Rīga +4°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
9
-
0
-
0
-
6
-
0
-
3
-
0
-
Man gadījies dzīvē satikt vairākas sievietes, kas precējušās ar ļoti turīgiem vīriešiem un tieši šā iemesla dēļ, cik tālu vīrietis prasījis, tik viņas arī gājušas… Skaidrs – ja ar kaut ko eksperimentē, tad tam ir jāpatīk abiem. Vai arī vīrietim jāmāk savu sievieti tā apvārdot, ka viņa pati to sāk gribēt. Jo ne vienmēr jau būs tā, ka vīrietis ierosinās pamēģināt kaut ko neparastu, un sieviete uzreiz būs ar mieru. Uz visu, kas ir jauns un mazliet biedējošs, mēs vispirms reaģējam ar bailēm un tad ar agresiju.
Mums, sievietēm, ir ļoti viegli ar vīriešiem manipulēt, sakot: tu tāds un šitāds. Un atliek vēl tikai apšaubīt viņa vīrišķību, lai vīrietis sajustos apdraudēts un līdz ar to kļūtu arī agresīvs. Un, protams, tas bojā attiecības. Tāpēc mans padoms, ja nu kāds vīrietis šo lasa: izdomājiet, kā jūs savai sievietei iepilināsiet savu ideju tā, lai viņai pašai sagribētos to izmēģināt. Un tā pilināšanas metode ir tāda, ka cilvēks nemitīgi ik pa laikam par vienu un to pašu ieminas, līdz otrs sāk šo ideju lēnā garā pārdomāt un galu galā, iespējams, nolemj: bet varbūt tiešām var to pamēģināt! Bet nekādā gadījumā nevajag censties iecerēto panākt ar agresiju.
Cik tālu sievietei jāiet? Tik tālu, cik viņai pašai gribas, tik arī jāiet. Un tikai tad, ja viņai pašai arī gribas pamēģināt un eksperimentēt. Teikšu godīgi – kā liecina mana pieredze, sievietei sāk gribēties eksperimentēt vecumā starp gadiem četrdesmit un piecdesmit. Un tas saprotami, jo sieviete tad apzinās savu pašvērtību. Bet nekādā ziņā nedrīkst kaut ko darīt tikai tāpēc, ka vīrs to ļoti grib un sieviete baidās, ka viņš varētu aiziet pie citas. Tāpēc nereti sievietes piekrīt kam tādam, ko pati itin nemaz nevēlas, un tā ir milzīga psiholoģiska trauma, ja tu seksā dari kaut ko, ko tev ļoti negribas. Tad var rasties riebums gan pret sevi, gan pret partneri, un tas neizbēgami sabojās attiecības.
Bet situācijas jau mēdz būt arī pavisam otrādas – man dāmas ir stāstījušas par gadījumiem, kad sieviete savam vīrietim ierosina: es gribētu tā un šitā. Viņa pati ir iedomājusies, ka vīrietis priecīgs sasitīs plaukstas: jā, es arī sen to gribēju! Bet viņš saka: ai, kamdēļ, tāpat jau ir labi… Un ko nu?
- Kad pie manis atbrauc draudzene, vīrs nekad nelaiž garām izdevību ieminēties par seksu trijatā… Es jau saprotu, ka tas droši vien ir katra vīrieša sapnis, un tomēr – kā man tādos brīžos justies?
Vienoties, ka nu tagad ņemsim un darīsim? Diez vai sanāks. Citreiz pilnīgi pietiek ar runāšanu vien, lai uzkarsētu savu seksuālo apetīti. Bet, ja vīrietis nāk klajā ar pavisam konkrētu ierosinājumu: «Kā tu domā, ja mēs te vēl uzaicinātu pievienoties kādu tavu draudzeni?» – tad var pretim atjautāt: «Bet kā tu domā, kā būtu, ja mēs kādu tavu draugu uzaicinātu piedalīties?» Bet, nopietni runājot, tā ir staigāšana pa ļoti plānu ledu, jo, ja ko tādu tiešām mēģina realizēt, var aizsvilties pamatīgs greizsirdības ugunsgrēks. Pat ja tas tiek pieļauts tikai fantāzijās, vajag ar sevi apspriesties: vai es tikšu ar to galā; vai es uzticos draudzenei? Vīrieši jau par sekām nedomā.
Ja tā ir runāšana runāšanas pēc… Ir jau vīrieši, kas nemitīgi savai sievai skandina, ka viņiem par maz seksa. Patiesībā vīrieši tvīkst pēc seksa tāpēc, ka tvīkst pēc laimes izjūtas, kas viņiem seksa laikā rodas. Uzbudināta partnere smaržo pēc saviem feromoniem, un tas vīrieša smadzenēs raisa laimes hormonus.
Tas ir labi, ka vīrietis runā par seksu, jo tas nozīmē, ka viņš labā nozīmē ir atkarīgs no savas partneres un apvainojas tāpēc, ka viņam liedz justies laimīgam.
Bet tā dabā ir iekārtots, ka mēs, sievietes, regulējam – būs viņš tādā veidā laimīgs vai nebūs, jo mums savukārt ir ļoti daudz nosacījumu, var tas notikt vai nevar.
Lai gribētu seksu, nepieciešams adrenalīns, tātad ir nepieciešams nonākt citādās situācijās. Un vēl – nevajag piemirst, ka daba mums katram ir iedalījusi savu porciju seksualitātes – vienam vairāk, otram mazāk. Un vīrieši izvēlas to, ko viņiem vajag. Tāpēc, ja vīrietim šķiet, ka viņam seksa ir par maz, tā patiesībā ir bijusi viņa izvēle, nevis sievietes vaina. Vai tad ne?
- Ir sievietes, kas vienmēr izskatās seksīgas un iekārojamas – vienmēr augstpapēžu kurpēs, vienmēr uzkrāsojušās un sapucējušās. Vai mums visām vajadzētu tiekties būt tādām?
Jautājums ir – ko kurai sievietei vajag? Citai vajag, lai vīrieši uz viņu atskatās, bet citai šķiet – zeme atveries, ja visi sāks uz viņu skatīties. Un vīrieši jau arī izvēlas dažādas sievietes.
Stāsts no manas prakses: sieva salasījusies un saklausījusies dažādus padomus, nopirkusi erotisku veļu, kurpes ar augstiem papēžiem, bērnus aizsūta pie saviem vecākiem, vakarā sapucējas, iznāk vīra priekšā, bet viņš saka: nu, ko tu dari – tu taču tāda neesi!
Ne jau visiem vīriešiem vajag tos augstos papēžus un spilgti krāsotās lūpas.
Visvairāk jau vīriešus pievelk dabiskums, kas mūsos. Galvenais – pašām neliekuļot attiecībā pret savu seksualitāti, nenomākt to un parūpēties, lai seksualitāte nepazustu dzīves rutīnā.
Tāpēc ir vajadzīgi kopīgi piedzīvojumi, kopīgi plāni un mērķi. Tas vairo seksualitāti. Kad sieviete veiksmīgi sadarbojas ar savu vīrieti, viņai gribas būt sievišķīgai – tieši tik sievišķīgai, kā patīk viņas vīrietim. Un tas var būt atšķirīgi – vienam patīk augsti papēži, citam baletkurpītes, vienam seksīgi šķiet īsi svārciņi, citam apžmiegti džinsi.
Ja sieviete skatās uz citu sievieti un domā: kāpēc es tā nevarētu izskatīties, tad vienkārši ir jāaiziet uz veikalu, jāpielaiko, jāpaskatās uz sevi spogulī un jāsaprot, kā jūties tādā apģērbā. Pievilcīga ir tā sieviete, kas labi jūtas. Ir jāaizmirst senais teiciens: «Sievietes liktenis – mīlēt un ciest.» Sievietes liktenis ir būt laimīgai! Un tikai laimīgai sievietei blakus ir laimīgs vīrietis.
Raksts no žurnāla «Ieva» arhīva.
