Kā nezāģēt, bet gudri motivēt vīrieti veselīgai dzīvei?

Veselīgs dzīvesveids
Karīna Leja
Žurnāls IEVA
10. septembris

Drukāt

Saglabāt

Foto: SHUTTERSTOCK
Tavs savulaik sportiskais vīrs no lokana tīģera pamazām pārtop lēnīgā nīlzirgā – ir alus vēders, nu jau arī aizdusa, bet sportošanas vietā viņš spītīgi izvēlas televizoru. Tu gribētu kaut ko darīt lietas labā, tikai nezini – ko. Kā motivēt vīrieti veselīgākai dzīvei? Konsultē psihoterapeits Artūrs Utināns.

Tu pati centies ēst veselīgi un dīkas sēdēšanas vietā labprāt izvēlies pastaigu tuvējā parkā – ja neesi izkustējusies, tev kļūst bēdīgs prāts, bet skumja dzīve tev nepatīk. Arī tavs vīrietis grib kustēties un veselīgi ēst, turklāt viņa apņēmība mainīt ieradumus ir apsveicami dzelžaina – jau rīt viņš sāks jaunu dzīvi: pirmdienās un trešdienās ies uz sporta zāli, piektdienās ar džekiem spēlēs futbolu un no rītdienas ēdīs pilnīgi citādi – zaļas lapas, liesu biezpienu un vārītu vistas fileju. «Rīt, mīļā, rīt, tu redzēsi,» tā viņš tev saka. Saule noriet un uzaust, un viss joprojām nelokāmi paliek spēkā: rīt viņš sportos un ies uz tirgu pēc ziedkāpostiem, bet šodien – vēl tikai šodien – apēdīs vien’ maz’ kūciņ’ no tuvējās beķerejas un tad silti noliks savu apaļo vēderiņu atpūtas krēslā, lai noskatītos futbola finālspēli.

Nu, un viens aliņš kā zīmogs rītdienas jaunajai dzīvei, protams, būs tieši laikā. Tātad – viss mainīsies rīt, tikai… rītdiena ir ievilkusies pāris gadu garumā. Īsāk sakot, vīrietis ir palaidies slinkumā, un tev tas viss nepatīk gan sevis, gan viņa dēļ – ir taču labi zināms, ka ar tik mazkustīgu dzīvesveidu var veselību salaist galīgā tūtā! Kad aizrādi, ka nevajadzētu ēst septīto eklēru, un saki: «Klau, mīļais, tev vajadzētu sportot,» – viņš sabožas: beidz tu mani zāģēt! Tu apjūc, nē, nē, zāģēt tu negribi, bet mudināt viņu uz labāku dzīvi – to gan!  Vai un kā sieviete to var izdarīt? Psihoterapeits Artūrs Utināns saka: «Nekādas pārāk optimistiskas atbildes nav. Patiesībā sievietes iespējas šādā situācijā kaut ko ietekmēt ir diezgan mazas. Lielākoties sieviete nevar un nevarēs izdarīt neko, un ir tikai daži knifiņi,ko varētu mēģināt izmantot.»

Pārvarēt sevi – tas ir sasodīti grūti!

Vispirms – par to, kāpēc viņam (un dažreiz arī tev) ir tik grūti atteikties no eklēra un tā vietā sportot. O, jā, protams, ir cilvēki, kuriem regulāri apmeklēt sporta zāli nemaz nav grūti – viņiem tas patīk un ­šķiet pašsaprotami. Ak, laimīgie, vai ne? Bet… šis stāsts nav par viņiem.

Šis stāsts ir par tiem, kuriem sportot negribas, bet kuri zina – jā, vajag. 

Lai piespiestu darīt to, ko ne visai gribas darīt, ir vajadzīgs gribasspēks, turklāt katram tas ir individuāls – vienam sevi pārvarēt ir vieglāk, citam grūtāk. Ir aplami kādam teikt: redzi, es varu, kaimiņu Andris var, un brālēns Oskars var – kāpēc tad tu nevari? Tā ir domāšanas kļūda – iedomāties, ka tas, ko var viens, ir noteikti jāvar arī kādam citam. Tiesa, gribasspēku var trenēt, bet tas ir vēl daudz grūtāk nekā uztrenēt muskuļus. Gribasspēks kļūst vājāks brīžos, kad cilvēks ir noguris – no darba, no alkohola, smēķēšanas –, galu galā nogurst arī no nesportošanas. Ir tāds labs teiciens: jo vairāk gribas apsēsties, jo vairāk gribas atgulties; jo vairāk gribas atgulties, jo mazāk gribas piecelties.

Lai sevi piespiestu darīt to, ko negribas, vajadzīga arī spēcīga motivācija. Iedomājies sevi vīrieša vietā – pārnākot mājās no darba, ir tik patīkami paņemt aliņu un čipsus un atpūsties, teiksim, pasēdēt pie televizora un paskatīties, kā citi sporto, piemēram, spēlē hokeju. Nu TIK forši! Vārti! Jesss! Laime visam vakaram!

Lai aizietu uz sporta zāli, ir jāpārvar diskomforts. Turklāt ne jau tikai šovakar.

Būtu jau labi, ja sevi pārvarēt vajadzētu tikai vienreiz – šodien pārvaru diskomfortu, bet rīt pēc darba kājas pašas nes uz sporta zāli, un vairs nemaz, nemaz negribas skatīties, kā sporto citi! Tā vietā nākamajā vakarā viss sākas no gala – atkal gribas sēdēt pie televizora un nekur neiet! Un aiznākamajā vakarā – sasodīts! – atkal tas pats, atkal negribas iet uz sporta zāli, diskomforts jāpārvar tāpat kā pirmoreiz. Tik ir tik ļoti grūti! Pat tad, ja cilvēks saņemas un kādu laiku sporto, viņš pēc zināma laika veselīgajai dzīvei var atmest ar roku, jo nespēj atkal un atkal cīnīties ar diskomfortu. 

Lai ar gribasspēku sevi pārvarētu, vajadzīga spēcīga motivācija. Kāds vīrietis labākajos gados pats sapratīs – nē, šitā turpināt vairs nevar – un sāks vakaros skriet. Tikām cits arī sapratīs to pašu, bet apņemsies skriet rīt. Pēc ārsta aizrādījuma par paaugstinātu holesterīnu un sirds asinsvadu slimību riskiem viens jau šodien nopirks sporta kluba abonementu, bet citam daktera teiktais var paslīdēt gar ausīm. Viens krasi mainīs dzīvi, kad nonāks slimnīcā un ārsti teiks: ziniet, ja jūs nenometīsit lieko svaru, nākamā lēkme var beigties letāli.

Bet cits arī tādā situācijā izies no palātas, uzvilks dūmu un apēdīs prāvu bulku – pat saprotot, ka dzīvei gals var būt tepat aiz stūra.

Un tad iedomājies – ja vīrietim nav bail pat to nāves, tad kāpēc lai viņš baidītos no sievas, kura arī saka: klau, tu ēd nepareizi un par maz kusties!

Var jau, protams, gadīties arī tik paklausīgi vīri, kas sāk sportot un grauzt burkānus tikai tāpēc, ka sieva tā saka, bet, visticamāk, tas tā nekad nenotiks ar manu un tavu vīru.

Tu noteikti sacīsi: bet jaunībā viņš tāds nebija – spēlēja volejbolu, uzņēmuma sporta spēlēs lēca kā sienāzis un rītos uz lodžijas vingroja! Kas tad ir mainījies? Redz, ir vīrieši, kuriem motivācija sportot nezūd ne trīsdesmit, ne sešdesmit, ne deviņdesmit gados. Piemēram, tie, kuriem to vienkārši patīk darīt, tāpēc nav katrreiz sevi smagi jāpārvar. Arī tiem, kuri pēc savas būtības ir, kā saka, kačoki. Tādam vīrietim ir svarīgi būt apbrīnas objektam – būt vismuskuļotākajam, visā savā daiļumā gozēties pludmalē un visiem patikt. Ja cilvēkam apkārtējo apbrīnu nevajag, viņš var normāli aiziet uz pludmali arī ar visu savu vēderiņu.

Un galu galā – viņš var uz pludmali arī nemaz neiet, sak, baigi vajag! Atradīs nomaļu ezeriņu vai ielīdīs vannā, a kāda velna pēc pārvarēt ciešanas pie ledusskapja un sporta zālē! Turklāt ir vēl kāds būtisks aspekts. Iešana uz sporta zāli jaunībā ietilpst savaldzināšanas stratēģijā – trenēts augums ar sešpaku tiek uzskatīts par seksīgāku nekā apaļš un laimīgs puncītis. Savukārt tad, kad kopdzīves slēdzene pie tilta jau pirms pārdesmit gadiem pieslēgta un vecā labā sieva joprojām ir pie sāna, vīrietim vairs nav motivācijas viņu savaldzināt. Tikmēr – ak, vai!­ – ja vīrietis gribētu iepatikties kādai citai vai jau ir savaņģojis mīļāko – o, jā, tā jau būtu motivācija būt seksuāli pievilcīgākam un vakaros pacilāt hanteles. Bet kāda velna pēc neēst čipsus un mocīties sporta zālē, ja viņš ir uzticīgs savai pārbaudītajai vērtībai – sievai!? 

 

Uzvar bauda šeit un tagad

 

Katrā cilvēkā ir iedzimta noteiktas intensitātes spēja ļauties kārdinājumam vai no tā atteikties. Sešdesmito gadu beigās Stenfordā notika eksperiments, lai pārbaudītu bērnu spēju izvairīties no kārdinājuma. Šajā eksperimentā četrus gadus vecus bērnus istabā atstāja vienus un uz galda novietoja šķīvi ar saldumiem. Bērniem pateica: saldumus drīkst ēst uzreiz, bet var arī pagaidīt 15 minūtes, līdz atgriezīsies pētnieks, – tie, kuri nebūs apēduši savu vienu saldumu, tos dabūs divtik. Lai gan daudzi bērni sacīja, ka gaidīs, ne visiem tas izdevās. Kad šos pašus bērnus pētīja pēc daudziem gadiem, izrādījās, ka tie, kuri spēja turēties pretī kārdinājumam, turpmākajā dzīvē mazāk aptaukojās, nekļuva atkarīgi no narkotikām, pusaudža gados viņiem nebija uzvedības problēmu, un arī vēlākajā dzīvē bija krietni veiksmīgāki, jo spēja pagaidīt, paciesties, saņemties.

«Kad jāizvēlas starp tūlītēju baudu un baudu pēc ilgāka laika, smadzenēs rodas konflikts, kurā lielākas uzvaras iespējas ir īstermiņa baudai,» saka psihoterapeits. Arī izvēle nevis doties uz sporta zāli, bet pasēdēt dīvānā ir klasiska tūlītējā baudas principa izpausme: alus, čipsi un skatīšanās, kā citi sporto, dod tūlītēju baudu, ko var dabūt daudz ātrāk un vienkāršāk, nekā saņemoties iet uz treniņu un forši justies pēc tā.  Šodien cilvēks var teikt: ak, cik labi, ka tomēr aizgāju uz sporta zāli – es tagad tik labi jūtos, vairs ne vēsts no darbdienas kreņķiem! Diemžēl rīt atkal viss sākas no gala – pat zinot, ka pēc treniņa jutīsies labi, atkal jāiztur cīņa ar sevi par īstermiņa un ilgtermiņa baudu. Iedomājieties, kā tur šķind zobeni, kad jācīnās iespējai šodien skatīties televizoru vai katru dienu elst un pūst, lai pēc pusgada būtu mazdrusciņ labākā sportiskajā formā!

Īsāk izsakoties – izvēlēties vieglāko ceļu un tūlītēju baudu ir daudz vieglāk. Tāpēc arī viņš sēž un ēd.

 

Kā motivēt vīru veselīgākai dzīvei?

5 padomi sievām

 

  1. Beidz viņu zāģēt! Zāģēšana ir kritizēšana – aizrādījumi un norādījumi, izmantojot uzrunas formu tu. Paklausies, kā skan sievas teiktais: tas vairs nav izturams – TU atkal sēdi pie televizora; TU atkal rij tos stulbos čipsus; paskaties, kāds TU izskaties, – jau XXL drēbes neder! Turklāt to sieva atkārto vai katru dienu! Ļoti iespējams, vīrietis pie šiem tekstiem ir pieradis un tos vairs nedzird, bet, ja galīgi apnīk, dusmīgi savelk pieri un saka: beidz tu mani zāģēt, ja tev kaut kas nepatīk, vari meklēt citu! Ja šāds dialogs turpinās dienu no dienas, kopdzīve līdzinās iestrēgušai skaņuplatei – ne uz priekšu, ne atpakaļ. Sievietei šādā situācijā stingri jāizlemj – vai nu jāpieņem vīrietis tāds, kāds viņš ir, vai arī jādomā, kā mainīt savu dzīvi, vienlaikus sēdēt divās laivās nav iespējams. Veselīgās attiecībās jāmācās savas vēlmes izteikt neuzbrūkošā veidā – jārunā nevis par otru cilvēku, bet gan par to, kā jūties tu pati: ko vēlies no otra sagaidīt, kas tevi iepriecinātu un ļautu būt laimīgākai. Piemēram: es būtu ļoti priecīga, ja tu sportotu vairāk un ēstu veselīgāk. Vai vīrietis šādās sievietes vēlmēs ieklausās vai ne – tas jau ir stāsts par pāra attiecībām.
  2. Radi sajūtu, ka tevi var pazaudēt. Viens no galvenajiem motīviem, lai vīrietis sevi piespiestu mainīties tajā virzienā, kā norāda sieva, ir bailes pazaudēt savu partneri. Tas gan nenozīmē, ka sievai būtu jāsaka: klau, ja tu trīsreiz nedēļā nevingrosi, es šķiros! Tā vietā viņai jārada vīrietī sajūta, ka viņa kādā rītā var atstāt savu resno un kuslo runci guļam saulītē uz palodzes un iet savu ceļu. Ja vīrietis sajutīs šādu nopietnu sievietes signālu, viņš var atrast spēku saņemties un mainīties. Ja tu esi smuka, forša, bet viņš kļūst arvien nesportiskāks un mīkstāks, vīrietis var sākt domāt: ja es neko nedarīšu, viņa atradīs kādu par mani labāku – paskat, kā uz ielas džeki uz viņu atskatās!
  3. Runā par seksualitāti. Ja sievieti vīra figūras izmaiņas traucē, viņai būtu par to godīgi jārunā. Vīrieši sievām vēsā mierā mēdz pašsaprotami atgādināt: man ir par maz seksa – tad tev galva sāp, tad šis, tad tas. Tieši tikpat godīgi sievai būtu jāsaka vīram: bet, zini, tev ir izaudzis tik liels alus vēders, ka man sāk zust kaisle – jā, es arī gribu just iekāri un baudu, bet tu man nogulies blakus kā milzu valis. Tu kļūsti aizvien neseksīgāks, un es tur neko nevaru padarīt! Tiesa, tā būs pamatīga pļauka vīrieša pašapziņai, bet – ko lai citu dara? Jā, jā, daudzas sievietes, šo izlasot, teiks: o, nē, TO un TĀ es viņam nekad nevarētu pateikt! Jo? Jo tas viņu aizvainotu! Bet, ja tā labi padomā, – tu tātad esi gatava mīlēties ar vīrieti, kas tev šķiet absolūti neseksīgs, bet neesi gatava par to godīgi runāt? Kas ar viņu var notikt, ja to pateiksi? Ja tu domā, ka viņš tev par šādu atklātību var iesist – nu nē, tad tiešām labāk nesaki! Viņš apvainosies? Ja tu prognozē, ka apvainosies uz mūžu, – nesaki. Bet, ja apvainosies uz nedēļu, lai jau apvainojas – tā ir normāla emocija! Svarīgākais ir tas, ka viņš, tāds apvainojies, katru vakaru vannasistabā nopētīs sevi pliku no visām pusēm un sapratīs: oi, vecīt, tiešām kaut kas būtu jādara!
  4. Apelē pie viņa veselības! Saki: klau, tev ir liekais svars, paaugstināts asinsspiediens – tu apzinies, ka tev draud insults? Kas – tu gribi kļūt par invalīdu, pārvietoties ratiņos vai gulēt gultā? Un kurš tevi kops? Man būs tevi jākopj! Bet vai es to gribēšu?
  5. Sportojiet kopā! Izbijuši sportisti, visticamāk, sievai teiks: skriet kopā ar tevi – tu taču pat kilometru nenoskriesi! Nu tad paskrubini viņa vīrišķo pašapziņu un narcismu. Saki: nu nez, nez, kurš to kilometru nevarēs noskriet… Ļoti iespējams, vīrietis, kas desmit gadu novāļājies dīvānā, pagurs pirmajos 500 metros un sapratīs: mamma mia, es tiešām domāju, ka varu, bet izrādās – nevaru! Arī tas var motivēt saņemties un atsākt sportot.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs