Rīga +4°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Mūsu saruna notiek skaipā. «Objektīvi es nejūtos pārāk slikti,» saka Zane. «Kā jau redzi, sēžu mājās, nevis esmu slimnīcā, un man pat īsti nav gultas režīma. Bet morāli ir, kā ir. Mani diezgan stipri satrauc neziņa par nākotni.»
Daļu bažu viņai izraisa apstāklis, ka vīruss un tā iedarbība uz cilvēka organismu vēl nav līdz galam izpētīti. «Infektologs Uga Dumpis nesen televīzijā teica, ka kovida sakarā pamatā tiek monitorēta viena tēma – mirstība, bet cita – veselības apdraudējums kopumā un citu orgānu bojājumi – ne. Jā, mana vājā vieta ir plaušas, bet tikpat labi stāsts var būt par citām orgānu sistēmām. Tas, kas mani satrauc, ir smadzeņu darbības palēnināšanās,» paskaidro Zane. Viņa to izjūtot fiziski.
Iespējams, tas ir viens no slimības simptomiem, kas ar laiku pagaisīs un aizmirsīsies, taču patlaban, kad notiek mūsu saruna, šis aspekts viņu uztrauc. Teorētiski tas var arī nepāriet! Kā smadzeņu darbības lēnums izpaužas? «Vienkārši man ir lēnāka uztvere. Galva it kā neņem pretī jaunumus, sarežģītākas lietas. Nē, runa nav par to, ka es neatcerētos, ar ko vakar runāju vai ko ēdu!
Varu arī lasīt un uztvert lasīto, bet, tiklīdz smadzenēm tiek dots kāds sarežģītāks uzdevums, es saprotu, ka šo uzdevumu vēroju un manī iestājas uzkāršanās, un ka šajā brīdī es to nevaru paveikt.
Kaut ko līdzīgu esmu izjutusi aptuveni pirms divdesmit gadiem, kad man bija izsīkuma depresija. Arī tad izjutu, kā tas ir, kad esi pieradusi veikt viena veida darbības, bet nu pēkšņi sēdi pie tāda paša uzdevuma, ar ko līdz šim esi tikusi viegli galā, un saproti – tu nevari to izdarīt.»
Kovids no Vecpiebalgas puses
Laikā, kad notiek saruna, kopš Zanes saslimšanas pagājušas gandrīz divas nedēļas. Viņas personīgā kovidpieredze sākās oktobra vidū – kādas ceturtdienas rītā viņa pamodās ar ļoti, ļoti stiprām galvassāpēm, sliktu pašsajūtu un nogurumu. Īsti nevarēja saprast, kas tam par iemeslu. Pirmā doma – tas nav kovids, bet parasta saaukstēšanās! Jo iepriekšējā vakarā bija ļoti stipri lijis, un, tā kā Zanei nebija līdzi lietussarga, viņa, braucot mājās no darba, izlija līdz ādai.
«Jutu, ka esmu saņēmusi sliktā laika devu, tāpēc nākamais rīts likās likumsakarīgs – esmu saaukstējusies,» viņa atceras toreizējās pārdomas. «Man nebija temperatūras, garšas un smaržas izjūta nebija zudusi, līdz ar to nedomāju, ka tam varētu būt kāds sakars ar kovidu. Tomēr, jūtoties pietiekami slikti, todien un arī nākamajā dienā paliku mājās, atliekot visas ieplānotās tikšanās.»
Tā kā nākamās nedēļas sākumā Zanei darbā bija paredzēta lielāka sanākšana, raizējoties par citu cilvēku drošību, viņa nolēma piektdien doties veikt kovidtestu: pati ar automašīnu aizbrauca uz institūta BIOR laboratoriju. «Tad tā vēl bija ļoti klusa un mierīga vieta – nebija rindas, piecpadsmit minūšu laikā man un dzīvesbiedram veica testu, pēc tam devāmies mājās. Rezultātus solīja divdesmit četru stundu laikā. Viss.»
Sestdienas rītā, kad Zane pamodās, analīžu rezultāti vēl nebija atsūtīti, taču viņa saņēma ziņu no paziņām Vecpiebalgas pusē, pie kuriem bija ciemojusies nedēļu iepriekš. Abi šie cilvēki testēti, rezultāts – kovidpozitīvs.
«Tas bija mākslas pasākums, meistarklase. Mēs diezgan daudz bijām kopā, līdz ar to man radās aizdomas, ka arī mani rezultāti būs pozitīvi. Jā, un pēc pāris stundām atnāca atbilde no BIOR – rezultāts ir pozitīvs.»
Vispirms pienāca elektroniskā pasta vēstule, bet burtiski piecas minūtes vēlāk sekoja zvans no laboratorijas, apstiprinot analīžu iznākumu un izskaidrojot, ka nekur nevajag iet, jāpaliek mājās un jāgaida zvans no Slimību profilakses un kontroles centra. To Zane saņēma svētdien un atbildēja uz daudziem jautājumiem: kur būts, ar ko kopā, cik ilgi… «Faktiski biju izmantojusi jau visu sestdienu, lai apzinātu savas kontaktpersonas un savlaicīgi brīdinātu.»
Vai Slimību profilakses un kontroles centrs informēja arī par to, kā vajadzētu ārstēties? «Nē, tas ir ģimenes ārsta kompetencē. Ar savu ģimenes ārstu esmu saziņā.»
Ar mainīgu gaitu un simptomiem
Pašsajūta bija slikta, taču ne nemainīgi. Pirmajās dienās Zane iedzēra pretsāpju zāles stipro galvassāpju mazināšanai. «Es vispār nelabprāt lietoju zāles, bet šoreiz iedzēru, jo galva sāpēja patiešām ļoti, ļoti.»
Galva turpināja sāpēt kādu nedēļu – vēlāk ne tik stipri kā sākumā, taču neatlaidīgi. Tad galvassāpes nomainīja muskuļu sāpes – nepatīkama vilkšana, tirpšana –, kas nebija tik ļoti trakas pa dienu, bet vakarā gan traucēja aizmigt. Bija arī kaulu laušana, locītavu sāpes.
Piektajā slimošanas dienā uz pāris dienām pazuda apetīte un arī ožas un garšas sajūtas.
«Tas patiešām bija īpatnēji – ostu svaigi sagrieztu citronu vai pat uzlieku uz mēles, bet nejūtu pilnīgi neko. Skaidri zinu, kā smaržo un garšo citrons, bet – nav! Tiesa, man tas beidzās diezgan ātri, turklāt garša nepazuda pilnībā, saldo garšu izjutu visu laiku. Pirmās smaržas sajūtas atgriezās jau pēc diennakts, pārējās – pamazītiņām. Tagad man šķiet, ka tās ir atjaunojušās pilnībā.»
Galvenais simptoms, kas nav pārgājis vēl dienā, kad notiek intervija, ir klepus, bet vēl izteiktāks ir spēcīgs nogurums. «Pirmajās dienās tas bija patiešām pamatīgs. Tagad ir tā, ka ir brīži, kad jūtos labāk un kaut ko varu un gribu padarīt, taču nogurums pavisam nepāriet.»
Kā Zane ārstējas? «Lietoju vienu medikamentu grupu, kas ir manai pamatdiagnozei – plaušu slimībai. Vēl ir viena dabas preparātu grupa, kas man jālieto Laimas slimības dēļ, kuru noķēru augusta beigās. Kovidam par prieku esmu pievienojusi bromheksīnu. Īsti nekā cita jau nav, kas tiktu ļoti rekomendēts,» saka Zane un piebilst, ka vēl papildus biezā slānī ēd ķiplokus, dzērvenes, ingveru, dzer smiltsērkšķu sulu un Islandes ķērpja un piepju novārījumu, kā arī dažādas zāļu tējas.
«Cenšos uzņemt veselību arī caur dažādiem dabas produktiem, bet tas ir vairāk nervu mierinājumam. Grūti pateikt, kas no tā visa īsti palīdz, kas ne.»
Sirdsapziņas pārmetumi
Savā blogā Mugursoma.lv Zane jau no pirmās dienas dalās savas slimošanas novērojumos un pārdomās. Vienā no pirmajiem ierakstiem viņa atklāj, ka jūt sirdsapziņas ēdas par to, ka varētu būt nodevusi slimību kādam citam. «Sestdienā, kad saņēmu kovidu apstiprinošos analīžu rezultātus, sajūta bija diezgan nejauka.
Kā par nelaimi, laikā starp inficēšanos pie paziņām Vecpiebalgā un saslimšanu biju paspējusi iegriezties divās savās darbavietās (Zanes darbs saistīts ar sabiedriskajām attiecībām un komunikāciju. – red. piez.). Vienā no tām notika arī neliels pasākums, kurā es aprunājos ar vairākiem cilvēkiem. Biju pie zobārsta. Īsi sakot, nedēļas pirmās trīs dienas biju dzīvojusi diezgan aktīvi. Man nepavisam nebija laba sajūta, ka man šiem cilvēkiem jāzvana un jāskaidro – iespējams, esmu viņus inficējusi, tomēr es to darīju.»
Neviens neesot bijis apvainojies, nedz arī bāries vai teicis ko sliktu.
Atvieglojums – cik Zanei zināms, viņas kontaktpersonu vidū nevienam citam nav apstiprināts Covid-19.
Viņa uzskata – viņas «veiksmes stāsts» slēpjas apstāklī, ka brīdī, kad sajuta pirmos simptomus, viņa kā ar nazi nogrieza jebkādus sakarus ar ārpasauli.
«Izskatās, ka manā situācijā pirmās trīs darbdienas neesmu bijusi infekcioza,» Zane spriež. «Protams, es ne ar vienu nerunājos ļoti ilgstoši, kā arī neapskāvos un nesarokojos. Taču dažas sarunas ar kolēģiem man, protams, bija. Ja es būtu zinājusi, censtos runāt no lielāka attāluma, bet tagad neko vairs nevaru mainīt – pēc kaujas jau visi gudri…»
Zanes paziņām Vecpiebalgā klājoties salīdzinoši labi – viņi regulāri apmainoties ar informāciju, un, spriežot pēc anamnēzes apraksta, slimības gaita esot līdzīga. «Tikai man viss notiek ar dažu dienu nobīdi. Teiksim, viņi raksta – mums pazuda smarža. Paiet pāris dienas – smarža pazūd arī man. Vēl pēc pāris dienām viņi raksta – mums smarža atgriezās! Un pēc divām dienām tā atjaunojas arī man.»
Tomēr ne visi Vecpiebalgas pusē slimo tik viegli: intervijas dienā Zane saņēmusi ziņu, ka mirusi kundze, kura apmeklējuma dienā iejutusies gides lomā un izrādījusi kādu baznīcu, ar viņu vadītas sirsnīgas sarunas.
«Sākumā ar paziņām cerējām, ka tas būs tāds Dzērbenes vieglais kovids, bet izskatās, ka tā tomēr nav. Mirusī sieviete izskatījās patiešām veselīga un sprauna. Viņai bija tikai sešdesmit gadi! Kas tad tas par vecumu?! Man arī neizskatījās, ka viņai kaut kas akūti kaiš. Tā ka… ar kovidu nav nekādi joki.»
Dialogi ar neticīgajiem
Par Zani ir uztraukušies visi viņas tuvākie cilvēki un gatavi palīdzēt – atvest, aizvest, uzrakstīt, piezvanīt, visādi atbalstīt. Arī ne tik tuvie paziņas un bloga lasītāji izturas ar lielu sirsnību, vēl veselību un jūt līdzi. Tikai atsevišķos gadījumos nākas secināt – ne visi sapratuši, ka šī pandēmija notiek pa īstam. Tā kāds kungs soctīklos komentārā ierakstījis, ka Zanes ieraksti izskatās pēc pasūtījuma. «Man bija arī garāka saruna ar kādu kundzi, kurai bija līdzīgs viedoklis – tas viss izskatoties pēc tukšas muldēšanas. Viņa manam stāstam noticēšot tikai tad, kad redzēšot manus analīžu rezultātus ar visu vārdu un uzvārdu. Skaidrs, ka neko viņai nesūtīju – tur tomēr ir dzīvesvietas adrese un cita veida sensitīva informācija. Neko tādu nesūtīšu svešam cilvēkam, par kuru pat nezinu, vai viņš vispār ir īsts.
Un tik daudz laika un enerģijas man arī nav, lai katru pārliecinātu.
Ja netic – netic, gan laiks un dzīve visu saliks pa plauktiņiem,» blogere noskaņota filozofiski un netaisās lāpīt pasauli.
Bijis arī kāds bloga lasītājs, kurš vērīgi pamanījis – vienā dienā Zane ieraksta, ka ne karoti nespēj pacelt, bet otrā vēsta, ka iet pastaigā pa mežu. «Viņš bija tā krāšņi ierakstījis: «Mele!» Ar izsaukuma zīmi.» Saku, ka arī es lasīju – kādu dienu paciente siltumnīcā stāda pētersīļus, bet citā publicē skaistus dabasskatus, noskatītus pastaigā.
«Zini, kā ir, – sajūtas mainās. Tagad jau ir pagājušas gandrīz divas nedēļas. Sākumā es patiešām tikai gulēju gultā un man pat nebija spēka, lai līdz ledusskapim aizietu. Pamazām apradu ar savu stāvokli, sāpes pierima, un nu jau ir vieglāk. Esmu konstatējusi, ka iziešana ārā man arī ļoti palīdz – ne tik daudz ķermenim, kā prātam. Par laimi, man tas nozīmē to, ka jāatver durvis, un es jau esmu mežā – man ir tā laime dzīvot tieši blakus mežam. To es cenšos katru dienu izdarīt – pabāzt degunu ārā kaut uz piecām, desmit minūtēm. Cik tad ilgi var gulēt! Kaut ko gribas darīt. Jā, spēka ir maz, bet pētersīļus un puravus es patiešām spēju sastādīt.»
Bandu cīņas
Jāpiebilst, ka līdz saslimšanai Zane bija daudz vairāk uztraukusies un nobijusies no inficēšanās iespējas – kā jau minēju, viņai ir ārkārtīgi reta plaušu slimība. Covid-19 sakarā bija daudzkārt izskanējis, ka šis vīruss ir ļoti bīstams tieši hronisku plaušu slimību pacientiem. Zanei ir limfangioleiomiomatoze (LAM), kurai raksturīga cistiska plaušu audu destrukcija un kas lielākoties skar sievietes reproduktīvā vecumā.
Ar šo diagnozi Zane sadzīvo vairāk nekā astoņus gadus. Cik viņai zināms, Latvijā tā varētu būt kopumā desmit sievietēm.
Lai LAM ārstētu, jādzer zāles, kas nomāc imunitāti. Arī to Zane savulaik aprakstījusi savā blogā – ar virsrakstu Nenāciet klāt man rudenī: «Neba tāpēc, ka es gatavotos eksistenciālam skumju uzlidojumam, bet gan tāpēc, ka esmu uzsākusi medikamenta lietošanu, kas nomāc imūnsistēmu, attiecīgi man ir stipri lielāka uzņēmība pret infekcijām. Tāpēc, lūdzu, nebrauciet ciemos, ja esat apslimuši, kā arī brīdiniet mani, ja mums ir plānota tikšanās, bet jums ir kāda infekcijas slimība. Jūsu šķavas pēc īsa brītiņa var būt mana pneimonija. Tāpat lūgums neaicināt mani uz ekstrēmiem pasākumiem ar salīšanas un salšanas elementiem, pasēdēšanu caurvējā, svinīgu uzrunu teikšanu novembrī pie Brīvības pieminekļa vai lekciju slimnīcas koridorā. Gluži stikla burkā dzīvot negrasos, bet no šī brīža mana sociālās dzīves aktivitāte būs mierīgāka. Jā, no manis gan baidīties nav jēgas, slimība nav lipīga.»
Zane turpina stāstīt: «Kad sākās pandēmija, biju ļoti nobijusies, jo man likās – ja es dabūšu kovidu, tad skaidrs, ka man kapi un āmen. Plaušas ir mana vājā vieta. Savukārt, kad saslimu ar koronavīrusu, man bija jādomā – tie Dieva ceļi nudien ir neizdibināmi. Piemēram, viena no diskusijām jaunā vīrusa sakarā ir tieši par to, vai vajag vai nevajag celt imunitāti. Viena daļa ekspertu saka – jā, kačājam imunitāti, bet otra iebilst, ka efekts var būt pretējs. Tā kā viens no medikamentiem, ko ikdienā lietoju, ir tieši imūnsupresants, imunitātes nomācējs… Pagaidām kovidu neviens līdz galam īsti nesaprot un arī manu LAM neviens līdz galam vēl nav izpētījis, grūti kaut ko izskaidrot.»
Kādam draugam Zane pa jokam rakstījusi, vai tik viņas gadījumā viss nebeigsies kā vesternā vai bojevikā, kur beigās kādā pamestā noliktavā satiekas vairākas bandas un cita citu apšauj!
«Es ceru, ka mani vīrusi un slimības izkausies savā starpā un beigās viss būs labi!»
Jā, jo bandu kaujās nebūs tikai divi dalībnieki, LAM un koronavīruss. Jau rakstīju, ka vasaras beigās Zane saslima ar Laimas slimību. «Staigāju pa Rīgu ģībdama un domāju – nez, kas notiek. Medikamentiem, ko lietoju pret LAM, ir dažādi blakusefekti, un arī pati slimība ir diezgan viltīga. Nodomāju, ka tā saasinājusies. Tomēr viss notika pārāk pēkšņi. Gāju pie ārstiem, veicu analīzes – jā, Laimas slimība pozitīva! Izlietoju antibiotiku kursu un arī ārstu ieteiktos dabas preparātus. Tā septembris aizgāja tādā kā priecīgākā gultnē. Bet še tev – kovids…»
Ceļojums – grāmatā!
Tobrīd, kad Zanei atklāja LAM, viņa uztraucās, ka nomāktās imunitātes dēļ vairs nedrīkstēs iet laukā no mājām, kas viņai kā lielai ceļotājai būtu ļoti grūti. «Paldies Dievam, ka es šīs zāles sāku dzert, jo pēdējā gada laikā LAM nav strauji progresējusi.» Viņa turpināja ceļot, līdz tā pa īstam šo viņas aizraušanos uz nezināma garuma pauzes nolika kovida pandēmija.
«Kā ir, tā ir. Nekādu traģēdiju no tā netaisu. Paskaitīju – par spīti vīrusam, šogad esmu bijusi desmit ārvalstīs! Gada sākumā, kad pie mums par kovidu vēl pat īsti nerunāja, es biju Maltā – tā man bija jauna valsts. Vēlāk palīdzēju savai draudzenei pārcelties uz dzīvi Spānijā.
Izbraucot cauri vairākām valstīm, ar mašīnu devāmies no Latvijas līdz Spānijai. No turienes pēc tam lidoju uz Portugāli, no Portugāles – uz Vāciju, no Vācijas – mājās.
Tad kovids jau bija pie apvāršņa, pēc dažām dienām robežas bija ciet. Sēdēju mājās, nekur negāju. Un tā visu pavasari.
Vasaras vidū, kad kovids šķita pierimis, mēs ar brāli un vēl dažiem cilvēkiem ar kemperi caur Somiju aizbraucām uz Norvēģiju. Ar citiem faktiski nekomunicējām, dzīvojām dabā un tikai paši ar sevi. Tā bija interesanta sajūta – visu pavasari biju pavadījusi mājās… Jau izbraukšana līdz Igaunijai likās – ohoho, uzraksti svešā mēlē! Un tad vēl prāmis! Tas nu gan ir kaut kas!»
Zane uzskata – grūtāk pārdzīvot nevis to, ka ļoti gribas kaut kur traukties, bet gan sajūtu, ka nekur nevari tikt. «Vai man pašai šodien kaut kur ārprātīgi gribas nesties? Nē. Tā kā mani plāni pēdējā laikā lielākoties saistīti ar lauku attīstības darbiem, tā man pašlaik ir lielāka aktualitāte nekā ceļošana.»
Protams, aktualitāte numur viens Zanei tagad ir veselība, bet ar ne mazāku dedzību par atveseļošanos viņa gaida vēl kādu svarīgu notikumu. Proti, šogad beidzot pingvīns būs grāmatā – gaidāma viņas Antarktikas ceļojuma piezīmju iznākšana. «Pavasarī, kad bija pirmais kovida vilnis un es divus mēnešus viena pati sēdēju mājās, sāku grāmatu likt kopā – bija salīdzinoši vairāk laika. Arī sajūta par ceļošanu bija mainījusies – tas likās kaut kas īpašāks nekā tad, kad varēja aizbraukt jebkur. Bet man kaut kas līdz galam ar grāmatu nelīmējās. Un tad es sapnī redzēju Viju Kilbloku (izdevniecības Zvaigzne ABC vadītāja – red. piez.). Es viņai stāstu, ka rakstu pingvīna grāmatu, bet tā vēl nav īsti pabeigta. Un Vija man saka – stiep šurp, kur tad tev ir tā grāmata?! Pamodos un domāju – tā, man droši vien jau deviņdesmit procenti ir pabeigti, bet es te sēžu un laužos. Zvanīju Vijai un stāstīju, ka redzēju viņu sapnī un ka sapnī grāmatu jau biju uzrakstījusi. Un tad Vija man – nu jau dzīvē, nevis sapnī! – teica: «Nu, kur tad tā grāmata ir?!» Aizsūtīju, un nu jau var teikt, ka darbs ir tuvu finišam. Pēcvārdu uzrakstīju un nosūtīju īsi pirms saslimu ar kovidu.»
Zanes ieteikumi, kā dzīvot pandēmijas laikā:
- Izmantojam dabas veltes! Piemēram, pret klepu palīdz pelašķi, ālantes sakne. Ir virkne augu ar pretvīrusu iedarbību – ķiploki, sīpoli, kadiķi. Imunitātei palīdz ingvers, plūškoks, irbene.
- Uzticies ārstiem! Nevar ietiepties un dzert tikai zāļu tējas brīžos, kad jāvēršas pie ārsta. Par Covid-19 viszinošākie ir epidemiologi, viņos šobrīd jāieklausās visvairāk. Ja viņi saka, ka jālieto maskas, jāievēro divu metru distance un regulāri jāmazgā rokas, tad tā arī jādara. Un jāpārslēdz domāšana: no nostājas, ka tādā veidā pasargāšu sevi, jāieslēdz ideja, ka tā pasargāšu citus.
- Kovida melnajam mākonim ir kāda zelta maliņa: mēs esam sākuši ceļot pa Latviju, un tas ir brīnišķīgi! Esmu milzīga Latvijas fane, pie mums ir ļoti daudz ko redzēt, fantastiska daba: kaut vai Ventas un Abavas rumba, dažādas alas, dižkoki, neparastas piekrastes ainavas, meža takas, savvaļas zirgi un govis.
