Rīga 0°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
7
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kad dedzināšanu izraisa atvilnis jeb gastroezofageālā refluksa slimība, barības vadā nonāk tas, kam tur nav jābūt, – kuņģa skābe un, iespējams, arī žults.
Lai gan pacienti bieži sūdzas, ka viņiem ir pārāk liels skābes daudzums, patiesībā sālsskābes pārprodukcija sastopama ārkārtīgi reti, piemēram, Zolindžera–Elisona sindroma gadījumā.
Dedzināšanu var izraisīt arī kuņģa skābes atviļņa radīts bojājums, teiksim, iekaisums, ko dēvē par gastrītu, vai erozija – sīki virspusēji gļotādas bojājumi – vai dziļāki bojājumi, kas jau ir čūla.
Atviļņa vaininieki var būt dažādi. Pirmkārt, varbūt apakšējais barības vada slēdzējmuskulis nestrādā, kā nākas. Šis gredzenveida muskulītis norobežo barības vadu no kuņģa, neļaujot kuņģa skābei un žultij nokļūt barības vadā.
Slēdzējmuskuļa darbību var apgrūtināt dažādi kaitīgi paradumi: piemēram, kāre pēc alkohola, kofeīna, smēķēšana, mielošanās ar trekniem ēdieniem, kā arī liekais svars – it sevišķi, ja tauku šūnas krājas vidukļa apvidū.
Vēl viens problēmas cēlonis var būt antiperistaltikas viļņi, kad kuņģa un zarnu trakts kustas ačgārnā virzienā – no lejas uz augšu.
Kuņģa un zarnu trakta uzvedība ir cieši saistīta ar veģetatīvo nervu sistēmu, kuru tu nevari pakļaut savai gribai. Ja tās daļa – simpātiskā jeb stresa nervu sistēma – strādā pārāk aktīvi, veidojas antiperistaltikas viļņi un barības vadā nonāk skābe, varbūt arī žults, kas rada rūgtu garšu mutē.
Dedzināšana aiz krūškurvja ir izplatītākais atviļņa simptoms, bet, iespējams, moka arī kakla sāpes, hroniskas iesnas bez izskaidrojuma, klepus, sirds pārsitieni pieliecoties vai tad, ja maltīte bijusi pārlieku dāsna, arī atraugas, grēmas, slikta dūša, kamols kaklā, sajūta, ka ēdiens un dzēriens sprūst rīklē, un ir grūtības norīt, jo kuņģa skābe barības vada gļotādu padara tūskainu.
Var saasināties vai attīstīties astma.
Dedzināšana mēdz būt arī vēdera augšdaļā. Ja svelošā sajūta iemājojusi kuņģī un tai pievienojušās arī sāpes, iespējams, pie vainas ir gastrīts jeb kuņģa gļotādas iekaisums, erozijas vai čūla.
Efektīvākās zāles
Omeprazols pieder pie medikamentu grupas, ko sauc par protonu sūkņa inhibitoriem, – tās ir efektīvākās zāles atviļņa ārstēšanai. Šajā medikamentu grupā ietilpst arī pantoprazols, esomeprazols, rabeprazols, lansoprazols un citi.
Protonu sūkņa inhibitori bloķē kuņģa augšdaļā esošos protonu sūkņus, kas izvietoti kuņģa augšgalā un ir skābes ražošanas pēdējā instance.
Nobloķējot šos sūknīšus, durvis tiek aizvērtas pavisam ciet un nekādi apkārtceļi skābes ražošanai nav iespējami.
Omeprazols ir viens no populārākajiem un arī vecākajiem šīs grupas medikamentiem. Aptiekā to var iegādāties bez receptes, un zāļu iedarbība ir pārliecinoša. Līdzīga efektivitāte ir arī pārējiem protonu sūkņa inhibitoriem.
Kad jāuzmanās
Lietojot omeprazolu gadiem ilgi un lielā devā, var rasties kuņģa gļotādas atrofija, kas ir vēža priekšvēstnesis (bet ne vienmēr līdz tam noved). Tāpat – kuņģa polipi. Jārēķinās arī ar to, ka pilnīgi visi protonu sūkņa inhibitori maina zarnu baktēriju sastāvu – var parādīties vēdera pūšanās, caureja vai aizcietējums, tāpēc lielu devu gadījumā jālieto arī atbilstošas probiotikas.
Tomēr, neskatoties uz vēdera pūšanos, ja ir kuņģa čūla, erozijas vai barības vada iekaisums, nav divu domu – zāles jālieto!
Ja disbalanss zarnās ir ļoti izteikts – kas gan notiek ļoti reti –, var biežāk pieķerties zarnu infekcijas, jo kuņģī nav vairs tik intensīva skāba vide, kura neļauj baktērijām ieperināties tālāk zarnu traktā.
Protonu sūkņa bloķētājus nevajadzētu lietot kopā ar dzelzi, D vitamīnu, kalciju un līdzīgiem preparātiem, jo tad var būt traucēta to uzsūkšanās, tāpēc starp šīm zālēm jāievēro 2–3 stundu starplaiks.
Tikai tukšā dūšā!
Protonu sūkņa inhibitoru pamatdeva vienmēr jālieto no rīta, nevis tad, kad ienāk prātā, – nē, pusstundu iepriekš, pirms ķeries pie brokastīm. Kādēļ tā? Ir divi kuņģa skābes sekrēcijas mehānismi: viena ir pamata jeb bazālā izdalīšanās, savukārt otrā gadījumā skābes līmenis pieaug tad, kad tu kaut ko apēd.
Protonu sūkņa inhibitori galvenokārt iedarbojas uz ēšanas laikā izdalītās skābes pīķi jeb pacēlumu.
Ja dzersi zāles maltītes laikā vai tad, kad vēders pilns, kuņģa skābe būs jau izdalījusies, līdz ar to zāļu kursam nebūs efekta.
Ja nejaukie atviļņa simptomi moka arī naktī, pārvēršot miegu nomoda murgā, vakara devu vislabāk lietot nevis pirms gulētiešanas, kā ārsti mēdza ieteikt agrāk, bet gan pusstundu pirms vakariņām. Dzer zāles no rīta vai vakarā, likums ir viens: tās jāieņem tad, kad kuņģis ir tukšs! Un, jā, pēc tam vari arī neko neēst.
Zāļu devas un lietošanas ilgums atkarīgs no tā, vai barības vadā un kuņģī ir kāds bojājums.
Vienīgais veids, kā par to pārliecināties, ir gastroskopija, ko tautā sauc par kobras rīšanu. Šis izmeklējums ļauj pamanīt izmaiņas kuņģa un zarnu traktā, paņemt audus izmeklēšanai laboratorijā un veikt testu par helikobaktērijas klātbūtni.
No 40 gadu vecuma vai tad, ja ģimenes anamnēzē ir kuņģa vai zarnu vēzis, ja ir mazasinība, asiņošana no kuņģa un zarnu trakta (vemšana ar asinīm vai kafijas biezumiem līdzīgu saturu), melna vēdera izeja, neizskaidrojams svara zudums, noteikti jādodas pie ārsta un jāveic gastroskopija, jo dedzināšanas iemesls var būt arī onkoloģiska kaite.
Bet tikmēr var uzsākt zāļu lietošanu, sākot ar mazāko terapeitisko devu – 20 mg pirms brokastīm, vajadzības gadījumā palielinot to līdz 20–40 mg vienu, divas reizes dienā.
Piemēram, atklājot barības vada iekaisumu, ārsts nozīmēs 40 mg omeprazola vai esomeprazola divreiz dienā divu mēnešu garumā.
Ja dedzināšana un citi atviļņa simptomi ir, bet bojājumu nav – ne barības vada iekaisuma, ne kuņģa gļotādas erozijas vai čūlas –, tad deva var būt 20–40 mg vienu vai divas reizes dienā īsa kursa veidā.
Reizēm ārstu ieteikumi atšķiras: viens apgalvo, ka pietiks iedzert zāles tikai tajās reizēs, kad dedzina, citi mudina lietot īsa kursa veidā, vispirms panākot, ka simptomi vairs nemoka, un pēc tam zāles lieto vēl pāris dienu pa virsu…
Saskaņā ar jaunākajiem pētījumiem, zāles ieteicams lietot neilga kursa veidā, kas individuāli var variēt no trim dienām līdz divām nedēļām.
Ja, lietojot omeprazolu, divu nedēļu laikā nav jūtams uzlabojums, noteikti jādodas pie ārsta, kurš lems par devas maiņu vai nosūtīs uz izmeklējumu. Ja gastroskopija jau veikta un bojājumi nav atklāti, spēlēties ar devām un lietot zāles drīkst līdz vienam, maksimāli – diviem mēnešiem.
Lai ārsts apgalvotu, ka terapija nestrādā, vispirms vienalga tiks nozīmēta dubulta deva – 40 mg divas reizes dienā divu mēnešu garumā.
Vēl jāņem vērā, ka, samazinot lielās protonu sūkņa devas, kas ir 40 mg divreiz dienā, tās nedrīkst nogriezt kā ar nazi, citādi var sanākt rikošeta efekts – skābes daudzums palielinās vēl vairāk. Straujā atteikšanās no zālēm diemžēl daudziem izrādās klupšanas akmens.
Zelta padoms
Ja nav barības vada vai kuņģa bojājums, lieto zāles šādi!
- Ja dedzina pakrūtē, vispirms sāc ar 20 mg omeprazola devu pirms brokastīm. Tiklīdz jūti uzlabojumu, sāc mazināt devu, lietojot zāles ik pārdienas un pēc tam atsakoties no tām pavisam.
- Ja 20 mg nelīdz un esi sakāpinājusi devu līdz 40 mg divreiz dienā, tad devu mazini pakāpeniski, vispirms dzerot 20 mg divreiz dienā, pēc tam vienreiz dienā no rīta un tad – ik pārdienas.
- Ja, samazinot devu, dedzināšana atgriežas, lieto zāles iepriekšējā devā.
- Ja omeprazols divu nedēļu laikā nepalīdz, dodies pie ārsta!
