Bijusī Rīgas domniece Sarmīte Pīka: Lai uzkāptu otrajā stāvā, turējos pie margām un vilku sevi uz augšu

Stiprais stāsts
Zane Eniņa
Ievas Veselība
Ievas Veselība
25. jūnijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Bijusī Rīgas domes deputāte Sarmīte Pīka
Foto: Matīss Markovskis
Bijusī Rīgas domes deputāte Sarmīte Pīka
Pusgada laikā SARMĪTE PĪKA no sagrautas sievietes ar diabētu, lieko svaru un noslieci uz depresiju atgriezusies savā agrākajā – veselīgajā – formā, ja ne vēl veselīgākā. To viņa panākusi pašas spēkiem, bez tabletēm. Zaudējums ir tikai viens – atveseļošanās procesā vecais velosipēds tā nolietojies, ka būs jāgādā jauns!

Bijusī filmu administratore un redaktore, kinoteātru un restorānu apsaimniekotāja, vēlāk – arī Rīgas domniece Sarmīte Pīka kopā ar vīru Rihardu – kādreizējo kinooperatoru un režisoru, bijušo ministru – kovidkrīzi pārlaiž savā ģimenes mājā Berģos. Viņa ar prieku noskatās uz dārzā ziedošajiem augļu kokiem un cer, ka sals tos nebūs stipri skāris. Sarmīte saka, ka viņai patīkot arī pa zemi parakāties. Šim nolūkam viņai ierīkota pavisam neliela dobīte, trīs reiz četri metri, kurā aug zaļumi, gurķi, ķirbji…

«Domāju – tik maza dobīte, bet tik daudz no tās var iegūt! Dabas spēks ir apbrīnojams – tāpat kā cilvēka organisms. Ikdienā to pat neaptveram, bet mani piespieda par to padomāt. Mēdzu teikt – tad, kad kārtīgi dabū ar koku pa galvu, tad sāc domāt,» un Sarmīte iesāk stāstīt par labi iecerētu braucienu, kurš izvērtās par smagu pārbaudījumu veselībai. Sekas bija daudz smagākas, nekā varētu iedomāties, bet izķepurošanās no tām nāca ar pamatīgu piepūli.

Liktenīgā majonēzes mērce

«Mums ar vīru ir tradīcija, tāds kā sakrālais ceļojums – katru gadu februārī braucam uz Taizemi. Uz konkrētu vietu, konkrētu viesnīcu – kā uz sanatoriju,» atklāj Sarmīte. Gadu gaitā abi ar Rihardu viltīgi iemanījušies jau laikus atrast lētas aviobiļetes. Pat nonākot zināmā azartā, tās meklējot un salīdzinot, kuru gadu brauciens uz Bangkoku iznācis visizdevīgākais. «Iespējas ir fantastiskas, ja seko līdzi izpārdošanām un akcijām!»

Taizemē pāris apmetas zināmā viesnīcā, vienā un tajā pašā numuriņā. Sarmīte joko – tajā ciematā pat suņi viņus pazīstot, tik sena ir šī tradīcija, taču pagājušajā gadā Pīki vecajai vietai kļuva neuzticīgi: abi aizbrauca uz Kambodžu.

«Mums tur ir draugi – latviešu ģimene, kurai pieder hotelis un kura mūs jau sen aicināja pie sevis. Kāpēc mēs braucot uz Taizemi, lai taču dodoties pie viņiem, tur esot tikpat silta jūra un arī viss pārējais – ne sliktāk. Nolēmām – nu, labi. Ja viņi vēl apsola, ka būs masāžas, lai varam iziet savu ikgadējo kursu, izlēmām – šoreiz uz Kambodžu!»

Lai nokļūtu Sianukvilā, kas atrodas jūras krastā, taisnākais maršruts bija nevis caur galvaspilsētu Pnompeņu, bet caur Kualalumpuru Malaizijā. Abi vēl nopriecājās – ļoti labi, jo Kualalumpurā nebija bijuši. Tā nu kopā ar draugu pāri, kas pieteicās līdzi, Pīki devās ceļā. Nolēma pāris dienu pavadīt Kualalumpurā. Tā izrādījās ļoti skaista pilsēta – zaļa, Āzijai neraksturīgi tīra un kārtīga.

«Vakarā pirms tālākdošanās mēs izlēmām kopā pavakariņot. Centrālajā avēnijā atradām no skata ļoti pieklājīgu restorāniņu un pasūtījām ēdienus. Mēs ar draugu ģimenes galvu abi paņēmām grilējumus ar majonēzes mērci. Kad to pagaršojām, uzreiz kļuva skaidrs – nav labi!» Bet bija jau par vēlu. Mērce jau bija sākusi savus ļaunos darbus organismā, kaut arī nu jau atlikta galda tālākajā malā. «Kas to būtu domājis, jo restorāns bija ļoti solīds, ar gaisa kondicionieriem un citām ekstrām, tomēr jutu – mēs esam uzkāpuši mīnai.»

Vīri vēl aizsteidzās uz bāru, lai atrastu kādu stiprāku malku – cerībā, ka ar to kaut ko izdosies vērst par labu, tomēr Sarmīte no šīm zālēm atteicās.

Un jau naktī juta: sāk kāpt temperatūra, metas slikta dūša.

Nākamajā rītā bija diezgan agri jāceļas, lai lidotu no Kualalumpuras uz Sianukvilu, taču nakts laikā nevis pa stundām, bet pa minūtēm viņas veselības stāvoklis bija kļuvis ne tikai vienkārši slikts, bet pat smags. Kā pusnemaņā tomēr aizlidoja līdz piekrastei un sasniedza draugu hoteli. Bija skaidrs, ka notikusi saindēšanās ar pārtiku. Visai sarežģīta problēma pilsētā, kas vairāk atgādina milzu būvlaukumu, kur citu pie citas ceļ neskaitāmas viesnīcas un spēļu elles, orientējoties uz tūristu izklaidi, nevis ārstēšanu.

«Naktī man atkal sakāpa temperatūra, droši vien bija kādi četrdesmit grādi. Sirds sāka dauzīties, jutu, ka degu kā ugunī. Gribēju aizsniegt vīru, lai pateiktu – ja ar mani kas notiek, droši vari kremēt, nemēģini mani vest atpakaļ vienā gabalā! Taču nevarēju viņu aizsniegt. Jutu, ka viņš turpat blakus ir, taču biju tik vārga, ka nespēju pacelt roku vai atvērt muti, lai viņam to pateiktu.»

Kā salūzusi mašīna

Par laimi, draugu viesnīcā strādāja kāda ukrainiete, kuras vīrs bija mediķis vietējā klīnikā. Nākamajā rītā Sarmīti un otru bīstamās mērces ēdāju ar automašīnu aizveda uz slimnīcu un pielika pie sistēmas. Veica analīzes un abiem konstatēja… salmonelozi. «Tagad zinu, ka smagai salmonelozei var būt letāls iznākums, jo cilvēks dehidratējas – zaudē ķermeņa šķidrumu.» Vēl bez nemitīgās šķidruma tecināšanas vēnā abiem pacientiem bija jālieto milzum daudz zāļu, to vidū droši vien arī antibiotikas. «Man pie gultas bija liels maiss ar medikamentiem. Katrā reizē bija jāiedzer vai vesela sauja. Uz iepakojumiem, protams, bija zāļu latīniskais nosaukums, bet viss pārējais bija rakstīts ķīniešu valodā, tā ka varu tikai minēt, ko es lietoju.»

Pēc trim, četrām dienām liga atkāpās.

Pēc atgriešanās mājās Sarmīte juta, ka viņā kaut kas it kā salūzis – kā mašīnai, kas iziet no ierindas.

Viņai, kas vispār nekad nebija slimojusi un mājās zāļu skapīti turēja vien jodu, briljantzaļo, leikoplastu un aktīvo ogli, visai pasaulei pēkšņi it kā pazuda krāsas. Pasliktinājās oža – tātad pazuda arī smaržu pasaule. Traucēta bija garšas sajūta – varēja ēst, ko gribi, viss garšoja vienādi. Apdzisa dzīvesprieks. Sākās bezspēks. Sirdsklauves. «Lai uzkāptu guļamistabā otrajā stāvā, turējos pie margām un vilku sevi uz augšu.»

Šis stāvoklis palēnām progresēja, palielinājās slābanums. Pievienojās nekontrolējama pieņemšanās svarā – kaut gan Sarmīte neko ēdienkartē un uztura paradumos nemainīja, acīmredzot bija pārveidojusies vielmaiņa. Pasliktinājās redze. «Vājākā apgaismojumā lasāmbrilli man vajadzēja jau iepriekš, bet tad jutu, ka sāk arī migloties. Un vēl kā punkts uz i – acu baltumos man pēkšņi parādījās asinsizplūdumi. Ne no šā, ne no tā. Sākumā domāju – varbūt esmu ko ieberzējusi. Pilināju acu pilienus. Pagāja mēnesis, nāca nākamais – nekas nemainījās, izplūdumi neuzsūcās. Jautāju mātei gūglei, kas notiek. Atbilde – asinsspiediena svārstības, uz kurām sīkie asinsvadiņi reaģē vispirms.»

Pīkas kundze, dzersim zāles!

Tas bija kā signāls, ka no ārsta apmeklējuma izvairīties vairs nedrīkst. Sarmīte aizbrauca uz poliklīniku, tur nozīmēja visādu veidu analīzes. Rezultāti parādīja, ka viņai ir otrā tipa cukura diabēts, sirds pārsitieni un vesela virkne citu vainu. No vesela cilvēka, kāda viņa bija vēl pirms pusgada, Sarmīte īsā laikā bija pārvērtusies par graustu.

«Meklējot, kas pie tā vainīgs, esmu izlasījusi visu, ko vien varēju. Salmonelozei var būt dažādas sekas, sākot ar sirds muskulatūras bojājumiem, bet kopumā buķete ir pamatīga un iespaidīga. Bet ej tu sazini, kas no tā visa bija no salmonelozes, kas – no visām tām zālēm, ko Kambodžā lietoju. Kas tur bija iekšā un vai tām bija blaknes, nevar zināt.»

Ar analīžu rezultātiem Sarmīte tika nosūtīta pie endokrinologa. Nekāds pārsteigums tas nebija, jo pēc salmonelozes bija izjaukta arī endokrīnā sistēma – no lasītā kļuva skaidrs, ka vielmaiņa darbojas ar traucējumiem.

Strauji augošais svars nāca rokrokā ar depresīvu noskaņojumu un apātiju.

«Ārste izpētīja manas analīzes un teica – tā, Pīkas kundze, būs jāsāk dzert zāles! Jau paņēma savu lielo recepšu bloku un taisījās ķerties pie rakstīšanas. Tajā brīdī man kā zibens cauri galvai izšāvās doma – ak Dievs, tātad man bija «dzīve pirms» un tagad būs «dzīve pēc». Tā kā nekad neesmu slimojusi, vienmēr ar zināmām šausmām esmu skatījusies uz cilvēkiem, kuri ir spiesti lietot zāles – nevis padzer un vesels, bet diendienā un ilgstoši. Sapratu – ja sākšu šos medikamentus lietot, atpakaļceļa vairs nebūs: tiem orgāniem, kas darbojas nepilnīgi, jo ir izsisti no ierindas, pēc stimulēšanas ar zālēm savas dabiskās funkcijas atjaunot būs grūti.»

Arī to Sarmīte kaut kur bija izlasījusi, tāpēc jautāja dakterei, vai viņa var kaut ko lietas labā darīt bez zālēm. Lai ļaujot vismaz pamēģināt! Ārste bija noskaņota skeptiski, jo iztikt bez medikamentiem gribot vai katrs otrais, taču gribasspēka nepietiekot. Trīsreiz nobrīdināja Sarmīti, ka turpmākais ir uz viņas pašas atbildību. Pārjautāja, vai viņa apzinās, kādas sekas var būt, atsakoties no medikamentiem. «Teicu – jā, es to visu ļoti labi saprotu, bet darīšu, ko varēšu. Apsolīju, ka pēc trim mēnešiem būšu atpakaļ ar jaunām analīzēm, un devos mājās. Kamēr atbraucu no Juglas līdz Berģiem, man jau bija gatavs rīcības plāns.»

No grausta – par ceļu karalieni

Sarmīte izlēma, ka sāks sportot, turklāt nevis kaut kad, bet tūlīt. Šeit un tagad. Vispirms aši apsvēra visus par un pret dažādiem fizisko aktivitāšu veidiem. «Sapratu – ja sākšu skriet, uzlabošu formu, bet sabeigšu locītavas: liekais svars ir uzēsts, bet muskulatūras nav. Vēl viens variants bija iešana – soļošana, nūjošana. Diemžēl man pieejamās nūjas bija bērnu slēpju nūjas un man stipri par garu.» Ātrumā vienīgais pa rokai esošais rīks bija velosipēds, tāpēc lēmums tika pieņemts: Sarmīte palika pie riteņbraukšanas. Izvilka no garāžas noputējušo riteni. Vīrs piepumpēja riepas, kuras bija pilnīgi saplakušas no ilgas dīkstāves. Viņa noslaucīja putekļus, sēdās virsū un sāka mīties. Pirmajā dienā nobrauca četrus, piecus kilometrus, nākamajā sprands bija kā no koka un nežēlīgi sāpēja dibens.

Par spīti sāpēm, Sarmīte atkal sēdās uz riteņa un brauca.

Sākumā enerģija un apņēmība bija milzīga, bet otrajā, trešajā un ceturtajā nedēļā sākās grūti laiki – kaut gan pēcpuse vairs tā nesāpēja, ieslēdzās «tā drausmīgā organisma pretestība». Bija sevi vai aiz matiem jāvelk, lai piespiestu atkal sēsties uz velosipēda. «Organisms brēc – liec mani mierā, ļauj pagulēt, varbūt labāk zālēs?! Bet tu ņem un uzcel sevi uz tā velosipēda un aizbrauc, jo bailes sevi redzēt nevarīgu, ar zāļu pudelītēm uz naktsskapīša ir stiprākas par nevarēšanu. Tas laikam ir pēdējais, ko es vēlētos piedzīvot.»

Kad bija pagājis pirmais mēnesis ar riteņbraukšanu ikdienā, ķermenis it kā sācis apdomāties. «Hm, nemaz jau nav tik slikti! Atbrauc – vaigi sārti, un tu jūti, ka laimes hormoni sāk parādīties.» Vēl pēc mēneša Sarmītes organisms jau mudinājis – hei, ko sēdi, ātrāk velc bikses un lec zirgā! Arī laika apstākļi šķita nostājušies viņas pusē: bezsniega ziema nekādi netraucēja pildīt apņemšanos braukt ar riteni katru dienu. Savs labums ir arī no kovidkrīzes – tā kā satiksme kļuvusi stipri mazāk intensīva, riteņbraucēja var justies kā ceļu karaliene.

Laimīga kā skolniece

Šā gada februāra sākumā bija pagājuši trīs mēneši kopš endokrinoloģes apmeklējuma. Sarmīte nebija aizmirsusi solījumu atkal nodot analīzes un devās atrādīties otrreiz. Pati analīžu rezultātus nepētīja, jo drusku baidījās, vai tikai tie atkal nav tikpat slikti kā iepriekšējā reizē.

«Daktere ekrānā manas analīzes skatījās ilgi, ilgi. Redzēju, ka viņa sameklē un paskatās iepriekšējos rezultātus… Un tad man saka – uzkāpiet uz svariem! Uzkāpu. Kad viņa man pajautāja: «Ko jūs darījāt?», jutu, ka viss ir labi.»

Sarmīte ārstei paskaidroja, ka ir braukusi ar velosipēdu un soļojusi. Daktere bija pārsteigta – vai tiešām tikai to?! Vai tiešām nav lietojusi arī kādus diurētiskos līdzekļus, ar ko varētu izskaidrot svara krišanos? Nē, tikai fiziskās aktivitātes. Tad ārste teica, ka nākamreiz vēlas redzēt Sarmītes analīzes rudenī. Uz jautājumu, vai jālieto kādi medikamenti, atbildēja – te zāles nevajag. «Man jau likās, ka tikai skolas vecumā var iet palēkdamies, bet es biju tik laimīga!»

Jāpiebilst, ka šajā reizē atšķirībā no novembra Sarmīte uz poliklīniku nebrauca ar mašīnu, bet aizminās ar velosipēdu.

Laikā pirms pandēmijas ierobežojumiem, ar vīru pošoties uz kino Cinnamon tirdzniecības parkā Alfa, izgāja no mājām stundu agrāk, jo turp gāja kājām, bet vīrs brauca ar auto. Pēc filmas viņš atkal mājup devās braukšus, bet Sarmīte – kājām.

Vai vīram neradās kārdinājums pievienoties Sarmītes aktivitātes? «Viņš labprāt uzkāpj uz velosipēda, bet man līdzi netiek pilnīgi noteikti. Pat bērni man knapi tiek līdzi,» lepojas Sarmīte.

Nobijos un… kritu!

Kamēr tam nopietni nepievēršamies, mūsos esošo potenciālu neapzināmies un nenovērtējam, uzskata Sarmīte. Par sevi viņa sapratusi – ķermeņa iespējas ir teju vai neizsmeļamas, jo no sagrautas sievietes ar diabētu, lieko svaru un noslieci uz depresiju pusgada laikā viņa atkal tapa par dzīvespriecīgu un veselīgu cilvēku. Pati atrada veidu, kā aktivizēt savas rezerves, un galvenais muskulis, kuru šajā procesā nācās sasprindzināt, bija… pašas griba. Pusgada laikā bijušas tikai divas vai trīs dienas, kad viņa nav sportojusi. Viena no tām – pēc kritiena.

«Dēls man teica – māt, ņem vērā, ka agri vai vēlu tu kritīsi. Un tā arī notika. Todien ceļš bija apledojis. Kaut gan mājās ir velotrenažieris un kuru katru brīdi varu mīties uz tā, tas ir tas pats, kā ostīt puķes caur celofānu. Braukšana ar riteni ārā, svaigā gaisā, ir pavisam kas cits! Citreiz – tāds pretvējš, ka cīnies ar zobiem un nagiem, lai tiktu uz priekšu… Tā nu devos kārtējā braucienā. Smuki laidu lejā pa Berģu ielu tā, ka vējš gar ausīm svilpo, bet nebiju piefiksējusi, ka ir pliks ledus. Kad redzēju, kā bremzējot saslīd priekšā braucošā mašīna, es nobijos.

Un tad, kad nobijos, es kritu. Ja būtu turpinājusi braukt droši un pašpārliecināti, nekas tāds nenotiktu.»

Kritienā Sarmīte sasita kāju. Nākamajā dienā tā bija zila, par sēšanos uz velosipēda nebija ko domāt. Kaut kas izbraucieniem traucēja vēl pāris reižu, bet tajās dienās Sarmīte jutās, kā kaut ko svarīgu palaidusi garām: braukšana ar riteni izraisījusi pozitīvu atkarību.

«Es te tā parēķināju, ka pa šo pusgadu esmu nobraukusi vairāk nekā divtūkstoš kilometru. Turklāt mans temps nav nekāda vizināšanās – tas ir sports, intensīva mīšanās!» Kad vaicāju, vai velosipēdam ir regulējami ātrumi, viņa atbild – ātrumu faktiski nepārslēdzot, tas noregulēts uz maksimālo pretestību. Tagad Sarmīte diendienā nobrauc desmit kilometrus, pēc tam nopeldas personiskajā āra baseinā. Nupat esot sajūta, ka slodze jāpalielina – kļūstot garlaicīgi. «Es domāju, ka tūlīt ņemšu divreiz desmit – desmit no rīta un desmit pēcpusdienā.»

Mīnus 18 kg un citas blaknes

Sarmīte novērojusi, ka regulārajām fiziskajām aktivitātēm ir neskaitāmas pozitīvas blaknes: viņai ir lielisks miegs – ar aizmigšanu problēmu nav, uzlabojies ādas stāvoklis, redze, oža, garša. Parādījies patīkams muskuļu reljefs, kura dēļ gan nāksies atvadīties no iepriekšējās sezonas zābakiem – ikri kļuvuši tik spēcīgi, ka nevar dabūt ciet apavu rāvējslēdzēju. Uzradusies patika pret pirti – agrāk tā nav sevišķi vilinājusi, jo Sarmītei nepatīk karstums. Un vēl – nomesti astoņpadsmit kilogrami liekā svara.

«Esmu atgriezusies pie savām drēbēm, kurām pagājušajā rudenī pat nepieskāros – man sākās depresija, jo bikses varēju dabūt tikai līdz ceļgaliem,» Sarmīte garšīgi pasmejas. «Tie, kuri mani nav redzējuši vairāk nekā gadu, varbūt pat nemanīs nekādas izmaiņas, jo esmu atgriezusies savā īstajā agregātstāvoklī.» Iespējams, pat vēl labākā, jo pirms slimošanas Sarmīte nebija tik čakla sportotāja. Viņa pati vērtē, ka tādā fiziskajā formā kā pašlaik varētu būt bijusi trīsdesmit gados. Viņa to secina pēc pārgājieniem kopā ar bērniem – divdesmit, divdesmit piecus kilometrus ātrā solī nogājusi bez problēmām. «Man tas nebija nekas! Turēju viņiem līdzi un pat neaizdomājos, ka varētu būt grūti. Mans piemērs liecina, ka vecums nav kā novilkta šņore – te tu vari, bet tālāk vairs ne.»

«Bija arī kāda smieklīga situācija: jau bija sācies pandēmijas laiks, es braucu ar riteni Upesciemā. Pa priekšu man pļāpādami lēnām minās divi jauni puiši. Es viņiem laidu garām un teicu – piedodiet, puiši, vecmāmiņa jums aizbrauc garām! Tad viņi arī sāka spiest! Tā drusku pamačojāmies. Jāsaka, es turējos ļoti labi!»

Sarmīte uzsver, ka nezina, vai sporto pareizi, jo nekādas fizioterapeitu konsultācijas nav izmantojusi – rīkojas pēc dzīves pieredzes un liekot lietā līdzšinējo saskari ar sportu. Viņa dzimusi un augusi Siguldā, kur skolas gadi bez slaloma un slēpošanas kalna nebija iedomājami, bet vīrs Rihards ir izbijis basketbolists. Arī nu jau pieaugušie bērni savulaik sportojuši nopietnā līmenī – meita tikusi pat līdz sieviešu basketbola izlasei.

Kad jautāju, vai līdz ar aktīvu sportošanu Sarmīte sākusi izmantot arī kādus īpašus riteņbraucēju gadžetus, vai valkā speciālu sporta apģērbu, viņa paceļ roku ar fitnesa pulksteni. «To man bērni uzdāvināja uz Ziemassvētkiem. Tajā sekoju sirds ritmam un distances garumam.»

Pagājušā gada augustā Sarmīte nosvinēja apaļu jubileju. «Ja kāds man tad būtu teicis, ka nākamajā dzimšanas dienā saviem bērniem lūgšu man uzdāvināt jaunu velosipēdu, goda vārds, nebūtu ticējusi! Es domātu, ka tas stāsts nav par mani, bet patiesībā tāda vajadzība tūlīt būs – mans uzticamais draudziņš sāk izsīkt. Tā ka izskatās, būšu zaudējusi ne tikai astoņpadsmit kilogramus svara, bet arī veco velosipēdu!»

Sarmītes Pīkas ieteikumi

  • Pamēģini! Negaidi smagu dzīves sitienu ar koku pa galvu, kas piespiedīs kļūt fiziski aktīvai. Apsteidz to! Būtu man tā gudrība, kas tagad, es jau sen būtu sēdusies uz velosipēda. Tiec pāri pirmajām divām trim nedēļām, kad organisms pretojas. Pēc tam jau tas būs kļuvis par ieradumu, tādu piepūli un gribas sasprindzināšanu vairs nevajadzēs.
  • Apdomā, kas kaitēs vismazāk! Pati sportošanu uzsāku tikai pēc savas iniciatīvas, intuitīvi. Ja sadomāsi rīkoties līdzīgi, iesaku nopietni apdomāt, kas tavā vecumā un ar tavu fizisko stāvokli tev varētu nodarīt vismazāko ļaunumu. Mūsu vecumā sākt, teiksim, skriet bez iepriekšēja rūdījuma vai muskuļu grupu nostiprināšanas pirms tam, manuprāt, nebūtu vēlams. Tas nozīmētu sabojātas locītavas.
  • Pārbaudi D vitamīna līmeni! Tas ir ļoti svarīgs rādītājs, no kura atkarīgi citi veselības parametri, fiziskā un garīgā labsajūta. Man tas bija pazemināts, tādēļ vienīgā recepte, kuru izmantoju pēc ārsta apmeklējuma pagājušā gada novembrī, bija D vitamīns. Cītīgi to lietoju vairākus mēnešus. Pēc tam vēl sekoja brauciens uz Taizemi un saulīte, un nākamajās analīzēs D vitamīns jau bija mākoņos.
  • Maini uztura paradumus! Kad jutu, ka svars sāk iet mazumā, tas bija papildu stimuls domāt par veselību. Atteicos no visu veidu baltmaizes un intensīvi sāku dzert ingvera tēju. Cenšos pēc pieciem sešiem vakarā vairs neēst. Tā kā mans vīrs ir veģetārietis, arī es gaļu ēdu reti.
  • Iepazīsties ar kurkumu! Salasījos, cik šī sakne vērtīga – tai ir attīrošas un antibakteriālas īpašības. Sāku ietvert ēdienkartē. Veikalā Gemoss iegādājos lielo burku ar kurkumas pulveri, ar to pietiek ilgam laikam. Beru klāt gan zupām, gan citiem ēdieniem. Ekoveikaliņā pērku arī svaigu kurkumas sakni. To sarīvēju, sajaucu ar medu un ēdu. Miziņas apleju ar karstu ūdeni un dzeru kā tēju. Starp citu, ar kurkumu īsā laikā palīdzēju savai mātei tikt vaļā no gremošanas problēmām.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Noderīgi un interesanti

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs

Santa+