• Sportot vajag mēreni — ortopēda atziņas par aktīvu dzīvesveidu

    Runā ārsts
    Vintra Vilcāne
    Vintra Vilcāne
    9. aprīlis, 2021
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Andrejs Peredistijs
    Foto: Matīss Markovskis
    Andrejs Peredistijs
    Aizrautība, sportisks gars un vienlaikus milzīga empātija – tie ir trīs traumatologu ortopēdu Andreju Peredistiju raksturojoši lielumi.

    Sports un aktīvs dzīvesveids nenoliedzami saistās ar enerģiju, draivu un entuziasmu. Lai arī kāju var salauzt un izmežģīt uz līdzenas vietas, tomēr lielāka iespēja gūt traumas ir – kaut ko aktīvi darot. Tāpēc pie traumu ārsta nereti vienkopus satiekas gan tādi, kam trauma ir negadījums, gan tādi, kuri to izraisījuši ar dažādām fiziskām aktivitātēm. Katram ir sava problēma, bet brīdī, kad mums sāp, mēs visi nometam savas ambīcijas, titulus, un nolaižamies uz zemes. Tad ir labi, ka kāds mūs ne tikai uzklausa, bet arī reāli palīdz.

    – Labā ziņa - cilvēki vairāk sākuši sportot

    – Jā, laiki mainās, esam kļuvuši rietumnieciskāki, un sportošana lielai daļai cilvēku ir kļuvusi par nopietnu dzīves sastāvdaļu. Vecuma cenzs ir mainījies, mēs vēlāk ejam pensijā, un cilvēkiem pietiekami ilgi gribas uzturēt sevi labā formā. Arī 65 un 70 gados cilvēki turpina sportot. Taču nez kāpēc daudzi ir iedomājušies, ka sportošana ir tieši skriešana. Jā, šis sporta veids ir lētāks un pieejamāks visiem, tomēr ne vienīgais, ar ko nodarboties.

    Pēdējos piecpadsmit gadus mēs intensīvi popularizējam fizioterapiju, un es redzu, ka tas ir ietekmējis. Cilvēki daudz vairāk vingro, un tas ir pareizais sporta veids, ja tev, piemēram, ir pāri 50. Īpaši, ja pirms tam nekas nopietns nav darīts. Ritošā daļa ir jāsagatavo fiziskām slodzēm.

    – Nevis jāmauc uz pilnu klapi cienījamā vecumā?!

    – Jā, ir tādi, kas pēc piecdesmit grib sasniegt maksimālos rezultātus. Viņiem prātā vēl stāv tas, kas panākts astoņpadsmit gados – lēkts pusotra metra augstumā, piecu metru tālumā, simts metri noskrieti, piemēram, 13 sekundēs. Ja pēkšņi to visu vairs nevar, šķiet – tā nevar būt, jāiet un jātrenējas.

    Ļoti daudz vidēja vecuma vīriešu kādreiz aktīvi sportojuši, bet tad pametuši sportošanu vai nu mācību, vai darba, vai ģimenes pienākumu dēļ. Un tad ap četrdesmit gadiem viņi attopas, ka parādījies liekais svars. Gribas saņemties, un tad viņi arī pārforsē.

    Daudzi piesakās tagad tik ļoti populārajās izdzīvošanas nometnēs, kur ir triatlons, peldēšana, skriešana, braukšana ar riteni – vienlaikus ļoti liela fiziskā slodze. Ļoti populāra kļuvusi arī kalnos kāpšana un slēpošana. Baidies novecot, un šķiet, ka tieši sports palīdzēs. Un tad tas viss notiek ļoti intensīvi, pārspīlējot. Tāpēc visbiežāk mūsu klīnikā cilvēki nonāk nevis ar traumām, bet tieši ar pārslodzes problēmām. Ķirurģiska iejaukšanās parasti notiek tikai kādos desmit procentos gadījumu.

    Ar gadiem mūsu organisms nolietojas, cīpslas, muskuļi un saites kļūst mazāk izturīgas pret slodzi. Jā, un cīpslas var plīst arī no vecuma – 50, 60 gados tas var notikt, pat neko īpaši ekstremālu nedarot.

    Tāpēc mans moto – ievērot mērenību it visur, arī sportā. Jo dzīve ir tikai viena.

    Bet atkal – ko nozīmē piesargāties? Mēs taču nevaram dzīvot un visu laiku baidīties. Tas arī nav iespējams. Turklāt, pārvietojoties pa ielu, iespēja, ka tev uzbrauks mašīna, ir samērā maza. Bet, ja izvēlies nodarboties ar kaut ko ekstrēmu, piemēram, kalnu slēpošanu, tad ar sekām ir jārēķinās.

    – Jūs esat klāt cilvēkiem brīdī, kad viņiem sāp, kad viņi ir visvājākie un visvieglāk ievainojami. Manuprāt, tā ārstam ir papildu emocionāla slodze.

    – Sāpju panesības ziņā sievietes noteikti ir stiprākas nekā vīrieši. Taču liela daļa pacientu, manuprāt, nāk ar šķietami nesvarīgām problēmām. Tāpēc labam ārstam jābūt labam psihologam. Jo ir cilvēki, kuriem vienkārši vajag pateikt, ka viņi ir veseli. Viņi ir laimīgi, to dzirdot.

    Taču ir arī tādi pacienti, kas ārstam pasaka priekšā visu, kas jādara, jo viņi pirms tam ir izglītojušies internetā vai arī saklausījušies draugos un paziņās.

    Nav jau slikti, ja pacients ir sagatavojies vizītei pie ārsta, tomēr ārsta rekomendācijas diez vai vajadzētu apšaubīt.

    Tādā ziņā ļoti viegli strādāt ar ārzemniekiem, kuri pilnībā uzticas ārstam. Turklāt nekļūdās jau tikai tie, kas neko nedara. Neviens ārsts nav robots.

    Man nedēļā ir pat simt pacientu. Un, ja dienā jāizrunājas ar pārdesmit cilvēkiem, tad gribot negribot absorbē visu negatīvo. Bieži vien pacients sāk stāstīt visu savu dzīvesstāstu, un es viņu nevaru apstādināt. Es klausos, bet ar gadiem esmu iemācījies pagriezt katru stāstījumu tā, lai nonāktu pie kaut kādiem derīgiem secinājumiem. Bieži vien pārāk personīgi uztveru pacienta sāpi un ļoti jūtu līdzi. Šā iemesla dēļ reti skatos psiholoģiskās drāmas, pārāk līdzpārdzīvoju.

    Nedod Dievs, ja vēl pēc operācijas pacientam nāk klāt kādas komplikācijas. Vairākkārt ar kolēģiem esam runājuši, ka nevar tik ļoti profesionālas problēmas laist caur sevi. Pazīstu arī tādus ārstus, kas prot neuztvert savus pacientus personīgi, un viņi noteikti dzīvos ilgāk nekā es. Jābūt garīgi stabilam, lai neizdegtu.

    – Līdz šim tas nav noticis?

    – Pagaidām vēl ne. Kas man palīdzējis? Noteikti ģimene. Arī sports. Šobrīd diezgan nopietna manas dzīves sastāvdaļa ir golfs. Bet es arī regulāri vingroju un peldu. Daudz sportoju kopā ar sievu un ģimeni.

    Neatceros, ka mani būtu pārņēmis depresīvs stāvoklis. Esmu absolūts optimists.

    Paldies maniem vecākiem, kuru labos gēnus esmu pārmantojis. Mēs jau visi esam pakļauti kaut kādiem riskiem, un cilvēks vispār ir trausla būtne – gan fiziski, gan psiholoģiski. Taču man nekad nav nolaidušās rokas un nav gribējies, lai kāds cits manā vietā izdomā, ko darīt.

    – Jums pašam arī bijusi muguras trauma. Kā tikāt galā ar apziņu, ka pēc operācijas vairs nevarēsiet darīt visu tik intensīvi, kā ierasts līdz šim?

    – Domāju, ka tā mana muguras problēma sākās jau kādā devītajā klasē, kad kopā ar draugu stiepām kaimiņam uz ceturto stāvu dīvānu. Un man kā pusaudzim bija jāpierāda, ka es to varu. Tomēr galvenokārt muguru piebeidzu sportojot – spēlējot skvošu. Mani operēja mans draugs un kolēģis dakteris Kaspars Ruks, un šobrīd viss ir labi. Bet ir arī kas tāds, ko vairs nedaru – teiksim neskrienu. Toties daudz vingroju.

    Cenšos savos piecdesmit saglabāt labā stāvoklī savu balsta aparātu. Pateicoties tam, varu slēpot un spēlēt golfu.

    – Kā jums šķiet, kāpēc vīrietim vajag uzkāpt tajā visaugstākajā kalnā?

    – Es apskaužu tos, kuri saņemas un to izdara. Mans klasesbiedrs, piemēram, ir uzkāpis Everestā. Un pēc tā, ko viņš man stāstīja un rādīja – tas tiešām šķiet nenormāls izaicinājums. Mans kolēģis dakteris Jānis Viļums daudzus gadus kāpj kalnos. Viņam ir liela pieredze šajā jomā. Jānis vairākkārt aicinājis mani pamēģināt, bet esmu atteicies. Man ir divi mazi bērni, sieva, atbildība neļauj. Sākt kāpt kalnos piecdesmit gadu vecumā… Tās tomēr ir bailes no nezināmā un pārmērīgs risks. It kā jau gribas, bet tajā pašā laikā negribas sevi mocīt. Laikam mana tieksme pēc komforta ir lielāka.

    – Vai jums darbs joprojām sagādā baudu?

    – Absolūti. Tā ir lielākā mana dzīves daļa. Taču, kļūstot vecākam, vairs nedomāju, ka darbs dzīvē ir pats galvenais. Tagad gribas vairāk laika pavadīt kopā ar ģimeni. Divdesmit gadu vecumā tu bērnu uztver pilnīgi citādi nekā četrdesmit gados. Es pats esmu izgājis tam cauri. Maniem abiem jaunākajiem puikām vajag tēvu šeit un tūlīt. Es viņus esmu iesaistījis sportā, un man jābūt spējīgam konkurēt ar viņiem. Iedomājieties, ja es kopā ar viņiem nevarētu paskriet vai lēkt, – tas būtu diezgan skumji.

    Tomēr, darbam veltot ļoti daudz laika, es savā personīgajā dzīvē esmu pieļāvis daudz kļūdu.

    Es taču sāku piestrādāt jau astotajā klasē, paralēli mācībām institūtā visu laiku esmu strādājis. Beidzot institūtu un sākoties rezidentūrai, praktiski dzīvoju slimnīcā. Var teikt, ka četrus gadus no savas dzīves esmu nodzīvojis slimnīcā no rīta līdz vakaram. Mans darba stāžs ir trīsdesmit pieci gadi, un par ārstu strādāju kopš 1993. gada. Privātā medicīnā pret katru pacientu ir ļoti personīga attieksme, un mums rūp, kas ar cilvēku notiek pēc tam. Tāpēc mūsu klīnikas ārstiem nekad nav izslēgti mobilie telefoni.

    – Esat teicis, ka ārstam nevajadzētu precēties līdz 36 gadu vecumam.

    – Nujā. Es pirmoreiz apprecējos astoņpadsmit gadu vecumā.

    – Pieļāvāt kļūdu?

    – Nekādā gadījumā. Bija sākusies mana pieaugušā cilvēka dzīve, un jau tad biju gatavs uzņemties atbildību. Divdesmit viena gada vecumā mums piedzima vecākais dēls Edvards. Viņš ir izaudzis par krietnu vīru, un es ar viņu ļoti lepojos. Kaut arī, viņam nebija viegli ar tādu tēvu kā mani.

    Daudz laika pavadīju darbā, braucienos. Kad viņam bija divi gadi, pirmo reizi kā students uz trīs mēnešiem aizbraucu uz ASV bērnu vasaras nometni piepelnīties. Kad viņam bija trīs gadi, jau aizbraucu uz Ameriku uz četriem mēnešiem. Puika sāka staigāt un runāt, man atrodoties prom. Viss gūlās uz manas bijušās sievas pleciem. Ļoti daudziem ārstiem ir šķirtas laulības. Un tas ir saprotams, jo tu aizej septiņos no rīta uz darbu, atnāc mājās vēlu vakarā vai arī dežūras dēļ pat neatnāc. Tā ir dzīves realitāte.

    Tagad jauni cilvēki ir daudz pragmatiskāki, precas daudz vēlāk – tad, kad ir izmācījušies un kļuvuši vairāk vai mazāk neatkarīgi no vecākiem.

    – Kas ir tas, ko jūs gribat ielikt savos dēlos?

    – Man jau šķiet, ka neko nevienam nevajag uzspiest. Bet ievirzīt tomēr vajag mēģināt. Savu vecāko dēlu savulaik mēģināju ievirzīt medicīnā, bet tas neizdevās. Viņš trīs vasaras pēc kārtas piestrādāja operāciju zālē kā sanitārs, un bija ļoti pārliecināts, ka darbosies medicīnā. Taču divas nedēļas pirms iestājeksāmeniem medicīnas institūtā viņš paziņoja, ka tomēr būs arheologs. Viņš izstudēja vēsturi LU Vēstures un filozofijas fakultātē, tagad turpina mācīties filologos. Tā, lūk.

    Bet sportot vajag pilnīgi visiem. Ne tikai dēliem, bet arī meitām. Sports iemāca disciplīnu, turklāt paņem lielu daļu no laika, un līdz ar to kaut kādā ziņā neļauj darīt nevajadzīgas un reizēm muļķīgas lietas. Bet ir arī otra galējība – ja vecāki grib bērnu iedabūt profesionālā sportā jau piecu gadu vecumā, kad viņš vēl pats nevar izlemt grib to vai ne. Un tad tā jau ir vecāku atbildība.

    Stumt par visām varītēm sportā, kas bērnu neinteresē, diez vai ir tas labākais variants.

    Mēs arī ar dēliem izmēģinājām vairākus sporta veidus, bet apstājāmies pie tenisa, golfa un peldēšanas. Pa drusciņai no visa. Spēlēt golfu tagad mēs dodamies trijatā. Un vidējam dēlam manā skatījumā ir lielas dotības peldēšanā. Mana tēva brālis Vladimirs Peredistijs savulaik bija viens no Latvijas izcilākajiem peldētājiem, jau 17 gados viņš bija Padomju Savienības izlasē. Tā ka visi vīrieši mūsu dzimtā ir labi peldētāji.

    Paldies maniem vecākiem, kuri manī ieaudzinājuši domāt par cilvēkiem, kas mums ir blakus. Un vienalga, vai viņš tev ir tuvs vai pilnīgi svešs. Viss sākas ar sīkumiem. Kaut vai, tādā ikdienišķā situācijā kā auto noparkošana. Itin bieži kāds noliek mašīnu stāvvietā tā, ka cits pēc tam no savas nevar izkāpt ārā. Tā ir necieņa. Pret citiem ir jāizturas tā, kā gribas, lai izturas pret tevi. Tik vienkārši. To arī mācu saviem dēliem.

    Kas vēl? Es atbildu par disciplīnu mūsu mājās, bet man ar to neiet viegli. Puikas bieži vien neklausa (smejas). Un sodīšana man īpaši nepadodas. Ja godīgi, man dēliem gribas atļaut darīt pilnīgi visu. Gribas maksimāli pasargāt viņus no agresijas, kura pēdējā laikā tik daudz ir visapkārt.

    Esmu absolūts pacifists – pret jebkādiem ieročiem un jebko, kas var cilvēkam nodarīt pāri.

    Banāla sadzīviska agresija, teiksim, rupja izrunāšanās sabiedriskā vietā manī raisa uztraukumu.

    Mans klasesbiedrs ir aikido treneris. Un viņš man stāstīja, ka kāds japāņu aikido meistars bija teicis tā – brīdī, kad nonāc konfliktā vai agresīvā kontaktā ar citu cilvēku, tu jau esi zaudējis. Tāpēc ir jāizdara maksimāli viss, lai līdz tam konfliktam nenonāktu.

    – Medībās neejat?

    – Nē. Negribu teikt, ka medības ir kas slikts, bet tas nav mans. Daudzi paziņas un kolēģi ir mednieki, bet es varētu doties mežā tikai ar foto kameru, ne ieroci. Es vispār kaut kā esmu attālinājies no visa veida negācijām. Televizoru skatos reti – nav laika un īpaši arī negribas uzņemt to negatīvo informāciju. Cenšos skatīties tādas filmas, kurās nav jāsaspringst. Pārsvarā komēdijas. Un labprāt skatos animācijas filmas kopā ar saviem bērniem. Teātra izrādes gan apmeklēju reti, kaut arī tieši tajās varētu smelties garīgo enerģiju. Šķiet, ka beidzamā izrāde, kuru noskatījos kopā ar dēliem, bija Sudraba slidas Nacionālajā teātrī. Jā, un vēl Savāds atgadījums ar suni naktī – tā man šķita ļoti interesanta izrāde. Par puiku, kas sirgst ar autismu. Bērniem jāzina, ka mēs visi esam dažādi.

    – Jums ir piecdesmit. Izjutāt to kā drusku nopietnāku skaitli? Vai esat piepildījis visu, ko gribējies?

    – Vienīgais, no kā es baidos, ir rutīna. Taču piecdesmit gadus sagaidīju absolūti pacilātā garastāvoklī. Esmu pamanījis, ka ar vecumu cilvēki kļūst emocionālāki, sentimentālāki, pazūd kaut kāds skarbums. Bet globāli manā dzīvē viss ir kārtībā. Cenšos būt tāds, kāds vienmēr esmu gribējis būt. Viens no maniem lielākajiem sapņiem bija sava, privāta slimnīca.

    Kopā ar saviem draugiem un kolēģiem esam radījuši ko tādu, kas paliks arī pēc mums. Slimnīca (ORTO klīnika – aut.), ko esam uzbūvējuši, nepazudīs arī tad, kad manis vairs nebūs.

    Bieži vien daudzi runā par patriotismu. Bet šis man liekas arī ir patriotisms, jo mēs neesam aizbraukuši prom, palikuši tepat, neskatoties uz krīzēm.

    Mēs esam nopietni nodokļu maksātāji, jau kuru gadu no VID saņemam pateicības vēstules. Un mēs neesam saņēmuši nevienu santīmu vai centu no valsts vai Eirofondiem. Viss ir panākts pašu un privāto investoru spēkiem un līdzekļiem. Bet galvenais ir mana ģimene – bērni, sieva, vecāki. Tieši viņi mani stimulē jauniem panākumiem. Ļoti ceru, ka viens no maniem dēliem ies manās pēdās un kļūs par ārstu.

    – Vai jums ir kāds mērķis tuvākajiem desmit gadiem?

    – Globāli mainīt neko negribu, un plānoju palikt medicīnā. Bērni augs lielāki, un, kad man būs sešdesmit, viņiem būs grūtais pusaudžu vecums. Jāņem vērā, ka aktīvā ķirurģijā var darboties līdz kādiem 65 gadiem, pēc tam ir iespējas pievērsties zinātnei, izglītībai vai vienkārši baudīt dzīvi.

    Bet, aizdomājoties par medicīnu, nevaru nerunāt par to, cik nelietderīgi mūsu valstī tērējam miljonus. Ir pārāk daudz slimnīcu valstij, kurā dzīvo 2 miljoni iedzīvotāju. 1995. gadā biju aizbraucis stažēties uz Vāciju un divus mēnešus pavadīju slimnīcā, kura apkalpoja reģionu ar diviem miljoniem iedzīvotāju.

    – Šajā brīdī jūs jau nopelnāt sev oponentus, kas teiks, ka vajag gan tik daudz slimnīcu. Roberts Ķīlis arī savulaik pastāvēja uz to, ka mums nevajag tik daudz augstskolu. Sākumā visi bruka viņam virsū, tagad jau ir nonākuši pie tā paša atzinuma.

    – Kāpēc mums ir vajadzīgas divas medicīnas augstskolas? Mēs šobrīd mācām studentus, kuri būs potenciālie prombraucēji. Taču mums ļoti pietrūkst vidējā un jaunākā medicīniskā personāla – medmāsu, māsu palīgu.

    Man slikti kļūst klausoties, cik miljonu atkal tiek ieguldīti kārtējā jaunā operāciju blokā.

    Lai šo problēmu ar daudzajām slimnīcām atrisinātu, mums vajadzētu uzbūvēt ātrgaitas šosejas, pa kurām var nokļūt no viena punkta līdz otram stundas laikā. Vācieši sen ir sapratuši, ka galvenais ir infrastruktūra, un tie ir valsts asinsvadi.

    Rīgā ir divas milzīgas universitātes slimnīcas – Gaiļezers un Stradiņa slimnīca, kurām visu laiku pietrūkst naudas. Tās priekšlaicīgi izsmeļ kvotas un nemitīgi nonāk parādos. Pa vidu ir Rīgas 1. slimnīca, kurā pašvaldība grūž iekšā miljonus, un šī slimnīca dzīvo, pateicoties valsts naudai (pilda kvotas).

    Jā, gan Gaiļezerā, gan Stradiņos ir labi speciālisti, bet tie apstākļi, kādos viņiem jāstrādā, ir briesmīgi.

    Tās sešvietīgās palātas, kurās durvis neveras ciet, ventilācijas nav, pacienti nevar aizsniegties līdz izsaukuma pogām un vienkārši skaļā balsī sauc pēc palīdzības. Tur pēdējo divdesmit piecu gadu laikā nekas nav mainījies. Četrvietīgas un vēl vairākvietīgas palātas ir novecojis modelis. Tā tam nevajadzētu būt. Par to tik labi varu runāt tāpēc, ka manai mammai nesen bija insults, un es viņu aizvedu uz Stradiņa slimnīcas neiroloģijas nodaļu. Tur nekas nav mainījies kopš 90. gadiem. Un nav runa par personālu.

    Gan ārsti, gan māsas ir augsti kvalificēti profesionāļi, kuri strādā ar apbrīnojamu entuziasmu. Bet apstākļi, kuros vieniem jāārstējas un citi viņus ārstē, ir klaja necieņa pret cilvēkiem.

    – Vai kāda partija jūs ir aicinājusi savās rindās?

    – Nē. Bet, pat ja aicinātu, es nepiekristu, jo absolūti neredzu sevi politikā. Jā, man tāpat kā daudziem patīk par to parunāties virtuves līmenī, bet šīm sarunām jau nav jēgas, ja pēc tam konkrēti nekas netiek darīts. Esmu apolitisks. Vēlēšanās piedalos, bet aizvien mazāk saskatu jēgu šajā pasākumā. Absurda teātris tas vien ir.

    Nedomāju, ka, nonākot tajā sistēmā, kādam ļaus palikt godīgam un altruistiskam, kāds viņš sākotnēji varbūt ir bijis. Un vispār vārds partija man nav paticis jau kopš padomju laikiem (smejas).

    – Jūsu sieva pēc izglītības ir psiholoģe.

    – Jā, bet šobrīd viņa ir ļoti aizrāvusies ar interjera dizainu. Viņai ir dotības šajā ziņā – laba gaume, laba krāsu izjūta. Ja mājās ir remonts, tad – kā sieva būs izdomājusi, tā arī būs.

    – Viņa noteikti vislabāk zina jūsu stipros un vājos punktus?

    – Simtprocentīgi. Mēs tomēr esam kopā jau vairāk kā divdesmit gadu. Viņa, piemēram, zina, ka nespēju ilgstoši dusmoties, tāpēc viņa vienmēr pirmā apstājas, ja jūt, ka briest konflikts. Bet mums nekad nav bijis tā, ka mēs dienām un nedēļām nerunājam.

    Man jau šķiet, ka sieviete aizpilda lielāko vīrieša dzīves daļu. Viņa iedvesmo vīrieti. Bērnībā tu sevi gribi pierādīt mammai, pusaudžu vecumā – meitenēm. Un, kad tev ir tāda sieva kā man, tad dzīvē iestājas līdzsvars.

    – Stilīgās brilles jūs sev izvēlaties pats?

    – Pirms kādiem pieciem gadiem man sāka bojāties redze, un tad es sapirkos veselu lērumu ar lētām brillēm un saliku visās vietās, kur mēdzu būt. Jo es bieži tās aizmirstu vai pazaudēju. Un tagad man ir vesela kolekcija ar krāsainiem rāmjiem – sarkaniem, ziliem, dzelteniem. Runājot par stilu, man nav pilnīgi vienalga, kas man ir mugurā un kā es izskatos, bet es ikdienā nestaigāju uzvalkā un ar šlipsi. Man patīk tāds franču stils – džinsi vai sportiska stila drēbes.

    – Kāda ir jūsu būtiskākā atklāsme, ko esat ieguvis ar gadiem?

    – Ļoti svarīga ir veselība, un tā daudz ko nosaka. Lai cik arī naudas mums nebūtu, mēs visi esam mirstīgi. Un es absolūti neciešu šarlatānus – tos, kuri spekulē uz citu cilvēku nelaimēm un sola brīnumainu atveseļošanos. To es saku kā ārsts.

    Kas vēl? Daudzas lietas, kas agrāk likās ļoti svarīgas, ar gadiem kļūst nebūtiskas. Esmu sapratis, ka daudzas lietas dzīvē sakārtojas pašas, neatkarīgi no mūsu gribas un rīcības. Bet viena ļoti svarīga lieta ir mācēt pateikt nē tad, kad saproti, ka prasītāja vēlmi izpildīt nevarēsi. Tas pasargā no nevajadzīgiem skaidrojumiem vēlāk. Daudz ko varēja darīt savādāk vai pat nedarīt vispār. No kaut kādām kļūdām savā dzīvē būtu varējis izvairīties, ja būtu klausījis vecākus. Bet tā jau droši vien arī ir dzīves pieredze.

    Ar gadiem saproti, cik liela nozīme ir tev tuviem cilvēkiem un laikam, ko pavadi ar viņiem kopā. Esmu laimīgs cilvēks, jo man joprojām ir darbs, kas patīk.

    Skolas laikā nodarbojos ar moderno pieccīņu. Un 80. gadu sākumā Juris Podnieks uzņēma īsfilmu Puikas zirgos – par jaunajiem pieccīņniekiem Latvijā. Piecdesmit gadu jubilejā mana māsīca uzdāvināja šīs filmas ierakstu. Bija ļoti dīvaina sajūta ieraudzīt sevi vienā no epizodēm. Tas bija pirms 37 gadiem, skrienot Biķernieku trasē un peldot Daugavas baseinā. Tajos laikos tēvs man uzdāvināja kāda slavena krievu pieccīņnieka sarakstīto grāmatu ar pirmajā lappusē ierakstītu epigrāfu. Šķiet, ka tie bija Gētes vārdi. Aptuvenā tulkojumā tas izklausās šādi – «slinks cilvēks ir viduvējs cilvēks». Tā es visu mūžu cīnos ar slinkumu (smejas).

    Intervija publicēta žurnālā KLUBS 2018. gadā.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

    Satura mārketings

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Personības

    Vairāk

    Skaistums un mode

    Vairāk

    Bērni

    Vairāk

    Māja un dārzs

    Vairāk

    Izklaide

    Vairāk

    Labākai dzīvei

    Vairāk

    Aktuāli

    Vairāk

    Abonē