• Šobrīd

    weather img

    Rīga +23°C

    Vidusjūras diēta kapsulās
    Cardioace logo

    Kā nodzīvot līdz 100 gadiem — saulkrastnieces Salomejas Rublovskas stiprais stāsts

    Stiprais stāsts
    Sindija Meluškāne
    Sindija Meluškāne
    4. jūnijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Matīss Markovskis, stils – Alise Kraukle
    Cits citam dzimšanas dienā vēlam nodzīvot līdz 100 gadiem. Manai omītei SALOMEJAI RUBLOVSKAI tas ir izdevies – 28. februārī viņa nosvinēja apaļo simts gadu jubileju. Šogad svinības izpalika kovida dēļ, taču omītes dzīvoklis tāpat bija pilns ziedu. Saulkrastos viņu daudzi pazīst un apbrīno.

    Vēl nesen viņa katru dienu izstaigāja ciema veikalus, gāja uz pastu pēc pensijas, uz baznīcu un uz kapiem. Pat uz Rīgu aizbrauca ar sabiedrisko transportu! Pēc neveiksmīga kritiena pirms trim gadiem omītes soļi kļuvuši piesardzīgāki, dažkārt aizmirstas kāds no mazbērnu dzimšanas datumiem, bet laikam jau 100 gados tas ir piedodami.

    «Ja omīte kaut ko ieņems galvā, viņa nenomierināsies, kamēr to nedabūs,» saka mana mamma. Tāpēc mani nepārsteidz, ka mana omīte ir sasniegusi to, ko daudzi uzskata gandrīz vai par dzīves mērķi – nodzīvot līdz simt gadiem un vairāk. Omītes mērķtiecība un neatlaidība vēl joprojām ir apbrīnojama. Tā tas tiešām ir.

    Vēl omītei piemīt tas, ko sludina sieviešu žurnālos un personības izaugsmes kursos – veselīgs egoisms parūpēties par savām vajadzībām. Nē, omīte nav auksta egoiste! Gan savu meitu, gan mazmeitu un mazmazbērnus viņa, iespējams, lutinājusi pat par daudz, vienmēr sludinot: «Kad tad bērns lai izbauda bezrūpīgu bērnību, ja ne bērnībā?» Piemēram, kad es biju maza, mans vienīgais darbs, dzīvojoties kopā ar omīti, bija iznest miskasti un parūpēties, lai pašas drēbes ir kārtībā, par visu citu gādāja omīte, bet es varēju netraucēti lasīt grāmatas. Savukārt manam vecākajam dēlam omīte pie gultas ir pienesusi čības un ēdienu, par ko es uz viņu dusmojos, jo vajadzētu taču otrādi! Bet – pretēji manām bažām par izlutināšanu – pēc dažiem gadiem novēroju, ka arī mans dēls pat bez jautāšanas aizsteidzas uz gaiteni, lai omītei uzvilktu zābakus un aiztaisītu rāvējslēdzēju.

    Taču vienlaikus omīte vienmēr pratusi parūpēties, lai jauna kleita būtu ne tikai meitai un mazmeitai, bet arī pašai. Lai pensijas dienā nopirktu sev kādu nēģi vai aizietu ar draudzeni uz kafejnīcu pelēkajos zirņos. Nu atkal jau – gluži kā māca visos sievišķības kursos – izbaudīt mazos dzīves priekus, tādejādi nezaudējot interesi par dzīvi! Omīte to tiešām vienmēr ir pratusi.

    Omīte ar mazdēlu Dāvi pirms dažiem gadiem Saulkrastos.

    Bet omīte un lupatas, kā viņa pati to saka ar zināmu devu pašironijas, vispār ir īpašs stāsts. Spriežot pēc bildēm un omītes stāstiem, viņa bijusi smalka dāma jau kopš agras jaunības. Lai paplašinātu savu garderobi, viņas ar draudzenēm mainījušās kleitām. Bet vēlāk padomju gados arī bez interneta un speciāliem portāliem viņas ar draudzenēm andelējās uz pilnu klapi. No bērnības atceros, kā mēs ar omīti braucam no Saulkrastiem uz Rīgu uz andeli! Manai omītei šai ziņā bija ķēriens – ja viņai iepatikās kāda kleita vai kažoks, ko cita dāma pat nebija domājusi pārdot, viņa neatlaidās tik ilgi, līdz dabūja! Stilu un eleganci omīte spējusi saglabāt līdz pat šodienai, un arī savos 100 gados viņa staigā gan elegantās biksēs, gan gaumīgos legingos un sarkanās kurpēs.

    Paldies gēniem

    «Kāda ir viņas dzīves formula?» man draugu grupā vaicāja draudzene, kad omītes dzimšanas dienā palielījos, ka viņa svin 100 gadu jubileju. Es solīju padomāt, jo nemaz tik viennozīmīga šī formula nav, tāpēc ka omīte dara arī daudz ko tādu, ko mūsdienās uzskata par neveselīgu. Viņa, piemēram, vispār nedzer ūdeni vai tēju, bet tikai kvasu un saldu kafiju! Vienīgā tēja, ko katru vasaru vāra un lieto rudenī un ziemā, sajūtot vieglas saaukstēšanās pazīmes, – karstā ūdenī iejaukts upeņu ievārījums! Vispār omītei ļoti garšo viss, ko dēvē par balto nāvi, – cukurs, sāls un kviešu milti. Viņas ēdienkartē vienmēr ir bijušas arī bulciņas, taču viņai nekad nav bijis problēmu ar lieko svaru. Iespējams, tāpēc, ka viņa no laika gala ir ļoti daudz staigājusi. Kustēšanās ziņā viņa ir pirmrindniece, un, lai arī omītei nekad nav bijis viedpulksteņa, kas to fiksētu, domāju, ka līdz pat nesenam laikam 10 000 soļu bija viņas ikdiena. Vasarā omīte vienmēr pavadījusi laiku pie jūras, rūpējoties par vienmērīgu iedegumu. Par lielu sportotāju viņu nenosaukt, taču šādus tādus vingrojumus viņa centusies veikt vienmēr. Kopš bērnības atceros, kā viņa katru rītu pēc pamošanās cītīgi ar kājām gaisā mina iedomu riteni. Savukārt asinsrites uzlabošanai omīte vēl joprojām berzējas gan ar dvieli, gan asu švammi.

    Foto no omītes 90 gadu jubilejas, kas liecina par viņas izcilo humoru, jo patiesībā Salomeja nekad nav smēķējusi

    Vēl viņa vienmēr uzturējusi lieliskā formā savu atmiņu. Es mēdzu aizmirst kādu vārdadienas datumu vai receptes sastāvdaļu, bet omīte visu manu sešu bērnu dzimšanas un vārda dienu datumus vienmēr atcerējusies precīzi kā pulkstenis. Vai, piemēram, līdz pat nesenam laikam viņa aizvien veda ienākumu un izdevumu burtnīcu, kurā fiksēja katru veikala apmeklējumu, un to visu viņa, protams, rēķināja galvā!

    Vienu gan par omīti varu teikt, viņa nekad nav smēķējusi vai lietojusi alkoholu vairāk par pāris liķiera glāzītēm svētku reizē.

     

    Un, lai arī omīte tikpat kā nav gājusi pie ārstiem, viņa ievērojusi piesardzību un arī man iemācījusi senu gudrību: «Sargi sevi pats, un Dievs tevi sargās!»

    Liels paldies, protams, jāsaka arī gēniem. Omīte atminas, ka arī viņas mammas māsa nodzīvoja pāri 90 gadiem, kas tiem laikiem bija pavisam iespaidīgs rādītājs.

    Šo simts gadu laikā omītei tik vien kā izgriezta aklā zarna, izoperētas vēnas un 80 gados izņemti trīs žultsakmeņi.

    Vēl bijusi acu operācija, jo diemžēl omītei nācies sastapties gan ar kataraktu, gan ar glaukomu, un arī, par spīti regulāriem ārsta apmeklējumiem un minētajām operācijām, pēdējos piecos gados ar vienu aci omīte vairs neredz, un arī otra actiņa ir mazliet aptumšojusies. Taču vēl pirms 10 gadiem viņa piktojās, ka bez brillēm nevarot vairs neko salasīt…

    Mana zeme ir Latvija

    Ja nu par gēniem, tad jāpastāsta, ka omīte nāk no septiņu bērnu ģimenes, bet viņas mamma Filomena un tētis Stefans Šadurskis pēc tautības ir poļi. Darba un labākas dzīves meklējumos viņi ar bērniem un vienu govi ieceļojuši Latvijā no Lietuvas, kad omītei bija vien pāris gadiņi.

    Arī pati omīte vairs neatceras, tas ir mīts vai patiesība, taču ģimenē bijis stāsts, ka, ierodoties Rīgā, Šadursku ģimene braukusi tramvajā ar visu govi.

    Kā jau tajos laikos bieži notika, trīs no bērniem mira maziņi, vēl nesākuši staigāt, bet četras māsas, no kurām viena ir arī mana omīte, visas nodzīvojušas līdz sirmam vecumam. Šobrīd dzīvas gan vairs tikai abas jaunākās māsas. Atbilstoši laikam omīte visu mūžu pratusi runāt latviski, krieviski un poliski, jo ģimenē dzimtā valoda tika uzturēta. No bērnības atceros, kā omīte, runājot ar māsām – Staņislavu, Aldonu un Genovevu – pa telefonu, pārgāja uz poļu valodu. Taču, kad prasu, vai omīte sevi uzskata par latvieti vai polieti, viņa atbild diplomātiski: «Mana zeme ir Latvija.»

    Ņemot vērā omītes dzimšanas gadu, viņa ir pieredzējusi abus pasaules karus, taču īpašās diskusijās par varu vai politiku nekad nav iegrimusi. Arī atmiņas par šo laiku omītei vairāk saistās ar jaunību, ballēm un kavalieriem, jo saviesīgi pasākumi nebija apsīkuši arī kara laikā. Nākdama no strādnieku ģimenes, omīte ir pieņēmusi, ka lielā politika nav viņas pārziņā, un pratusi pielāgoties tiem apstākļiem, kādi bijuši. Kad 1944. gadā pēc krievu ienākšanas Latvijā visas ministrijas bija tukšas un tika izsludināta jaunu darbinieku pieņemšana Staļina rajonā, omīte pieteicās, un, tā kā priekšnieks ieskatījies omītē un sācis pat sist kanti, viņu kopā ar vēl trim jaunām sievietēm uzaicināja uz Finanšu ministriju par sekretāri. «Vēl kā šodien atceros, ka mana alga bija 60 krievu rubļi. Tā bija maza, taču arī ministra alga bija tikai 90 rubļi. Es to zinu, jo pati viņiem to izmaksāju,» savos 100 gados atminas omīte.

    Mīlestība otrajā piegājienā

    Būdama tik izskatīga, Salomeja jaunībā izpelnījās arī lielu piekrišanu. Omīte vēl arvien atceras, kā kopā ar draudzenēm trīs reizes nedēļā gājusi uz Bundžas deju skolu izdejoties. Tur viņu bija noskatījis gara auguma stalts puisis Mihails. «Bet man labāk patika citi kavalieri, tāpēc vienmēr, kad viņš apsēdās blakus un uzsita uz pleca, es kaut ko cītīgi sāku meklēt somiņā,» atceras Salomeja. Lai nu kā, laika gaitā Mihails savu panāca un Salomeju apprecēja. Diemžēl izrādījās, ka staltais Mihails mīlējis gan iedzert, gan pievērst uzmanību arī citām dāmām. «Skaidrā viņš bija labs, mīlēja mani un izmīlēja, taču pārāk bieži gribēja arī iemest,» atceras omīte. Pēc astoņu gadu kopdzīves, vienā no paģiru delīrijiem Mihails pakārās, atstājot omīti atraitnēs.

    Taču ilgi skumt omītei nenācās. Tikai pēc pirmā vīra nāves Salomeja uzzināja, ka viņā ieskatījies arī kolēģis Leons, kurš, godīgs cilvēks būdams, nekad nebija atļāvies to izrādīt, kamēr Salomeja bija precēta sieva. «Mēs tolaik strādājām Rīgas tirdzniecības uzņēmumā Priedaine. Reizi mēnesī bija jātaisa inventarizācija, tā parasti ieilga līdz naktij, un mēs turpat palikām arī nakšņot.

    Atceros, kā Leons atnāca, aplika man roku, apgūlās blakus, un tā sākās laimīgākais laiks manā mūžā,» atceras Salomeja.

    Arī turpmākie dzīves gadi bija teju vai neticami veiksmīgi un harmoniski, ņemot vērā to, ka opītis pirms tam bijis izsūtīts uz Sibīriju.

    Leons bija saimnieku dēls. Viņa vecākiem bija saimniecība Koknesē pie Daugavas. Padomju varai tas nepatika, tāpēc Leonu 25 gadu vecumā – kā jaunu agronomu – aizveda no darbavietas un iesēdināja vagonā uz Sibīriju. Pārējā ģimene paslēpās mežā, bet Leons pavadīja septiņus gadus Sibīrijā. Vecāku māju, protams, atsavināja kolhozs.

    «Neraugoties uz šo skarbo pieredzi, viņš nekad nezaudēja iekšēju mieru un savaldību. Ticu, ka Sibīrijā viņš bija dzirdējis un samācījies ne to vien, bet mūsu kopdzīves laikā nekad nepateica nevienu rupju vārdu. Leons vienmēr iedeva buču, uz darbu aizejot, no darba pārnākot, un, ja mēs pa dienu satikāmies uz ielas, viņš mani arī vienmēr nobučoja. Mūsu lielākais strīds bija tad, ja es viņu nosaucu par stulbeni un viņš man atcirta: pati stulbene!» atminas omīte.

    Arī veiksme bija viņu pusē, un, neraugoties uz izsūtījumu, pēc valdības maiņas opītis varēja pat veidot karjeru un kļūt par vadītāju Saulkrastu tirdzniecības uzņēmuma gaļas veikalā. Turpat ģimenei tika piedāvāts arī divistabu dzīvoklis. Sākumā omīte par pārvākšanos uz Saulkrastiem nemaz tik priecīga nebija, jo Rīgā palika māsas un draudzenes, taču jau vairākus gadu desmitus viņa nespēj iedomāties dzīvi bez jūras un svaigā priežu gaisa.

    Diemžēl Sibīrijā pavadītais laiks bija iespaidojis Leona veselību, un mans mīļais opītis 65 gados piedzīvoja savu pirmo insultu, pēc pāris gadiem vēl vienu. Vienīgais prieks, ka viņš vismaz paguva ieraudzīt to, kā Latvija atguva neatkarību.

    Tas laikam ir viens no aizkustinošākajiem brīžiem manā dzīvē, kad redzēju, kā opītim pār vaigiem birst asaras, kad pirmo reizi tika atskaņota Latvijas himna.

    Kāda, to visu zinot, bijusi omītes attieksme pret padomju varu? «Protams, ka slikta, bet tajā pašā laikā šīs dusmas nav vērstas pret krieviem kā pret tautību. Labi un slikti cilvēki ir katrā tautībā. Piemēram, kad Leona radi slēpās mežā, viņu māju izdemolēja ne jau krievi, bet paši latvieši,» saka omīte. Un tiešām atceros, ka omītes draudzeņu vidū vienmēr bijušas gan krievietes, gan citu tautību pārstāves, arī laikā, kad daudzi par draudzēšanos ar krieviem rauca degunu. Es, piemēram, atceros Žeņas tanti no kaimiņu mājas, kas pēc tautības bija uzbekiete un ciemos vienmēr cienāja ar brīnumgardu plovu.

    Savas un citu dzīves pavēlniece

    Varbūt tā bija profesijas ietekme, jo omīte strādāja par vecāko pārdevēju, bieži aizvietoja vadītāju, bet viņas raksturs vienmēr bijis valdonīgs. Salomeja vienmēr zinājusi, kā ir labi un pareizi, ne vien sev, bet arī citiem, tādēļ pusaudžu gados mums bija ļoti daudz strīdu. Man kā dumpīgai pusaudzei, kuras asinīs papildus poļu asinīm rit arī latgaliešu dzīsla, negribējās pieņemt, ka omīte nosaka manu dienaskārtību. Tāpēc nav brīnums, ka mūsu attiecības uzlabojās tikai tad, kad sāku dzīvot atsevišķi un man sāka dzimt savi bērni. Arī tad, omītei, protams, vienmēr bija viedoklis par to, kādu bērna vārdu man izvēlēties, un viņa vienmēr bija sagatavojusi sarakstu un ļoti sapīka, ka es spītīgi savus bērnus nesaucu par Aleksandro vai Hosē, bet pašas izvēlētājos vārdos. Starp citu, arī par vārdiem omītei ir īpašs stāsts, jo viņai, piemēram, nekad nav paticis vecāku dāvātais vārds Salomeja, tāpēc jau no agras jaunības viņa visus ar sevi iepazīstināja kā ar Silviju. Arī vārdadienu viņa vienmēr svinēja Silvijās, taču ģimenē Salomejas vārds tika minēts, un, atceros, kā es, neko ļaunu nedomādama, to atklāju kādai no omītes draudzenēm. Kādu brāzienu es pēc tam dabūju!

    Taču līdzās vēlmei visu darīt pa savam prātam, omītei piemīt arī ļoti liela labvēlība pret līdzcilvēkiem un izcila humora izjūta.

    Izjokot mani 1. aprīlī vienmēr bijusi viņas goda lieta. Tā ir viena no manām pirmajām bērnības atmiņām, kā omīte, pieliekusies pie mana naktspodiņa, groza galvu un saka: «Nu, kā tas zaķis piečurājis podiņu līdz pašām malām!» Es lēcu ārā no gultas un skrēju skatīties, bet omīte teica: «Aprill, aprill!» Vēl pirms četriem gadiem 1. aprīļa rītā viņa man zvanīja, sakot, ka pie viņas kopā ar meiteni atbraucis mans vecākais dēls, kurš palikšot pa nakti, un abi gribot gulēt vienā gultā, kā viņai tagad rīkoties?

    Vēl mana omīte ir piemērs tam, ka mainīties var jebkurā vecumā – arī 80 un 90 gados! Jau kopš agras jaunības omītes bijusi diezgan bailīga, un vienu brīdi viņa bija ļoti aizrāvusies ar dažādu kriminālraidījumu skatīšanos. Noskatās kārtējo Degpunktu un zvana man prasīt, vai visi bērni ir mājās? Tā nu es vienā reizē omītei godīgi teicu, ka man tiešām negribas, lai viņa zvana un mūs visus šādā veidā kontrolē. Omīte to saprata un ne reizes vairs nav runājusi par tēmām, ko esmu lūgusi viņai nedarīt. Bet telefonsarunu viņa parasti pabeidz ar dziesmiņu, ko savulaik dziedāja Adrians Kukuvass: «Piezvani man, tu jau zini, ka gaidu!»»

    Ar mazmeitas ģimeni un mazmazbērniem

    Starostj ņe radostj*

    «Ja zinātu, ka vēl dzīvošu, varētu aiziet pie friziera un nogriezt matus,» pēc fotosesijas žurnālam saka omīte. Savukārt grimēšanas laikā viņa vairākas reizes pārprasa, vai tagad ir smuka! Omīte joprojām joko un cenšas izskatīties mundra, taču droši vien būtu tikai godīgi pastāstīt arī to, ka, omītes pašas vārdiem, 100 gadi nav nemaz tik liela balva, kā varētu šķist no malas, starostj ņe radostj* – viņa mēdz man atbildēt, kad telefonsarunā prasu, kā iet.

    «Ir labās dienas un ir sliktās dienas, bet visgrūtākais ir tas, ka es ļoti daudz ko vairs neatceros. Vienreiz naktī pamodos un vairs nevarēju atcerēties savu vārdu,» pārdzīvo omīte. Man, protams, viņai jāsaka, ka viņas gadiem viņai vēl arvien ir brīnišķīgs prāts un atmiņa, tomēr omīte ar to nav mierā. Viņa satraucas un pārdzīvo, ja nespēj uz sitiena kaut ko atcerēties. Ir grūti pieņemt to, ka vienā brīdī vairs nevar to, kas vēl pirms neilga laika šķita pašsaprotami. Protams, ka papildu drūmumu ienesis arī kovida laiks, kura dēļ mēs gandrīz vai gadu nebijām satikušās.

    Arī kājas vairs nav tik stipras. Omīte viena vairs nevar iziet ārā, kas, protams, arī stāsta par omītes augstajām prasībām pret sevi. Tajā pašā laikā viņa pati vēl arvien vīlē sev gan roku, gan kāju nagus un pati nomazgājas vannā, tikai izkāpt viņai jāpalīdz. Kamēr mana mamma ir darbā, viņas lielākais palīgs un atbalsts ir znots, kas par viņu rūpējas, taču kopējā noskaņa, kopš ierobežotas āra pastaigas, omītei ir drūmāka. «Man ir tikai viena meita un viena mazmeita, bet seši mazmazbērni, un tas ir mans vienīgais prieks – domāt par to, kā iet viņiem,» saka omīte.

    Kad aizrunājamies tālāk un prasu viņai par dzīves jēgu – vai izdevies to atrast dzīves laikā, viņa godīgi saka: «Nē. Neesmu tik dziļi ierakusies. Nezinu, vai ir kāda jēga dzīvot vai nav.

    Tāpat kā neviens no mums nezina, vai ir Dievs. Bet, ja tomēr viņš ir, es vismaz būšu viņam ticējusi,» saka omīte, kas visu mūžu, arī padomju gados, svētdienās gājusi uz baznīcu. Tā viņai bijusi arī iespēja satikties un aprunāties ar citiem cilvēkiem. Lai gan, cik atceros, mana omīte vienmēr pratusi iedraudzēties, arī aizejot tikai līdz veikalam. Visas omītes jaunības dienu draudzenes ir aizsaulē, bet viņai vēl joprojām rodas jauni draugi.

    «Man prieks, ka esmu nodzīvojusi līdz 100 gadiem, un bija patīkami saņemt apsveikumus – pat Valsts prezidents un Saulkrastu domes priekšsēdētājs atsūtīja apsveikumu, ciems uzdāvināja torti! Bet, ja tu man prasi, tad varu teikt, ka esmu gatava nomiršanai. Nekas patīkams tas nav, bet neviens no tā nav pasargāts. Un kaut kādā ziņā ir iestājies miers, jo man vairs nav darbu, ko varu nepaspēt izdarīt. Patiesībā es vispār neko vairs nevaru izdarīt, un tas ir tas skumjākais. Vēl pirms diviem gadiem pati varēju aiziet līdz kapiem, uz baznīcu, pa veikaliem, bet tad vienā brīdī pēkšņi vairs nevarēju. Pēdējā gada laikā es vispār tikpat kā neesmu bijusi ārpus mājām. Sliktās redzes dēļ arī televizoru vairs neskatos, tikai klausos radio – cik saslimušo, kas notiek pasaulē, taču ikdiena četrās sienās ir grūta. Tas noticis ļoti ātri, bet dzīve ir nodzīvota. Tagad jādzīvo Miķelim, Dārtai un pārējiem bērniem un mazbērniem,» saka Salomeja.

    Salomejas ieteikumi TEV

    • Cik ilgi vien iespējams, ir jākustas un jāstaigā! Ir jāsatiekas ar citiem cilvēkiem, tāpēc svarīgi neiesēdēties mājās, bet iet ārā!
    • Dažādām ādas brūcēm un locītavu sāpēm vislabāk palīdz ziedu smēre Evija!
    • Visu mūžu esmu lietojusi tikai vienu sejas krēmu – Nivea Soft!
    • Asinsrites uzlabošanai vislabāk noder norīvēšanās ar mačalku vai rupju dvieli.
    • Man ir laba atmiņa, jo es katru dienu kā dzejolīti noskaitu visu bērnu un mazbērnu dzimšanas datumus un vārdadienas.

    *Vecums nav nekāds prieks

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

     

    Veselība - Parūpējies par savu sirdi!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+