Dace Matule: «Sievietei dots gan zāģis, gan pulējamais līdzeklis»

Viņas privātklīnikas interjers ir kā noslēpumains sievišķīgs buduārs dziļā baklažānu tonī. Ginekoloģe DACE MATULE. Perlamutra manikīrs, pieguloša kleita, maiga balss. Un Triju Zvaigžņu ordenis. Desmit gadu viņa vadījusi Latvijas Ginekologu un dzemdību speciālistu asociāciju. Cīnījusies par vakcīnu pret dzemdes kakla vēzi, adaptējusi revolucionāru metodi miomas ārstēšanā, palīdzējusi tikt pie bērniņiem neskaitāmiem pāriem… Stipra sieviete ar krāšņiem stāstiem par veselību un interesantu dzīvi.
Intervija
Ineta Meimane
22. februāris

Saglabāt

Foto: Natālija Golubova

– Jūs uzrunāju kā sievieti, kura zina par mums visu. No sievišķības, gadu vieduma un ārsta pieredzes skatu torņa raugoties, jums ir, ko sacīt.

– Jā, esmu traki labā vecumā. Turklāt ginekologs raugās uz sievietes dzīvi kopumā, viņš ir kas vairāk par ārstu. Un ārstam kādreiz ir tik pilna sirds… Gribas, lai sievietes sadzird.

– Kad teicu, ka aicinu jūs uz sarunu kā zinošu un stipru sievieti, atbildējāt: «Vai tādēļ stipru, ka man pieder joprojām nepārspēts Latvijas junioru rekords lodes grūšanā?» Noteikti arī tāpēc. Internetā rekordu sarakstos uzgāju, ka 1980. gada februārī Tbilisi lodi aizgrūdāt tālāk par konkurentēm – 15 metru 63 centimetrus.

– Ja esam gana azartiskas, tad savā mūžā pagūstam izdzīvot vairākas dzīves. Reiz biju sportā – vēl pusaudzes vecumā, kad daba mums devusi fantastisko spēka potenciālu. Rīgas 50. vidusskolas fizkultūras skolotājs Aleksandrs Blumbergs stundās gan tā paskaļāk auroja, taču viņam bija fantastiska sirds. Skolotājs labi saprata, ka katram jaunietim ir kādas sportiskas dotības, tikai tās jāatšifrē.

Man viņš teica: mazliet pagaidi, gan arī tev sameklēšu īsto nodarbi. Kā jau visām meitenēm, šķita, ka varētu dejot vai nodarboties ar mākslas vingrošanu, ko arī izmēģināju. Bet, saprotams, no lācīšiem nekad neiznāk gulbji…

– Bijāt lācītis?

– Mazliet jā, tāda ģenētika. Un ir māksla sameklēt, kas katram gēnos ielikts vislabākais. Man no vecākiem ielikta ne vien medicīna, bet, saplūstot kopā daudziem faktoriem, arī sports. 1977. gada Latvijas junioru rekords lodes grūšanā nav pārspēts, bet ne jau nu biju tā lielākā un stiprākā. Vienkārši satiku īsto iedvesmotāju, ceļa rādītāju. Blumbergs mani aizveda uz Daugavas stadionu pie ukraiņu trenera Borisa Voitasa, kura audzēknis bija startējis Minhenes olimpiādē.

Jau pirmo mēnešu laikā viņš teica: «Mēs vinnēsim PSRS jaunatni, tu vari to izdarīt.»

Tikko biju sākusi trenēties, kājās tādas smieklīgas gumijas čības… Bet pamazām viss notika. Un nebija grūti, bija tik svarīgais azarts. It kā smags sporta veids, bet galvenais nebūt nav masas faktors. Tas ir ātruma, spēka un pareizās tehnikas jautājums. Ja tie sakrīt, tad mazs cinītis gāž lielu vezumu.

– Jūs esot arī azartiska zolmane…

– Noteikti! Ļoti laba lieta smadzeņu kustināšanai. Man šķiet, vēl nemācēju lasīt, kad jau spēlēju zoli. Visa mana ģimene spēlēja… Mammas brālis bija sporta meistars šahā, viņš spēlēja zoli fenomenāli.

– Sievietes ķermenis ir radīts, lai būtu harmonijā jebkurā vecumā, jūs teicāt.

– Esmu ginekoloģe, bet man negribētos sievieti ielikt vien divās atvilktnēs – krūtis un mazais iegurnis. Ginekologi raugās uz sievieti kopumā un – saistībā ar dabas un Dieva doto fantastisko spēli dzīvot pēc Mēness kalendāra. Tas, kā sieviete jutīsies vēlākajā dzīvē, lielā mērā atkarīgs no viņas hormonu līdzsvara jaunībā. Sievietei jāzina, ka tas, kas ar viņu notiek grūtniecības laikā, ļoti atspoguļo to, kāda būs viņas veselība vēlākajā dzīvē, cik vesela būs sirds un asinsvadi.   Foto: Natālija Golubova

– Sievietei jāpieskata savs dzelzs līmenis asinīs, jūs sacījāt.

– Ir mazasinības risks. Katrai trešajai Eiropas daļas sievietei ir slēpts dzelzs deficīts, tāpēc ka viņai nav tik daudz grūtniecību, cik daba paredzējusi. Daba sievietei paredzējusi nemenstruēt, bet gan citu pēc cita radīt pēcnācējus. Mēnešreizes domātas vien dažus desmitus. Mēs dzelzi nemanāmi zaudējam regulārās mēnešreizēs.

– Bet mēnešreizes vajag izbaudīt, jūs arī sacījāt.

– Jā, jo tas ir tikai viens dzīves posms. Svarīgi apzināties, ka krāšņākais dzīves svinību laiks ir līdz 30 gadu vecumam, kad sievietei ir visvairāk spēka. Jāapsveic sevi ar katrām mēnešreizēm, tas ir tāds laiks. Jo nāks brīdis, kad to vairs nebūs. Un arī būs labi.

Tāpat kā vasara – kad jāpeldas, jāsauļojas, jāēd skābenes… Skābenēm un rabarberiem arī visi labumi beidzas līdz Jāņiem. Tad nāk menopauze, kad nav jādomā par reprodukciju, nevajag kontracepciju, var baudīt dzīvi.

Tas ir filozofisks vecums, kad mazliet sāk dominēt androgēni, nav mūsu cikliskā pulksteņa, kurš dažas dienas pirms mēnešreizēm liek dusmoties, raudāt, skumt, krist izmisumā, pieēsties. Nav tik daudz jāuztraucas, jo atnācis viedums, – tu attālinies no tā, kas varētu kaitināt,  nevis uz galvas meties konfliktos. Tu satiec jaunu sevi, kas nebūt nav tik nepatīkama būtne, kļūst interesanti būt kopā ar sevi.

– Vai zināt ilgdzīvošanas noslēpumu?

– Pirmkārt, ģenētika, otrkārt – fiziskā aktivitāte un, kas īpaši svarīgi, – ļoti mērens uzturs. Ļoti! Gadiem ejot, labākais ir tas, ka uzturs nav tik daudz nepieciešams, nav tik daudz jātērē nauda… (Smaida.) Jā, un lielā apetīte ir stresa izraisīta. Diemžēl, ja līdz 40 gadu vecumam sieviete pret lieko svaru var cīnīties ar diētām, vēlāk šī cīņa kļūst ļoti grūta. Rezultātā sieviete nereti paceļ rokas – eh, ko tur – un vienkārši laižas lejā…

Pašreiz 50 vairs nav tie 50, kas bija mūsu bērnībā, kad 55 gados mamma patiešām bija pensionāre… Novecošana pabīdījusies krietnus divdesmit gadus uz priekšu.

Paradokss, ka aizvakar Ārstu biedrībā uzstājos par antieidžingu, par to, kā mūsdienās jāraugās uz sievieti pēc 45 gadu vecuma. Nākamajā dienā aizeju uz fantastisko izrādi Linda Vista Jaunajā Rīgas teātrī un ieraugu to pašu runājam no skatuves! Tur tas piecdesmitgadnieks stāv, un viņš patiesībā ir jauns. Man patika lieliskie teksti izrādes programmā par to, kā maināmies, ka pašreiz 50 vairs nav tie 50, kas bija mūsu bērnībā, kad 55 gados mamma patiešām bija pensionāre… Novecošana pabīdījusies krietnus divdesmit gadus uz priekšu. Bet – ir jāsakrīt daudziem faktoriem. Un kļūt vecākam nebūt nenozīmē novecot.

– Cik tas ir atkarīgs no mums pašām?

– Ļoti lielā mērā. Pēc 40 gadu vecuma sieviete jau kā karaliene saprot, ko vēlas no dzīves, un viņai jādzīvo eleganti. Tad nevis noveco, bet eleganti un viegli kļūst vecāka. Bet sievietes mēdz savos plecos uzkraut tik daudz… Viņām šķiet, ka kaut kur tuvumā jau midžinās aizejošais dzīves vilciens un kaut ko svarīgu var nokavēt. Nevar – ja starp pienākumiem un obligātumu proti izkasīt laiku sev!

Un – ir fiziski jākustas. Negribas iet uz sporta klubu? Uzvelc labus apavus, sporta jaku un dodies staigāt. Ārstam jārunā tas, kas pierādīts klīniskajos pētījumos. Un tie rāda: ja grūtniece trīs reizes nedēļā soļo vai iet uz ārstniecisko vingrošanu, ko grēks neapmeklēt, ja valstī ir tik daudz strādāt gribošu fizioterapeitu, tad viņa savu bērnu ieprogrammē uz labāku IQ un valodas prasmēm, jo bērniņam ir labāka skābekļa piegāde. Mana vingrošanas trenere vingroja līdz 38. grūtniecības nedēļai, man šķiet, viņas bērns būs zibens spožumā.

– Medicīna man neļauj garīgi atslābt, jūs teicāt.

– Jā, fantastiski! Esmu piedzīvojusi, ka gandrīz viss, ko reiz mācījos savā specialitātē, ir mainījies. Anatomija, fizioloģija paliek tā pati, taču principi, kā skatāmies uz sievietes veselības saglabāšanu un problēmām, ir citi. Mums ir arī pavisam citi ieroči – citi medikamenti, citas tehnoloģijas, diagnostika… Un es tam esmu izsoļojusi līdzi.

– Šķiet, tagad ginekologs dara sievieti brīvāku. Agrāk vairāk stresināja…

– O, jā. Arī šajā ziņā tagad ir balts pret melnu. Sen vairs nemoralizējam, bet saprotam un mēģinām palīdzēt. Kādreiz ginekologs bija bubulis, pirms 40 gadiem nebija atsāpināšanas ne dzemdībās, ne daudzās manipulācijās. Tagad tas šķiet neiedomājami. Un grūtniecības neiestāšanās trauslais ledus… Tagad ir ārpusķermeņa apaugļošana…

Izpratne par to, kas notiek, ir augusi. Jāmācās, lai spētu runāt tam līdzi. Kādreiz zinājām tikai vienu jēdzienu – spontāna grūtniecības pārtraukšanās, kad glabā, glabā un tad vairs nekā nav. Tagad redzam, ka daba jeb dabiskā atlase aptur nepareizu grūtniecību jau tās sākumā.

– Kā mainījies ārsta ētikas kodekss? Man reiz, 21. gadsimta sākumā, bija ginekoloģe, nopelniem bagāta, prominenta. Taču biju spiesta noklausīties viņas sabiedrībā zināmo pacienšu intīmajās problēmās…

– Jā, ir jābēg no tāda speciālista, kurš pārkāpj draudzīguma robežu un kļūst par tirgus tanti. Jo tik trauslas un ievainojamas, cik esam ginekologa kabinetā, citur neesam nekur. Man ir bijusi fantastiska skolotāja docente Aina Ebela. Viņa reiz saņēmusi mani šajā pasaulē un arī ieveda profesijā, arī daktere Lerha Stradiņos. Viņas bija aristokrātiskas sievietes, karalienes gan stājā, gan attieksmē pret pacientēm. Jūtos pateicīga, ka varēju mācīties no šiem talantiem – kā ievākt anamnēzi, kā risināt konfliktus.

Būdama praksē ārpus Rīgas, redzēju arī citādu lietu kārtību, kad lielisks ārsts dzemdībās uzbļauj pacientei, lai taču aizveras. Atceros, cik šokēta jutos.

Mana mamma bija sejas ķirurģe, visu mūžu mācīja studentus un pati mācījās – visu mūžu. Tik toleranta un mierpilna dāma, neko tamlīdzīgu pret slimnieku nespēju iedomāties. Ieejot ginekoloģijas pasaulē, jau pašā sākumā zināju, ka nevaru būt absolūtā patiesība, bet mēģināšu sievietēm būt godīga ceļa rādītāja. Tik toleranta, cik bija mana mamma pret saviem pacientiem.

Skatoties uz ārkārtīgi simpātiskajiem pāriem, kas grūtniecības aprūpē nāk kopā, man šķiet, ka dzīvoju ideālā pasaulē. Vīrietis apmeklējuma laikā vis nelasa avīzi, nesūta īsziņas, bet uzdod ārstam jautājumus… «Es taču tev teicu!» viņš saka savai mīļajai grūtniecei. Skatos uz nākotnes paaudzi, kur tētis un mamma ir līdzvērtīgi arī bērnu audzināšanā.

– Jūsu pašas vienīgajai atvasei drīz jau būs trīsdesmit gadu.

– Jā, viens vienīgs un izlutināts. (Smejas.) Nu jau izstudējis otro maģistrantūru. Otram bērnam nesadūšojos, jo nobijos, ka netikšu galā ar dzīvi. Kad dēlam bija vien gads, saslima mana mamma un kļuva aprūpējama. Bet, no šodienas skatpunkta raugoties, es to noteikti būtu varējusi… Tas prasītu ļoti daudz, bet varētu.

Pamanījāt, cik mazā bērna periods traki ātri beidzas? Un pēkšņi viņš jau ir pieaudzis…

Arī pacientes manos gados atzīstas: žēl, ka nav vairāk bērnu. Kad tev tuvojas sešdesmit, no sava sievietes spēka punktiem skatoties atpakaļ, tu saproti – varēji… Arī tāpēc, ka daba līdz 30 gadu vecumam tavā čemodānā bija ielikusi fantastisku reproduktīvo potenciālu. Šajā vecumā hormonāli viss ir dots, lai paliktu stāvoklī un iznēsātu mazuli, lai izmācītos gan bakalauru, gan maģistru, gan doktorantūru un saņemtos vēl vienam bērnam.

Pasaulē ir tikai divas dzīvas būtnes, kam uzdāvināts ilgs dzīves laiks nereproduktīvā periodā, – viena ir sieviete, otrs ir valis. Valis tad kļūst par bara vadoni, informācijas nesēju, pieredzes uzkrājēju. Mēs abi esam unikāli, citur dabā tā nav, jo, līdzko beidzas auglība, tā ir jāaiziet. Mums dots fantastiskais vieduma un dzīves baudīšanas laiks. Tāpēc gribas mazajam cilvēkam iedot to, kas jums jau ir uzkrāts kā bankas kontā.

Tāpēc jaunām sievietēm saku: dzemdējiet, kamēr jums ir jaunas un stipras vecmāmiņas! Viņas spēj iedot mazbērnam to, ko jaunie vecāki neprot. Nevienā pasaules bankā neuzkrājas tādi procenti kā emocionālās pieredzes un zināšanu bankā, ar ko spēj dalīties sievietes prāts pēc 50 un 60 gadiem.

– Jūsu Jancim vecmāmiņas pietrūka.

– Toties noveicās ar auklīti un viņas vīru. Jancis pat jautāja: kā tā var būt, ka Irmiņa un opis nav mani vecvecāki, bet tomēr ir? Jo viņi kļuva par mūsu ģimenes draugiem. Viņš bija grāmatu iesējējs, viņa – bērnudārza audzinātāja. Spēlēja teātri, rakstīja dzeju, draudzējās ar Terpilovskiem, Pēteri Pētersonu… Un viņiem bija fantastiskais nosacījums, ko jauniem vecākiem ir ļoti grūti bērniem iedot, – dzelžains režīmiņš! Staigāt, lasīt, spēlēties, gulēt, ēst… Un bērns jūtas stabili.

Kā Irmiņa teica: «Pa nedēļas nogali bērns atkal ir sabojāts!» Viņai tagad ir 93 gadi; kad Jancis ierodas no Amerikas, mēs vienmēr aizbraucam ciemos.Foto: Natālija Golubova

– Un kāda bija jūsu vecmāmiņa?

– Tēta mamma, latgaliete, bija dārzniece. Viņai Pārdaugavā bija milzīgs dārzs ar lecektīm, audzēja stādiņus, pārdeva Centrāltirgū. Visā ielā viņu sauca par mīļo tanti…

Man bija septiņi gadi, 60. gadu beigas… Pa Stabu ielu gāja 1. tramvajs, pretī mūsu mājai bija pietura. Iesēdos un pa Suvorova ielu aizbraucu pie vecmāmiņas ciemos. Tur bija vesela pasaule… Smaržoja pēc melnzemes, un jau agri, februārī, vecmāmiņa sāka piķēt stādiņus un kurināt butku. Vārīja kartupeļu klimpas un uz savu Antonijas vārdadienu cepa zosi malkas plītī. Atceros pulksteņa skaļo tikšķēšanu un smaržu pēc žveroboja uzlējuma. Un rupjmaizi ar taukos saceptiem sīpoliņiem, ķiplociņiem…  

– Jūs sacījāt: esmu augusi sieviešu pasaulē…

– Vecmāmiņām nebija vīrieša. Daudzi šīs pasaules vīrieši bija palikuši Sibīrijas stepēs. Mans tētis bija tētis, kurš rakstīja disertāciju, profesors, un man teica – visu dari pati! (Gastroenterologs Jevgēnijs Linārs, izstrādājis revolucionāru zondi kuņģa sulas skābuma noteikšanai – aut.)

Mammas mamma bija no Veselovas, pirms Pirmā pasaules kara beigusi augstskolu Kijevā. Jūrmalas vasarnīcā cepa smilšu mīklas plātsmaizes krusteniski saliktām bantēm, pa vidu jāņogu zapte. Ciemos nāca aktrise Anta Klints ar savu mazo sunīti, trīceklīti, kurš saēdās plātsmaizes maliņas un allaž pievēma stūri… Viesojās komponista Zālīša kundze, apburošā aktrise Emīlija Bērziņa un mācīja man skaitīt dzejoli par  Ļeņinu…

– Jūsu dzīvē līdzās ginekoloģijai visus šos gadus bijis arī teniss…

– Kad pēc institūta sāku strādāt nakts dežūrās, vieglatlētikai vairs nebija laika. Un pamazām izveidojās lieliska tenisa grupa, jauka trīsdesmitgadnieku kompānija – mediķi un mūziķi. Visi gribējām iemācīties spēlēt un trīsreiz nedēļā arī fanātiski trenējāmies. Dzīve tagad bija cita, cits – arī sports.

– Šajos kortos jūs satikāt arī savu vīru – mūziķi, Mūzikas akadēmijas profesoru Jāni Matuli.

– Jā, nostrādāja tieši šī pasauļu atšķirība. Mūsu tenisa trenere Silga bija flautiste, Jāņa kolēģe. Un viss pamazām raisījās – pavasarī starp plaukstošām ievām… Mums jau šķiet, ka paši veidojam attiecības, bet patiesībā tā tam bija jānotiek. Satiec vīrieti un intuitīvi jūti – mans cilvēks. Ar viņu kopā ir labi. Tuvāk iepazīstot, saproti – jā, vēlies būt kopā ar viņu vienmēr, vēlies bērnu no šā cilvēka. Tu viņu pieņem… Tik bieži sevī bloķējam to, ko jūtam. Jo mazāk staigājam plikām kājām, jo mazāk jutīga ir mūsu intuīcija… Sarunā pašai ar sevi mums dažreiz pat ir bail pajautāt, kā klusībā jūtamies. Jo ir aizdomas, ka atbilde var izrādīties tāda, kas pašai nepatiks.

Stipras sievietes neplīvo, viņas stāv. Atbalsta. Un vēro.

– Jums ar vīru ir krietna gadu starpība – 17 gadu. Tas kaut ko nozīmē?

– Neko daudz, jo Jānim ir 21. gadsimta jaunības gēns. Arī tāpēc, ka strādā ar jauniešiem. Darbs ar jauniem cilvēkiem ir ļoti radošs un atjaunojošs… Ha, un mums ir mīļš izteiciens: bērns izaug, sieva kļūst vecāka, bet trešā kursa studentes nekad nemainās…

– Jums ir kāda maģiska formula, kā tik ilgus gadus nodzīvot kopā ar vienu vīrieti?

– Tā ir māksla, bet… Manuprāt, jāizdzīvo fāze, kad ļoti labi saproti, ka otrs nemainīsies. Un ka dzīve vienmēr sastāv no maziem kompromisiem, piekāpšanās… Kad saproti, ka reāli vari mainīt tikai attieksmi sevī… Kad atrodi to savu jauno uztveri… Tad ir viegli. Jo tas absolūti foršais jau šajā vīrietī tāds arī paliek.

Mazus konfliktus var atrisināt, tos neturpinot. Jo katrs tik un tā paliks pie savas patiesības. Tu, diendienā esot kopā ar savu cilvēku, vari tikai celt, spodrināt – ar attieksmi, ar ieinteresētību, ar prasmi klausīties. Daudzām sīkām lietām. Tas sievietei dots – gan neredzamais zāģis, ar kuru otru vari nozāģēt, gan pulējamais līdzeklis, ar kuru otru uzspodrināt līdz zeltlietai.

– Jā, un būt iedvesmotājai, mūzai… Jūs tāda esat joprojām? Vai nu jau tās ir trešā kursa studentes?

– (Smejas.) Mūza? Kāda mūza! Esmu kariatīde no sengrieķu arhitektūras. Jo stipras sievietes neplīvo, viņas stāv. Atbalsta. Un vēro. Ar vīru jādraudzējas. Viņš ir labākais draugs, kas var būt. Viņš ir labs pedagogs, bijis labākais pasniedzējs, populārs arī studentu vidū. Es arī ar viņu lepojos! Jo, būdams pianists, viņš ir skolotājs ar lielo burtu un joprojām mācās.

Un mums kopā ir interesanti. Abi esam operas fani, vienmēr to pārrunājam. Operu mīlēju, jau pirms satiku vīru. Jo… tāpat kā kopš mazotnes šķirstīju Boša gleznu reprodukcijas, tā arī, tiklīdz iemācījos lasīt, mana mīļākā lasāmviela bija operu libretu grāmatiņas. Tur kā tādā feisbukā bija viss – mīla, noziegumi… 

– Aizvakar uzrunājāt kolēģus Ārstu biedrībā, stāstot par jauno medicīnas skatījumu uz sievieti… Kas bija jūsu galvenais vēstījums?

– Pasaules medicīnā mūsdienu tendence nozīmē saprast, ka tieši hormonālais fons pieprasa no vīrieša atšķirīgu sievietes vispārējo medicīnisko aprūpi. Vēl viens trends – iesaldēt un saglabāt olšūnas, jo varbūt 55 gadu vecumā sievietei tās vajadzēs. Jo viņa varbūt būs tādā mirdzumā, ka pēkšņi satiks kādu, ar kuru gribēs pavadīt turpmāko dzīvi, vēlēdamās šim cilvēkam dāvāt bērnu. Šāda brīnumaina iespēja tagad pastāv. Ārpusķermeņa tehnoloģijas ļauj atrast olšūnu un to iznēsāt savam mīļotajam vīram. Un attiecībām top turpinājums…

Un vēl – kāds sen pazīstams medikaments, ko pazinām cukura diabēta ārstēšanā, izrādās, varētu darboties arī kā pretnovecošanas palīgs.

Visvairāk ikdienu bojā daudzie jāpaspēj, jāizlasa, jāsatiek, jāierodas, jāsagludina, jāuztaisa

Un dzīvesveids! Kā savu personisko reliģiju katra sieviete ievieš fizisko aktivitāti… Darbojas teika par to, ka galva ir sievietes parlaments. Ķermenī ir naftas urbums, aknas, kur izdalās viela, ko parlaments sadala visiem pēc vajadzības, ieskaitot virsnieres un olnīcas, – lai visi dzīvotu harmonijā un saskaņā. Ja izstrādājas tik daudz stresa hormona, tad, lai to harmonizētu, parlaments spiests kaut ko atņemt estrogēna un progesterona līdzsvaram… Galvenais ir necepties par sīkumiem. Jo domas materializējas, tas ir pierādīts. Un zinām, ka viens no neauglības iemesliem ir stress. Jo augstāka būs civilizācija, jo tālāk cilvēks būs no dabas… Jo lielākā stresā viņš dzīvos.

– Un atkal ir 21. gadsimta cienīgs risinājums – ārpusdzemdes apaugļošana.

– Valsts šajā ziņā ir tik laba – apmaksāta ārstēšana un gada laikā pienāk rinda. Seko garš pirmsdzemdību atvaļinājums, apmaksāta bērna kopšana pirmo gadu, nesabojāta ekoloģija… Tik laba valsts, kur audzināt bērnus.

Saprotams, medicīnā vienmēr trūks naudas, īpaši ienākot jaunajām tehnoloģijām. Bet darbu sāk jaunā ārstu paaudze – kolosāli jaunie dakteri. Un ginekologi ļoti maz bēg uz ārzemēm no profesijas. Drīzāk bēg personīgu iemeslu dēļ. Ir lieliska ginekoloģiskā ķirurģija – ar kolosālu operācijas apjomu, bet minimālu audu traumu. Diagnostika ar neinvazīvām metodēm… Kontracepcijas iespējas. To es nevarēju iedomāties, kad mācījos.

– Kur jūs liekat savu ikdienas stresu?

– Man stresa nav. Tikai tad, ja darbi klājas virsū cits citam, ja jābūt divās vietās vienlaikus… Bet cenšos saplānot. Ar mašīnu nebraucu, kaut man ir šofera tiesības no 1984. gada. Braucu ar sabiedrisko transportu, un, ja ļoti deg, tad ir kolosāla taksometru lietotne. Bet citādi – ļoti daudz staigāju kājām. Staigājot aizmirstas nedienas, izeju dusmas, bēdas, aizvainojumu. Garīgo kravu kompensēju ar muskuļu darbu. Lai nestieptu mājās…

– Ne velti teicāt: cik ir gadu desmitu, tik reižu dienā ir jāizkustas. Ja tev kustas kājas, tad arī galva strādā.

– To teica mammas brālis, endokrinologs, docents Georgs Šiliņš. Un profesors Danilāns arī soļo. Pilsēta ir tik interesanta, mainīga. Arī vēsturiskā patiesība – ejot ļoti daudz var izdomāt. Ne velti Senajā Grieķijā filozofi ar saviem skolniekiem sarunājās staigājot.

– Sacījāt, ka katrai sievietei trīsreiz nedēļā vajag ritmisku izkustēšanos. Ko darāt jūs?

– Kaut ko, kas mazliet paaugstina pulsu. Jo straujās upēs sārņi neuzkrājas. Kalnu upes ir tīras, bet no dīķīša iztecējis mazs grāvītis vienmēr aizaug ar sūnām. Vienmēr brīnīšos par krokodilu, kurš aukstumā guļ un pēkšņi, kad temperatūra nedaudz paceļas, var spēcīgi aizlēkt. Cilvēks tā nespēj; lai pēkšņi spētu lēkt, viņam ir pastāvīgi jākustas. Es to daru. Manas tenisā sarautās Ahilleja cīpslas ir daktera Andersona supersašūtas, un es tās vingrinu. Ir labi piedzīvot ko tādu, pēc kā atkal atgriezies pie veselības un saproti – cik kolosāla ir dzīve bez kruķiem! Teniss joprojām ir starp manām aktivitātēm, kādreiz ar Jāni to uzspēlējam, īpaši vasarā.

Šodien jautāju pacientei: ko jūs svētdien darījāt? Mēs pa māju, viņa atbild. Nu, es arī tepat Stabu ielā, dzīvoklī… Bet tad aizbraucām līdz jūrai, tur man savs maršruts uz vienu vai otru pusi, atkarībā no vēja. Noeju daudzus kilometrus, atbraucu mājās, dušā iekšā. Tad devos uz teātri. Yes! Lūk, tā ir svētdiena!Foto: Natālija Golubova

– Vai joprojām esat agrais rīta putns? Pirms desmit gadiem, stāstot par savu rīta rituālu, sacījāt – ne visai stipra kafija ar vaniļas pienu… 

– Jā, ja no rīta ceļos agri, daudz vairāk spēju izdarīt. Naktīs nestrādāju, vakarā nedaudz palasu kaut ko no daiļliteratūras, pavisam ar medicīnu nesaistītu. Bet vaniļas pienu Rīgas Piena kombināts vairs neražo. Lietoju parasto. Un šorīt manai kafijai bija viegla turku samta garša. Nekas nav mainījies, labi, ja gadu skaits nemainītos… Katru rītu astoņos sāku darbu, piecos vakarā beidzu. Man patīk tā pusstunda kopā ar pacientu. Un patīk konsilija princips, kad ARS kolēģiem varu pajautāt: ko tu domā par šo gadījumu? Nevis pārlēkt pāri savas kompetences griestiem, lai tikai izrādītos.

– Sievišķības aksesuāri, rokassprādzes, perlamutra manikīrs, pusgarie mati… Šie svarīgie nieki, skaistumkopšana, šķiet, līdzsvaro jūsos lietišķo pedantiskā ārsta dzīvi.

– Lai gan ginekoloģija ir ļoti sievišķīga nozare ar mirdzumu ikvienā brīdī, katram, kurš daudz strādā ar cilvēkiem un dara to no sirds, ir vajadzīgs tas, ko sauc par pampering… Kaut kas, lai justos apčubināts. Man tas ir kosmetologs – kas tāds, kas domāts vienīgi man.

Jā, ir profesionāls gandarījums, zināšanas, bet pa brīdim vajag kaut ko maziņu, kas tiek speciāli man pašai. Nu, tad tas ir šis mirklis. Bet ne fetiša līmenī. Tāpat kā man patīk opera un mietpilsonisks atvaļinājums pie jūras ar sauli un grāmatām. Dermatologi tūliņ metīs ar olām, bet sauļošanās man sniedz milzīgu enerģiju. Un pacientēm saku – nevajag izšķīst citos un darbā, bērnos, labdarībā, pienākumos… No trauka var smelt bezgalīgi, ja vien tajā ir ieliets atpakaļ.

– Kas vēl līdz ar sevis palutināšanu jums ir nepieciešams sievišķīgai laimei?

– Ne jau nu zelta pods vai privātais helikopters. Bet komforta sajūta, zinot, ka jebkurā mirklī varu atļauties aizlidot. Jo kopā ar vīru gribu aizbraukt pie dēla, kurš mācās Amerikā. Un neviens mani neaizvedīs uz konferenci Lēvenā vai Londonā, jābrauc pašai. Runcis, kas uz mūrīša sēž, baigi apmierināts ar sevi, – tāda neesmu.

– Reiz teicāt, ka dzīvesveids un līdzsvars nereti saistīti ar to, kurus žurnālus ikdienā lasām: ja veselības žurnālus, tad zinām, ka bez magnija un labajām taukskābēm neizdzīvot; ja Rīgas Laiku, tad saprotam, ka nevar bez vīna un sarunām. Jūs no latviešu žurnāliem lasot vienīgi Rīgas Laiku.

– O, jā, un svētki pieder manai labsajūtai. Sarīkot svētkus arī citiem – ballīti mājās – ir tik lieliski. Man pietrūkst seno laiku brīvības, kad piezvana draugi – mēs nākam! Tagad tā nav pieņemts. Bet gribētu, lai būtu.

– Pat ja esat pārgurusi un ledusskapī viens greipfrūts?

– Nu, tad mazliet uzpucējos, saknaibu vaigus… Un vienmēr var kaut ko izdomāt. Kaut vai pelmeņus no saldētavas izvilkt. Vai nav stilīgi – iznāk garšīgs krievu vakars. Bet ballītes ir vajadzīgas, ir jāsvin satikšanās. Ne tik daudz lielā kompānijā, bet mazākas vakariņas, lai var parunāties.  Kaut ko garšīgu, vienkārši apsēsties un runāties.

– Kad jautāju, ko jums nozīmē pirms divpadsmit gadiem saņemtais Triju Zvaigžņu ordenis, jūsu acīs parādījās aizkustinājuma mirdzums. Par ko jūs izvirzīja?

– Tas ir ļoti personīgs stāsts, konkrēti notikumi. Nepaskaidrojot neko tuvāk, teikšu – tā bija atzinība par… ārsta drosmi. Tāda atzinība, ko saņem reizi mūžā. Pateicos medicīnas dieviem, ka man ir profesija, kas ļāva palīdzēt. Un pateicos, ka man šāds augsts apbalvojums ir, bet neprasiet neko vairāk! Par to klusēšu.

 

 

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs