Dermatoloģe un pretnovecošanas speciāliste Jana Janovska: Būt vienai ir grūti

Sievietes skaistums
Ralfs Dravnieks
26. marts
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Matīss Markovskis
Mūsdienās vārds iedvesmojošs ir stipri devalvēts. Taču, pieturoties pie šī vārda labākajām tradīcijām, gribas teikt, ka dermatoloģe un preventīvās medicīnas speciāliste JANA JANOVSKA iedvesmo. Ārste ir pārliecināta, ka vecumdienas nebūt nenozīmē augstu asinsspiedienu, diabētu un zāļu kaudzes. Tas skan kā atvieglojums. Un vai tad tas nav iedvesmojoši?

Anamnēze

  • Ādas ārste un preventīvās medicīnas speciāliste – nodarbojas ar priekšlaicīgas novecošanas faktoru izvērtēšanu un novēršanu. Specializējas ģenētisko analīžu veikšanā.
  • Medicīnas zinātņu doktore.
  • Strādā Veselības centra 4 klīnikās Anti-Aging Institute, Capital Clinic Riga un Dermatoloģijas klīnikā.
  • Pasniedzēja un zinātniskā pētniece Rīgas Stradiņa Universitātē. Arī Baltijas Preventīvās un pretnovecošanas asociācijas prezidente.
  • Studējusi Luksemburgā, Francijā, Parīzē, Austrijā, Čehijā, Beļģijā, Vācijā.  Septiņus gadus pēc kārtas tikusi pieaicināta kā vieslektore Pasaules un Eiropas pretnovecošanas un plastikas ķirurgu kongresā Monako un Parīzē ar zinātniskajiem pētījumiem un lekcijām.
  • Dzimusi Rīgā un absolvējusi Privāto Rīgas Tehnolingvistisko ģimnāziju. *Dzīvē pieturas pie principa, ka vienīgais cilvēks, kuram tev jāpatīk, esi tu pats. Arī – rītdiena sākas šodien, un vienīgā saikne starp vēlmi un rīcību ir darbība.
  • Iecienītākie galamērķi uz pasaules kartes – Itālijas pilsētas Komo, Garda un Toskāna, bet Francijā – dienvidaustrumos esošā Ansī.
  • Mīl labu kino, sevišķi 1984. gada melodrāmu Cietsirdīgā romance un seriālu, kara drāmu, Septiņpadsmit pavasara mirkļi.
  • Precējusies.

Ņemot vērā, par ko zināmā mērā būs mūsu saruna, gribu sākt ar netaktisku jautājumu. Sakiet, cik jauna jūs jūtaties?

– Pat nezinu… Tagad man ir trīsdesmit gadi. Bet ziniet, es tik tiešām ļoti forši jūtos savos trīsdesmit! Tas nav ne par daudz, ne par maz, turklāt dažkārt es arī jūtos kā bērns, jo esmu ārkārtīgi naivs cilvēks.

Jūsu panākumi ir jūsu vecumam atbilstoši?

– Man šķiet, ka tas ir simpātiski. Gribat teikt, ka izskatos vecāka? (Abi smejamies.)

Kā jūs definētu skaistumu?

– Skaistums ir mīlestība.

Bet kāpēc citi cilvēki mums šķiet īpaši skaisti? Kas viņus tādus padara?

– Spīdošās acis. (Smaida.) Ja cilvēkam ir laimīgas acis, mēs neko citu vairs nepamanām. Ja ir patīkami skatīties acīs, ja acis nav tukšas, viss pārējais ir sekundāri.

Esmu dzirdējis cilvēkus sakām, ka skaistums mērāms milimetros.

– Tāpēc mums jācenšas būt maksimāli dabiskiem, jo tādi mēs esam radīti. Ja paši sevi mīlēsim, neradīsies vajadzība pēc botoksa un fillera injekcijas. Par sevi arī esmu dzirdējusi, ka man ir uztaisītas lūpas. Bet es nekad to neesmu darījusi.

Ko sevī ietver jēdziens – anti-aging?

– Man vairāk patīk termins slow aging. Šī koncepta mērķis ir padarīt cilvēka veselības stāvokli par apmierinošu jebkurā vecumā. Tas ietver gan dzīves kvalitāti, prātu, redzi, gan seksuālo funkciju. Lai cilvēks piecdesmit gadu vecumā nesaslimtu ar mazasinību, necīnītos ar paaugstinātu asinsspiedienu un sešdesmit gados viņam neuzstādītu diagnozi – cukura diabēts, lai viņam neizkristu mati un, pamostoties no rīta, cilvēks justos labi. Cilvēki mēdz teikt, ka agri vai vēlu, bet mēs visi saslimsim ar vēzi. Tāpat sabiedrībā valda uzskats, ka piecdesmit piecos gados cukura diabēts ir norma, bet paaugstināts asinsspiediens ir vecuma blakne. «Būs vien jādzer zāles, jo tas ir normāli!» Ziniet, man tas tomēr nešķiet normāli. Es uzskatu, ka cilvēkam ir jāzina savas vājās vietas. Par tām ir jārunā un kopīgi ar ārstu jāizdomā, kā rīkoties, lai problēmas novērstu.

Ja cilvēks apzinās, ka var zaudēt dzīves kvalitāti, viņš strādā pie tā, lai tā nenotiktu. Tas nemaz neprasa milzu ieguldījumus. Ikviens, kuram ir automašīna, atrod naudu, lai izietu tās tehnisko apskati. Vizīte pie anti-aging speciālista maksā 130 eiro. Bet atkārtota vizīte – 50 eiro. Pēc tam, ja nepieciešams, varam veikt analīzes.

Es paskatījos analīžu cenas – tās nav diez ko zemas…

– Iesākumā jāveic visparastākā bioķīmiskā analīze.

Mans uzdevums, strādājot ar analīzēm un ģenētiskajiem testiem, ir izvērtēt konkrētā cilvēka riskus. Kad riski apzināti, es pacientam varu pateikt, kā rīkoties un dzīvot tālāk, lai pasargātu sevi no saslimšanas. Organisms var pats sevi salabot, un viņš arī to dara. Manā darba pieredzē bija gadījums, kad pacientam devu padomu mainīt darbu – viņa veselībai nenāca par labu darbs naktsmaiņās. Četru gadu laikā, strādājot naktīs, viņa veselība bija ievērojami cietusi. Tālākais bija atkarīgs no viņa paša.

Vai varētu teikt, ka mēs mūsdienās dzīvojam ļoti ātri?

– Es negribu aizrauties ar filozofēšanu, taču cilvēki domā, ka viņi ir gudrāki par Dievu. Cilvēkiem vajag visu un daudz, bet bieži vien ir grūti atbildēt uz jautājumu – kāpēc tu dzīvo un kam to visu, kas tev pieder, gribi parādīt?

Vai daudzi ir gatavi preventīvo soli spert? Jūsu pieminētā samierināšanās ar zāļu dzeršanu, sasniedzot zināma vecuma slieksni, tomēr liek domāt, ka mēs nemaz negribam zināt, kas mūs sagaida.

– Domāju, ka tam, lai preventīvo medicīnu uzskatītu par normu, vajadzīgs laiks. Kā jau visam šajā dzīvē. Tie nebūs divi, trīs gadi. Tie būs vismaz desmit gadi, bet agri vai vēlu tā notiks. Preventīvā medicīna ir mana mūža profesionālais mērķis. Tāpēc esmu pilnveidojusies gan Luksemburgā, gan Parīzē, lai sniegtu atbildes uz pacientu jautājumiem.

Kādā vecumā vajadzētu sākt domāt par anti-aging?

– Es par to ieteiktu sākt domāt divdesmit piecu gadu vecumā, jo tas ir laiks, kad cilvēks sāk novecot. Ja ģimenes anamnēzē nav nekādu riska faktoru – ne tēvam, ne mātei nav bijušas nopietnas slimības –, tad līdz trīsdesmit gadu vecumam vajadzētu pārbaudīties. Sievietes primāri interesē jautājumi par skaistumu, bet vīriešus – par matu izkrišanu un seksuālām lietām.

Jūs jau noteikti zināt, ka priekšstats par anti-aging ir tāds, ka šis koncepts attiecas tikai uz fasādi.

– Diemžēl, jā. Lai gan patiesībā ārējais skaistums ir tikai rozīnīte. Anti-aging galvenais virziens ir ģenētiskie testi un ģimenes anamnēzes apzināšana. Es nekad sevi neesmu pozicionējusi kā injekciju dakteri. Jo arī tā ir falsifikācija. Piemēram, man pašai uz sejas ir neliela rētiņa, kuru nekad neesmu slīpējusi vai mēģinājusi no tās tikt vaļā.

Kā jūs ieteiktu rīkoties sievietei, kura vēlas saglabāt skaistumu novecojot?

– Sasniedzot trīsdesmit gadu slieksni, ieteiktu apmeklēt dermatologu, kurš izskaidrotu, kādi sejas ādas kopšanas pasākumi ir jāveic, lai ādu pasargātu, tai nekaitētu un saglabātu to. Ja sieviete tik tiešām vēlas atbrīvoties no krunciņām un pigmentācijas, tad, protams, labāk ir savlaicīgi veikt lāzera manipulācijas. Diemžēl man tagad daudz jāstrādā ar sekām – pēc solārija efektiem un pārspīlētas sauļošanās. No tā rodas ādas pirmsvēža stadijas, kas ar steigu jāārstē. Kā jūs redzat, esmu bāla. Bet tas ir aristokrātiski. (Smejas.)

Piekrītat, ka rūpes par sevi ir mīlestības apliecinājums saviem tuvākajiem?

– Tieši tā! Es arī uzskatu, ka primāri mīlestība un cieņa ir jāatrod sevī. Citādi tā jocīgi sanāk – mēs rūpējamies par otru, bet paši pret sevi dažkārt izturamies kā pret nevajadzīgu lietu, kuru necienām, nemīlam un ienīstam.

Šis būs mans personīgais viedoklis… Iedomāsimies attiecības, kurās sieviete gadiem ilgi dzer kontracepcijas tabletes. Bet bērna plānošana taču ir ne tikai sievietes, bet arī vīrieša atbildība! Tāpēc man šķiet, ka jādzīvo dabiskāk. Daudz dabiskāk!

Ne vīrietim to stāstīt, bet dažkārt sievietes dzer tabletes, lai menstruācijas nesāktos, jo ir ieplānots ceļojums kopā ar mīļoto vīrieti.

Tā tiešām dara?!

– Sievietes tā rīkojas, lai izklaidētu vīrieti un lai būtu komfortabli. Viņas ir gatavas izslēgt sava organisma dabisko mehānismu. Pēdējā laikā arvien vairāk dzirdam par neauglību. Tie ir signāli, ka pārlieku daudz iejaucamies savā organismā.

Iepriekš minējāt matu izkrišanu. To var labot? Šis ir aktuāls jautājums daudziem vīriešiem.

– Bieži vien pie vainas ir testosterona deficīts. Tāpat matu zaudēšana var būt ģenētiski pārmantota. Taču to var novērst, arī testosterona deficītu var kompensēt, lietojot dažādas metodes un mūsdienu tehnoloģijas. Piemēram, var lietot testosterona krēmu – tas iedarbojas caur ādu, transdermāli.

Preventīvo medicīnu var mācīties visu mūžu, jo ir ne mazums veidu, kā sev palīdzēt. Manuprāt, tā ir nākotne! Lai saprastu, par ko runā preventīvā medicīna un anti-aging koncepts, jābūt ļoti advancētam mediķim, jo valoda, kādā sarunājamies, ir sarežģīta. Tas ir stāsts par endokrinoloģiju, kardioloģiju un gastroenteroloģiju, un darbošanos, balstoties uz jaunākajiem pētījumiem.

Strādājot pretnovecošanas jomā, jūs joprojām esat arī dermatoloģe?

– Preventīvā medicīna sevī ietver arī lāzera tehnoloģijas, injekcijas un vēl dažas uzfrišinošās manipulācijas, kuras, protams, varu veikt, bet pamatā tās tomēr ir citas manipulācijas. Piemēram, ja pacients cieš no sejas rozācijas, veicam hormonālās analīzes, skatāmies insulīna rezistenci, mērām vēdera apkārtmēru un noskaidrojam, ko pacients ēd un neēd, ko dzer, un tā tālāk… Notiek ļoti detalizēta pacienta izpēte. Protams, es kā dermatoloģe ar lāzeru kapilārus varu noņemt, taču pēc gada tie atkal atjaunosies. Šī darba atslēgas vārdi ir – padziļinātā izpēte, kas man kā speciālistei dod iespēju izvērsties.

Mans darba stils ir tāds, ka es cilvēkam piedāvāju vairākus iespējamos variantus, izvēles iespējas. Es ļauju cilvēkam no trim variantiem izvēlēties viņam piemērotāko.

Trīs varianti ir daudz.

– Pacientam nav ierasti, ka viņam šādās situācijās ļauj kaut ko izvēlēties. Visbiežāk pacients atjautā, kā domāju es. Lūk, un ar šādu nelielu manipulāciju es esmu iesaistījusi pacientu viņa ārstēšanā.

Ņemot vērā jūsu zināšanas, kuras esat ieguvusi, stažējoties pasaules arēnā, gribu pajautāt, kāpēc joprojām esat šeit, Latvijā?

– (Smejas.) Tas ir atslēgas jautājums!

Jūs varētu būt jebkur…

– Es zinu. Tur mani arī gaida, bet visam savs laiks. Nevaru par visiem simts procentiem apgalvot, ka visu mūžu būšu tikai un vienīgi šeit. Mans sapnis bija attīstīt anti-aging vietā, kur esmu dzimusi. Es uzskatu, ka mūsu cilvēki to ir nopelnījuši.

Jūsu biogrāfijā ir kāds ļoti interesants fakts. Proti, sešpadsmit gadu vecumā iestājāties augstskolā. Kāpēc tāds pavērsiens?

– (Iesmejas.) Jo es pati gribēju ātrāk beigt skolu, ātrāk virzīties tālāk un sākt nodarboties ar nopietnākām lietām. Redziet, es ātri pieaugu – gāju gan mūzikas skolā, gan tenisā, gan apguvu ķīniešu valodu. Biju ļoti aktīva, tāpēc mani vilināja nopietnāki izaicinājumi. Biju atbildīga un apveltīta ar līdera īpašībām. Domāju, mans prāts bija sastrukturizēts jau tolaik.

Bet no kā jums tāda mērķtiecība?

– Protams, tam visam bija savi iemesli, bet par tiem šobrīd nevēlos plašāk runāt. Varu pateikt vien to, ka bērnībā piedzīvoju ļoti nopietnu traumu, kuras dēļ mana bērnība arī beidzās. Tad arī sapratu, ka būšu tāda, kāda esmu tagad.

Stipra un mērķtiecīga?

– Tieši tā. Un nebūs tā, ka sabiedrība mani varēs ietekmēt emocionāli. Es tiešām esmu gājusi tikai vienu konkrētu ceļu, savu virzienu. Jau jaunībā izvirzīju sev mērķi, ka neiekarošu pasauli ar skaistumu vien.

Kā jūs zināt, sieviete pasaulei par sevi var likt manīt divos veidos – ar skaistumu vai ar prātu.

Sabiedrībā valda stereotips, ka gudra sieviete nēsā biezas brilles un staigā ar nemazgātiem matiem. Es nolēmu, ka būšu tas cilvēks, kurš rūpēsies par savu skaistumu un riktīgi bombardēs ar sasniegumiem. Viss, ko esmu sasniegusi, nav darīts, lai kādam kaut ko pierādītu. Viss šis noietais ceļš ir tāpēc, lai pierādītu sev, ko varu. Tagad nu jau kādu laiku jūtos ļoti labi un dzīvi uztveru mierīgi.

Vai varat atbildēt – kā dzīvē iegūt mieru? Cilvēki, kuri par to aizdomājas, ne vienmēr zina, kā pie miera tikt.

– Sastādot plānu un saprotot, ka vienmēr jau var izdarīt vēl vairāk. Kāds gudrs cilvēks man savā ziņā atvēra acis, pasakot, ka vienmēr nāks par mani jaunāki, stiprāki un veselīgāki un es nevarēšu noturēt savas līdera pozīcijas mūžīgi mūžos. Tas viss man arī lika saprast, ka savu pienesumu pacientam varu sniegt, ja esmu līdzsvarā ar sevi.

Es nekad neizrādu savu sagurumu vai nelabumu. Man šķiet, ka ārstam savas privātās un emocionālās lietas jāpatur pie sevis. Bet pacientam ir jāsaņem kvalitatīva un atbilstoša ārstēšana. Šajā ziņā, domāju, esmu pieņēmusi pareizu lēmumu, jo, patiesību sakot, vēlējos kļūt par kardioloģi. Taču sapratu, ka mana mīlestība pret cilvēkiem neļaus to darīt ar baudu. Cilvēki tik tiešām ārstu rokās arī mirst. Lai tādu darbu darītu, jābūt vairāk aukstai nekā empātiskai. Varu jums pateikt godīgi – es mīlu savus pacientus. Tāpēc nolēmu darīt tikpat sarežģītas lietas, nodrošinoties ar iespēju nezaudēt pacientus. Tā es nonācu preventīvajā medicīnā. Sapratu, ka mans asais prāts šajā nozarē būs labs sabiedroties, kurš palīdzēs rast risinājumus sarežģītās situācijās.

No kā jūs šo aso prātu esat mantojusi?

– Manam tēvam ir ļoti ass prāts. Viņa prātam piemīt matemātiski strukturizēts domāšanas algoritms. Man pašai ļoti nepatīk, ja nevaru kaut ko izskaidrot. Protams, ir kaut kādas dievu lietas, kuras paliek neatbildētas… Bet kopumā analītiskā domāšana man ir ļoti tuva.

Laikam nekļūdīšos, nodēvējot jūs par maksimālisti.

– Es esmu maksimāliste un perfekcioniste. Jau dzirdu, kā psihoterapeiti komentē to, ko tikko pateicu! (Smejas.) Bet man tiešām ļoti nepatīk, ja lietas falsificē. Kad atveru instagramu, redzu tik daudz neīstu lietu. Gandrīz nekas nav tā, kā izskatās ekrānā. Esmu par to domājusi – kāpēc gan cilvēks nevarētu pastrādāt ar sevi un būt tāds, kāds viņš patiesībā ir?

Ar gleznaino skatu uz Komo ezeru Itālijā, kurš ir viens no dziļākajiem Eiropā.

Kādā intervijā teicāt, ka negribat ar sevi cīnīties, bet gan draudzēties. Tas ir gudrs lēmums.

– Tā ir vieglāk. Kādreiz es ar sevi tiešām cīnījos, bet ātri vien sapratu, ka tas ne pie kā laba neved. Labāk sadraudzēties. Tajā pašā laikā jāizturas pret sevi kritiski un objektīvi. Sabiedrības viedoklis ne vienmēr ir objektīvs. Es distancējos no negatīvisma, jo tas manu dzīvi padarītu komplicētu. Kam to vajag? Es taču apzinos, ka citu cilvēku viedokli nevaru ietekmēt. Tāpēc man pietiek ar ģimenes atbalstu. Zinu, ka esmu godīga, nevienam nedaru pāri un esmu atklāta pati pret sevi. Ar šādu pārliecību ir viegli dzīvot.

Esmu lasījusi par sevi komentārus, ka mana dzīve ir garlaicīga, jo neēdu cukuru un nelietoju alkoholu. Cik cilvēku, tik viedokļu. Nevaru visiem patikt, lai jau domā. Es pati zinu, kāpēc šeit esmu – lai cilvēkiem palīdzētu. Katru dienu sev saku – paldies, ka esmu ārste. Tā ir mana primārā vīzija. Lai gan medicīna – tas ir nedaudz altruistisks darbs.

Ja sabiedrības viedoklis lielākoties ir neobjektīvs, tad kas, jūsuprāt, dzīvē ir objektīvs?

– Piemēram, medicīna. Esmu ieviesusi DNS metilācijas testu, kurš parāda, cik ātri noveco cilvēka šūnas tieši šobrīd – ņemot vērā jūsu dzīvesstilu, ēšanas paradumus, miegu un tā tālāk. Tas ir ļoti objektīvs tests. Gadās, ka cilvēkam, kuram ir četrdesmit gadi, tests uzrāda, ka viņš noveco tā, it kā viņam būtu piecdesmit deviņi. Tas ir objektīvs rādītājs, lai dzīvē kaut ko mainītu. Kādai citai sievietei, kurai ir četrdesmit pieci gadi, tests uzrādīja, ka viņa noveco tā, it kā viņai būtu divdesmit septiņi gadi. Es viņai jautāju: «Kā jūs to panācāt?» Un viņa atbildēja – «Es astoņu mēnešus nestrādāju.» (Smejas.)

– Jums ir kāds mentors, kura viedoklī ieklausāties?

– Mamma. Viņa ir ļoti gudra sieviete. Viņa laulībā dzīvo jau četrdesmit piecus gadus. Mēs vienmēr kopīgi spējam rast veidu, kā loģiski un strukturēti, arī panākot rezultātu, iziet no jebkuras situācijas. Turpretī draudzenes man aprobežojas ar kopīgu kafejnīcas apmeklējumu un small talk.

Kādas īpašības jūs vīrietī novērtējat visvairāk?

– (Domā.) Man ļoti patīk, ja vīrietis var izdarīt tā, lai sieviete iegūtu pārliecību, ka viss būs labi. Es nerunāju par finansiālo aspektu. Saprotat?

Saprotu. Jūs runājat par drošības sajūtu.

– Tieši tā. Un nav svarīgi, lai vīrietis to pasaka vārdiem. Svarīgi, lai es jūtu, ka viņš tā rīkojas. Tad es varu justies brīva no smaguma. Tā ir fundamentāla stabilitātes sajūta. Man tas ir pats svarīgākais. Tad es varu lidot. Strādāt. Rakstīt rakstus. Ģenerēt patentus. Es visu varu.

Būt vienai ir grūti. Protams, var arī tā, bet ir grūtāk.

Sakiet, vai pozitīvo emociju trūkums var veicināt novecošanu?

– Tā tas ir. Ja cilvēks pret visu ir noskaņots negatīvi un depresīvi, tad viņš arī slikti guļ. Nepilnvērtīgs miegs ietekmē ādas reģenerāciju, rodas zilumi zem acīm. Bet no depresīva noskaņojuma var rasties tahikardija jeb paātrināta sirdsdarbība, bailes un citas psihosomatiskas lietas.

Līdz ar to varu teikt, ka pozitīvi noskaņotam cilvēkam risks piedzīvot paātrinātu novecošanu ir daudz zemāks.

Cilvēkam sava iekšējā dzirkstelīte ir akurāti jānes visas dzīves garumā, lai tā nenodzistu un neizzustu.

Atļaušos uzdot jums vēl vienu netaktisku jautājumu, gluži kā sarunas sākumā. Līdz cik gadiem jūs gribētu dzīvot?

– Grūti atbildēt. Es gribētu, lai mans prāts ir ass, lai esmu mobila, ar labu atmiņu, un lai mana dzīves kvalitāte nav traucēta. Lai es piedzīvoju savus mazbērnus. Un, lai mana nāve ir mierīga, kāda tā bija manai vecmāmiņai, kura iemiga. Viņa aizvēra actiņas, tās bija sekundes, jo bija pienācis laiks… Viņas nāve bija skaista, un mana mamma to redzēja.

Tas, ka dzīvei ir noslēgums, jums ir pieņemami?

– Es to pieņemu, turklāt lielā mērā tas ir mūsu pašu rokās, kāda būs mūsu nāve – vai tā būs ar trakām mocībām, aizejot no dzīves morfija varā, vai arī ne. Man šķiet, cilvēks ir pietiekami advancēta būtne, lai no tādas sajūtu elles izvairītos. Tāpēc es sabiedrībai gribu pateikt, ka tā ir pelnījusi dzīvot kvalitatīvi – ar kājām, rokām un atmiņu. Un arī aiziet no dzīves var skaisti.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs