Rīga +7°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Katram savs
Mūsdienās apģērbu ražošanas industrija cenšas pielāgoties visdažādākajām patērētāju prasībām un vajadzībām. Piemēram, ja esi steidzīga, gribi, lai drēbes ir viegli izmazgāt un lai tās nav jāgludina – paķer no veļas auklas un uzreiz var vilkt mugurā –, tad tu diezin vai izvēlēsies burzīgu lina blūzi vai kādu džemperīti, kas trīs dienas jāžāvē, noklāts horizontāli, lai, nedod die’s, nedeformētos. Starp citu, arī pati skatos marķējumā un nepērku, ja norādīts – apģērba gabals nav mazgājams, bet tikai ķīmiski tīrāms. Man vieglāk ielikt veļasmašīnā, nekā kaut kur nest, tad gaidīt, iet pakaļ…
Ja apģērbs tev vajadzīgs darbam, arī tam jābūt atbilstošam – izturīgam, bet vienlaikus tādam, kas neierobežo kustības. Sportiskie un aktīvie vilks mugurā viegla, pieguloša materiāla apģērbu, zaļi domājošie – no dabiska un vidi saudzējoša biomateriāla. Ja naudas nav sevišķi daudz, būs svarīgi, lai apģērbs nav dārgs. Un otrādi – noteiktu dārgu un retu izejvielu drēbes var kalpot kā statusa apliecinājums. Piemēram, zināms, ka no vienas kašmira kazas gadā var iegūt vien 100–150 gramu vērtīgās un maigās pavilnas, bet dabiska zīda kleitas pašūšanai nepieciešams ap 2000 zīdtauriņa kāpuru kūniņu. Šādas ekskluzīvas tekstilijas nevar būt lētas!
Taču arī mākslīgo un sintētisko šķiedru materiālus ne vienmēr var saukt par lētu alternatīvu: lai tie īpašību ziņā atgādinātu dabiskās šķiedras, nepieciešami milzu ieguldījumi zinātnē, izejvielās un ražošanas tehnoloģijās. To apliecinās ikviens, kurš sporto vai nodarbojas ar aktīvo atpūtu ārā: šajā jomā dabisku izejvielu tekstilijas jau sen vairs nesacenšas ar dažādu veidu sintētiskām drānām, kas konkurencē uzvarējušas. Ja vajag, tās elpo, ja vajag, uzsūc sviedrus (turklāt vairāk svīstošajās ķermeņa vietās stiprāk nekā citur), ja vajag, saglabā ķermeņa siltumu, ja vajag, nelaiž cauri ūdeni.
Noteikti zini arī to, ka, piemēram, zeķēm dažādās pēdas un stilbu vietās var būt atšķirīgs blīvums un līdz ar to arī spiediens. Šīs sintētisko šķiedru nodrošinātās īpašības izmanto ne vien medicīnā, piemēram, kompresijas zeķēs venozās atteces veicināšanai, bet arī sportā, teiksim, lai garajos skrējienos kājas tik drīz nenogurst.
Liela loma ir gluži individuālai, emocionālai patikšanai vai nepatikšanai: kādam sintētika nepatīk principā un gribas visu dabisku.
Svarīga ir arī jutība pret noteikta veida šķiedrām. Piemēram, var gadīties, ka tava āda jutīgi reaģē uz noteikta veida aitas vilnu (jo zināms, ka zvīņas uz šķiedras virsmas var kairināt!), bet citam tikpat traucējošs var būt kāds sintētisks materiāls.
Dabisks vai ne visai?
Uzreiz jāteic, ka dabisks automātiski nenozīmē labs. Vienādības zīmi nevar likt arī starp vārdiem ķīmisks un slikts. Aplūkosim kaut vai tik bieži izmantoto kokvilnu, tātad dabisku augu izcelsmes šķiedru. Vienkārša, patīkama. Maiga, elpojoša – ne velti to izmanto arī apakšveļas ražošanā, tātad paredzot, ka tā pieskarsies tava ķermeņa visjutīgākajām vietām. It kā – nav kur piesieties! Kokvilna sadalās dabā un ir otrreiz izmantojama, bet jebkurš zaļi noskaņots cilvēks tev būs gatavs uzreiz nolasīt vai veselu lekciju par to, cik neekoloģisks materiāls kokvilna patiesībā ir: tās audzēšanā izmanto pesticīdus, kokvilna patērē (lasi – piesārņo) arī milzum daudz ūdens. Tās apstrādē izmanto ķimikālijas un krāsas, ar kurām ik gadu saindējas tūkstošiem industrijā nodarbināto. Pat bioloģiski audzēta kokvilna neesot pilnīgi uzticama!
Tātad viens T krekls varbūt nekaitē tieši tavai veselībai, bet globāli tas ir atstājis milzīgu, neglītu un grūti dziedējamu nospiedumu.
Tu varbūt teiksi – labi, aizmirstam kokvilnu, tagad daudzi valkā drēbes no bambusa! Tas ir ātraudzīgs, pieticīgs augs un neprasa tādus ieguldījumus kā kokvilna. Tomēr derētu zināt, ka bambusa šķiedru apakšveļa pašūta no ķīmiski apstrādātas bambusa viskozes, kas tāpēc kopā ar sojas, kukurūzas, zemesriekstu šķiedru izejvielām gluži pamatoti tiek ierindota pie mākslīgajiem materiāliem (ieskaties rakstam pievienotajā tabulā!).
Turpat atrodas arī viskoze un citi no koksnes celulozes iegūtie audumi. Ir arī tāda šķiedra, kas ķīmiskas apstrādes rezultātā tiek ražota no olbaltumvielām, pamatā no vājpiena. Tas gan nav vispopulārākais šķiedras ražošanas veids, jo tai nav tās izcilākās īpašības: taustot gan tā stipri atgādina īstu vilnu, bet valkājot un mazgājot ātri zaudē lielu daļu (līdz pat 70 procentiem) stiprības.
Starp citu, ir arī tādi apģērbi, kam norādīts, ka tie vispār nav mazgājami – ne ar rokām, ne veļasmašīnā –, ne arī ķīmiski tīrāmi. Tātad – novalkā un izmet. It kā loģiski, jo mode mainās tik strauji! No otras puses – ar šādiem apģērbiem audzējam atkritumu kalnus un kaitējam mūsu planētas (tātad – arī pašu) veselībai.
No naftas vai aitiņas?
Sintētisko šķiedru tekstiliju daudzveidība ir grūti aptverama, jo arī šajā jomā notiek nerimtīga pētniecība. Tās vairs nav tik vienkāršas kā ražošanas pirmsākumos pirms vairākām desmitgadēm, bet izturīgas, kvalitatīvas un glītas. Nevar arī teikt, ka tās būtu lētas, jo pamatizejvielas, no kā tās top, ir naftas pārstrādes produkti (un citi neatjaunojamie dabas resursi). Naftas cenas, kā zināms, svārstās, taču pārsvarā ceļas, nevis krīt.
Šajā preču grupā ietilpst gan vienkāršas un lētas sintētiskās tekstilijas, gan daudzu paveidu sintētiskās šķiedras, kam attiecīgais ražotājs devis savu patentēto zīmolvārdu.
Jo ražotājs atbildīgāk izturas pret patērētāju un jo svarīgāka tam reputācija, jo vairāk tas iegulda izpētē un šādu šķiedru izstrādē.
Un prasības pret galaprodukta kvalitāti lielajiem ražotājiem ir ļoti augstas! Par to varēja pārliecināties Latvijas uzņēmumi, kas saņēma apģērbu izgatavošanas pasūtījumus no lielām korporācijām: apraksti bija visai detalizēti.
Skaidrs, ka lieli ieguldījumi kvalitātes paaugstināšanā atspoguļojas cenā. Vienlaikus uzņēmumos, kuros izveidota kvalitātes vadības sistēma, tiek saražots mazāk brāķa, tātad ražošanas izmaksas ir mazākas.
Taču kopumā cenu pēc saviem ieskatiem nosaka ražotājs. Un cena, visticamāk, būs augstāka, ja sintētiskā tekstilija struktūras un 
īpašību ziņā būs sarežģītāka, dabiskajiem materiāliem tuvāka vai funkcionāla (lasi – pildīs tos uzdevumus, kas tai uzticēti: sildīs vai atvēsinās, sargās no mitruma vai uzsūks sviedrus u. tml.). Tāpēc nevaru sniegt nepārprotamu atbildi uz jautājumu, kas labāks – dabiska vai ķīmiska šķiedra.
Viss atkarīgs no tā, kādam nolūkam to lieto. Teiksim, pavisam parasta sintētiska drāna var būt arī pilnīgi neelpojoša – tādā tu nejutīsies sevišķi labi, bet būsi apģērbusies un varbūt pat labi izskatīsies. Toties sintētiskās drānās, kas adsorbē mitrumu, no zemapģērba slāņa to pārnesot uz sintētisko šķiedru virsmas, tava miesa būs sausumā un siltumā.
Neapkurinātā dzīvoklī tu ietīsies trīs aitas vilnas džemperos un vēl uzvilksi kājās vilnas zeķes, bet, dodoties pārgājienā augstu kalnos, šos džemperus līdzi neņemsi – jo tie aizņem daudz vietas un ir smagi, ja salīdzina ar moderno šķiedru sildošajiem apģērbiem.
Maz ticams arī, ka, ejot uz baseinu, vilksi mugurā pašas tamborētu peldkostīmu no spolīšu diegiem, jo sintētiskais peldkostīms ar lielu procentuālo elastāna daudzumu sastāvā piegulst daudz labāk, nezaudē formu un – milzīgs pluss – ātri žūst!
Ko meklēt etiķetē
- Norādes, no kādām šķiedrām audums sastāv. Tas vajadzīgs, lai gadījumā, ja zini, ka tev pret noteikta veida materiālu ir paaugstināta jutība, alerģija, tu neiegādātos no šādas šķiedras drānas darinātu apģērbu.
- Ja precei ir jaukts sastāvs, uz etiķetes tas jānorāda dilstošā secībā: no tā, kura vairāk, uz to, kura mazāk. Piemēram, džinsiem 77 procenti kokvilnas, 22 procenti poliestera, 1 procents elastāna. Ražotāji to ne vienmēr ievēro, piemēram, mētelītim birkā vispirms izceļ 30 procentus aitas vilnas, nevis 70 procentus sintētiskās šķiedras, jo šādi prece izskatās pievilcīgāka, dabiskāka. Būtu jābūt otrādi!
