• Šobrīd

    weather img

    Rīga +21°C Skaidrs, Z vējš, 0 m/s

    IZPROT TAVAS SĀPES

    Dzimuma disforija — arvien izplatītāk pusaudžu vidū

    Pusaudži
    Ieva Jātniece
    19. decembris, 2021
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Shutterstock
    Par to patlaban runā aizvien vairāk, un var likties, ka tā vienkārši tāda mazliet skandaloza modes tēma – sava dzimuma nepieņemšana jeb dzimuma disforija. Taču fakti liecina, ka tā ir realitāte – pie psihoterapeitiem un psihiatriem aizvien biežāk nonāk pusaudži un jaunieši, kuri atzīst: es jūtos piedzimis ne sava dzimuma ķermenī.

    Vai tādējādi tiešām ir notikusi dabas kļūda, un cilvēka alkas pēc pilnvērtīgas dzīves ir tiešā veidā atkarīgas no dzimuma maiņas? Ārsti psihoterapeiti uzsver: pasaulē ir veikti dažādi pētījumi, un tikpat dažādi ir tajos iegūtie rezultāti. Vienas atbildes nav. Sava dzimuma nepieņemšanas izcelsme joprojām ir neskaidra, to saista ar bioloģiskiem faktoriem, piemēram, iedzimtu endokrīnās sistēmas jūtīgumu, neiroanatomiskām īpatnībām, ģenētiskiem faktoriem. Taču dzimumidentitātes veidošanos ietekmē arī psiholoģiski faktori: agrīnā attiecību pieredze ar vecākiem, kulturālās normas, kas iekrāso vecāku gaidas saistībā ar bērnu, attiecības ar sava dzimuma vecāku edipālajā bērna attīstības periodā.
    Mēģināsim ar ekspertiem atšķetināt kaut daļu no iespējamiem iemesliem un ieskicēt risinājumus.

     

    Aiz sava dzimuma nepieņemšanas bieži slēpjas sāpju stāsts

    Skaidro ārste psihoterapeite Inta Zīle

    Visdziļākās attiecības katram ir tieši ar savu ķermeni. Tās veidojas kopš pirmās dienas, kad zīdainis ienāk šajā pasaulē. Sākotnēji viņš nespēj apzināties emocijas, pateikt, ka ir noguris, laimīgs vai nelaimīgs, ka viņam kaut kas patīk vai nepatīk. Mazs bērns piedzīvo ķermenisko komfortu vai diskomfortu. Turklāt zīdaiņa komfortu veido ne tikai tas, vai viņam laikā tiek nomainītas autiņbiksītes, negrauž vai nesviedrē apģērbs, vai laikā tiek pabarots, bet arī tas, vai viņš pietiekami tiek samīļots, vai viņš ierauga pret sevi vērstus sirsnīgus acu skatus. Šī pieredze atstāj dziļas pēdas un cilvēku pavada visu mūžu. Starp citu, aromterapijas, SPA, pirts rituāli ir tik populāri tieši tāpēc, ka tajos cilvēkus apčubina līdzīgi kā bērnībā. Turklāt pieskārieni un patīkamas ķermeņa procedūras visa mūža garumā ne tikai mazina muskuļu saspringumu, bet arī regulē emocionālo pašsajūtu. No ķermeniskā līmeņa, kas nosaka ne tikai fizisko, bet arī emocionālo komfortu vai diskomfortu, cilvēks nevar izvairīties nekad.

    Agrīnā ķermeniskā pieredze sev līdzi nes arī globālu izjūtu, tādu kā netveramu pārliecību par to, vai šajā dzīvē vispār var justies labi vai tomēr, dari ko darīdams, tik un tā tu nedabūsi to, ko gribi: raudi, cik gribi, tevi uz rokām nepaņems, nesamīļos, un acu skati tev nepievērsīsies. Arvien vairāk pētījumu apliecina arī to, ka šī pieredze nosaka arī predispozīciju dažādām saslimšanām, to, kuri gēni mūža garumā tiks aktivēti un kuri netiks.

    Varētu domāt, ka viss ir vienkārši: sniedz bērnam to, ko viņam vajag, un viss būs labi! Taču nav jau zelta standarta, pēc kura vecākiem vadīties: zīdaiņi ir ļoti dažādi, viņi ļoti atšķirīgi reaģē uz cilvēkiem un apstākļiem.

    Ir tādi mazuļi, kas mierīgi guļ, neskatoties uz lielu troksni apkārt, un ir tādi, kuriem vajag ļoti īpašus apstākļus. Ir zīdaiņi, kuru mammas var ēst visu, ko vēlas, un bērnam nav ne gremošanas problēmu, ne alerģisku reakciju. Un ir tādi, kuriem ātri rodas kolikas, alerģijas, izsitumi. «Agrīnais ķermeniskais komforts vai diskomforts nekur nepazūd, tā ir kā bāze un kodoliņš, ap kuru vēlāk veidojas visi pārējie personības identitātes slāņi,» skaidro ārste psihoterapeite Inta Zīle. Starp citu, jau tagad pierādījies, ka tiem bērniem, kuri agrīni nonākuši slimnīcā un kuru ķermeniskā pieredze saistīta ar špricēm un katetriem, vēlāk dzīvē nereti veidojas uz sāpēm balstīta identitāte. Respektīvi, cilvēkam var šķist, ka dzīve bez ciešanām nav iespējama. Skolas vecumā un vēlāk tas izpaužas kā pārmērīgs prasīgums pret sevi, kas rezultējas kā fizisks izsīkums mūža garumā: nejūtot robežas, cilvēks sevi izdzen tiktāl, ka atkal jūt ķermeniskas sāpes un emocionālu diskomfortu.

    Identitātes veidošanās

    Bērna dzimuma identitāti (ne dzimumu, protams) ietekmē daudzi aspekti. Tā sāk formēties jau tajā brīdī, kad sieviete ir stāvoklī un viņai veidojas fantāzijas par un ap bērnu. Var būt situācijas, kad vecāki ļoti gaida meiteni, bet piedzimst puika… Vai otrādi.

    Bērna dzimuma identitāti ļoti ietekmē arī dzimtas starppaaudžu attiecības, konflikti, neapzinātas traumas. Piemēram, ja sievietei ir neatrisināts konflikts ar tēvu, ļoti iespējams, ka viņai būs grūti izveidot veselīgas attiecības ar pretējo dzimumu un viņu pavadīs iekšēja izjūta, ka vīrieši ir briesmīgi. Kā šādā situācijā ar mīlestību auklēt dēlu – topošo vīrieti?

    Ja sievietei ir destruktīvas attiecības ar savu māti, viņai šķitīs, ka būt sievietei un mammai ir ļoti sarežģīti. Šie neapzinātie vecāku priekšstati par savu un pretējo dzimumu bērnam tiek nodoti automātiski.

    Vēl vairāk: jo mazāk pagātnes pieredze apzināta, jo biežāk tiek atkārtots vecāku un vecvecāku attiecību un izturēšanās modelis. Piemēram, mamma, kura savulaik piedzīvojusi sev tuvo sieviešu kritiku, arī savai meitai teiks: «Atkal tu te neveikli klamzā!», «Visiem bērni kā bērni, tikai mums šitāda gadījusies!» Ar mammas muti drīzāk runā vecmāmiņa un vecvecmāmiņa, taču vērtējums, kas izskan bērna virzienā, veido viņa paša attieksmi pret sevi.

    Veselīgas identitātes veidošanos nobremzē arī bērna pāraprūpe, kas diemžēl mūsdienu ģimenēs tiek novērota arvien biežāk. Tā vietā, lai bērnam sniegtu izjūtu, ka viņš pats ar daudz ko var tikt galā, vecāki rada priekšstatu, ka viņš ir nevarīgs. Ja tas turpinās arī pusaudža vecumā, jaunietim nav dota iespēja izveidot savu identitāti.

    Patiesībā kā kritizēšana, tā arī pāraprūpe liecina par apzinātu vai neapzinātu vecāku agresiju pret savu bērnu. Pārmērīgi izdabājot bērnam, vecāki tikai aizsargājas pret to agresiju, ko paši jūt pret saviem vecākiem – maskētā veidā tā tiek pārnesta uz bērnu. Savukārt, audzinot nepārtrauktā kritikas vai žēlošanas vidē, bērns nejūtas pieņemts pilnībā, jo ikdienā dzird to, ka nevar neko vai arī ir tik ļoti ideāls, ka citi viņu nesaprot. Un bērns uz to kaut kā reaģē. Vieni sāk sevi graizīt, citi – ienīst, sevi badināt vai izdzīt. Šādi izpaužas trauksme, ko rada sevis nepieņemšana.

    Bet pati galējā forma ir absolūta sava ķermeņa vai dzimuma nepieņemšana.

    Kas nojauc dzimuma identitāti?

    Nav tikai viena iemesla, kāpēc izaug jaunietis, kuram ir grūti identificēties ar savu dzimumu. Visbiežāk stāsts ir par smagām traumām agrīnās attīstības laikā, kurai ar gadiem uzslāņojas problēmas edipālajā attīstības fāzē, kas noris no triju līdz piecu gadu vecumam, kad bērnam ir jāspēj konkurēt un beigās identificēties ar sava dzimuma vecāku. Ja attiecībās ar sava dzimuma vecāku bērns piedzīvo neizturamas jūtas, viņam kļūst grūti pieņemt sava dzimuma identitāti. Nereti situācija atrisinās pusaudža vecumā, kad jaunietis iekšēji izlīgst ar vecāku. Tomēr dažkārt pusaudža vecumā problēmas vēl vairāk eskalējas.

    Nav jau tā, ka jaunietis vienā dienā sāk runāt par dzimuma maiņu. Simptomi parasti parādās jau krietni agrāk. Piemēram, bērnudārza vecumā puika vēlas ģērbties meiteņu drēbēs. Šāda bērna rīcība var nenozīmēt neko, bet var parādīt kādu simbolisku problēmu ģimenes kontekstā… Šis arī būtu piemērotākais laiks vērsties pie speciālista, taču tas nereti nenotiek, jo vecāki nobīstas: ļoti gribas sevi pasargāt no apjausmas, ka vecāki ir daļa no tā, kas notiek ar viņu bērnu.

    Vēlākos gados, lai atrastu cēloni tam, kāpēc ir tik neizturami grūti identificēties ar savu dzimumu, psiholoģiskais darbs pie speciālista atgādina izmeklētāja darbu. «Gūtās pieredzes ir jāvāc kopā pa gabaliņam vien, lai spētu ieraudzīt kopējo vienoto bildi,» uzsver Inta Zīle.

    Ja vecāki tomēr jau laikus vēlas domāt par jautājumiem, kas ir svarīgi, lai bērnam veidotos veselīga dzimumidentitāte, tie ir šādi. Pirmkārt, vecākam godīgi jāatbild sev uz jautājumu, vai viņš pats jūtas komfortā ar sava dzimuma diktētajām lomām. Otrkārt, kāda ir vecāka paša attieksme pret pretējo dzimumu. Puikas visgraujošāk ietekmē viņu mammu apzināts vai neapzināts naids pret vīriešiem. Lai zēns kļūtu par vīrieti, būtiski ir ne tikai tas, lai viņam līdzās būtu kāds vīrietis, kuram gribas līdzināties, bet arī tas, lai mamma dzīvotu ar priekšstatu, ka vīrieši kopumā ir labi. Jo šādi mamma akceptē to, ka arī viņas dēls drīkst kļūt stiprs un konkurējošs. Ja dēls jūt mammas naidu pret vīriešiem, viņš var secināt: drošāk būt sieviešu pasaulē.

    Savukārt meitenes destruktīvi ietekmē konkurējošas mātes, kas grib justies skaistākas, pārākas, gudrākas par meitām. Tāpat meitenes ļoti ietekmē izjūta, ka mamma ir ļoti nelaimīga.

    Dažkārt meita kļūst par mammas glābēju, identificējoties ar spēcīgā vīrieša tēlu. Jo mamma ir nelaimīgāka, jo lielāks ir neapzinātais uz meitu izdarītais spiediens.

    Sabiedrības loma

    Pētījumi rāda, ka tiem jauniešiem, kuri runā par vēlmi pēc dzimuma maiņas, novēro augstus depresijas, pašnāvības un trauksmes rādītājus. Diemžēl līdzīgi kā jaunieši, kuri cieš no kompulsīvas ēšanas traucējumiem un domā: kad nometīšu svaru, tad gan būšu laimīgs, arī šos jauniešus visbiežāk pavada ilūzija, ka, mainot dzimumu, atrisināsies iekšējais diskomforts. Tādās valstīs kā ASV un Kanāda, kur dzimuma maiņas operācijas tiek veiktas jau gadiem ilgi, pētījumi rāda, ka arī pēc tām lielai daļai jauniešu depresija saglabājas un tā nereti rezultējas pašnāvības mēģinājumos. Ārējās pārmaiņas nav mainījušas cilvēka iekšējās izjūtas par sevi, jo milzīgais naids pret sevi nekur nepazūd arī pēc plastiskajām operācijām.

    Un šeit parādās sabiedrības loma: pat tad, ja pieņemam, ka sava dzimuma nepieņemšanu izraisa kādas bioloģiskas atkāpes no normas, jāsaprot, ka psiholoģiskajiem faktoriem tāpat ir liela nozīme, jo tie ietekmē arī bioloģiju. Tātad ir ļoti svarīgi saprast, kas notiek jaunieša jūtu pasaulē.

    Pēdējos gados ir daudz diskusiju par to, kā vērtējams fakts, ka Kanādā, kā arī vairākos ASV štatos bērniem jau 10–12 gadu vecumā tiek dota izvēle veikt pāreju uz pretējo dzimumu: bērniem piemēro hormonālo terapiju, kas bloķē pubertātes iestāšanos. Daļa uzskata, ka tas ir labi, taču daudzi iebilst, ka tā ir pārsteidzīga un ļoti vienkāršota pieeja. Psihoterapeite Inta Zīle to sauc par sabiedrības izdabāšanu jauniešiem, cerot rast ātrus problēmas risinājumus. «No vienas puses, šādi notiek izdabāšana sabiedrības mērogā: ja jau jūties kā pretējā dzimuma cilvēks, veic dzimuma maiņas operāciju, un miers ar tevi! Jo daudz vienkāršāk ir jaunietim ieteikt hormonus bloķējošu terapiju vai veikt dzimuma maiņas operāciju, nevis ar viņu ilgstoši psiholoģiski strādāt un būt kopā ar viņu ciešanās, kas izraisa tik krasu sevis nepieņemšanu. No otras puses, tehniskās iespējas ir arī stāsts par lielu peļņu. Diemžēl ir gadījumi, kad tie psihiatri, kas cenšas maksimāli atlikt hormonu bloķējošās terapijas jauniešiem, zaudē darbu…»

    Taču jāņem vērā, ka cilvēks (turklāt bērns), kurš atrodas dziļā emocionālā krīzē, nevar pieņemt adekvātu lēmumu. Lai kā to gribētos, sevis pieņemšana nav sasniedzama ar tehniskiem risinājumiem. «Nav cita ceļa kā psihisks darbs, jo nav absolūti neviena tehniska risinājuma, kas palīdz atrisināt psiholoģiskas problēmas,» uzsver Inta Zīle.

    Atpakaļceļš

    Sava dzimuma nepieņemšanas gadījumā vispirms ir būtiski atrast patieso atbildi uz jautājumu: kāpēc es tik ļoti negribu būt savā ķermenī? Kāpēc es to tik briesmīgi nicinu? Diemžēl, kamēr ārējā pasaule izdabā, uz sev būtiskiem jautājumiem atbildes ir grūti gūt. Bet tas arī nozīmē, ka ceļš uz piepildītu dzīvi kļūst neskaidrs.

    Aiz sava dzimuma nepieņemšanas bieži slēpjas savs grūti atšifrējams sāpju stāsts. Bet tieši tā izprašana arī palīdz nodalīt paša sāpes un grūtības no dzimtas sarežģījumiem. Tas palīdz ieraudzīt, kā dzimtas attiecību musturi ir radījuši noteiktus priekšstatus un veicinājuši noteiktas izvēles. Ja agrīnā pieredze ir bijusi smaga, visticamāk, to pilnībā labot nebūs iespējams, tomēr sava stāsta izprašana atbrīvo gana daudz resursu, lai sakārtotu savu dzīvi.

     

    Transseksuāli cilvēki pastāvējuši visos laikos

    Skaidro bērnu psihiatrs ŅIKITA BEZBORODOVS

    Dzimumidentitātes traucējumi bērniem un pusaudžiem pēdējo dekāžu laikā tik tiešām strauji pieaug pasaulē un arī Latvijā.

    Dzimumidentitātes traucējumu simptomātika var izpausties jau agrā bērnībā (visbiežāk četru piecu gadu vecumā), kad bērns deklarē savu piederību pretējam dzimumam un, piemēram, vēlas nēsāt pretējā dzimuma drēbes, neizrāda interesi par savam dzimumam tipiskām spēlēm. Tiek uzskatīts, ka pirmspubertātes laikā bērniem nav rekomendējama sociālā dzimuma lomas maiņa, jo šīs izpausmes lielākajā daļā gadījumu ir pārejošas. Turpretim, ja, piemēram, piecgadīgs puika apgalvo, ka viņš ir meitene, un ģimene to pieņem – maina bērna vārdu un bērnudārzu zēns turpmāk apmeklē kā meitene, tas palielina iespēju bērna transidentitātei saglabāties arī pusaudža vecumā. Tāpēc, strādājot ar maziem bērniem, būtiska ir uzmanīgas novērošanas un psiholoģiskās palīdzības taktika.

    Turpretim, ja dzimumidentitātes traucējumi saasinās pubertātes laikā, pastāv lielāka varbūtība tiem saglabāties arī pieaugušā vecumā.

    Kopumā skatoties, šī problēma nav jauna. Transseksuāli cilvēki ir pastāvējuši visos laikos. Tā iespējamie bioloģiskie iemesli ir saistīti ar to, ka dzimuma veidošanās ir asinhrona. Hromosomu komplekts, kas nosaka cilvēka ģenētisko dzimumu, veidojas, jau saplūstot vecāku dzimumšūnām. Embrija primārās dzimumpazīmes veidojas grūtniecības sākumā, taču smadzeņu nobriešana notiek grūtniecības beigu fāzēs. Pastāv iespēja, ka šajā laikā smadzeņu nobriešanas procesu ietekmē dažādi vides faktori, arī mātes hormonālais fons. Pētot smadzeņu funkcionēšanu transseksuāliem cilvēkiem, mēs redzam, ka tās smadzeņu struktūras, kas ir dzimumatšķirīgas, viņiem ir daudz tuvākas psiholoģiskajam, nevis bioloģiski noteiktajam dzimumam. Bet protams, ka uz bioloģiju iedarbojas arī psihosociāli faktori.

    Dzimuma identitātes veidošanās ir garš process, kura laikā bērnu un jaunieti ietekmē kā bioloģiskie, tā sociālie, kulturālie un psiholoģiski faktori. Ja runājam par bioloģiskajiem iemesliem, tad ir gadījumi, kad, piemēram, jaunietim konstatē vīrišķo hormonu androgēnu nejūtības sindromu – audi neuztver vīrišķos hormonus, tāpēc veidojas sievišķīgs ķermenis. Tātad neatbilstība starp dažādiem dzimuma slāņiem (šai gadījumā starp hromosomālo dzimumu un primārām dzimumpazīmēm) veidojas dziļos bioloģiskos līmeņos – šo traucējumu grupu sauc par dzimumdiferenciācijas traucējumiem. Taču šī neatbilstība var veidoties arī tādējādi, ka jaunieša psiholoģiskais dzimums un dzimumidentitāte neatbilst bioloģiskai realitātei (hromosomālam dzimumam, primārām un sekundārām dzimumpazīmēm), un tas izraisa lielas ciešanas, distresu, disforiju – tad mēs runājam par dzimumidentitātes traucējumiem.

     

    Kāpēc tas sastopams aizvien biežāk?

    Mēs redzam, ka pēdējās desmitgadēs dzimuma identitātes traucējumu biežums strauji pieaug un mainās arī dzimuma proporcija: kādreiz biežāk pēc palīdzības vērsās jaunieši ar vīrieša bioloģisko, bet sievietes psiholoģisko dzimumu, bet pašlaik proporcija ir mainījusies. Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā kopš 2015. gada ar dzimumidentitātē balstītiem traucējumiem pēc palīdzības vērsušies 28 pacienti, no tiem seši ar vīrišķo piešķirto dzimumu. Pagājušajā – 2020. – gadā diagnosticēti 50% jeb 14 pacienti – tātad vērojams straujš pacientu skaita kāpums.

    Meklējot atbildes uz jautājumu, kāpēc šo jauniešu kļūst vairāk, viena no teorijām ir šāda. Vēsturiski ir pastāvējis skaidrs dzimtas stereotips, kā ir jāizskatās un kā jāuzvedas, kāds darbs jādara vienam vai otram dzimumam. Jaunietis ir bijis spiests izvēlēties, un tikai neliela daļa populācijas nav spējusi šajā dalījumā iekļauties. Taču 20. gadsimtā pasaule ir mainījusies: patriarhālā ģimene ir zudusi, dzimtas sociālie stereotipi vairs nav tik skaidri, attiecīgi arī dzimtas stereotipa spiediens vairs nav tik izteikts. Un tas ļauj cilvēkiem, kuru dzimuma identitāte atrodas kaut kur pa vidu, vairāk izjust savu citādību.

    Interesants ir jautājums: kurp virzās sabiedrības attīstība? Ir divi globālie risinājumi: sabiedrība atgriežas pie stingrā dzimtas stereotipa, vai arī tas pazūd pavisam. Pašlaik izskatās, ka drīzāk notiek otrais.

    Nepieciešams komplekss risinājums

    Dzimuma identitātes traucējumi ir specifiska problēma. Lai mēs spētu bērniem un jauniešiem palīdzēt, ir nepieciešama speciālistu komanda, kurā darbojas psihiatri, psihoterapeiti, psihologi, bērnu endokrinologi, ģenētiķi, ginekologi, urologi, sociālie darbinieki. Latvijā šādas komandas veidošana ir vēl procesā.

    Strādājot ar pusaudžiem, kas cieš no dzimuma disforijas, mūsu mērķis ir viņiem palīdzēt noformulēt savu identitāti, tikt galā ar trauksmi, sniegt atbalstu. Ja traucējumi jau ir ilgstoši un stabili, pusaudžu vecumā ir iespējams lietot bioloģiskās ārstēšanas metodes, respektīvi, nobremzēt pubertāti. Tā ir pilnībā atgriezeniska terapija, kas piebremzē sekundāro dzimuma pazīmju attīstīšanos un ļauj iegūt laiku, lai jaunietis saprastu sevi, reāli spētu padzīvot, identificējoties ar pretējo dzimumu. Pārstājot lietot medikamentus, pubertāte atgriežas. Taču šo terapiju nedrīkst turpināt ilgāk par diviem gadiem, jo dzimuma hormoni ir nepieciešami ķermeņa nobriešanai, kaulu sistēmas veidošanai. Tāpēc turpmāk ir jāizvēlas: atgriezties pie sava bioloģiski noteiktā dzimuma vai sākt lietot kross-hormonālo terapiju, kuras mērķis ir bioloģiski noteiktos dzimumhormonus aizvietot ar pretējā dzimuma dzimumhormoniem. Šī ir daļēji atgriezeniska terapija. Latvijā pubertāti bloķējoša terapija sākta trim pacientiem – 13, 14 un 15 gadu veciem, taču kross-hormonālā terapija nozīmēta tikai pilngadīgiem pacientiem.

    Lēmumu nedrīkst pieņemt pārsteidzīgi

    Dažādu valstu pieredze, kā tiek risināts dzimuma disforijas jautājums, var pat krasi atšķirties. Piemēram, Lielbritānijā, Nīderlandē ļoti agrīni jauniešiem tiek sākta terapija. Taču ir gadījumi, kad cilvēki, kas neatgriezeniski bioloģiski noteikto dzimumu ir mainījuši, to ir nožēlojuši. Tāpēc mēs – Latvijas speciālisti – uzskatām, ka šis ir pakāpenisks process, lēmumu par dzimuma maiņu nedrīkst pieņemt steidzīgi. Ir jaunieši, kuriem dzimuma nobriešanu ietekmē smadzeņu īpatnības, un šajā gadījumā runa ir tikai par bioloģiju, bet ir gadījumi, kur vadošā komponente ir psiholoģiska, piemēram, traumatiski notikumi.

    Tāpat jāsaprot, uz ko ir vērsta dzimuma disforija. Man ir pacienti, kuriem galvenais disforijas fokuss ir tieši sociālā loma. Piemēram, meitenei diskomfortu rada fakts, ka vecāki viņai neļauj nogriezt īsus matus un nodarboties ar svarcelšanu. Skaidrs, ka šādos gadījumos mēs nepiedāvāsim bioloģisko terapiju. Taču, ja disforijas fokuss ir fiziskais ķermenis, tad pubertātes bloķēšana palīdz iegūt laiku: no vienas puses – mazināt disforijas radīto diskomfortu, no otras – tikmēr risināt psiholoģiskos jautājumus. Ja redzam, ka traucējumi saglabājas un ir izteikti, nākamais solis ir kross-hormonālā terapija.

    Pēdējos gados gan parādās jauns fenomens, kam speciālisti vēl nav raduši izskaidrojumu: jaunietim viss it kā ir bijis kārtībā, un tad pēkšņi viņš vienā dienā deklarē, ka viņam ir transidentitāte. Mans minējums ir tāds, ka ar šo grupu jāstrādā ļoti, ļoti uzmanīgi, jo, ja traucējumi nav bijuši ilgstoši un stabili, ātri piedāvājot bioloģisko terapiju, palielinās risks, ka pēc laika tā pacientiem nesīs vilšanos un jaunas ciešanas.»

     

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+