Kā cilvēkam un viņa mājdzīvniekam nesaslimt ar kopīgām slimībām

Infekcijas slimības
Ārija Lipska
2. aprīlis

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Lielākā daļa pasaulē zināmo infekciju un parazītorganismu izraisīto slimību pieder tieši cilvēku un dzīvnieku kopīgo slimību grupai. Šādu slimību ir simtiem, un par to seno izcelsmi liecina jau cilvēces pirmās rakstiskās liecības, piemēram, Ēģiptes papirusi, Bībele, indiešu vēdas, sengrieķu un seno romiešu sacerējumi. Mums – mērenās klimatiskās joslas iedzīvotājiem – ir paveicies ar aukstām ziemām un salu, jo siltajās zemēs, kur mikrobi neizsalst, kopīgo slimību saraksts ir krietni garāks.

Plašāk par gadījumiem, kad cilvēks inficējas ar populārāko mājdzīvnieku slimībām, stāsta veterinārārste JEĻENA SEMJONOVA.

Vairāk nekā 90 parazītorganismu var dzīvot gan dzīvnieka, gan cilvēka ķermenī, bet, lai cilvēks inficētos, jābūt trim priekšnosacījumiem:

  1. jābūt infekcijas perēklim (dzīvniekam, kas ir slims, pārslimojis konkrētu slimību vai ir slimības pārnēsātājs);
  2. infekcijas nodošanas mehānismam (piemēram, dzīvnieks iekož cilvēkam);
  3. organismam, kuram infekcija tiek nodota, jābūt pret to uzņēmīgam (piemēram, sakostajam ir vāja imunitāte).

 

Kāpēc cilvēks saslimst ar cilvēku–dzīvnieku kopīgajām slimībām?

  1. Pirmais cēlonis ir nenovēršams – cilvēks kontaktējas ar savu mājdzīvnieku, glauda, mīļo, bučo un apkopj to.

    Tā ir normāla suņu, kaķu, jūrascūciņu un citu mājdzīvnieku saimnieku rīcība. Ja dzīvnieks ir vesels, saimniekam ir maz iespēju inficēties, tomēr ar šādu varbūtību jārēķinās, jo daudzas slimību izraisošas baktērijas un sēnītes pārnēsā arī veselie dzīvnieki. Nav bieži gadījumi, kad infekciju iegūst saimnieks, kam ir kāda atklātu brūce, glaudot savu suni vai kaķi, bet daudz biežāk pie slimību izraisītājiem var tikt, bučojot mīluļa degunu vai, ja lūpām pieskaras dzīvnieka mēle.

    Kāda veterinārārste sarunā ar draudzeni dermatoveneroloģi reiz pajokojusi – ārstējot dzīvniekus, viņa nevar iegūt seksuāli transmisīvās slimības… Nav tiesa! Daudzas papagaiļu sugas (to skaitā – viļņainie) ir sifilisa un hlamidiozes ierosinātāju nēsātāji, tas nozīmē: ja saimnieks putnu baros vai dzirdīs no savas mutes (izrādās, tā darot diezgan daudzi), viņš caur papagaiļa siekalām var inficēties gan ar sifilisu, gan hlamidiozi, gan salmonelozi un citām slimībām.
  2. Otrs cēlonis – lielākā daļa slimību uzliesmo tikai novājinātā organismā.

    Tas nozīmē – ja dzīvnieku bučos cilvēks ar stipru imunitāti, viņš, visticamāk, nesaslims vai arī kaiti izslimos vieglā formā. Cits piemērs: ja vienam no ģimenes dzīvniekiem tiek konstatēta tā sauktā kailā ēde, citi ģimenes dzīvnieki un cilvēki, kas kontaktējas ar slimo, ja viņiem ir spēcīgāka imunitāte, var nesaslimt. Tāpat kā ar cilvēku slimībām – daudzreiz ar vīrusu slimo tikai viens ģimenes loceklis, bet pārējie, kas ar viņu dzīvo vienā telpā, nesaslimst. Tiesa, pat spēcīgam organismam var būt uzņēmība pret konkrētām slimībām.
  3. Trešais cēlonis  higiēnas un dzīvnieku turēšanas noteikumu neievērošana.

    Atgriežoties pie tēmas par kailo ēdi, jāuzsver: ja saslimušajam dzīvniekam ļauj kailās ēde sporas kaisīt pa visu apkārtni un dzīvoklis netiek atbilstoši tīrīts, slimības ierosinātājas sēnītes sporas saglabāsies ilgu laiku, un kāds ar tām agri vai vēlu inficēsies (piemēram, kaimiņiene).

    «Mājdzīvnieku turēšanas noteikumi radīti ne jau tādēļ, lai cilvēkiem sarežģītu dzīvi, bet tieši pretēji – lai atvieglotu,» piebilst Jeļena Semjonova. «Līdz turēšanas noteikumu izstrādāšanai cilvēki ir gājuši miljonu gadu, visu novērojuši, pierakstījuši un savas zināšanas nodevuši nākamajām paaudzēm. Ir teiciens: humānie ārsti ārstē cilvēkus, bet veterinārārsti – visu cilvēci. Visi noteikumi, kas attiecas uz dzīvnieku veselību un higiēnu, pasargā cilvēkus no dažādām slimībām. Piemēram, piečurāta kaķa vai jūrascūciņas kastīte jātīra ne jau tāpēc, ka šiem dzīvniekiem tādā nepatīkami nokārtoties, – urīns paaugstina amonjaka daudzumu gaisā, kas negatīvi ietekmē gan dzīvnieka, gan saimnieka elpošanas sistēmu. Ir bijuši gadījumi: cilvēki domājuši, ka ir saaukstējušies, taču patiesībā vainojami bija izgarojumi no kaķa kastes. Īpaši bīstami tas ir alerģiskiem cilvēkiem. Lai higiēnas noteikumi tiktu pilnībā ievēroti, mājdzīvnieku un putnu izkārnījumu kastes vajadzētu tīrīt ar gumijas cimdiem.»
  4. Ceturtais cēlonis (arī daļēji attiecas uz higiēnu) – kaķu, suņu, jūrascūciņu, šinšillu, trušu un sesku ņemšana gultā.

    Var teikt – tā jau ir kļuvusi par stabilu dzīvnieku saimnieku tradīciju. Puse nelaimes ir netīrumi, ko dzīvnieks atstāj uz palaga, bet īsta problēma ir dzīvniekiem un cilvēkiem kopīgie zarnu parazīti, piemēram, cērmes. Tiesa, šajā ziņā bīstamāki ir zālēdāji, kā jūrascūciņas un truši, bet zarnu parazītu oliņas var izkaisīt arī kaķi, kas medī peles, kuras savukārt ir apēdušas augu, uz kura bijušas zarnu parazītu oliņas. Cilvēka acs nav spējīga pamanīt, ka no kaķa dibentiņa izlien mikroskopiski tārpiņi un, nonākot uz grīdas vai palaga, tūdaļ ieņem aizsargformu – pārvēršas mazos, cietos smilšu graudiņos.

    Kā pie zarnu parazītiem var tikt jūrascūciņa, kas nekad mūžā nav spērusi kāju ārpus sava būra? Graudēdājiem jeb zālēdājiem parazītu oliņas parasti tiek atnestas kopā, piemēram, ar dārzā izrautu un nemazgātu burkānu vai zaļumiem, pieneņu lapām, zāli.
  5. Piektais cēlonis ir pats bīstamākais – nelegāli jeb neoficiālā tirdzniecības vietā nopirkts slims mājdzīvnieks. No šāda mīlulīša var dabūt ne tikai ārstējamas slimības, bet arī trakumsērgu (no kaķiem, suņiem, žurkām un seskiem). Ja esi nelegāli nopircis dzīvnieku, steidzami dodies pie veterinārārsta, lai viņš to izmeklētu (ja esi nopircis žurciņu vai peli, vispirms apzvani klīnikas, lai noskaidrotu, kurās veic tik mazu dzīvnieciņu izmeklēšanu).

 

Cik bīstams ir mājas kaķis, kas tiek laists ārā?

Arī kaķim uz mēles, zobiem un zem nagiem var būt dažādas kaitīgas baktērijas, kas skrāpējuma vai koduma vietās var izraisīt sastrutojumu. Šīs baktērijas rada bīstamus iekaisumus arī pašiem kaķiem – ja kaķi sakož cits kaķis, zem šķietami mazas rētas var izveidoties pamatīgs strutu perēklis. Vēl ļaunāk, ja tas noticis vasarā – uz rētas var uzlaisties muša un tajā iedēt oliņas… Nedrīkst nepievērst uzmanību kaķu kautiņu rētām – dzīvnieks jāved pie ārsta, un visbiežāk, lai ievainojuma vietā nesāktos iekaisums, cietušajam tiek izrakstītas antibiotikas.

Kādās slimībās vari iedzīvoties, ja esi nelegāli nopircis vai atradis uz ielas mājdzīvnieku:

  • Žurka

Šie grauzēji bieži slimo un pārnēsā leptospirozi (plašāk par šo slimību bija rakstīts iepriekšējā ASTU numurā). Jeļena Semjonova atgādina: ne velti leptospirozi pat sauc par žurku slimību. To izplata arī pagrabu žurkas – naktī pāriet pāri ēdamgaldam un pačurā vai mazliet iegrauž maizīti un atstāj siekalas. Cilvēks no rīta to nepamana un brokasto… Žurkas var būt slimas ar trakumsērgu, var izplatīt jersiniozi, pārnēsāt citas baktērijas, sēnītes un vīrusus. Zooveikalos iegādātās žurciņas saimniekus neapdraud.

  • Jūrascūciņa

Šie grauzēji savus saimniekus var aplaist ar kailo ēdi, zarnu un pat ādas parazītiem – ir bijuši gadījumi, kad grauzēju utis ieperinājušās bērniem matos.

  • Mājas sesks

Dažreiz tirgojas nevis ar mājas, bet mazliet adaptētiem fermu seskiem. No tiem jābaidās vairāk nekā no nelegālām žurkām un jūrascūciņām, jo šie dzīvnieki saimnieku var inficēt ne tikai ar trakumsērgu, bet viņu siekalās un nagos mēdz uzturēties streptokoka un stafilokoka nūjiņas. Jāņem vērā, ka meklēšanās reizēs seski saimniekam var iekost vai viņu saskrāpēt un brūcē ievazāt pamatīgu infekciju. Ir bijuši gadījumi, kad saimnieka sakosto pirkstu mediķiem nācies amputēt. Seska skrāpējumu vai kodienu vietās mēdz rasties pamatīga tūska, jo limfai pret ievazātajiem mikrobiem sākas alerģiska reakcija. Cilvēkam ar šādām pazīmēm steigšus jādodas pie ārsta. Sesku skrāpējumi ir tikpat bīstami kā cilvēku un dzīvnieku kopīgā slimība, ko sauc par kaķu skrāpējumu slimību (par to lasi tālāk).

Kaķu skrāpējumu slimība

Šī slimība izplatīta visā pasaulē, biežāk novērota rudenī un ziemā. Cilvēkam to izraisa kaķa skrāpējums (arī kodiens), kas skar ne tikai asinsvadu, bet arī limfātisko sistēmu. Savukārt cilvēks, kurš saslimis ar šo slimību, nevienu inficēt nespēj. Kaķu skrāpējumu slimība vairāk bīstama maziem bērniem. Šo slimību var pārnēsāt arī klīniski veseli mazie grauzēji, suņi un pērtiķi.

Profilakse: neļauj kaķim skrāpēties vai kost (īpaši jāpieskata bērni, kas rotaļājas ar kaķi), nostiprini imunitāti.

Slimības, ko saviem saimniekiem var izraisīt papagaiļi

  • Biežāk novērotas: hlamidioze, salmoneloze, kampilobakterioze, jersinioze, Ņūkāsla slimība, alerģija.
  • Reti novērotas: tuberkuloze, kolibakterioze, roze, gripa, trakumsērga un citas retas slimības.

 

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs