Ieva Plaude: Cerēju, ka viss pāries. Bet vēzis ir kaut kas tāds, kas pats nepāriet

Stiprais stāsts
Daiga Laukšteina
2. janvāris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Matīss Markovskis
Biznesa sieviete, tagad Lawrence Asset Management izpilddirektore IEVA PLAUDE ir vienmēr elegants un šķietami nesatricināms visurgājējs ar 12 stundu darba dienu. Bet arī viņa zina, ko nozīmē piedzīvot ļauno slimību – krūts vēzi.

Malka, šokolāde un tēvs

«Liktenis mani nav saudzējis, tāpēc esmu ar savu paranoju par laiku, par šodienu, par to, cik daudz vēl gribas izdarīt. Noteikti dzīvoju šodienā, un man ir ārkārtīgi daudz nākotnes plānu, kas paņem visu laiku un enerģiju. Arī no slimošanas perioda atmiņām cenšos distancēties, savu dzīvi aktīvi aizpildot ar kaut ko pozitīvu. Kā reiz mācīja mana vecmāmiņa – ja ir nelaimīga mīlestība, tad vajag bonierēt grīdu!

Man bija smaga bērnība. Varbūt arī tāpēc nekad neskatos atpakaļ. Un tomēr, ja vaicā tieši par pirmajām bērnības atmiņām, kas uzplaiksnī, tad varu teikt, ka atminos trīs lietas – malku, šokolādi un tēvu.

Esmu uzaugusi uz Rīgas akmeņiem. Dzīvojām divatā ar mammu komunālajā dzīvoklī ar malkas apkuri. Man – mazai meitenei, kurai tolaik bija septiņi, astoņi gadi, – vajadzēja iet pēc malkas uz pagrabu un nest to uz trešā stāva dzīvokli. Pagrabā bieži vien nebija gaismas. Gāju ar sveci bailēs trīcošajās rokās, nenovēršot uzmanību no ceļa, jo dažkārt tur gulēja kāds dzērājs, kuram vajadzēja pārkāpt pāri.

Tā ir tikai viena epizode, bet tajā brīdī pie sevis cieši apņēmos, ka darīšu visu, lai turpmāk man dzīvē nekad vairs nevajadzētu tumsā nest malku.

Mammai, protams, kā visi bērni tādos gadījumos, pārmetu, kāpēc man nav māsiņas un brālīša. Jutos ļoti vientuļa. Mamma strādāja garas stundas, lai nopelnītu mums naudiņu. Viņai nebija laika man. Bet mamma te prata arī atrast īstos vārdus, lai gan skan tie visai skarbi: «Labāk viens bērns kvalitatīvs, nekā daudz nekvalitatīvu.»

Tagad mēģinu atcerēties arī kaut ko labu… Mamma bija stomatoloģe, un pacienti viņai nesa šokolādes. Tik daudz, ka es ar tām vairs tikai spēlējos. Kopš tā laika nekad dzīvē neēdu šokolādi.

Manas trešās atmiņas ir tēvs. Var teikt, ka viņš bija ģēnijs (daudzpusīgs mākslinieks un scenogrāfs Arnolds Plaudis – aut.), bet arī sarežģīta, spilgta personība. Redzēju viņu reizi gadā. Tēvs man bija kaut kas tāls un nesasniedzams. Draudzene rakstniece Monika Zīle ar ironiju tagad saka: «Ieva, ir taču lietas, uz kurām jāskatās kā uz sauli – pa gabalu!» Jā, ir vīrieši, kuri pa gabalu ir ārkārtīgi spoži, bet, domāju, tuvumā sadzīvot ar viņiem ir visai grūti.

Ar tēvu tā pa īstam iepazinos, kad man bija jau piecpadsmit gadu. Un tad gan līdz manam 47 gadu vecumam, kad tēvs aizgāja mūžībā, man bija ārkārtīgi ciešas un tiešas attiecības ar viņu. Tā bija patiesa draudzība. Katru nedēļu tikāmies pirtī. Gribu atzīties, ka mana pamatprofesijas izvēle un studijas Juridiskajā fakultātē lielā mērā notika tēva iespaidā, jo tolaik Podnieks, Slapiņš un Plaudis bija izdomājuši, ka viņiem ir vajadzīgs jurists, kurš aizstāvēs mākslinieku intereses. Lai gan sākumā gribēju kļūt par aktrisi, es, jauna meitene būdama, biju sajūsmā par mākslinieku pasauli, un tas bija kaut kas skaists un aizraujošs – pilnīgs pretstats manai bērnībai.

Arī mamma bija ārkārtīgi gudra un burvīga sieviete. Nodzīvoja garu mūžu – līdz 93 gadu vecumam. Mamma nekad neizteica nevienu kritisku piezīmi nedz par manu tēvu, nedz par manām izvēlēm. Viņa gan mēdza sacīt, ka esmu tipiska tēva meita, kura pārmantojusi visas viņa sliktās rakstura iezīmes. Vienā brīdī gan par to sadusmojos un atcirtu, ka viņa taču pati ir atbildīga par bērna tēva izvēli. Vispirms no mammas puses sekoja klusuma pauze, un tad viņa cietā balsī paziņoja: «Pēc kara vīriešu bija maz.» Tā bija vienīgā nosacīti sliktā frāze, ko viņa jelkad par manu tēvu ir pateikusi.

Vecāki kopā nodzīvoja desmit gadus un izšķīrās, kad es piedzimu.»

No Ievas Plaudes personiskā arhīva
No Ievas Plaudes personiskā arhīva

Šķirtais paraugpāris

«Jā… Atmiņas nepiedalās manā dzīvē, tās vienkārši neeksistē. Par fotogrāfijām… Tās glabājas pagrabā, saliktas kastēs, un arī par tām man nav ne mazākās intereses. Kas bijis, tas aizmirsts, un es par to vairs nedomāju.

Lieta tāda, ka man ir arī tas apzināšanās vecums, ka atlicis vairs ne tik daudz.

Un tādā brīdī cilvēks kļūst ļoti egoistisks par savu laiku, par to, ko viņš darīs. Kaut vai mūsu šodienas saruna. Esmu dziļi pateicīga par šo interviju, jo katrs cilvēks ir egoistiski būvēts projekts, un mums patīk runāt pašiem par sevi. Vadu investīciju fondu. Strādāju ar svešu cilvēku naudu. Tā ir liela atbildība. Bet amata pienākumos vairs neietilpst publiski izteikties un runāt, tālab esmu priecīga par iespēju pastāstīt par sevi. Visvairāk taču interesējamies tieši par sevi, gribam to atzīt vai ne.

Kā jau minēju, likteņa kūleņu manā dzīvē bijis daudz. Arī obligātā izvēle doties emigrācijā. Varbūt cilvēki jau aizmirsuši, bet ekonomiskā krīze 2008. gadā bija ļoti smaga. Teju pusmūžā aizbraukt uz svešu zemi (Ieva Plaude desmit gadus dzīvoja Vācijā, Bavārijā, kur nodarbojās ar lūpukrāsu un nagu laku ražošanu. – aut.), sākt visu no nulles ir bailīgi. Lēciens aukstā ūdenī! Turklāt tam visam vēl papildus atstāt mazu bērnu… Kaut arī pie tēva, kaut arī ar ideālu auklīti… Tas bija smagi.

Bet tā ir ilūzija, ka mēs varam apvienot ļoti labi bērnu audzināšanu ar karjeru.

Paldies Dievam, mums tagad veidojas attiecības. Jā, kad Lūkasam ir jau četrpadsmit gadu. Interesanti, ka tas notiek līdzīgi, kā man ar savu tēvu… Ļoti daudz ko iegūstu no dēla, sākot ar dažādām banālām lietām – telefona lietotnēm un mūziku. Ceru, ka viņa šābrīža ieguvums no manis ir mīlestība. Mēģinu iekarot savu vietu viņa sirdī. Dēls auga pie tēva (Ievas bijušais vīrs un biznesa partneris – Jānis Lasmanis – aut.).

Izšķirties ar savu bērnu tēvu nav iespējams. Ir tikai jautājums, cik draudzīgi vai patīkami mēs atlikušo dzīvi pavadām.

Smejos, ka esam Latvijas šķirtais paraugpāris. Bet man draudzīgas attiecības ir arī ar otru šķirto vīru (vācu uzņēmējs Jirgens Rēlingers – aut.). Tagad gan precēties netaisos.

Lūkass šogad sāka mācīties Anglijā, kur dzīvo arī meita Maija. Viņai pašai jau ir trīs bērni. Maijai ar jaunāko brāli ir 20 gadu starpība, un meita ir viņa oficiālā aizbildne. Apbrīnoju Maijas palīdzību, audzinot arī savu brāli. Bērni man ir milzīgs un neizsīkstošs prieka avots, kā ikvienai mammai.

Tai brīdī, kad manai mammai piedzima mazbērni, viņa zaudēja jebkādu interesi par savu bērnu, toties izaudzināja manus abus vecākos bērnus – Maiju un Ivaru –, atdodot viņiem visu savu mīlestību, kas, protams, mūs ļoti satuvināja.»

Vēl pirms runājam par vēzi…

«Ir bijuši arī citi krīzes brīži. Vai kāds varēja iedomāties, ka, piemēram, atcels mācību vielu, ko tik centīgi biju studējusi? Proti, mana juridiskā karjera beidzās vienā dienā, jo, sabrūkot Padomju Savienībai, atcēla tās tiesības, ko biju mācījusies.

Tāpat liktenis piespieda atteikties no pašas izveidotā uzņēmuma Kolonna īpašumtiesībām. Tas gan atstāja krietnu gandarījuma devu par padarīto un aiz sevis atstāto. Man vēl joprojām dzīves vēriens nozīmē atvēzienu biznesā.

Daudziem dzīvot ar vērienu ir tērēt dārgam šampanietim. Man tāda šķiešanās ar naudu šķiet garlaicīga.

Sadzīvisks luksuss nesaista ne vismazākajā mērā. Man daudz labāk patīk naudu pelnīt, izvirzīt sev jaunus, sarežģītus uzdevumus, ko izpildīt.

Jā, bet treniņš uzņemt likteņa triecienus noteikti palīdzēja arī šokējošās diagnozes brīdī.»

Šokējošā diagnoze

«Mamma bija malēniete, ar raksturīgiem spilgtiem izteikumiem. Kad man bija divdesmit gadi, viņa teica, ka esmu kā ābols – no ārpuses skaists un iekšā sapuvis, jo, raugi, dažādas veselības problēmas mani piemeklējušas visu dzīvi, ko gan nekad neesmu afišējusi. Agrā jaunībā pārslimoju tuberkulozi, gadu pavadīju slimnīcā. To laiku ar mūsdienām nevar salīdzināt – tad tuberkulozes slimnīcā man deva gramu streptomicīna dienā, kas samaitāja vielmaiņu, līdz ar to man kļuva slikta sejas āda. Tas patiesībā bija viens no iemesliem, kāpēc nonācu kosmētikas industrijā. Pret seju izturos ļoti akurāti arī šodien.

Iespējams, toreiz piedzīvotā dēļ spēju īpaši novērtēt šodienas medicīnas sasniegumus un to atšķirību.

Negribu iejaukties jautājumos par ārstu atalgojumu un medicīnas problēmām Latvijā, bet katrai mūsdienīgai sievietei ir jābūt ne tikai prasīgai pret savu izskatu, bet arī atbildīgai par savu veselību, jābūt labai pacientei. Vēzis ir diagnoze, kura šokē jebkuru, kas to izdzird no sava ārsta. Tas brīdis ir briesmīgs! Jo cilvēks tiek konfrontēts ar nāvi. Bet viņš vēl ir dzīvs un katru nakti bailēs murgo. Tāpēc cilvēki, kuriem šī slimība ir ārstēta un uz brīdi apturēta, nemīl par to runāt, lai gan, manuprāt, arī Latvijā ir ārkārtīgi daudz pozitīvu sekmīgas medicīnas piemēru. Vienīgi žēl, ka negatīvais ņem virsroku.

Šādi pārdzīvojumi kā vēzis noteikti maina cilvēku. Bet es ne no viena savu diagnozi neslēpu. Kad ar sastapto cilvēku sarunas gaitā tā bija jāatklāj, to arī darīju. Un, spējat iztēloties, katrs otrais raudāja, jo viņam kāds ir nomiris no vēža. Šis psiholoģiskais spiediens ir fantastisks! Man ārkārtīgi palīdzēja bērni. Viņiem ir laba humora izjūta. Meita nosmējās, ka vēl viens slikts gēns mūsu ģimenē. Pat biju aizmirsusi, ka mana vecmāmiņa – mammas mamma – bija nomirusi ar tādu pašu slimību, ar krūts vēzi. Pati viņu nekad nebiju satikusi, tāpēc par to neaizdomājos.

Savukārt vecākais dēls, sēžot blakus automašīnā, pēc klusuma pauzes pavaicāja, kāds ir iespējamais sliktākais iznākums?

Atbildēju, ka nāve. Pēc kārtējās paklusēšanas viņš atbildēja: «Nu, bet visi taču kādreiz mirst!» Tas bērnu neglābjamais optimisms! Un vēl – slimnīcā pēc krūts vēža operācijas pie gultas stāvēja mana šķirtā vīra mamma medmāsa Rasma Lasmane, rokās speķītis uz rupjmaizes un vēl sīpoliņš pa virsu… Tas, ko gribu uzsvērt – ka tuvu cilvēku, ģimenes atbalsts šādos brīžos psiholoģiski ir ārkārtīgi svarīgs.»

Sataustīju pati

«Lai kā apstākļi iegrieztos, pirmais ir nemelot sev, ka viss pāries pats no sevis. Jo ātrāk saņem drosmi un konfrontē sevi ar realitāti (kas nenoliedzami ir smags pārdzīvojums!), jo lielāka iespēja visu pārvērst veiksmes stāstā.

Es novilcinājos. Veidojumu krūtī sataustīju pati. Bet pagāja aptuveni pusgads, iekams uzdrīkstējos vērsties pie ārsta.

Esmu klasiski bailīga sieviete, kas cer, ka viss pāries pats no sevis. Bet vēzis ir kaut kas tāds, kas pats nepāriet.

Citēšu savu tanti mediķi: «Ja ar tautas medicīnu cilvēks ir izārstējies, tad tas nebija vēzis.»

Vispirms piezvanīju savai skolas biedrenei ginekoloģei Dacei Matulei un teicu, ka man ir krūts vēzis. Viņa atbildēja: «Ko niekus!» – un nākamajā dienā aizsūtīja uz mamogrāfiju. Kad viņa man atzvanīja, dakteres balss jau bija pilnīgi citāda. Pati noteicu sev diagnozi? Bet nāku no ārstu ģimenes. Arī viens no mammas brāļiem bija ķirurgs, bet tante – onkoloģe ginekoloģe.

Man ir arī skaidrojums savai rīcībai vilcinoties. Vēzis ir katra paša ķermeņa šūnu disfunkcija. Tās pārstāj pareizi dalīties. Mūsu imūnsistēma to neatpazīst atšķirībā no, piemēram, difterijas vai gripas, kam cīnās pretī. Imūnsistēma neatpazīst mūsu šūnas, kas vairojas aplam. Tā ir arī vēža diagnostikas sarežģītākā lieta, jo sākotnēji simptomu gandrīz vai nav. Vismaz man tādu nebija, nekas nesāpēja.»

Paņēma gadu

«Ikvienā slimībā ārsta un pacienta sadarbība ir būtiska, bet, manuprāt, onkoloģijā tas ir dubultsvarīgi. Ārstu konsilijs nozīmēja man piemērotāko terapiju. Pamatā izvēlējos uzticēties šejienes speciālistiem. Latvijas medicīnā ir Eiropas līmeņa iekārtas, zāles, ārsti. Varbūt medicīnas organizācija varētu būt labāka. Par daudz liela birokrātija! Jāatrod kāds racionāls līdzsvars starp birokrātiju un ārstniecību.

Bet jāsaprot arī, ka neviens nekādas garantijas nedod. Slimība var atgriezties ikvienā brīdī, un ar to domu jāsadzīvo visu atlikušo mūžu. Reizi pusgadā vai gadā jāpārbaudās. Tas ir svarīgi.

Uz pārbaudi dodos ar prieku, ņemot vērā, ka jācenšas nebaidīties no realitātes.

To gan vieglāk pateikt un grūti izdarīt. Bet, ja pārbaudē viss ir kārtībā, uz vienas kājas lēkdama, pametu sonogrāfijas kabinetu. Tomēr nevar izslēgt, ka reiz atkal nāksies lūgt ārstu palīdzību.

Nu jau divi, trīs gadi būs pagājuši, kopš man atklāja vēzi. Kā jau sacīju, atmiņās negremdējos. Arī šādās ne. Taču grozies, kā gribi, vēzis paņem gadu no cilvēka dzīves. Protams, paralēli ārstēšanās procesam var strādāt, neviens tev neliedz kustēties. Pēc ķīmijterapijas gan fiziski ir ārkārtīgi grūti. Blaknes ir visiem. Vienkārši – saņemies un ej!»

Stress un liekais svars

«Man arī vairākkārt paveicās. Vispirms Minhenes universitātes klīnikā kāds profesors divas dienas atbildēja uz visiem maniem jautājumiem. Pirmajā reizē viņš pat ieteica vakarā aiziet iedzert vīnu, lai nākamajā dienā atgrieztos ar atlikušajām neskaidrībām. Iespējami liela izpratne par tā brīža veselības stāvokli man bija ļoti svarīga. Taujāju, kas ir šīs slimības cēlonis? Ja to zinātu, tad šodien jau būtu izgudrotas zāles ar simtprocentīgu pozitīva rezultāta garantiju. Cik sapratu, mēdz gadīties tā, ka varbūt trīs iemeslu kopums neko nenodara tavai veselībai, bet pie kāda ceturtā vai piektā provocējošā faktora sākas vēzis.

Tātad pacientam ir jāpārskata savi ieradumi, dzīvesveids, jāpaskatās, ko viņš var mainīt, lai savam ķermenim palīdzētu.

Es pēc Minhenes profesora ieteikuma apzinīgi izanalizēju savas slimības cēloņus. Man, kā ikvienai sievietei, par saviem defektiem nepatīk skaļi runāt, bet, strādājot Vācijā, mans dzīvesveids noteikti nebija tik veselīgs kā Latvijā. Līdz ar to parādījās liekais svars, tika lietots alkohols, un tas vēl komplektā ar sporta trūkumu. Stress un neveselīgs ēdiens rada problēmas. Līdzsvaru noturēt ir grūti. Manā gadījumā par papildu risku būtu jāuzskata arī iedzimtība.

Bet Dievs mani mīl, jo slimnīcā pēc operācijas mani ievietoja vienā palātā ar burvīgu, jaunu, skaistu fitnesa treneri Ivetu, un, manuprāt, jau operācijas dienā vai nākamajā, vēl narkozes iespaidā, Iveta mani izvilka laukā un teica, ka jāsāk sportot. Mežā dubļos nokritu, domājot, lai Dievs dod, ka to neuzzina ķirurgs.

Kā smejos, pēc 45–50 gadu vecuma sasniegšanas cilvēki, kuriem pienākums domāt par savu veselību, dalāmi divās grupās – vīrieši un sievietes.

Katrs varam darīt kaut ko mazliet, lai rūpētos par savu veselību. Arī es iespēju robežās to tagad daru. Piemēram, eju astoņus kilometrus pa savu trasīti Langstiņu mežā. Atsakos no alkohola.

Iespējams, jau kļūšu apnicīga ar mammas savulaik teikto, bet arī šis viņas izteikums man spilgti palicis prātā: «Ja pats sevi sargāsi, arī Dievs tevi sargās.»»

Ar citām acīm

«Pēc pārdzīvotās slimības pārvērtēju attiecību nozīmi. Un vēl: dzīvē svarīgākās lietas par naudu nopirkt nevar. Es, kā cilvēks, kurš teju visu dzīvi pavadījis biznesa vidē, nekad nebiju aizdomājusies, ka pašu svarīgāko – gaisu, mīlestību, ūdeni – mēs taču saņemam par brīvu. Mums tikai ir vajadzīgs laiks.

Man nereti prasa, kas ir laba izskata pamatā. Saku, ka darbs divpadsmit stundas dienā. Naudas trūkums un daudz darba ir laba izskata pamatā! Lielas darbaspējas ir gadiem ilgs treniņš un pašdisciplīna. Tas man zemapziņā nāk līdzi no malkas nešanas laikiem.

Daudz kas no iepriekš minētā, manis stāstītā kalpo par iemeslu, kāpēc 2019. gada nogalē atgriezos Latvijā.

Īstā dzimtenes sajūta mani piemeklē, kad lidmašīna piezemējas Rīgas lidostā un redzu Latviju no putna lidojuma ar nepievilcīgiem purviem un ūdeņiem. Tad pie sevis vienmēr nodomāju: «Ak Dievs, cik drosmīgi un stipri bija tie senie cilvēki, kuri te nolēma apmesties. Tai purvainajā vietā un diezgan sūrajā klimatā! Bet noteikti tas šodien dod spēku un enerģiju, kas vēsturiski ir iesēts mūsu gēnos.

Citā zemē nekad nekļūsi par savējo, vismaz aizbraucot pusmūžā. Toties ar citām acīm ieraudzīsi savu dzimteni.

Daudz augstāk sāku vērtēt labās lietas, kas mums šeit, Latvijā, ir. Šis pēdējais pusgads, kopš esmu atgriezusies, aizvadīts ar teju tām pašām izjūtām, kas bija emigrējot. Rīga taču ir mainījusies, ielas ir citas, saziņa ar cilvēkiem ir citādāka, arī psiholoģiski nav viegli. Bet, neraugoties ne uz ko, šī noteikti ir labāka Latvija.»

Ieva iesaka arī tev

  • Pirts, kustības un miegs. «Tā ir svētā trīsvienība prāta, ķermeņa un gara stiprināšanai. Manā vecumā vairs nav ko sveci turēt zem pūra. Droši varu atklāt, ko daru. Reizi nedēļā eju pirtī un lecu ezerā ar galvu zem ūdens. Ar dušu vien nepietiek, noteikti vajadzīgs kontrasts, kas trenē asinsvadus visā ķermenī. Manas kustības ir astoņus kilometru gājiens pa savu trasīti Langstiņu mežā. Savukārt nepieciešamais laiks miegam katram ir ļoti individuāls. Man vajadzīgas septiņas stundas diennaktī.»
  • Parafīna vanniņas rokām. «Rokas ir tās, kas atklāj cilvēka vecumu. Viena procedūra nedēļā ir 10 eiro un pusstunda salonā. Bet tas tiešām palīdz!»
  • Regulāra sevis kopšana. «Vienīgā lieta, kam netaupu, ir sejas un ķermeņa krēmi. Katrai firmai ir sava receptūra un formula un katram cilvēkam ir savs DNS. Nav viena labākā krēma. Katrai jāsameklē savs. Esmu vācu kosmētikas fane, šobrīd no Rīgā pieejamā lietoju Maria Galland krēmus ķermenim un sejai. Bet neslēpju, ka esmu arī heawy user – man ārkārtīgi patīk pirkt un izmēģināt ko jaunu. Ja tomēr kāds izvēlētais produkts manai sejai neder, to izsmērēju uz pēdām. Arī visus dārgos krēmus. Ar seju neriskēju.»

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+