#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Dakter, par saaukstēšanos saka – iesnas nav no aukstuma, bet tās izraisa vīrusi. Kā ir ar urīnceļu iekaisumu? Vai tur vispār kaut ko var apsaldēt vai arī nepatīkamās sajūtas tomēr rada kāds nejauks mikrobs?
– Zināt, šis ir strīdīgs jautājums, jo varētu teikt – gan jā, gan nē. Mikroorganismi diendienā dzīvo mūsu elpceļu apvidū un arī nepārtraukti cirkulē gaisā, tikai interesanti – kāpēc tie aktivizējas tieši aukstā laikā? Kāpēc vasarā mēs nemēdzam tik bieži saaukstēties kā ziemā? Tieši tas pats notiek urīnceļos – baktērijas, kas izraisa urīnceļu iekaisumu (biežāk tā ir Escherichia coli jeb zarnu nūjiņa), uz dzimumorgāniem mitinās visu laiku, taču vēsā, mitrā laikā tās biežāk ierosina iekaisumu.
Es to skaidrotu tā – jebkura novirze no ikdienas ierastajiem apstākļiem, no zināmas rutīnas un komforta, organismam rada stresu, un rezultātā rodas kādu orgānu disfunkcija. Stresa apstākļos kāds orgāns var nebūt pietiekami apasiņots, var būt asinsvadu spazmas, un līdz ar to uzņēmība pret it kā ikdienišķām baktērijām kļūst lielāka.
– Ja urīnceļos radies iekaisums, ir sāpīga čurāšana? Visu laiku gribas čurāt, bet ārā nekas nenāk?
– Tā ir tā saucamā dizūrija jeb pēkšņa vajadzība pačurāt, sāpes urinējot, reizēm arī sāpes vēdera lejasdaļā. Tās ir vienkāršākās, tā saucamās nekomplicētās urīnceļu infekcijas izpausmes, kad infekcija ieperinājusies tikai urīnpūslī un nav vispārējas organisma reakcijas, un cilvēks visādi citādi jūtas normāli.
Visu laiku prātā ir doma par labierīcībām! Pacienti to bieži raksturo kā sajūtu: nevaru pačurāt.
Bet patiesībā nevis nevar pačurāt, bet nepārtraukti ir vēlēšanās čurāt. Sajūta, ka pūslis ir pilns, lai gan patiesībā urīnpūslis ir tukšs, un šī nepatīkamā sajūta rodas no tā, ka iekaisušās urīnpūšļa sieniņas berzējas viena pret otru un rada kairinājumu.
– Temperatūra var būt paaugstināta?
– Pazīmes, ko tikko nosaucu, raksturīgas nekomplicētam urīnceļu iekaisumam, ko mēdz saukt arī par cistītu. Taču neārstēta urīnceļu infekcija ceļo uz augšu, uz nierēm. Tas ir ļoti tipiski, ka infekcija sākas ar urīnpūsli, bet, ja dažu dienu laikā netiek noreaģēts, nav sākta ārstēšana, infekcija virzās uz nieru bļodiņām, radot sliktu dūšu, temperatūru, bez čurāšanas problēmām pievienojas arī trulas sāpes vienā vai abās nierēs. Jeb, kā cilvēki saka, muguras tukšumos, starp ribām un gurniem.
Ja arī tas netiek ārstēts, infekcija iekļūst dziļāk nieres audos un var radīt jau daudz nopietnāku iekaisumu. Medicīniski to sauc par pielonefrītu, un tā jau uzskatāma par komplicētu situāciju. Par laimi, tā notiek retāk, jo urīnceļu iekaisums ir pietiekami nepatīkams, lai cilvēks ātri meklētu palīdzību.
– Kāda būtu labākā taktika, kad ir visu laiku gribas čurāt sajūta?
– Pirmkārt, ir svarīgi, vai šīs sūdzības ir sievietei vai vīrietim. Galvenā atšķirība ir anatomijā. Sievietei urīnvads ir knapi nieka divus centimetrus garš, un tie ir ļoti ērti ieejas vārti infekcijām, kas dzīvo visapkārt urīnizvadkanālam – makstī, anālajā atverē…
Katram mikrobiņam gribas dzīvot, un urīnpūslis ir pirmā vieta, kur tam apmesties labvēlīgos apstākļos.
Līdz ar to – dāmām urīnceļu iekaisums ir daudz biežāk, un retā sieviete dzīves laikā vismaz vienu reizi nav ar to saskārusies.
Savukārt vīrietim urīnizvadkanāls ir daudz garāks, un tā ir zināma aizsargbarjera, tāpēc mikrobiem, kas turpat vien ikdienā mitinās, būs grūtāk iedzīvoties urīnceļos. Tieši tāpēc vīriešiem klasiski mikrobu izraisīti urīnceļu iekaisumi ir daudz retāk, un, ja tomēr rodas problēmas ar čurāšanu, ja ir sūdzības par diskomfortu, tas parasti ir nopietns simptoms citām ligām.
– Šoreiz par sievietēm!
– Biežākā kļūda, ko sievietes pieļauj, kad sākušās sūdzības par čurāšanu, – nelieto šķidrumu. Viņas domā: «Mazāk dzeršu, mazāk būs jāskraida uz tualeti.» Patiesībā iznāk otrādi – ja šķidrums netiek uzņemts, tukšā urīnpūšļa sieniņas turpina viena gar otru rīvēties un diskomforts pieaug.
Urīnpūslim vajag šķidrumu, vajag piepildīties, un tad arī nepatīkamā sajūta, ka visu laiku gribas čurāt, bet nekas nenāk ārā, mazināsies.
Otrs – paskatāmies dabā! Kalnu strautiņā vienmēr būs tīrāks ūdens nekā peļķē. Tas pats notiek cilvēka organismā un šinī gadījumā urīnpūslī. Jo mazāk tu lietosi šķidrumu, jo lielākas iespējas iekaisumam attīstīties un ceļot uz nierēm. Tāpēc likums numur viens – maksimāli daudz lietot šķidrumu. Būtībā, ja pirmie simptomi ir noķerti fiksi un ja apzinīgi lieto šķidrumu, ir liela cerība ar to vien tikt sveikā cauri.
– Un kā ar tautas līdzekļiem? Dzērveņu kapsulām, milteņu tēju…
– Aptiekās ir papilnam urīndzenošu un urīnceļus dezinficējošu tēju, dabīgo zālīšu maisījumu, kas satur dzērvenes, brūklenes, bērzu lapas, miltenāju… To visu var lietot, par ļaunu tas nenāks. Bet – īsti nav pierādījumu, ka tās pašas izslavētās dzērvenes un pārējie līdzekļi varētu simtprocentīgi palīdzēt. Tādu nav!
Bet, ja mūsu senči jau gadsimtiem ilgi uzskatījuši, ka dzērvenes palīdz pret urīnceļu iekaisumu, tad kaut kāds pamats tam tomēr ir.
Katrā ziņā no dzērvenēm sliktāk nekļūs. Savukārt zāļu tējas ir šķidrums, un tas šādā situācijā ir zāles numur viens.. Var lietot arī dabas līdzekļus kapsulu veidā – fitolizīna pastu, Urosept, Canephron…
Vēl noteikti jāievēro miers no fiziskām aktivitātēm un siltums.
– Ko jūs sakāt par sēdēšanu uz garaiņiem un cītīgu apmazgāšanos?
– Tā ir kopš veciem laikiem zināma metode, mūsu vecmāmiņas noteikti atceras, ka pie apsaldēta pūšļa tā ir darīts. No medicīniskā pamatojuma: siltums par ļaunu nenāks un arī higiēna – apmazgāšanās un tīra apakšveļa – ir ieteicama. Galvenais, nevajag apmazgāties ar ziepēm, berzēt… Tā tieši vairāk var infekciju ievadīt urīnceļos.
– Varbūt palietot kādu pretiekaisuma līdzekli?
– Derētu paracetamols, ibuprofēns, diklofenaks… Šie līdzekļi varētu mazināt iekaisumu un arī sāpes, ja tādas ir. Taču, ja pēc divām vai trim dienām nekļūst labāk, tad gan derētu parādīties ārstam.
– Vai uzreiz meklēt urologu vai pietiks ar ģimenes ārstu?
– Nevajag par visām varītēm censties tikt pie urologa, jo, visticamāk, pāris nedēļas būs jāgaida rindā, un pa to laiku kaite jau var aiziet dziļumā. Tāpēc iekaisuša urīnpūšļa reizē ģimenes ārsts būtu pirmais, ko meklēt. Būtu vēlams, lai viņš izrakstītu medikamentus, kas iedarbojas uz mikrobiem un tos iznīcina. Tā saucamos nitrafurantionus, piemēram, mūsu pašu Olainfarm ražoto Furamax, vai arī penicilīna grupas antibiotikas, piemēram, tautā zināmo biseptolu, kam aktīvās vielas ir sulfametoksazols un trimetoprims. Šie vienkāršie medikamenti parasti 5–7 dienu laikā dod uzlabojumu. Paralēli, protams, jālieto arī daudz šķidruma un pretiekaisuma zāles.
– Varbūt vajadzīgi kādi izmeklējumi?
– Pie tipiska urīnceļu iekaisuma ar sūdzībām jaunai veselīgai sievietei, kurai nav menopauze vai grūtniecība un kurai iepriekš nav pierādītas urīnceļu vai nieru vainas, un tādi simptomi ir pirmo reizi, pietiktu ar visparastāko urīna analīzi. Galvenie rādītāji, ko ņemt vērā, būtu leikocīti, kas norāda uz iekaisuma procesu. Savukārt rādītājs nitrītu tests norāda uz baktēriju klātbūtni.
– Citreiz saka – hronisks cistīts.
– Tad ir runa par gadījumiem, kad urīnceļu iekaisums bieži recidivē jeb atkārtojas, uzliesmo no jauna. Bieži nozīmē – divas un vairāk reizes pusgada laikā. Tad būtu nepieciešami padziļināti izmeklējumi, ko arī var nozīmēt ģimenes ārsts. Populārākais un informatīvākais – urīna uzsējums. Urīns ir jānodod sterilā traukā pēc apmazgāšanās, laboratorijā urīnu uzliek uz barotnes, un aptuveni piecu dienu laikā ir atbilde, kāds mikrobs ir izaudzis un kas tieši izraisa iekaisumu. Pie viena iespējams uzzināt, kuras antibiotikas ir visefektīvākās tieši pret atrasto baktēriju.
Analīzes var nodot jebkurā laboratorijā, tikai, lai rezultāts būtu precīzs, trauciņā nedrīkst ielaist nekādus citus mikrobus, nedrīkst iebāzt pirkstus.
Kārtējā uzliesmojuma laikā, kamēr tiek gaidīti analīžu rezultāti, jālieto klasiskie medikamenti – biseptols vai Furamax, un tad, izrietot no analīžu rezultātiem, terapijā kaut ko var pamainīt. Tiesa, nereti iespējamie medikamenti ir tikai intravenozi ievadāmi, tāpēc tādā gadījumā ārsts var ierosināt ārstēties stacionārā. Bet pirms analīžu nodošanas gan svarīgi zāles vēl nelietot, jo tādā gadījumā mikrobs uz barotnes var neparādīties.
– Varbūt skaidrību var ieviest ultrasonogrāfija?
– Normāli urīnpūsli ultrasonogrāfijā var apskatīt tikai tad, ja tas ir pilns, bet cilvēks ar akūtu cistītu to nemaz nevar dabūt pilnu, jo kairinājuma dēļ tūlīt jāskrien čurāt. Tāpēc šāds izmeklējums ir diezgan neinformatīvs.
Ja iekaisums atkārtojas regulāri, tad neakūtajā fāzē gan jāskatās, vai urīnceļos nav kāda problēma, kas iekaisumu visu laiku palīdz uzturēt. Piemēram, anatomiska īpatnība, akmeņi vai kāda cita problēma… Tad var veikt ultrasonogrāfiju.
Ievēro!
Pēc seksiņa – žigli pačurāt!
Nereti sievietēm urīnceļu infekcija ir saistīta ar intensīvu mīlas dzīvi, jo maksts un urīnizvadkanāls atrodas ļoti tuvu. Arī partneru maiņa var radīt iekaisumu, jo katram cilvēkam uz ādas ir baktēriju kopums, ar ko mēs paši esam saraduši, bet otram – tas ir kas svešs. Tāpēc ir labi pēc seksa pačurāt, lai svešie mikroorganismi ar urīna strūklu aizskalojas prom.
