Dziedniece Līga Lazdāne: «Ir 21. gadsimts, bet cilvēki joprojām pasūta lāstus»

Dziednieces un bioenerģētiķes LĪGAS LAZDĀNES lielās acis, draudzīgais smaids, atklātā valoda atbruņo un raisa uzticību. Par enerģētisko spēku, ko izstaro viņas rokas, un raganīgo dabu, liekot kārtis un rindojot maģiskas formulas, liecina vien garie, melnie mati, kārtis un gaiļa kāja azotē.
Brīnumains stāsts
Kaija Zemberga
7. jūnijs

Saglabāt

Foto: Shutterstock

Čigānietes zīdīta

Līgai, kā jau katrai sevi cienošai raganai, azotē ir koša leģenda, ko viņa smaidot izstāsta, kad kāds jautā, no kurienes medmāsai interese par dziedniecību un maģiju. «Kad piedzimu, mammai trūka piena, un es esot skaļi brēkusi. Mani paņēmusi čigāniete un sākusi zīdīt,» saka dziedniece.

Iespējams, kādu kripatiņu raganīgā spēka viņa iesūkusi ar čigānietes pienu, taču Līgas dzimtā bijušas zāļu sievas, un viņa no agras bērnības gājusi vecmāmiņai līdzi dabā un lasījusi zālītes tējai. «Esmu dzimusi un augusi rīdziniece, taču bērnībā un skolas brīvlaikā vecāki mūs aizveda uz laukiem pie vecmammas Rūjienas pusē un tur atstāja. Vecmāmiņa gāja lasīt zālītes tējai un ņēma mūs līdzi. Atceros, pat 20 grādu salā uzlējumam knibinājām no priedēm pumpurus.»

Pie vecmammas Līga apguva lauku darbus – ravēja dārzu, palīdzēja apkopt lopiņus, gādāt barību un, dabas, lauku, augu apburta, plānoja pēc vidusskolas studēt agronomiju. «Mana mamma un vecmamma no tēva puses strādāja medicīnā un negribēja neko dzirdēt par studijām Jelgavā Lauksaimniecības akadēmijā. «Nē, un viss!» Mamma bija strikta un mani aiz rokas aizveda uz medicīnas skolu. Tā es nonācu medicīnā.»

Līga vairāk nekā divdesmit gadus strādāja slimnīcā par anestezioloģijas, traumatoloģijas un ķirurģijas māsu. Sevis meklējumi viņu aizveda uz Veselības ministriju, kur viņa varēja paskatīties uz veselības aprūpes sistēmu valstī no ierēdniecības skatpunkta. Bet sapni par studijām Universitātē Jelgavā piepildīja, iegūstot bakalaura grādu ekonomikā. Pirms pieciem gadiem Līga ļāvās savam patiesajam dzīves aicinājumam – aizgāja no slimnīcas un pievērsās dziedniecībai pilnībā.

Pārliecību par sevi, zināšanas par vārda spēku ieguvu medmāsas praksē. Novēroju, ka reizēm labāk par medikamentiem slimniekam palīdz enerģētiskā masāža, pozitīvi, uzmundrinoši, spēcīgi vārdi.

«Kopš bērnības daudzas lietas redzēju citādi,» Līga pamato savu nebūt ne vieglo izvēli. «Man bija savs skatījums uz situācijām, problēmām, taču neuzdrošinājos savas domas izteikt skaļi. Nevarēšana parādīt sevi, paust savu redzējumu, viedokli, dziļākās vēlmes manī bija ilgi. Kad pavērās iespēja braukt strādāt uz ārzemēm, devos radiniecei līdzi pieteikties viesstrādnieces darbam Gērnsijas salā, un, kad man deva zaļo gaismu, vēl līdz pēdējam brīdim nespēju vīram pateikt, ka dodos strādāt uz ārzemēm. Es iepriekšējā dienā visus nostādīju fakta priekšā – rīt es lidoju uz Gērnsiju. Mēs bijām vienas no pirmajām latvietēm, kas strādāja šajā salā. Tā bija savā ziņā bēgšana, un tas laiks man daudz ko lika pārvērtēt sevī, manī kaut kas salūza. Es pirmo reizi redzēju, ar kādu mīlestību un pateicību dārznieks griež rozes! No viņa staroja tāda mīlestība."

"Pirms braukšanas uz ārzemēm es biju sastrīdējusies ar vecmāmiņu. Vienu rītu Gērnsijā es pamodos slapja no sviedriem. Redzēju viedu sapni. Es lidoju cauri tumsai, man ir paniskas bailes, un pēkšņi es ieraugu stāvu, kas man saka – es vienmēr tev būšu blakus. Tu esi tur, kur esi, tev visi grēki tiek piedoti, izņemot vienu. Tava vecmāmiņa nomirs tikai tad, kad tava pirmdzimtā meita tiks kristīta vai par viņu lūgts baznīcā. Tajā brīdī manī iestājās tāds miers, kādu es līdz šim nebiju izjutusi! Kad atgriezos Latvijā, mēs ar vecmammu izrunājāmies, salabām. Mēs neko neuzspiedām, lielā meita pati izlēma nokristīties, un dažus mēnešus pēc tam vecmamma šķīrās no šīs pasaules.

Pārliecību par sevi, savām spējām, zināšanas par vārda spēku ieguvu medmāsas praksē. Novēroju, ka reizēm labāk par medikamentiem slimniekam palīdz enerģētiskā masāža, pozitīvi, uzmundrinoši, spēcīgi vārdi. Reiz pacientam nevarēja apturēt asiņošanu, un es, liekot sistēmu, tajā ierunāju tobrīd prātā ienākušus spēcinošus vārdus. Tos skaitot, ar domu spēku iztēlojos, ka asiņošana beidzas un pacients jūtas labāk. Vēl pārlaidu pār pacientu rokas un ar dziļu pārliecību, ka viss būs labi, domās viņu uzmundrināju – saņemies, tev izdosies. Asiņošana beidzās! Tajā brīdī noticēju, ka cilvēkiem spēju palīdzēt citādi, izkāpu no tradicionālās medicīnas izveidotā rāmja un atgriezos pie savas būtības. Samazināju slodzi darbā un apguvu vairākas netradicionālās medicīnas tehnikas.»

Vajag dzīvot!

«No slimnīcas aizgāju, jo man kļuva par grūtu. Sapratu, ka vērtīgāk palīdzēt laikus un nav jāgaida līdz brīdim, kad pacients smagā stāvoklī nonāk slimnīcā un viņu vairs nevar glābt. Diemžēl šodien ķirurģija lielā mērā pārvērtusies par onkoloģijas ķirurģiju – nodaļā ap 70% procentu slimnieku ir vēža slimnieki. Tas ir smagi, un, to redzot, gribas cilvēkiem palīdzēt ātrāk. Daudziem slimība tiek atklāta novēloti.

Agrāk cilvēki laicīgi gāja pie ārsta, nodeva analīzes, devās uz izmeklējumiem. Daudzi nogaida, jo uzskata, ka izmeklējumi ir dārgi, taču laicīgas profilaktiskas pārbaudes ir lētākas nekā izdevumi, kas nepieciešami, ārstējot ielaistu kaiti. Ir cilvēki, kas neiet pie ģimenes ārsta, jo jādirn garā rindā, ko bieži vien aizņem omītes un opīši. Pensijas vecuma cilvēkiem ir garlaicīgi sēdēt mājās, un viņi reizi nedēļā dodas uz poliklīniku, kas dažiem ir vienīgā iespēja iziet sabiedrībā. Taču vairāk par ārstu un zālēm viņiem blakus ir vajadzīga tāda pati tante vai onkulis, ar ko parunāties, aiziet uz koncertu, teātri.

Ārsts vai dziednieks var palīdzēt tikai tiem, kas patiesi vēlas dzīvot.

Strādājot dziedniecībā, medicīna jau nekur nav pazudusi. Uzskatu, ka katram dziedniekam jāapgūst ja ne medicīna, tad cilvēka anatomija un fizioloģija gan. Jāzina, kur atrodas aknas, kā tās funkcionē, ko šis orgāns dara dienā, ko – naktī. Tautas medicīnas praktiķim būtu jāzina arī astroloģija, kas palīdz izprast cilvēka raksturu, emocijas, organisma noslieci uz slimībām.

Tāpat vērtīgas ir antropozofās medicīnas zināšanas, kas, piemēram, ņem vērā to, kā veselību, orgānu darbību ietekmē laikapstākļi, gadalaiku maiņa, māca, kad un kurā diennakts laikā lasīt ārstnieciskos augus, kā mainās augu izvilkumu iedarbība, tos gatavojot dienā vai naktī. Tas viss ir svarīgi, jo dziednieks cilvēkam palīdz ne tikai fiziskā, bet arī enerģētiskā, garīgā, emocionālā un ēteriskā līmenī.

Daudzi dodas pie dziednieka, jo jūtas slikti, bet ārsti nevar pateikt, kas vainas. Dakteri meklē un novērš simptomus, bet dziednieks redz slimības iemeslu, ko bieži vien neuzrāda analīzes un aparatūra.

Bieži vien slimības cēlonis ir emocijas, stress, aizvainojums, un, kamēr cilvēks nav sakārtojis emocionālo pasauli, attiecības, viņš jūtas slikti. Ja sliktās pašsajūtas cēlonis netiks novērsts, ar laiku cietīs fiziskais ķermenis.

Dziednieks var palīdzēt izprast, kas rada stresu, destruktīvas emocijas, viņš var ieteikt padomus, kā uz situāciju paskatīties citādi. Atšķirībā no tradicionālās medicīnas, kurā ārsts izmanto zināšanas par cilvēka fizisko ķermeni, dziednieks skatās arī enerģijas plūsmu kanālos, orgānos, bioenerģētiski aktīvajos punktus, jo izmainīta enerģija var ietekmēt veselību. Strādājot enerģētiski, iespējams noņemt blokus, līdzsvarot enerģijas plūsmu un jau laikus novērst slimību, kas novēlota var pāriet hroniskā kaitē. Dziednieks savā praksē izmanto arī stipros vārdus un augu spēku – zāļu tējas, drogu eliksīrus, dabiskas ziedes. Īstam dziedniekam cilvēks jāiedvesmo rūpēties par savu veselību.

No dabas mūsu organismam ir dāvāta spēja pašatveseļoties, mēs katrs pats sevi varam izārstēt, taču daudzi nevēlas neko darīt. Viņi dodas pie ārsta vai dziednieka, lai viņa vietā to izdara citi. Es saviem klientiem saku – sāc dzīvot! Daudziem slimniekiem zūd Dieva dotā vēlme dzīvot. To novēroju, gan strādājot slimnīcā, gan aprūpējot slimniekus mājās. Lai atveseļotos, dzīvotgribai jābūt nevis prāta radītai, bet ar sirdi un dvēseli vadītai. Tam ir jābūt kā spēcīgam dvēseles kliedzienam, dažreiz izmisuma pilnam, piepildītam ar vēlmi dzīvot.

Cilvēks pats izvēlas arī to, kad aiziet. Savulaik izveidoju holistiskās medicīnas centru, kas nodrošināja mājas aprūpi. Es sniedzu palīdzību kādai sievietei. Viņai saviem gadiem bija pietiekami stipra veselība, taču viņa drīz aizgāja. Jo viņā bija zudusi vēlme dzīvot…

Lielisks piemērs tam, ko nozīmē dzīvot, ir mazs bērns. Viņš zina, ko grib – nevis to konfekti, ko piedāvā mamma, bet to, tieši kuru viņš vēlas.

Bērns patiesi priecājas, patiesi raud, patiesi skumst. Augot viņš iegūst zināšanas, vecāki un pieaugušie māca, kā ir pareizi, kā nepareizi, un ar gadiem jaunais cilvēks apaug ar stereotipiem, ko drīkst, ko ne, iedzīvojas kompleksos – kā uz mani skatīsies citi, ko teiks kaimiņš, klasesbiedrs, mamma. Jā, vecāki bērnu ievada dzīvē, viņam ir jāievēro sabiedrībā pieņemti noteikumi, likumi, rāmji, taču jāuzdrošinās vairāk izteikt sevi, dzīvot ar atvērtu sirdi.»

Brīnumus nesolu

Medicīna attīstās, parādās arvien modernākas, precīzākas slimības diagnostikas metodes, ir daudz pētījumu, informācijas, kā sevi pasargāt no
slimības, taču joprojām ir daudz slimu cilvēku. Kāpēc? Dziedniece atbild: «Pārsvarā slimības pamatā ir emocionālas problēmas. Cilvēki slimo, jo nedzīvo saskaņā ar sevi. Mēs mīlam analizēt katru sīkumu, mūsu galva ir kā dators, kas darbojas 24 stundas diennaktī, un, kad tas uzkarst, sāk parādīties veselības problēmas. Fiziskais ķermenis atspoguļo to, kas mums notiek galvā, cik esam stipri emocionāli un psiholoģiski.

Stress, pārdzīvojumi, centieni dzīvot pēc ieaudzinātiem vai sabiedrības uzspiestiem stereotipiem, sevis turēšana rāmī – tas viss rada disharmoniju.

Mēs visu laiku domājam, analizējam lietas, kas uz mums neattiecas, neieklausāmies sevī, savā sirdī. Mēs atsakāmies no sirds aicinājuma, ja tas neatbilst sabiedrības priekšstatiem par to, kas ir pareizi, kas ne. Dzīvojam pagātnē, nožēlojam, sevi šaustām par izdarīto. Ja tu apēd kūkas gabaliņu, nepārmet sev, ka nespēji atturēties, – tad tas neies labumā. Bet ja tu apēd kūkas gabaliņu un nožēlo – ak vai, atkal trīs kilogrami būs klāt! –, tad tā arī notiks. Dzerot parastu ūdeni ar domu, ka tas ir kaitīgs, tas patiesi kaitēs veselībai! Ir jādzīvo apzinātāk. Arī trauki ir jāmazgā apzināti. Neanalizē, bet izbaudi to procesu!

Cilvēks ir ne tikai fiziska miesa, viņam ir emocijas, psihe, un slimības iemesls var būt psiholoģiska trauma, stress, izbīlis. Arvien vairāk jauno mediķu ārstē ne tikai vienu slimību, orgānu vai ķermeņa daļu, bet raugās uz pacientu kā kopumu, arvien plašāk runā par psihosomatiskām saslimšanām.

Tā nav tikai mana vīzija, ka slimnīcā vajadzētu pieņemt arī dziedniekam, lai pacientam ir iespēja izvēlēties speciālistu.

Pasaules Veselības organizācija ir izstrādājusi stratēģiju, kas balstīta uz Pasaules Veselības asamblejas divām rezolūcijām, kurās teikts, ka tradicionālo medicīnu, kas mūsu izpratnē ir tautas medicīna un dziedniecība, vēlams integrēt nacionālās medicīnas aprūpes sistēmā un padarīt pieejamu ikvienam.

Šīs rezolūcijas paredz katrā ārstniecības iestādē izveidot alternatīvās medicīnas kabinetu, kurā pieņem dziednieks, homeopāts, bioenerģētiķis vai antropozofās medicīnas speciālists. Šveicē, Austrijā un Vācijā ir pieejama antropozofā medicīna, tur ir antropozofās medicīnas slimnīcas. Starptautiskā asociācija Inversus Veritas, kurā esmu valdes priekšsēdētāja, augustā rīkos Pasaules veselības kongresu, kurā paredzēts runāt gan par to, kā citās valstīs notiek tautas medicīnas integrācijas process nacionālajās veselības aprūpes sistēmās, gan apskatītas jaunākās klasiskās, gan arī alternatīvās medicīnas metodes un to ietekme uz veselību un atveseļošanās procesu.

Kongresa mērķis ir pamatoti parādīt, ka, dziedniekiem strādājot rokrokā ar ārstiem, var paveikt vairāk un atveseļošanās process norit ātrāk. Jā, diemžēl dziednieku reputācija ir iedragāta.

Klienti man ir stāstījuši, ka dziednieki viņus uzsēdinājuši uz adatas, teikdami – ja gribi rezultātu, tev mēnesi katru dienu pie manis jānāk. Ir jābūt ētikai.

Es ar katru cilvēku strādāju individuāli. Vienam nepieciešama enerģētiska palīdzība, citam – akmeņi, vēl kādam palīdz fitoterapija, vārdojumi, arī ar olu var strādāt. Iesaku eliksīrus, uzlējumus, ziedes, ko pati gatavoju. Man ir laba pretiekaisuma ziede, kas mazina sāpes, palīdz pēc traumām. To var lietot artrīta un radikulīta gadījumā.

Otra ziede palīdz psoriāzes ārstēšanai. Es pati eksperimentēju ar augiem, esmu radījusi vairākas labas receptes bronhīta, klepus un citu slimību ārstēšanai. Man ir labs līdzeklis, ko iesaku onkoloģiskiem slimniekiem imunitātes stiprināšanai. Jā, pie manis nāk vēža slimnieki, taču es nesolu brīnumus. Es varu apturēt slimības procesu, bet ne izārstēt slimību. Es saku saviem pacientiem – ir nepieciešama gan ārsta, gan dziednieka palīdzība.

Esmu mediķe un lūdzu, lai cilvēks uz konsultāciju ņem līdzi analīzes un izmeklējumus. Tie parāda fizisko bojājumu, objektīvo stāvokli, un, apskatot analīzes, vieglāk saprast, kā palīdzēt.

Taču katrs gadījums ir individuāls. Atnāk pie manis cilvēks, un, skatoties uz datortomogrāfijas bildēm, kas parāda nopietnu mugurkaula bojājumu, brīnos, kā viņš vēl staigā, taču, izrādās, viņš apmeklē deju nodarbības, sporto. Savukārt cits, kam medicīniskie izmeklējumi nerāda nopietnas novirzes no normas, jūtas slikti, jo enerģētiskos un emocionālos traucējumus izjūt kā fiziskas sāpes.

Dažreiz, jau ienākot pa durvīm, jūtu, kas cilvēku nomāc, slimības iemeslu varu pateikt arī sarunas laikā, jo enerģētiski izjūtu cilvēku. Parunājoties atklājas arī viņa ieradumi, dzīvesveids, dzimtas noslēpumi, attiecības. Dziedniecībā viss ir svarīgi. Kad sāku strādāt, it kā saplūstu ar pacientu un izjūtu viņu jau daudz spēcīgāk. Saprotu, kas ir jādara, lai palīdzētu, – kādi dabas līdzekļi jālieto, kas jāpamaina ēdienkartē un dienas režīmā. Ir tādi, kas negrib būt veseli. Viņi meklē palīdzību pie ārsta, dziednieka, jo vēlas, lai kāds cits viņu vietā visu izdara, bet ir jābūt gatavam līdzdarboties. Tas ir gan dziedniecībā, gan medicīnā.»

Mēs neesam vieni

«Man patīk arī paburties. Meita gan aizrāda – mājās nav jāburas, taču viņa ir palīdzējusi man taisīt sveces rituāliem. Enerģētiskās formulas un rituāli strādā! Mājas enerģētiskā tīrīšana ir rituāls, ar rituāla palīdzību ņemu nost lāstu. Ir cilvēki, kas nevar atveseļoties, jo ir lāsts. Enerģētisko aplikumu var redzēt, to parāda arī kārtis. Kad lāstu notīru, slimība pamazām atkāpjas. Lāsts var izsisties kā atkarība, darbaholisms.

Alkoholisms, narkotikas ir graujoša atkarība, bet no darbaholisma cilvēki nemaz tā nevēlas atbrīvoties. Viņiem patīk tas, ko viņi dara, un lāsts savā ziņā viņiem nācis par labu.

Ir enerģētiskie uzbrukumi, no kuriem cilvēku grūti atbrīvot. Reizēm jātaisa četru stundu garš rituāls. Vai šāda ņemšanās nav bīstama dziedniekam? Lāsta licējam ir jābaidās, jo viņš to saņem atpakaļ. Jābaidās tiem, kas nodarbojas ar pieburšanu, liek lāstus, un viņiem ir ļoti nopietni jādomā par aizsardzību. Lāstus pasūta skaudīgi cilvēki, kuriem skauž, ka citiem ir labāks darbs, mašīna, veicas attiecībās un biznesā.

Ir 21. gadsimts, bet cilvēki pasūta lāstus, piebūrumus tā, ka maz neliekas! Nevar teikt, ka tikai sievietes nodarbojas ar pieburšanu. Vīrietis nevēlas pieļaut, ka sieviete aiziet no viņa, un vēlas dabūt viņu atpakaļ.

Es atsaku veikt pieburšanas rituālu. Tas nav tā vērts. Ar šādiem līdzekļiem būvētas attiecības nav laimīgas.

Ir gadījumi – kamēr sieva veikalā, vīrs sakravā mantas un aiziet prom. Ja ir dabīgi veidojušās attiecības, tas nenāk ne prātā, un šāda situācija var liecināt, ka iejaukta maģija. Pēdējā gada laikā man ir bijuši divi gadījumi, kad atnāk pieburtais un saka – ar mani kaut kas nav kārtībā, man šķiet, ka esmu pieburts.

Sabiedrībā mainās attieksme pret ezoteriku, taču daudziem tā asociējas ar vārdu maģiju un šķiet, ka tas ir kaut kas ļauns, dēmoni. Kas ir maģija? Maģija ir kaut kas neizprotams, neizskaidrojams. Pirms trīsdesmit gadiem, ieraugot cilvēku ar mobilo telefonu rokās – arī tā bija maģija! Enerģijas šodien strādā ļoti ātri – atliek tikai kaut ko iztēloties, iedomāties, un nodoms materializējas. Izskaidrot to nevar, līdz ar to tā ir maģija.

Bet jau zinātnieks Alberts Einšteins savā laikā runāja, ka maģija ir fizika un to var skaidrot kā enerģijas nezūdamības likumu.

Katrs kaut reizi ir saskāries ar kaut ko neparastu, neizskaidrojamu. Ir eņģeļi, fejas, rūķīši, un mazi bērni, kas vēl ir saistīti ar garīgo pasauli, tos redz. Viņi arī pastāsta, ko redz. Augot bērns zaudē šo spēju redzēt. Katrā mājā mīt mājas gariņš. Viņš nav ļauns. Viņš pieskata māju, un saimnieks neizies no mājas laukā, kamēr nebūs izslēgts gludeklis, nogriezta gāze. Ja mājas gariņam kļūst garlaicīgi, viņš sāk dauzīties, piemēram, noslēpj mašīnas atslēgu. Dažreiz, to meklējot, mājinieki izvairās no satiksmes negadījuma, kas noticis ceļā uz darbu. Savukārt, ja mājoklī kaut kas pazudis, viņš palīdzēs atrast, tikai vajag palūgt palīdzību un pēc tam pateikties. Vēlams atstāt uz galda cepumus un domās lūgt, lai viņš cienājas. Mēs neesam vieni. Ar šo apziņu ir vieglāk dzīvot.»

Novērtē rakstu

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs