Glaukomas slimniece Taiga Terere: Dzīvesprieka trūkums liek novecot daudz ātrāk nekā slimības

Stiprie stāsti
Gundega Gauja
Gundega Gauja
26. marts
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Matīss Markovskis
TAIGA TERERE ar vienu aci neredz neko – acis pārņēmusi viltīgā glaukoma. Otra acs vēl mazliet redz, tai ir arī katarakta. Ar visu šo uzņēmīgā kundze pamanījusies paņemt no dzīves vairāk nekā tie, kas redz ar abām. Taiga teju kā mantru skaita vārdus – galvenais ir kustēties, vingrot, iziet cilvēkos. Jo interešu un dzīvesprieka trūkums liek novecot daudz ātrāk nekā slimības!

Taigas kundze mani sagaida smaidoša un nedaudz skeptiska. Ap kaklu no Amerikas ceļojuma atvestās krelles, ausīs spīd auskariņi. Dārzā turpat aiz loga zied pirmās pavasara puķes. Nekas daudz viņai neesot stāstāms – dzīve kā dzīve, Taiga bilst.

Taču, kad kundze sāk stāstīt, atliek vien brīnīties, ko var paspēt izdarīt sieviete, kurai jau divdesmit divus gadus ir nopietnas problēmas ar redzi.

Taigas kundzei šogad paliks 82 gadi, tiesa tos enerģiskajai dāmai nevar piedēvēt it nemaz! Nosmejamies, ka Taiga noteikti guļ ledusskapī. Sarunu sākam ar patīkamām atmiņām par neseno kruīza braucienu uz Stokholmu, kurp Taiga devusies jautrā četru draudzeņu kompānijā. Un vispār – Taigas apceļoto pasaules valstu un vietu saraksts ir garāks nekā dažam labam jaunam cilvēkam. Un tas viss paveikts tikai ar daļēju redzi, toties lielu interesi par dzīvi!

Nesanīkt, bet baudīt

«Jā, tā ir – nesen braucām senioru kruīzā uz Stokholmu. Patiesībā Zviedrijā jau biju bijusi – toreiz, kad biju apskatījusi fantastisko Upsālas katedrāli, divas naktis nevarēju gulēt! Tāds saviļņojums! Šoreiz izbraucām ekskursijā pa Stokholmu. Vispār es agrāk nekur tālu nebraucu veselības dēļ, bet sanācis tā, ka pēdējā laikā esmu liela braucēja. Šoreiz kora draudzenes mani izprovocēja, teica – laižam!

Un es teicu – nu, labi! No kora Atvasara mēs esam fantastiska kompānija – sešas draudzenes. Kruīzā devāmies četras damočkas – vakarā bija dažādas izklaides, Mongoļu cirka programma, kurā uzstājās meitenes pilnīgi kā no gumijas un bez kauliem! Varējām arī pašas kopā padziedāt, jo mūs visas ļoti saista dziesma. Ik pa laikam viena pie otras viesojamies mājās un, kad viņas te pie manis uz Berģiem atbrauc, tad dārzā tā dziedam, ka visi kaimiņi nāk klausīties!

Protams, ka tāds brauciens nav joks, jo ar vienu aci es neko neredzu. Visu pasauli uz to vienu pusi ne redzu, ne arī jūtu.

Redzīga ir tikai labā acs. Taču korī man ir labas meitenes, kas mani vienmēr uzpasē. Visgrūtākais ir kāpt pa trepēm – vienmēr taustu, kur ir pirmais un kur pēdējais pakāpiens. Tos publiskās vietās bieži nolīmē ar dzelteno lentu, bet nezin kāpēc manās acīs tas ne vienmēr atspoguļojas, iespējams, tas no gaismas ir atkarīgs. Citreiz saredzu labi, citreiz – nekā. Taču jebkurā gadījumā – priecājos par katru iespēju būt un apskatīt!»

Joka pēc

«Iesākumā es savām acīm nemanīju neko sliktu. Glaukoma ir ļoti viltīga! Tā pielavās nemanot, tev nekas nesāp. Atklāju glaukomu nejauši – faktiski pa jokam. Tas notika pirms 22 gadiem. Biju aizgājusi pie ģimenes ārstes, un viņas kabinetā pie sienas ir redzes pārbaudes skala. Vienā brīdī ārste izgāja ārā no kabineta, bet es tikmēr, lai pakavētu sev laiku, izlēmu paskatīties uz to simbolu skalu.

Jokodamās aiztaisu vienu aci ciet – simbolus redzu, aiztaisu otru – neredzu! Izdaru tā vēlreiz, atkal tas pats. Tā nu mani steidzami aizsūtīja pie acu ārsta. Varbūt, ka glaukoma man jau bija ātrāk – to neviens nezina, jo acis jau pielāgojas – tāpēc arī cilvēks iesākumā neparko nesūdzas. Kad nokļuvu pie acu ārsta, mani pat nelaida uz mājām, kamēr ar lāzeru nenoņēma augsto acs spiedienu. Tā nu glaukoma pamazām manas acis ir paņēmusi.

Iesākumā mani neviens neņēmās operēt – teica, ka jāgaida līdz neredzēšot nemaz, tad operēšot. Sacīju, ka tas taču ir par vēlu!

Gāju un meklēju iespējas, ko lietas labā tomēr vēl varētu darīt. Vispār no sākuma ar glaukomu cīnās tikai ar acu pilieniem un operācija ir pats pēdējais variants. Tagad manas acis ir jau divreiz operētas un tur neko nevar darīt, jo pret glaukomu nekādu īpašu līdzekļu nav.

Operācijas laikā acī iztaisa caurumiņu, lai nepaaugstinās likvors un acī nokrītas spiediens. Operāciju man uzņēmās veikt ļoti laba ārste, mana mīļā daktere – glaukomu speciāliste – Kristīne Baumane. Šobrīd viņa ir Oftalmololoģijas centra vadītāja Biķernieku slimnīcā. Pēc operācijas likvors atplūda un spiediens normalizējās, un tā es dzīvoju. Otrajā piegājienā daktere Baumane izlēma, ka operēs redzošajā acī arī kataraktu. Otrai acij viņa vairs neķērās klāt, jo tur jau viss bija pagalam – čušs. Katarakta ir acs caurspīdīgās lēcas apduļķošanās.

Pēc šīs operācijas es sāku redzēt labāk, jo acī ielika jaunu lēcu. Nu jau būs divi gadi pagājuši. Tā es joprojām staigāju pie dakteres atrādīties. Šobrīd ar labo aci redzu diezgan labi, tikai ne tik skaidri, kā gribētos. Acu dēļ man iedeva otro invaliditātes grupu, tas ir zināms atvieglojums. Manas redzošās acs nākotne atkarīga no tā, cik ļauna būs  glaukoma – tai diemžēl ir ļaundabīga forma. Tomēr, kamēr es vēl varu, tikmēr daru!»

Pašu spēkiem

«Iet un darīt – tas man nāk jau no bērnības, no ģimenes. Bērnība man nebija viegla, dzīvē vispār viss ir bijis jāsasniedz pašai. Uzaugu lielā ģimenē, esam seši bērni, es – vecākā. Visiem tagad ir savas ģimenes, bet viena no māsām ir ar īpašām vajadzībām. Divu gadu vecumā viņa izkrita pa mājas otrā stāva logu. Tagad viņa ir pansionātā, pēc insulta – tagad māsa man arī jāapciemo, jāizved ar ratiņiem laukā. Neviens mani dzīvē nav lutinājis, neviens neko nav iedevis, viss, kas ir, sastrādāts pašas spēkiem.

Visvairāk bija jāstrādā tepat – šajā mājā. Te, kur dzīvojam jau 57 gadus, tikpat, cik esmu nodzīvojusi laulībā ar savu vīru Imantu! Te savulaik ir strādāts bezdievīgi daudz. Atceros, kā ar vīru šo māju cēlām…

Tas bija 1952. – 1954. gads, kad nopirkt nevarēja neko! Atceros kaut kur izdevās dabūt betonu – atvaļinājums, karstums, bet mums pagrabs jābetonē!

Man bija jāmet smagie akmeņi.

Turklāt kādreiz mēs audzējām dārzeņus un zaļumus pārdošanai – redīsus, burkānus, lokus, agros salātus. Pārdevām to visu Rīgā, Matīsa tirgū. Tie bija tādi laiki. Pa dienu darbs, vakarā dārzs, sestdien, svētdien – dārzs. Piedzima dēls un meita. Dzīvojam pie Ķīšezera, tiesa tagad Berģos viss ir mainījies, bet tolaik te bija klusa, tukša ezermala. Bija ļoti forši! Savulaik esmu daudz peldējusies. Mūs sauca par trakiem! Lietus vai saule – mēs ar vīru Imantu jau sešos no rīta pirms darba uz Ķīšezeru prom un vakarā pēc darba pirms pusnakts – atkal ezerā!

Ziemā mēs tam apkārt slēpojām. Un cik te nav slidots! Burvīgi… Man vīrs jaunībā bija futbolists, hokejists. Dažas mājas tālāk pašiem bija sava slidotava – lējām ūdeni, slidojām, mūzika bija, publika bija! Ai, jaunībā bija tik forši! Kustēties un aktīvi dzīvot man vienmēr paticis.»

Medmāsa un nakts aukle

«Lielāko daļu mūža nostrādāju kā medmāsa. Jaunībā pabeidzu Rīgas 3. medicīnas skolu, kas bija pie Bērnu slimnīcas Vienības gatvē. Tolaik domāju, ka strādāšu tikai ar bērniem. Bet sanāca tā, ka atvēra VEF slimnīcu, aizgāju uz turieni. Lliela, jauna slimnīca trīs stāvos – ar labu ķirurģisko nodaļu, poliklīniku. Terapijas nodaļā vien bija 130 gultu.

Pirmos gadus strādāju kā procedūru māsa, vēlāk kļuvu par vecāko māsu.

Visā mūžā man ir bijušas tikai divas darbavietas.

Slimnīcā nostrādāju 36 gadus – darbs man ļoti patika un kopš tiem laikiem dažkārt cilvēki mani joprojām atpazīst un vaicā – vai jūs gadījumā neesat tā medmāsiņa? Tad bija s strādāšanas pārtraukums – auklēju mazdēlus, un pēc tam aizgāju strādāt uz Strazdumuižu. Tur vērās vaļā internātvidusskola vājredzīgiem un neredzīgiem bērniem. Viņiem vajadzēja nakts aukles, un mani pieņēma darbā ar visu manu glaukomu acīs. Nostrādāju tur divpadsmit gadus.

Darbs bija ļoti grūts, teikšu atklāti. Varētu domāt – kas tad tur, aizej paskaties, vai bērni guļ! Bet tā jau nebija. Bērni ar īpašām vajadzībām, kurš ratiņos, kurš ne, bija bērni, kas nesaprot, ko viņi dara, turklāt visiem redzes problēmas. Un tas savukārt nozīmē, ka ir arī daudz citu problēmu. Strādājot ar šiem neredzīgajiem bērniem, pakāpeniski arī pati zaudēju savu redzi. Nakts dežūras bija grūtas – atnāc vakarā deviņos un no rīta aizej deviņos mājās, un esi ne šis, ne tas. Naktīs tur pagulēt nesanāca.

Bērni bija sadalīti pēc vecuma pa stāviem, vidusskolēni bija pašā augšā un tie jau darīja citas ēverģēlības – kā jau jaunieši. Bērniem tā ir – tiklīdz skolotājs prom, tad tikai sākas! Pēc gulētiešanas viņi klusiņām izslīdēja pa citām istabām ciemoties. Tikmēr mazie kā jau mazie – naktīs apčurājās, tad jāmaina visa gultasveļa. Es biju prasīga – liku zobus tīrīt, skatījos, lai ir nomazgājušies. No rīta pārbaudīju zobu birstes, bet tie jau špicbuki – saslapina zobu birstes pie krāna un noliek vietā! Un ko tu padarīsi!? Bija bērni, kas dzīvoja pansionātā pastāvīgi, jo vecāki viņus vienkārši uz mājām neņēma, arī bērnu nams neņēma – visādi gāja. Bet skola bija laba, varu teikt visatzinīgākos vārdus.»

Ko likt vietā?

«Viena lieta man dzīvē ir pilnīgi skaidra. Ja tu esi aizgājis prom no darba, tad tajā tukšā vietā ir kaut kas cits jāliek! Ir jākustas un jāatrod prieks dzīvē, jo kustība ir dzīvība un dzīvība ir kustība! Patikšana uz aktivitātēm man ir saglabājusies jau no seniem laikiem. Lai kustētos, iesākumā bija jāmēģina palīdzēt savai mugurai. Tāpēc aizbraucu uz Jaunķemeru sanatoriju.

No tiem laikiem man ir savs vingrojumu komplekss, kuru katru dienu cītīgi izvingroju – parasti tās ir 40 minūtes no rīta pirms brokastīm. Tagad tur nākuši klāt vēl arī citi vingrojumi no citām nodarbībām. Labāk būtu vingrot no rīta, bet gadās, ka rītos tā gribas ēst, ka atlieku vingrošanu uz pēcpusdienu. Pēdējos gados esmu izmantojusi dažādas iespējas. Ilgi gāju uz pilatēm veselības centrā Juglā. Tad piedalījos Eiropas projektā Jaunais zelts, kur pensionāri varēja iet uz nodarbībām sporta zālē. Tur mums tika viss izrādīts – ko zālē drīkstam un varam savā vecumā ar tiem visiem rīkiem darīt. Tur bija arī baseins, sauna. Ko tikai es neesmu darījusi! Un, ja tu to dari regulāri, tad ir  ļoti laba sajūta.

Šobrīd mugurai ir kaut kāda remisija, jo vingroju, darbojos. Ķīšezerā tagad iznāk nopeldēties reti, taču es braucu uz Nacionālo bruņoto spēku peldbaseinu Krustabaznīcas ielā.

Ja neslinkoju – tad sanāk reizi nedēļā. Noteikti ir jākustas, jāvingro un jāatrod sava vieta sabiedrībā!

Tagad jau kādu laiku nodarbojos ar cigunu. Man ļoti iepatikās. Kad izspaidu visus noteiktos punktus, izdarbinu tos, jūtos labāk. Kā to izskaidrot – nezinu. Katram pašam jāpamēģina. Bet, ja cigun tevi neuzrunā, tad arī nevajag to darīt. Es, piemēram, biju aizgājusi pie rehabilitologa. Dakterei stāstu, ka eju uz cigunu, bet daktere atbild, ka atzīstot tradicionālo medicīnu: «Jūs jau varat iet. Ķīnā ākstās pilni pagalmi!» – «Bet mani tas uzrunā!»»

Dziesma un draudzenes

«Korī dziedu jau apmēram divdesmit gadus, esmu trīs Dziesmu svētkos piedalījusies. Viens bija jauktais koris Teika, tagad dziedu sieviešu korī Atvasara VEF kultūras pilī  – no tā kora man tās foršās draudzenes. Mēs dziedam altos, kompānijā esam sešas meitenes, mums ir savs boss, kas mūs organizē. Dziedam tā pa īstam un pa riktīgam! Kad aizeju uz kori un izdziedos, tad ir tik labi.

Dziedāšana dod ieguvumu arī veselībai – uzlabo asinsriti, garastāvokli.

Tā ir arī iziešana sabiedrībā – mēs sanākam kopā, lai svinētu dzimšanas dienas, vārda dienas, braucam kopā ekskursijās. Ar dziesmu var panākt ļoti daudz ko, var paņemt cilvēkus! Piemēram, braucām pa Latgali, bijām Maizes muzejā un piedziedājām visu muzeju, saimniece dziedāja līdzi! Kopā ar dziesmu var notikt tik daudz…. Polijā bijām sāls raktuvēs – dziedājām pazemē burvīgajās stalaktītu alās. Liela zāle alas vidū un mēs dziedam Pūt vējiņi… Kas tur bija par akustiku! Tagad ar Atvasaru mēs brauksim uz Garīgās mūzikas festivālu – uz konkursu.

Man enerģijas pietiek, esmu radusi pie darba, pie kustības, es nespēju vienkārši gulēt gultā un skatīties griestos! Nē! Ir jāiet un ir jādara, citādi nekā nebūs. Domāju, ka cilvēki vairāk noveco nevis no savām slimībām, bet no tā, ka nav draugu un nav interešu. Tas veselībai nodara lielāku kaitējumu! Draugi, protams, var būt tikai daži. Bet var būt arī daudz paziņu.

Bezdarbība liek novecot un arī tā nemitīgā ņaudēšana – vai, es šodien nevaru, man tas un tas.

Bet, kad tu aizej, izkusties, tad ir burvīgi! Ko vēl vairāk vajag?! Ir tikai jāatrod sabiedrība un tas, lai tu kaut kam esi derīga, vajadzīga. Es strādāju Strazdumuižā un es zināju, ka es tiem bērniem biju vajadzīga! Mājās mani tagad lutina – man saka, ka es nedrīkstu rakt, nedrīkstu to un šito! Bet es gribu rakt, gribu ravēt, gribu iebāzt rokas zemē! Kad redzu, ka kaut ko esmu izdarījusi, ir laba sajūta.

Tagad ar visām savām aktivitātēm tieku galā labi – pati aizeju, atrodu, aizbraucu. Meita man dāvina biļetes uz koncertiem, pasākumiem. Bet bija brīdis, kad staigāju vīram ieķērusies padusē. Tas bija grūts laiks, jo ļoti sāpēja galva, tā reiba, sirds streikoja, nebija labs asinsspiediens. Bet ar to visu esmu tikusi galā. Man palīdzēja ārstu nozīmētie medikamenti, bet liela loma bija sevis uzturēšanai formā. Arī tagad daudz kur ejam kopā ar vīru. Vakaros man ir grūtāk, sevišķi, ja uz ielas ir ieslēgts apgaismojums.

Piemēram, festivāls Staro Rīga galīgi nav man! Spiež acīs un man tās jātaisa ciet. Tāpat aizeju kādreiz uz izrādi teātrī vaioperā – arī nevaru visu laiku skatīties. Ļoti traucē prožektori, viss žibinās pa skatuvi… Bet vienalga mēs  joprojām ejam uz pasākumiem, koncertiem. Nacionālajā teātrī tikko redzējām Pūt vējiņi. Sēžu apmēram desmitajā rindā, tad varu puslīdz labi redzēt, pavisam tuvu nē. Ieķeros vīram rokā un tā mēs šlepējam. Uz izklaidēm vīrs nāk ar mani, bet uz vingrošanu, kori man jānokļūst pašai. Bet ar to es tieku galā.»

Redzēt pasauli

«Man patīk doties ceļojumos. Esmu bijusi Šveicē, Vācijā, Zviedrijā, Amerikā biju pat trīs reizes – divreiz braucu auklēt dēla meitu – manu mazmeitu. Trešo reizi – braucām ar kori dziedāt – notika liels koncerts pie latviešiem, mūs uzņēma Daugavas Vanadzes. Tas bija kalnos, netālu no Ņujorkas, ļoti gatavojāmies, bija augstas prasības. Veselu nedēļu tur dzīvojām augstu kalnos, pa naktīm bija zvērīgi auksts.

Tuvumā dzīvoja lāči un mums stāstīja, ka pirms dažiem gadiem lācis izdemolēja mašīnu. Bija saodis, ka iekšā ir ēdamais, iekļuvis mašīnā, plosījies pa iekšu, jo pēc tam nebija ticis ārā! Mēs tur gulējām mājiņās un bija stingri noteikts, neatstāt nekur neko ēdamu. Pēc tam vēl nedēļu bijām Ņujorkā, pašas uz savu roku organizējām ekskursijas un pa to laiku es tur paspēju apskatīt ļoti daudz. Un vēl mēnesi nodzīvoju pie dēla Čārlstonā, dēls izvadāja pa dažādiem štatiem.

Acu problēmas tam nekad nav traucējušas. Tieku galā. Protams, ka šo gadu laikā sapratu, ka redze lēnām mazinās, bet ko tu tur vari darīt?

Es sevi iedvesmoju, ka ir cilvēki, kuriem ir sliktāk. Es tomēr vēl redzu. Grūti bija zaudēt to vienu aci, bet tur neko nevarēja darīt, neko. Izmeklējumi rāda, ka nervs ir nospiests, melns un cauri. Mans vīrs man vienmēr bijis liels atbalsts. Viņš vai nu neteica neko vai teica – nu ko tu, būs jau labi

Vispār tagad vecumā nožēloju, ka par maz ar bērniem būts kopā. Bērni bija sportiski – dēls bobslejists, meita basketboliste. Pārsvarā bērni dzīvoja pa nometnēm, mēs brīvdienās, protams, viņus apciemojām. Bet tie bija tādi laiki! Bija jāstrādā… un tagad atskatoties, es būtu gribējusi ar viņiem vairāk laika pavadīt. Dzīve bijusi grūta. Tiesa man joprojām ir stipri kauli un stipras rokas. Es vēl daudz ko varu, bet muguras dēļ nedrīkstu liekties, celt smagumus. Ārsts teica tā – acis ir orgāns, kas  jādarbina. Jo es vaicāju – varbūt neskatīties TV, nelasīt?

Bet ārsts teica – acīm jāliek strādāt, nav ko saudzēt! Tā nu es gan televīziju skatos, gan cenšos lasīt – bez tā nevaru. Uzlieku brilles un lasu. Brilles ir bifokālās. Šobrīd lasu sporta žurnālista Māra Rīmeņa grāmatu par sportu Veiksmei līdzās. Viņš raksta par visām olimpiādēm, man patīk, es interesējos par dzīvi, nedzīvoju maisā! Man patīk arī auskari, krelles. Pēc atgriešanās no Amerikas – ak dievs, kas man bija auskaru! Tur meksikāņi brauca ar saviem sudraba izstrādājumiem, tie auskari bija kolosāli – sudrabā iestrādāts vai nu perlamutrs vai kāds akmens. Ļoti skaisti! Man ārkārtīgi patika arī indiāņu izstrādājumi – visas vītās rokassprādzes. Ir jābūt arī sievišķīgiem priekiem. Man ļoti patīk baltu zīmes – man ir saulīte, kaklā karināms Austras koks.»

Būt modrai

«Protams, ka man ir jādomā par manām acīm. Ar vienu aci, paldies dievam, redze joprojām turas, taču šobrīd jūtu, ka kļust nedaudz sliktāk. Tāpēc gribu aiziet pie ārsta, varbūt kādus vitamīnus palūgt izrakstīt… Bet nekā jau tāda reāla, kas te palīdzētu, nav. Tāpēc vēlos citām pateikt svarīgu lietu: kam ģimenē kādam bijusi glaukoma, acis jāpārbauda jau no četrdesmit gadu vecuma reizi gadā. Obligāti jānoskaidro acu spiediens. Maniem vecākiem glaukomas nebija, bet manā paaudzē ģimenē tādu esam jau trīs – es, brālis un māsa. Brālis ļoti cīnās – viņam arī abas acis operētas, ar vienu viņš neredz. Māsa tikpat kā neko neredz ar abām acīm. Tāpēc visiem asinsradiniekiem – meitai, dēlam – esmu teikusi: pārbaudiet, pārbaudiet vismaz reizi gadā!»

Taiga iesaka arī tev

  • Ciguna nodarbības. Dzīvība ir kustība un ir svarīgi vingrot. Cigun ir grūti izskaidrot – tas ir jāizbauda. Jābūt sajās  nodarbībās iekšā par visiem simts procentiem un jādomā tikai par to. Tad sanāks, enerģija mūsos tiešām cirkulē. Iesaku!
  • Nūjošana. Man blakus mājai ir mežs, tāpēc ik pārdienu cenšos nūjot. Man nav tam noteikta laika vai attāluma – daru pēc sajūtām. Svarīgi arī nepārspīlēt, bet darīt ar mēru.
  • Laistīties ar ūdeni. Jau pavasarī vīrs izliek dārzā pie siltumnīcas ūdens mucu, kas saulē uzsilst. Tad es rītos laistos ar to ūdeni – norūdos. Svarīgi sākt pakāpeniski – ne visu ķermeni uzreiz. Iesākumā apšļakstu rokas, seju, tad kājas un pārējo. Un tā līdz rudenim!
  • Norīvēties kā Ziņģīte. Vasarā pēc laistīšanās dārzā, ziemā – pēc dušas, norīvējos ar rupju frotē dvieli pēc Ineses Ziņģītes metodes. Tas tiešām dod možumu, uzlabo asinscirkulāciju, un diena var sākties!
  • Basas kājas. Agri sāku staigāt dārzā ar basām kājām. Man nesalst, brīnišķīga sajūta. 
  • Šķīstošo kafiju. Kardiologs man ieteica – ja gribi dzert kafiju, tad labāk šķīstošo. Tā arī daru. Patiesībā no ēdiena es sev neko neliedzu – ēdu visu ko gribas. Kā saka,  es neko neizslēdzu un arī neieslēdzu!

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

GADA KOSMĒTIKA 2020

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+