas nieze. Pagājušajā gadā Ziemassvētku laikā dēls tā bija sakasījis ādu, ka sākās iekaisums. Āda nāca nost lieliem laukumiem, vietām bija jēla un sāpīga. Kristoferam bija jālieto antibiotikas un dažādas smēres. Tas bija ļoti mokošs laiks gan bērnam, gan man kā mammai. Ļoti pārdzīvoju, ka dēliņam šādi ir jāmokās, ka viņam sāp. Sapratu, ka man ir jābūt vēl piesardzīgākai un uzmanīgākai, pēc iespējas jānovērš visi apstākļi, lai tas neatkārtotos. Šobrīd jārēķinās ar to, ka, ejot ar bērniem ciemos, viņi saēdīsies dažādus gardumus, kas, iespējams, izraisīs ādas niezēšanu. Ziemas sezonā vēl vairāk jārūpējas par vidi apkārt, lai pēc iespējas samazinātu visus alerģijas riskus, un tas patiesībā nemaz nav tik viegli.»

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs