Narkoloģe Sarmīte Skaida: Tik krāšņas pacientu psihozes kā spaiseniekiem es iepriekš nebiju redzējusi

Tavs ārsts
Ralfs Dravnieks
Ralfs Dravnieks
28. novembris, 2020
1 komentārs

Drukāt

Saglabāt

Foto: Gatis Gierts/F64
Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra narkoloģe SARMĪTE SKAIDA ikdienā strādā un palīdz cilvēkiem, kuri apreibinošu vielu atkarības varā. Viņas rūpalu kalngalā – jaunā paaudze, kas mierinājumu meklē alkoholā un narkotikās.

– Pirms fotosesijas teicāt, ka šodien ar diviem saviem pacientiem, jauniem cilvēkiem, runājāt par dzīvi. Par ko bija šī saruna?

– (Nopūšas.) Vienam ir 33, otram 35 gadi. Vecāko es zinu sen. Pirms tam lietoja narkotikas, tagad tikai alkoholu. Mēs runājām par to, vai viņu apmierina dzīve, kāda tā ir. Viņš visu naudu divās dienās ir nodzēris, līdz paliek par muļķi un ar nazi, neadekvātā stāvoklī, tiek aizturēts savā kāpņu telpā. Cik esam runājuši, viņš vienmēr ir atbildējis, ka jā, šāda dzīve viņu apmierina. 

Arī otru puisi es pazīstu jau ilgu laiku, teju desmit gadu. Arī viņam ir atkarība no alkohola, un visu laiku viņš atkārto – viss, tagad es beigšu. Tomēr katru reizi iedzeršana beidzas ar problēmām. Ir bijis tā, ka draugi viņu atved tādā stāvoklī, ka pats nav spējīgs paiet, trīc kā apšu lapa.

Liekas, viss ir kārtībā – ir ģimene, bizness, tomēr viņu vada šausmīgi mežonīga tieksme iedzert.

Nesen viņš izrakstījās no slimnīcas un jau pēc pavisam neilga laika atkal tajā atgriezās. Jautāju viņam: «Kāpēc tu atkal šeit esi?» Viņš stāsta: «Aizgāju pie friziera, tur bija šampanietis.» Es jautāju: «Ko nozīmē bija?» Viņš saka: «Nu, tur kādam bija dzimšanas diena un visiem piedāvāja iedzert.» «Bet kāpēc tev vajadzēja ņemt,» es jautāju. Uz ko mans pacients atbild: «Nu, bet tur visiem piedāvāja, un es nodomāju – tas būs tikai viens šampanietis.»

Ne jau alkohols ir pie vainas, bet tas, ka viņš nesaredz savu vietu slimībā. Un kamēr cilvēks nesaredzēs pats sevi, vainos draugus vai apstākļus. To māca Minesotas programma. \

Tas, ka pasaulē ir alkohols, nenozīmē, ka mums tas ir jāņem un jādzer.

Vēl viens piemērs – onkulītis, 73 gadi. «Saprotiet, bija Lāčplēša diena, tad 18. novembris, bet tad mana dzimšanas diena. Tāpēc es esmu šeit.» Es viņam atbildu: «Ko tad tagad darīt? Likvidēt svētkus?»

– Vai alkoholiķi kaut kādā ziņā ir līdzīgi?

– Jā, ir faktori, kas vieno problemātiskos cilvēkus. Bieži vien pacientam nav skaidrs, kāpēc, ievācot anamnēzi, mēs jautājam par bērnību, vecākiem, radiniekiem. Ir pilnīgi nepareizi nosodīt dzērāju vai narkomānu, nezinot viņa stāstu. Mums, ārstiem, psihologiem, ir jāierauga kaut kas vairāk. Tāpēc arī cenšamies pacientu sūtīt pie psihologa, lai mums būtu viņa psiholoģiskais portrets, tā saucamā psihodiagnostika. 

Šī nav tā slimība, ko var ārstēt, ja pats cilvēks to nevēlas.

Daļa pacientu grib kodēties, iešūties un vienas dienas laikā tapt veseli, bez kādas kritikas un sapratnes par atkarību kā komplicētu problēmu. Ja atsāk dzeršanu, tātad slikti nokodēts.

– Manā paziņu lokā ir cilvēki, kuri ir šeit ārstējušies, atmetuši, bet paši saka, ka būs alkoholiķi līdz mūža galam. 

– Pareizi, tāpēc, ka šī slimība ir ļoti smaga, hroniska, recidivējoša. Mēs to ārstējam, bet ne izārstējam. Tomēr tas nenozīmē, ka pēc ārstēšanas viņš ir vesels, ka varēs iedzert pa glāzītei un viss būs kārtībā. Nē. Viens no galvenajiem simptomiem ir devas kontroles zudums. Tas ir tas variants, kad cilvēks saka – es jau gribēju tikai vienu aliņu, bet sanāca vairāk. Tā ir patoloģiska tieksme, kas ir pirmais atkarības rādītājs. Otrs ir tieksme uz lāpīšanos. 

– Esmu dzirdējis cilvēkus sakām, ka viņi otrā dienā sevi nekādi nevar piedabūt iedzert, bet ir tādi, kas to dara labprāt. 
– Visus vienā maisā neiebāzīsi. Piemērs – cilvēks dzer trīs dienas pēc kārtas un nevar pārtraukt. Viņš ir dzērājs?

– Nu… 
– Nē, varbūt to nosaka kāda situācija. Piemēram, viņš ir sastrīdējies ar draudzeni. Varbūt viņam ir vājāki nervi un šoreiz mierinājumu meklējis alkoholā. Lai gan līdz šim tādas problēmas nav bijušas. Šāds cilvēks viennozīmīgi vēl nav alkoholiķis.

Bet, ja otrā dienā pēc dzeršanas cilvēks jūtas slikti, ja ir tieksme turpināt dzeršanu, tātad alkohols viņa pašsajūtu uzlabo.

Tas ir viens no atkarības rādītājiem – abstinences sindroms.

– Dakter, kas ir – paģiras?
– Stāvoklis, kad otrā dienā pēc dzeršanas tev sāp galva, ir slikta dūša, vemšana, alkoholu negribas pat redzēt. Tā paģiras saprot, runājot tautas valodā, bet medicīniski tas ir pēcsaindēšanās stāvoklis. Otrs paģiru stāvokļa apzīmējums medicīniski ir abstinences sindroms. Tātad, ko kurš domā un saprot ar vārdu paģiras. 

– Kādas ir drausmīgākās paģiras, kuras jūs esat redzējusi?
– Paģiru smagums viennozīmīgi ir atkarīgs no dzeršanas ilguma, no alkohola kvalitātes, cilvēka vispārējā veselības stāvokļa un personības traucējumiem. Bet, protams, vissmagākās ir tad, ja pāriet delīrijā.

Ir tādi pacienti, kuri trīs dienas nav spējīgi pat karoti rokās noturēt, kur nu vēl paēst.

To sauc par ģeneralizētu tremoru, kad trīc pilnīgi viss ķermenis. Centrālās nervu sistēmas toksiskais bojājums ir tik liels, ka kustību kontrole ir traucēta. 

– Teicāt, ka smagākā forma ir delīrijs. Daudzi, iespējams, nemaz nezina, kas tas ir.
– Neskaidras apziņas stāvoklis. Ir alkoholiķi, kam pēc dzeršanas pārtraukšanas ir bezmiegs – sākas ilūzijas, halucinācijas, murgi. Dažiem murgi sistematizējas stāstā. 

Psihozes nav bieži sastopamas, tomēr tās ir tikai tiem, kas ir atkarīgi no alkohola. Delīriju izraisa acetaldehīds – toksisks alkohola sadalīšanās produkts – un kāda blakus patoloģija. Ilgstoši ir dzerts, nav ēsts. Vitamīnu, īpaši B1 trūkums, minerālvielu trūkums, hepatīts, pankreatīts. Tas viss noder par palaidējmehānismu tam, ka sāksies psihoze.

Tas ir ļoti bīstams stāvoklis. Jo šādā halucināciju un murgu stāvoklī cilvēks var būt agresīvs gan pret sevi, gan citiem.

Protams, var būt arī citas, daudzas dažādas komplikācijas gan no sirds un asinsvadu sistēmas puses, gan smadzeņu tūska, kas var izraisīt pat letālu iznākumu. 

– Bet kāpēc cilvēki visbiežāk delīrijā redz baltās pelītes, nevis, piemēram, lidojošus krēslus?
– Tā ir absolūta folklora. Visbiežāk simptomātika ir saistīta ar to, kas notiek apkārt – zagļi, bandīti, kaimiņi, čečeni. Kad Bils Klintons viesojās Latvijā, tad pie manis ārstējās pacients, kurš delīrijā redzēja Klintonu. Ir pacients, kurš blakus dzīvoklī redzējis Gunti Ulmani, kas dzēris kopā ar citiem un ticis nogalināts. Ir bijuši arī citplanētieši. Protams, jo simptomātika ir krāšņāka, jo vairāk jādomā, vai nav vēl kāda cita psihopatoloģija. 

– Kas nodzeras biežāk – sievietes vai vīrieši?
– Attiecība ir 3:1, uz trim dzerošiem vīriešiem ir viena sieviete, bet, ja runājam par jauniešu grupu, tad tur šī attiecība ir 2:1.

Redziet, dzerošs vīrietis – tā ir teju norma. Bet dzeroša sieviete ir baigais kauns.

Līdz ar to sievietes pie mums nokļūst vēlāk un smagā formā. Bieži ir arī gadījumi, kad vīrs dzer un, lai viņam tik daudz netiktu, sieva piepalīdz. Bet, ņemot vērā, ka sievietes organismā ūdens ir mazāk, un, vienkārši runājot, alkohola koncentrācija ir augstāka, tad sievietēm alkoholisms veidojas ātrāk un norit smagāk. 

– Jums dažkārt nenolaižas rokas šos pacientus ārstēt un motivēt, zinot, ka, iespējams, nekas viņu uzvedībā un ieradumos nemainīsies?
– Mums katru rītu nodaļā ir apgaita, kurā piedalās ārsti un medmāsas. Reizēm ir tā, ka ieej palātā un atkal ieraugi tās pašas, sen zināmās sejas, tad gan dažkārt nolaižas rokas.

– Esmu dzirdējis par mājas izsaukumiem, kad ar sistēmas palīdzību plostotājs tiek atgriezts dzīvē.
– Jā, tāds pakalpojums ir pieejams, šķiet, tas maksā vairāk nekā simts eiro. Cilvēkam, kas dzēris pāris dienas, tas palīdzēs, bet ilgāku laiku dzērušam viena, divas mājas palīdzības var būt par maz. Iedomājieties, ja plostotājam ir trīs promiles, tad otrā dienā, pēc skalošanas, viņam būs tikai paģiras. Kas notiek tālāk? Visticamāk, viņš atsāks dzert. Tādēļ bieži vien šos cilvēkus ved uz maksas nodaļām vai pie mums, jo šeit ir iespējams ilgāks ārstēšanās kurss un, protams, izolācija. Ir gadījies, ka pacients vēlāk saka: «Paldies, ka neizrakstījāt, jo man tik ļoti todien gribējās iedzert.» Tieksmi iedzert tik ātri nevar mazināt. 

Piemēram, vienu no puišiem, kuru pieminējām sarunas sākumā, draudzene ieslēdza dzīvoklī, ceturtajā stāvā, lai viņš netiktu pēc alkohola. Puisis mēģināja mājās noraut un satīt vadus, lai nolaistos no ceturtā stāva.

Savukārt kāda septiņdesmitgadīga tantiņa no otrā stāva izlaidās ar virknē sasietiem palagiem, jo meita nelaida laukā. Arī šī kundze devās iedzert. 

– Vai apjomīgā nodzeršanās ir padomju laiku sekas? Esat pētījusi šo jautājumu?
– Šķiet, jau Blaumanim dzeršanas tēma novelēs parādās vairākkārt. Arī Andreja Upīša darbos šis motīvs nav svešs. Tas viss ir bijis. Saka, ka krievu tautības cilvēki ir ekspansīvāki un iedzer, lai kļūtu rāmāki, savukārt latvieši ir depresīvāki. Līdz ar to mēs iedzeram, lai kļūtu jautrāki, uzmundrinātu sevi. Andropova laikā alkoholu izsniedza pret taloniem. Tā kā arī tolaik kaut kādi ierobežojumi pastāvēja.  

Bet es gribētu paturpināt par ierobežojumiem. Vakar man viens pacients teica: «Es strādāju Anglijā un nedzēru, jo tur alkohols maksā dārgi.» Savukārt, atbraucot uz Latviju, viņš visu naudu noplītē līdz delīrijam. Tātad cena nosaka ierobežojumu, jo, piemēram, smēķētāju skaits ir sarucis. 

– Tātad problēma ir likumdošanas līmenī.
– Tieši tā. Pirms dažiem gadiem Jāņu dienā lielveikalā iepirkās jauniešu bariņš. Viņu rati bija pilni ar alu un šašliku. Saskaitot naudu, viņiem pietrūka visiem pirkumiem.

– Un viņi atteicās no šašlika.
– Precīzi! Es absolūti negribu moralizēt, bet alkohola lietošana ir teju primāra. 

– Starp citu, kāda šobrīd ir situācija ar spaisu?
– Spaiss nekur nav pazudis. Lai gan pēdējās nedēļas neviens spaisenieks nav bijis, pēc būtības katru nedēļu man ir pa kādam, kurš smēķējis spaisu. Tie var būt tīņi, un tie var būt cilvēki viņu vecāku vecumā. Bet prieks, ka šobrīd nenāk neviens pirmreizējais. Vienīgi problēma ir tāda, ka mēs nevaram noteikt, ko tieši viņš ir pīpējis. Bizness strādā, un ražotāji rada aizvien jaunus maisījumus, un ne vienmēr mēs jau pazīstam visas sastāvdaļas.

Te ir jātaisa atkāpe un jārunā par marihuānu. Cilvēki saka, ka pīpēt marihuānu ir skaisti, labi un nekaitīgi. Es kā tagad atceros, ka 2008. gadā Hospitāļu ielā ienāca jaunietis, kurš it kā pīpējis marihuānu, kas esot jaunā marihuāna, kuras iespaidā viņam gāzušies virsū koki. Bet tobrīd mēs vēl šos augu maisījumus jeb spaisu nepazinām. Pētot maisījumus, atklājās, ka tie satur sintētiskos kanabionīdus. Kā zināms, arī marihuānā ir kanabionīdi, bet šie, laboratorijās radītie, var būt pat līdz 800 reizēm spēcīgāki.

Pamatā ir problēmas, uz kurām uzpīpējot spaisu, tiek dota zaļā gaisma psihozēm. Tās dažkārt ilgst četras, piecas dienas, līdz pat nedēļai. Un ir cilvēki, kuri no tām neiziet ilgstoši, kā rezultātā rodas šizofrēnijai līdzīgi stāvokļi un ārstēšanās jāturpina psihiatriskajā nodaļā.

Tik krāšņas pacientu pārciestas psihozes es vēl nekad iepriekš nebiju redzējusi.

Kādam pacientam traucēja pulksteņa tikšķēšana. Mēs runājām, un viņš mani pārtrauca, sakot – dakter, es nevaru, jums te ir pamatīgs troksnis. Vārdu sakot, mēs pieredzējām to, ko nekad nebijām novērojuši pie banālās marihuānas intoksikācijas. Es nekādā gadījumā negribu teikt – pīpējiet marihuānu –, jo arī tā citam īsākā, citam ilglaicīgākā lietošanas periodā izraisa nopietnus traucējumus. 

– Interesanti, ka narkotiku veidus var izšķirt, bet alkohols ir viens.
– Man ir bijis gadījums, kad paciente saka: «Šī, kas guļ man blakus, dzer tikai krutku un ir galīgi nodzērusies, es gan – dzeru tikai viskiju.» Bet tas nekas, ka abas iestājušās ar alkohola psihozi. (Pasmaida.) Turklāt daudzi uzskata, ka alus nav alkohols. 

– Kā jūs uztverat pasauli, strādājot šādu darbu? 
– Man bija gadījums, kad pie veikala, noliekot iepirkumu ratiņus, kāds vīrietis prasīja 20 santīmus aliņam. Es viņam iedevu naudu, jo redzēju, ka viņam tiešām ir šausmīgas paģiras un pieteicu – ja tev ir slikti un tu netiec no šīs kaites vaļā, tad brauc uz Tvaika ielu 2, mēs tevi uzņemsim un palīdzēsim. 

Bet es nejūtos labi kompānijās, kurās cilvēki ir piedzērušies. Tas mani kaitina. Otrkārt, kompānijās, kurās tevi nepazīst, bet uzzina, ka esi narkologs, domā, ka sāksi moralizēt. 

– Un jūs mēdzat moralizēt?
– (Pieklusināti.) Varbūt kādreiz arī jā. Bet ir cita lieta.

Agrāk tā nebija, bet pēdējā laikā esmu pieķērusi sevi pie domas, ka, aizejot mājās pēc darba, man negribas runāt. Un man negribas iet uz teātra izrādēm, kuras ir depresīvas.

Es izvēlos kaut ko jautru, izklaidējošu.

– Daudzi pēc tādas darba dienas, kāda ir jums, noteikti izvēlētos iedzert, lai atslēgtos. Un kā jūs?
– Es noteikti neiedzeru. Kopumā es alkoholu lietoju, bet ļoti maz, un, gadiem ejot, esmu gandrīz no tā atteikusies, jo man nepatīk reibuma stāvoklis. Bet es nekad neesmu lietojusi alkoholu, lai mazinātu stresu. 

– Labi, bet kā tad jūs mazināt stresu?
– Kādreiz uz kādu der izkliegties. (Smejas.) Bet man labas emocijas dāvā dzīvnieki. Šobrīd pie manis dzīvo divi kaķi, un trešais ir pieklīdis bomzītis, kuram tikko pasūtīju siltu āra mājiņu.

Nevarētu teikt, ka pasaulē redzu daudz sliktā. Man ļoti patīk aizbraukt uz ārzemēm, it īpaši tur, kur esmu jau reiz bijusi. Tādās vietās jūtos kā mājās, varu iet, nedomāt un justies baigi labi. 

Ir daudzi cilvēki, kas saka, ka neskatās televizoru un nelasa ziņas internetā. Pēdējā laikā sāku pievienoties viņiem. Negatīvais mani dzen emocionālā diskomfortā.

– No tā man jāsecina, ka pasauli vairāk uztverat depresīvās krāsās.
– Drīzāk jā. Darbā redzu, ka cilvēki kļūst nervozāki, naktī iebrauc trīs ātrās palīdzības mašīnas ar sadzērušiem, trakojošiem, ar demonstratīviem suicidālu mēģinājumu pacientiem, kuriem bijis strīds ģimenē. Varētu teikt, ka notiek visas cilvēces psihopatizācija. Tostarp arī mediji nereti satracina. Es domāju, ka cilvēki grib redzēt un dzirdēt vairāk labo. 

– Ir ārsti, kuri kopš bērna kājas zinājuši, ka operēs. Jūs savu narkoloģes ceļu gājāt apzināti?
– Mans stāsts ir no sērijas – nekad nesaki nekad. Kad iestājos institūtā, vēlējos kļūt par ķirurģi. Man ļoti patika strutainā ķirurģija. Tomēr profesore Upmane man teica: «Paskaties uz mani, es esmu bez vīra un bez bērniem. Tu gribi tāda būt?» Rezultātā viņa mani nepaņēma internatūrā ķirurģijā.

Pastrādāju ātrajā palīdzībā, bet man ne visai patika nakts dežūras.

Jau institūta laikā narkoloģijas korifejs Jānis Strazdiņš manai mammai, kura arī strādāja narkoloģijā, bija teicis, lai es eju uz psihiatriju. Uz ko es atbildēju: «Es uz psihiatriju – nekad!»

Pēc otrā bērna piedzimšanas īsti nebija darba, un mamma man piedāvāja iziet narkoloģijas kursus. Es izgāju un Viktors Jaksons man piedāvāja minimālu slodzi Gaiļezerā, narkoloģiskajā slimnīcā. Es piekritu. Un, kā aizgāju, tā paliku. Abiem ārstiem esmu lielu pateicību parādā.

– Kādas ir jaunākās ārstniecības tendences narkoloģijā? 
– Medikamentu ziņā nekāds milzu progresa solis nav sperts. Mēs izmantojam tos pašus vecos, efektivitāti pierādījušos medikamentus, kuri ir ļoti labi un pēdējos gados uz patēriņa mazināšanu vērsti. Ar medikamentu palīdzību varam kontrolēt patoloģisko tieksmi. Pamatā runājam par četriem galvenajiem medikamentiem, kurus kombinējam ar psihiatrijas jomā lietojamām zālēm. Arvien vairāk izmantojam multiprofesionālu pieeju ārstēšanās procesam. Alkohola atkarība kā biopsihosociāla problēma liek ārstam pacientā redzēt ko vairāk par banālu dzeršanu. Ļoti svarīga loma ir arī psihoterapijai.

Pacienti dažkārt nesaprot, kāpēc viņiem ir jānāk atrādīties pat tad, ja viņi nedzer. Lai arī šāda vizīte var šķist nejēdzīga, es, runājot ar viņu, varu saprast, kā viņš šajā starplaikā juties, novērot, vai esmu izrakstījusi pareizās zāles. Reizēm šķiet – pacients noteikti neatnāks atkārtoti, bet pēc nedēļas viņš ir atnācis ar labu pašsajūtu, un tad ir gandarījums par savu darbu.

Es varu izrakstīt terapiju trīsciparu skaitļa vērtībā un domāt, ka esmu padarījusi labu darbu, bet vai no tā būs kāda jēga?

Man ir bijis gadījums, ka pacientam nav naudas. Viņš saka: «Dakter, es nedzeru, bet man ir sajūta, ka noraušos. Šausmīgi gribas dzert, turklāt mammai pensija būs tikai pēc sešām dienām un zālēm naudas man nav, makā man ir 35 santīmi.» Es viņam iedevu divus santīmus, izrakstīju par 37 santīmiem diazepāmu. Un viņš tik tiešām noturējās. 

– Runājot par ārstēšanu un atgriežoties pie maniem paziņām, alkoholiķiem, gribu piebilst, ka viņi atmeta tajā brīdī, kad dzīvei beidzot saskatīja jēgu.
– Parasti es saku tā – paralēli medikamentiem mums ir jārunā par trim lietām. Proti, ģimeni, darbu un brīvo laiku. Šīm trim lietām ir jābūt pareizās proporcijās. Pirmkārt, atkarīgam cilvēkam ļoti svarīgs ir dienas režīms, un tad jāmēģina palīdzēt atrast to, ko viņš sevī ir pazaudējis.

Diemžēl daudziem narkoloģijas nozare saistās ar represijām, un līdz ar to – bailēm no narkologa, bet, ja mēs paklausāmies, cik daudzi ir aizgājuši bojā dzērājšoferu dēļ! Ja man uz pirmstermiņa veselības pārbaudi atnāk cilvēks, kurš pie stūres trešo reizi ir noķerts divu vai trīs promiļu reibumā un bez jebkādas kritikas saka «tā var gadīties visiem», tad visbiežāk dakteris ir tas maita, kurš viņam negrib atdot tiesības un liek iet ārstēties. Tad nāk sievas un ģimenes, sakot – ko jūs iedrošināties, bērni jūsu lēmuma dēļ paliks bez iztikas līdzekļiem! 

– Vēl ir iespēja alkoholismu ārstēt pie dziedniekiem ar hipnozes palīdzību.
– Hipnozes veidi pie dziedniekiem ir dažādi. Kādam uz hipnozes seansu ir līdzi jāpaņem degvīna pudele, tā tiek nohipnotizēta, pudele ir jāizdzer un jāsasit pret akmeni. Tad dzert vairs negribēšoties.

Es nesaku, ka pie dziedniekiem iet nevajag, bet mani sadusmo tie, kam uz vizītkartēm ir rakstīts: dziednieks – narkologs.

Turklāt pacientiem tiek stāstītas brīnumu lietas. Un tas nav pieļaujami, tā ir krāpšana. 

– Pēdējais jautājums. Vai esat lasījusi Šveiku? Manuprāt, ja grāmatai izņemtu visu, kas saistīts ar alkoholu, tā būtu tāda skumja, plāna burtnīciņa. 
– Alkohols ir, bija un būs. Bet problēma ir cita – vai cilvēks, kurš dzert nedrīkst, to sapratīs? 

1 komentārs

Ivonna Magone
Pārsvarā jau alkohola lietotājus ne spaiss,ne marihuana,ne medicīniskā narkoze "neņem";jautājums tikai,kādā kārtībā tiek lietots un cik ilgs bijis starplaiks,taču labāk tad ikdienā stresa noņemšanai aliņu dzert,bet tik,lai varētu strādāt un komunicēt ar pārējiem,jo apkārtējā vidē 99% ir tādi paši,nevis tabletes rīt,kodēties vai censties,piemēram,darbā par varītēm izlikties par nedzērāju un pēc tā ieskrējienā iztukšot kokčiku.

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+