Braukšu lasīt ogas uz Nīderlandi! Kas man būtu jāņem vērā?

Ir diezgan daudz cilvēku, kas atvaļinājuma laikā brauc uz ārzemēm sezonas darbos. Lasa mellenes, avenes un zemenes, novāc dārzeņu un augļu ražu, veic uzkopšanas darbus, strādā viesmīlības jomā. Skaidrojam, kur meklēt drošu informāciju par darba iespējām un kas noteikti jāņem vērā, pirms doties ceļā.
Noderīgi
Aiva Alksne
12. jūnijs

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock

Veidi, kā meklēt sezonas darbu ārzemēs, ir dažādi – var sekot draugu un paziņu aicinājumam doties līdzi, var lasīt sludinājumus, var sociālajos tīklos piesekoties firmām, kas piedāvā darbu ārzemēs, – pats svarīgākais, lai darba piedāvājums tiešām būtu drošs, stāsta Nodarbinātības valsts aģentūras EURES projekta vadītāja Latvijā Līga Baulfale.

Visdrošāk darba iespējas Eiropas Savienības un ekonomiskās zonas valstīs ir meklēt īpaši izveidotajā Eiropas darba mobilitātes portālā . «Tā ir Eiropas Komisijas administrēta interneta vietne, kur vienkopus atrodami oficiāli publicēti darba piedāvājumi, kas nāk no dalībvalstu nodarbinātības dienestu datubāzēm,» skaidro Līga Baulfale.

Piemēram, šobrīd te tiek piedāvātas 30 zemeņu lasītāju vietas Nīderlandē, Zviedrijā sezonas darbiem meklē virtuves strādniekus, telpu uzkopējus,  fotogrāfu, pārdevējas un citus darbiniekus.

Vācijā meklē kasieri un biļešu pārdevēju. Norvēģijā – pavārus, dārzniekus, stādu audzētājus, strādniekus lauksaimniecībā un lopkopībā, viesmīļus. Spānijā un Grieķijā – viesnīcu darbiniekus.

Vēl viens variants – skatīties, ko piedāvā privātās darbiekārtošanas firmas. Te noteikti būs plašāks sezonas darbu klāsts. Vispirms gan vajadzētu ielūkoties Nodarbinātības valsts aģentūras mājaslapas sadaļā Darbā iekārtošanas pakalpojumi un pārliecināties, ka attiecīgajai firmai ir izsniegta licence un tā tiešām var šādu pakalpojumu piedāvāt. Ja tiek lūkots pēc darba uz kruīza kuģa, tad licence jāpārbauda Latvijas Jūras administrācijas mājaslapā.

Mēdz būt gadījumi, kad paziņu lokā ir kāds, kas jau gadiem brauc, piemēram, lasīt zemenes uz Norvēģiju un aicina piebiedroties. Protams, iepriekš vienmēr ir jāsazinās ar konkrēto darba devēju un jāpārliecinās, vai tiešām ir brīvas vietas. Vērts pārjautāt, vai darba devējs arī tev, tāpat kā tavai paziņai, nodrošinās dzīvesvietu, un precizēt, cik daudz būs jāstrādā un cik varēs nopelnīt, citādi var sanākt, ka ar nopelnīto nemaz nepietiks iztikai un mājupceļam.

Obligātais mājasdarbs vienmēr!

  1. Pirms pieņemt darba piedāvājumu, vērts nepaslinkot un Nodarbinātības valsts aģentūras mājāslapas sadaļā Eures izlasīt informāciju par valsti, kurā iecerēts strādāt: kāds tajā ir darba likums (daudzviet ir arī atsevišķs likums par sezonas darbu); kādi dokumenti nepieciešami; vai ir jāpiereģistrējas; kas notiek ar nodokļiem utt.
  2. Noteikti vajadzētu sazināties ar darba devēju, lai visus neskaidros jautājumus, ja tādi rodas, pārrunātu pa tiešo.
  3. Lai gan bieži dzirdēts, ka mazkvalificētiem lauku darbiem angļu valoda nemaz nav jāzina, tā tomēr nav taisnība. «Ja cilvēks vēlas strādāt ārzemēs, svešvalodu zināšanas ir nepieciešamas. Darba devējs, kas atbildīgi izturas pret saviem darba ņēmējiem, noteikti to prasīs. Galu galā – ir jāprot izlasīt darba līgumu, vajadzības gadījumā jāspēj arī reģistrēt savu dzīvesvietu un piereģistrēties nodokļiem,» uzsver Līga Baulfale.
  4. Ja tiek izmantoti firmas pakalpojumi, jāatceras, ka tā par darba atrašanu nedrīkst prasīt samaksu. Tai ir jānoslēdz līgums ne tikai par sniegto darbiekārtošanas pakalpojumu, bet, pirms izbraukt no Latvijas, jāspēj piedāvāt arī pašu darba līgumu ar darba devēju.

    Tāpat firmai ir jāsniedz informācija gan par darba devēju, gan par darba nosacījumiem un samaksu, gan par dzīvošanas apstākļiem, lai cilvēks prombraucot varētu justies droši un viņam viss būtu skaidrs. Ja firma nelabprāt atklāj pilnu informāciju par darba devēju, tas vien jau liek būt piesardzīgiem.
  5. Vienmēr vajadzētu paturēt prātā, ka sezonas strādnieki visbiežāk tiek meklēti darbiem lauksaimniecībā, viesmīlības nozarē un rūpniecībā, kas pārsvarā tomēr ir fiziski smagi mazkvalificēti darbi. Pirms tiem pieteikties, vērts kritiski novērtēt savas iespējas – vai veselība ir gana stipra, vai būs spēks cilāt smagumus, visu dienu būt saulē, stāvēt kājās, rāpot vai tupēt utt.

 

Īpašais jautājums

Vai mans bērns vasaras brīvlaikā var strādāt ārzemēs?

Strādāt var braukt jaunieši, kas sasnieguši 18 gadu vecumu. Atsevišķu valstu likumdošana paredz, ka var tik nodarbināti arī jaunāki bērni, bet tad kādam pieaugušajam ir jāuzņemas par viņu atbildība. Darba devēji par aizbildņiem piekrīt būt ļoti reti.

Pieredzes stāsti

  • Zina (64), vada nūjošanas nodarbības: Vajadzīga gan veselība, gan izturība

«Jau vairākus gadus atvaļinājuma laikā dodos uz Norvēģiju lasīt avenes. Raža tur nogatavojas jūlija beigās vai augusta sākumā – kā kuru gadu. Pirmās ogas lasām 400 g un 500 g kastītēs, kas uzreiz aizceļo uz tirgu un veikaliem. Avenes aug garās rindās apmēram divu  metru augstumā. Lai tās varētu aizsniegt, jānolaiž īpaši drāšu stiprinājumi, lai krūmi noliecas. Pēc ogu nolasīšanas stiprinājumi jāsaliek atpakaļ. Kad avenes gatavojas ļoti strauji, tās lasa gan kastītēs, kas lielās kastēs sarindotas uz ķerrām, gan paralēli arī spaiņos. Spaiņos salasītās ved uz fabriku, lai gatavotu sulu.

Strādājam Norvēģijā atļautās darba stundas – sākam darbu 8 vai 9, kad nokritusi rasa, un beidzam ap 17 vai 18, kad ogas ved projām. Saimnieks gan atgādina, ka ilgāk strādāt ir mūsu izvēle, bet pašā ražas karstumā ieinteresēti izdarīt vairāk un ātrāk ir visi.

Es par aveņu naudu braucu ceļojumos – atbraucu mājās un tūlīt pat meklēju kādu izdevīgu piedāvājumu. Esmu jau izbraukājusi vai pusi pasaules

Lai varētu visu dienu strādāt ar rokām augšā lejā, nest smagus spaiņus, vajadzīga laba veselība un izturība. Es rindu galos parasti izpildu japāņu profesora Kacudzo Niši vingrojumu kapilāriem. Noguļos, rokas, kājas gaisā un tirinos. Smieklīgi? Jā! Un veicu vairākus elpošanas vingrinājumus, acis virzot un fjordu ūdeņiem, kuros peld kruīzu kuģi, un vērojot, kā gar lauka malu nolaižas un paceļas lidmašīnas.

Cik maksā? Tik, cik nopelnīsi. Cik būsi veikls, ātrs un izturīgs. Zinu vidusskolnieku, kurš pēc trīs mēnešu darba mājās pārveda piecus tūkstošus eiro – nokārtoja autovadītāja tiesības, nopirka savu pirmo mašīnu. Ja dienā nopelni 80–100 eiro, ir taču labi, vai ne? Īpaši tiem cilvēkiem, kuri pie mums saņem minimālo algu vai ir bezdarbnieki. Taču čaklākie pelna arī vairāk.» 

  • Sandra (43), žurnāliste: Gan nopelnīt, gan galvu izvēdināt

«Šovasar jau trešo gadu braukšu uz Norvēģiju lasīt zemenes. Parasti sezona sākas jūlija pirmajā nedēļā, bet šogad saimnieks mūs jau gaida pirms Jāņiem. Esam savējo grupa un katru gadu braucam strādāt pie viena un tā paša saimnieka. Mūsu grupā ir skolotāji un pat skolas direktors, vairākas juristes un viena māksliniece.

Man, tāpat kā daudziem mūsu kompānijā, tā ir iespēja ne tikai nopelnīt, bet arī pamatīgi izvēdināt galvu. Peļņa, ko pārvedam mājās, atkarīga no tā, cik daudz ogu katrs no mums spēj nolasīt. Četrās nedēļas var nopelnīt aptuveni divus tūkstošus eiro. Bet tad ir jāsalasa 100 kg ogu dienā. Taču, piemēram, pagājušā vasara bija ļoti karsta, zemenes strauji nogatavojās, lasīšanas sezona bija īsa un tik daudz pagūt nolasīt nemaz nevarēja.

Katru vasaru pienāk arī tāda diena, kad sēžam visi vagā un vienkārši raudam, jo šķiet – to vairs nevar izturēt. Darbs ir smags, mugura sāp…

Man vienmēr ir līdzi zāles. Un jāstrādā ir arī brīvdienās. Vienu mēnesi tā varu izturēt, vairāk gan ne.

Jāatzīst, ka mūsu saimnieki – pēc profesijas skolas direktors un medmāsiņa – ir tiešām labi cilvēki, jo mums nav jāmaksā par dzīvošanu, mums ir ierādīta virtuve, plīts, trauki, paši gatavojam ēst, un arī drēbju mazgāšanai nav jāpērk pulveris. Bet turpat netālu, piemēram, ir saimnieki, pie kuriem neviens īsti nevēlas braukt, jo viņi pieprasa maksu arī par dzīvošanu un tik daudz nemaksā. Pie viņiem brauc tikai tad, kad visas citas vietas jau ir aizņemtas.

Tuvākais veikals no mūzu zemeņu lauka ir septiņu kilometru attālumā – saimnieks reizi nedēļā mūs aizved iepirkties. Tur jau zina, ka jūlijā brauks latvieši, tāpēc veikalā ir latviešu topa produkti: cīsiņi, konservi, saldējums, ko ēdam ar zemenēm.

Jau pirmajā dienā tiek noslēgts darba līgums.

Norvēģijā stingri tiek ievēroti likumi. Aizpagājušajā gadā pie mums bija ieradusies darba inspekcija, lai pārbaudītu, kādos apstākļos dzīvo viesstrādnieki. Bija pat sagatavotas anketas latviešu valodā, ko vajadzēja aizpildīt.

Tiem, kas vēl tikai domā braukt lasīt zemenes, jāņem vērā, ka visu dienu būs jārāpo pa lauku, un tā ir pamatīga slodze mugurai. Ir jābūt pacietīgiem. Ja es brauktu pie nezināma darba devēja, noteikti pirms tam ievāktu informāciju par viņu un nekad nebrauktu viena, bet kopā vēl ar kādu. Starp citu, zemenes lasīt brauc arī cilvēki veselām ģimenēm.»

  • Jolanta(42), uzņēmēja: Četras sezonas vīnogu laukā Francijā

«Mūsu draugi no Latvijas pārcēlās dzīvot uz Franciju, kur noīrēja māju no kāda vīndara Luāras ielejā. Blakus mājai plešas vīnogu lauki, un, zinādami, ka esmu aizgājusi no darba bankā un nestrādāju, draugi piedāvāja atbraukt palasīt vīnogas pie kaimiņu saimnieka. Tā mēs abi ar vīru aizbraucām. Strādājām plecu pie pleca ar citiem viesstrādniekiem no Portugāles un Bulgārijas un vietējiem franču bezdarbniekiem.

Ar savu taboru bija atbraukuši arī vietējie čigāni – salīdzinājumā ar to, cik ātri strādā viņi, mēs vienkārši atpūtāmies (kas, protams, tā nebija).

Noslēdzām darba līgumu, pirmajā dienā noklausījāmies instruktāžu un tūliņ pēc tās nonācām vīnogu laukā. Tur darbs organizēts tā, ka miesās spēcīgāki vīrieši nes grozus, kuros mēs, pārējie, no saviem spaiņiem izberam vīnogas. Vispirms ir jānotrauc vīnogulājam lapas, tad ar šķērēm jānogriež ogu ķekars un jāizlasa no tā iebojājušās ogas. Astoņos jau bijām uz lauka un precīzi piecos devāmies mājup. Pa starpu bija kafijas pauze un pusdienas, bet tas atkarīgs no tā, pie kāda saimnieka nonāc. Citur darba devējs stāv ar svilpi zobos – un tu pat nemēģini bez iemesla iztaisnot muguru!

Ja laiks draudēja kļūt sliktāks, mums piedāvāja strādāt arī brīvdienās, par ko maksāja dubultā. No neierastā darba mums iekaisa elkoņi, pietūka rokas un uzmetās milzu tulznas. Sāpēja arī mugura, jo vīnogulāji nav augsti, tāpēc visu laiku esi noliecies. Visgrūtāk bija, kad lija lietus, – zeme tur ir grants un māli, beigās vairs nevari paiet, jo pie zābakiem pielipuši pamatīgi zemes kluči.

Pirmo gadu lasījām gan vīnogas, gan ābolus – bijām aizbraukuši ar savu mašīnu, paši pirkām pārtiku, apceļojām tuvējo apkārtni un vēl par abiem mājās pārvedām 3000 eiro.

Jārēķinās, ka vīnogu raža Francijā tiek novākta divās nedēļās un nekad nevar zināt, kad tam būs vispiemērotākie laikapstākļi. Var gadīties, ka atbrauc – un trīs četras dienas nekas nenotiek. Par laimi, apkārt ir arī ābeļdārzi un var sarunāt ar saimniekiem, ka iesi lasīt ābolus. Var braukt lasīt tikai ābolus, ražu te novāc līdz novembra beigām. Lasot vīnogas, divās nedēļās var nopelnīt aptuveni 1300 eiro.

Tiesa, šādu darbu iespējams sarunāt tikai caur pazīstamiem cilvēkiem, kas dzīvo Francijā, vai arī – ja ir franču valodas zināšanas un pa tiešo var sazināties ar vīndariem. Parasti visas brigādes ir jau nokomplektētas laikus un tāpat vien – uz dullo – braukt nevienam neiesaku.»

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs