Uz riņķi vien – reibonis

Ārstēšana
Anija Pelūde
Anija Pelūde
16. augusts
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Reibonis nav vienkārša lieta, jo zem tā slēpjas ļoti daudzas vieglāk vai grūtāk ārstējamas kaites. Kā neapjukt reiboņu pasaulē?! Skaidro Dr. ANITA RAITA, P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas neiroloģe kopš 1997. gada. 2004. gadā apguvusi neirosonoloģijas izmeklēšanas metodi doplerogrāfiju. Eiropas Neirosonologu asociācijas individuālā biedre.

Daudziem ir reiboņi… Nekas patīkams.

– Tas tiesa. Kad cilvēks atnāk uz doplerogrāfiju pārbaudīt asinsvadus, protams, ka es ar viņu komunicēju – esmu diezgan komunikabla, un katram arī pajautāju, kādas ir viņas sūdzības. Secinājums? Vecumā pēc 65 gadiem stabili pusei pacientu ir reiboņi. Tikai – ko katrs saprot ar šo vārdu? Reibonis ir subjektīva sajūta. Vienam reibonis nozīmē, ka viņš iet, kā piedzēries, otram – ka galva griežas kā karuselī, citam šķiet, ka «tūlīt ģībšu un zaudēšanu samaņu».

Noklausoties, kā cilvēks traktē savu reiboni, ārsts diagnozes noteikšanā var jau virzīties uz vienu vai otru pusi. Piemēram, tiem, kas it kā ģībst, visdrīzāk ir sirds ritma traucējumi. Sirsniņa sit tuk, tuk, tad seko pauzīte, pēc tam atkal ir tuk, tuk. Bet pauzītes laikā cilvēkam rodas sajūta, ka tūlīt, tūlīt viņš ģībs. Loģiski, jo galvas smadzeņu apasiņošana nenotiek, kā vajag.

Kā vēl atšķiras reiboņi, un kas pie vainas?

– Vispār reibonis ir nepareiza apkārtnes uztvere, kad nav pareizi saskaņoti vestibulārās, redzes un dziļās jušanas sistēmas uztvertie impulsi. Ģenerāli reiboņus var sadalīt divās lielās grupās – vestibulāri reiboņi (vertigo) un nevestibulāri reiboņi (pseidovertigo).

Vestibulārs nozīmē, ka tie ir sistematizēti reiboņi, cilvēkam ir rotācijas, griešanās, svārstīšanās sajūta, kurai iespējams noteikt virzienu.

Proti, viņš var konkrēti pasacīt, ka viss griežas no labās puses uz kreiso vai no kreisās puses uz labo, un reibonis vienmēr ir tāds. Te pie vainas ir vestibulārā jeb līdzsvara sistēma. To veido perifērā daļa, kas sākas iekšējā ausī, kur atrodas vestibulārais aparāts – līdzsvara orgāns. No tā atiet vestibulārais jeb līdzsvara nervs, kurš ieiet galvas smadzenēs, un savukārt tur līdzsvara nerva kodolos un tos saistošajās struktūrās sākas vestibulārās sistēmas centrālā daļa. Atkarībā no tā, kura sistēmas daļa bojāta, izšķir perifēras un centrālas izcelsmes vestibulāru reiboni.

Perifērie vairāk mēdz būt pie labirintītiem, kad vaina ir pašā iekšējā ausī – piemēram, iekaisums kā komplikācija akūtam vai hroniskam vidusauss iekaisumam, vai arī līdzsvara nervam ir kādas iekaisīgas izmaiņas. Jo bojājums tuvāk perifērijai, jo izteiktāks reibonis.

Tiem, kuriem ir tā dēvētais auss reibonis, ļoti spēcīgi griežas galva – griežas attēls, priekšmeti iet gar acīm, ir nelaba dūša, viņi vemj, siekalojas.

Grūti acis atvērt vaļā – proti, ar aizvērtām acīm ir vieglāk nekā ar atvērtām. Reibonis attīstās un var pasliktināties, mainot galvas pozīciju, raksturīgi arī dzirdes traucējumi.

Savukārt centrālais reibonis ir tad, ja kāds bojājums ir galvas smadzeņu stumbrā. Tad arī vienmēr reibst vienā virzienā, taču reibonis ir mērenāks, mazliet mierīgāks, līdzenāks. Tas ne vienmēr atkarīgs no galvas pozīcijas maiņas, arī dzirdes traucējumi nav raksturīgi, lai gan var būt slikta dūša un vemšana.

Centrālo reiboni galvenokārt pavada cita neiroloģiska simptomātika, atbilstoši bojātajai smadzeņu daļai, – iespējama redzes dubultošanās, grūtības precīzi izpildīt darbības ar vienu roku vai kāju, ir runas, jušanas traucējumi, var būt arī galvassāpes, sāpes sprandā, apjukums, dezorientācija. Centrālo reiboni izraisa galvas smadzeņu bojājumus izraisošas slimības – insults, pārejoši galvas smadzeņu asinsrites traucējumi, encefalīts, audzēji, traumas, multiplā skleroze, citas ligas…

Izklausās bīstami…

– Perifērie reiboņi, jā, tie var būt invalidizējoši ar nepatīkamajām izjūtām, darbaspēju ierobežojoši. Piemēram, ir tāda Menjēra slimība, kas izpaužas ar periodiskām, stiprām reiboņa lēkmēm, sliktu dūšu un vemšanu, ar troksni vienā ausī, acābolu raustīšanos… Iemesls ir iekšējās auss gliemeža tūska, taču cēloņi pagaidām nav pilnībā noskaidroti.

Ar šo slimību var labi sadzīvot, lietojot medikamentus, nodarbojoties ar ārstniecisko vingrošanu un trenējot līdzsvara aparātu. Taču reizēm, kad slimība izpaužas ļoti smagi un zāles un vingrošana nepalīdz, cilvēks var pamazām zaudēt dzirdi.

Savukārt, kad ir centrālais reibonis, kas ir bīstami? Smadzeņu stumbra insulti ir bīstami.

Tāpēc centrālā reiboņa gadījumā, ja parādās dubultošanās, grūtības runāt un kustību koordinācijas traucējumi, nekavējoties jāsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība!

Sacījāt, ka ir arī nevestibulārs reibonis…

– Tas ir nesistematizēts reibonis – tātad bez noteikta virziena – un ir daudz biežāk sastopams, galvenokārt saistībā ar citām slimībām. Raksturīgās izpausmes – vispārējs vājums, nogurums, nespēks, satraukums, nemiers, bailes, sirdsklauves, drīza ģīboņa sajūta…

Iemesli? Asinsspiediena krišanās, strauji mainot ķermeņa stāvokli – piemēram, ātri pieceļoties. Sirds ritma traucējumi, sirds mazspēja, samazināts cirkulējošā šķidruma daudzums, skābekļa trūkums karstuma dēļ, nestabila veģetatīvā nervu sistēma, katarakta, izteikti redzes lauka defekti, citas acu vainas… Arī hiperventilācija – paātrināta elpošana – saistībā ar trauksmi, epileptiska aktivitāte deniņu daivas garozā…

Jāatceras, ka nelīdzsvara sajūtu var radīt arī paaugstināts muskulatūras tonuss kakla un plecu joslas muskuļos ar nervu saknīšu kairinājumu.

Ļoti daudzi un dažādi iemesli.

Kā ir ar diagnostiku? Vai Latvijas ārsti prot noteikt reiboņa cēloni?

– Ir dažas reiboņu kategorijas, kuras var ļoti labi atklāt un cilvēkiem palīdzēt. Ja vainīgi perifērie nervi, ir speciāli medikamenti – reiboņu lēkmes laikā tie jālieto lielākās devās, bet pēc tam pietiek ar uzturošo devu, lai lēkmes neatkārtotos. Ir specifiski vingrojumi vestibulārā aparāta treniņam. Tikai cilvēkam pašam tad jādarbojas!

Nevar tā, ka ārsts izstāsta kā jāveic vingrojumi, iedod uzskates materiālu, bez pacients noklausās un neko no visa ieteiktā nedarīs – tad nekas labāks netaps.

Protams, ka tiem, kam ir centrālais smadzeņu bojājums, palīdzēt ir daudz sarežģītāk.

Cilvēks izmeklējies visos iespējamos veidos un fiziskas vainas ārsti viņam neatrod – nav bijis insulta, nevienā specifiskā vietā nav paslēpies multiplās sklerozes perēklis, nav bijis akūts auss iekaisums vai bojājums… Vai reibonis var būt arī iedomu slimība?

– Jā, ir arī psihogēnais reibonis. Cilvēkam šķiet, ka viņam ir nestabila pārvietošanās, rodas asociācijas. Piemēram, kādreiz kādos apstākļos viņš ir nobijies, un pēc tam konkrētās situācijās cilvēks vairs nespēj paspert ne soli, viņam šķiet, ka galva reibst un tūlīt nogāzīsies. Ir grūti, ļoti grūti. Tāpēc šie nabaga pacienti nāk un meklē palīdzību pie neirologa, pie lora, pie ģimenes ārsta un vēl pie kaimiņienes aiziet painteresēties.

Zinu, ka laukos, kur nav tuvumā ne psihiatru, ne psihoterapeitu, dakteri šādos gadījumos izraksta kādu nomierinošu mikstūru.

– Leksotanilu vai kādu adaptoliņu?… Nu jā, ja ir psihogēns reibonis, varbūt arī var izrakstīt kādu neirozēm paredzētu medikamentu. Bet tas katrā konkrētā gadījumā jāizvērtē individuāli.

Psihogēns reibonis var būt arī kādu psihisku traucējumu izpausme, piemēram, viena no depresijas maskām vai trauksmes simptoms.

Psihogēns reibonis var būt sekas kādai ķermeniskai slimībai, kas ir izārstēta, taču savas katastrofiskās domāšanas dēļ, kad problēma šķiet nepārvarama, iznīcību nesoša, cilvēks var piedzīvot reiboņa simptomus. Te efektīvi ir SSAI – selektīvo serotonīna atpakaļsaistes inhibitoru – grupas antidepresanti atbilstošās devās kursa veidā, piemēram, escitaloprāms, citaloprāms, paroksetīns, sertralīns…

Kādā veidā reiboni vieglāk pārlaist? Kā cilvēkam būtu pareizi jāuzvedas?

 – Atkarīgs no reiboņa veida. Vestibulāro reiboni ir ļoti grūti kaut kā atvairīt. Var jau gulēt vienā pozā, nekustēties un nevirināt acis… Bet reāli tas nav iespējams, jo šīs lēkmes mēdz ilgt gan minūtes, gan stundas un reizēm pat dienas.

Ja ir bijis smadzeņu stumbra insults vai encefalīts, tad varētu ievērot miera režīmu, bet vispār, tā kā galvas smadzenēm piemīt neiroplasticitāte, gultas režīms nemaz nav vajadzīgs. Lai apkārtējās smadzeņu struktūras uzņemtos kādas citas bojātas struktūras funkciju, cilvēkam tomēr jāmēģina pēc iespējas ātrāk, kā mēs, neirologi, sakām, vertikalizēties un kustēties. Darboties kaut vai lēnām, bet – negulēt.

Tie, kuriem ir Menjēra slimība, jau zina, kas jādara, – viņiem ir savs medikaments, kas lēkmes laikā jāieņem dubultā vai pat trīskāršā devā, un tad kļūst vieglāk. Ir reizes, kad ārstēšanā izmantojam arī hormonpreparātus – tieši prednizolona grupas. Piemēram, deksametazonu vai metilprednizolonu. Bet tas jādara stacionārā.

Kā šie hormonpreparāti palīdz? Kāds ir darbības princips?

– Tiem piemīt pretiekaisuma, prettūskas iedarbība – nomierina iekaisumu. Piemēram, ja ir vestibulārs neirīts – līdzsvara nerva saspiedums kanāla iekaisuma dēļ, ko parasti izraisa herpesvīrusa vai Epstaina–Bāras vīrusa infekcija vai kāda baktērija. Tad uzlabošanās notiek ātrāk.

Populāri ir arī preparāti galvas asinsrites uzlabošanai un pret līdzsvara traucējumiem. Ģimenes ārsti diezgan bieži cilvēkiem gados, kam ir reiboņi, arī pēc insulta izraksta, piemēram, kavintonu…

– Kā es kādreiz jokoju, padomju laika cilvēkiem tas palīdz, postpadomju – ne! Ja paskatās nopietnus pētījumus, izrādās, ka reizēm līdz pat četrdesmit procentiem palīdz placebo. Tātad vienai daļai cilvēku var dot jebko, un, ja preparātam tic, viņiem kļūs labāk.

– Vai ir zāles, kurām kā blakne var parādīties reibonis?

– Mēs visi zinām, ka alkohols izraisa reiboni. Tāpat arī zāles, kas iedarbojas uz centrālo nervu sistēmu, kādreiz mēdz radīt nelīdzsvara sajūtu. Piemēram, pretkrampju medikamenti, kas ir labi pacientiem, kuriem ir epilepsija, bet tie mēdz nomākt līdzsvara funkciju. Daži miega līdzekļi, trankvilizatori, benzodiazepīni – it sevišķi, ja lieto nepareizās devās.

No antidepresantiem mēdz rasties reibonis, sevišķi no tricikliskajiem.

Zāles pret augstu asinsspiedienu ir ļoti vajadzīgas, bet tajā pašā laikā, ja deva ieņemta vai nozīmēta par lielu, asinsspiediens pazeminās par daudz, un cilvēkam būs žvingulis galvā. Tāpat, ja pārdozē diurētiķus – cilvēks atūdeņojas, arī kālijs par daudz izskalojas. Ķīmijpreparātiem, ko lieto vēža pacienti, blakne var būt reibonis.

– Es atkal atgriežos pie sarunas sākuma… Kāda ir pareizā taktika, ja cilvēks gadiem mokās ar reiboņiem un nezina, kāpēc? Pieļauju, ka ģimenes ārstam arī šī situācija apnikusi.

– Tad ģimenes ārstam jādomā, pie kāda speciālista pacientu nosūtīt – pie ausu, kakla un deguna ārsta, pie neirologa, pie neiroķirurga, un noteikti jāveic izmeklējumi. Visbiežāk tā ir doplerogrāfija – asinsvadu izmeklēšana ar ultraskaņu, populāra metode un nekaitīga pacientam. Vienīgā problēma, ka uz valsts apmaksātajiem izmeklējumiem ir diezgan garas rindas.

Vēl iespējams izmeklēties ar magnētisko rezonansi, ar kuru var labi izvērtēt smadzeņu stumbru un citas struktūras, arī auss nervu var labi redzēt un saprast, vai tur ir kāds veidojums vai nav. Tāpat jānoskaidro, vai cilvēkam ir kādas smagas sirds vainas, vai anēmija jeb mazasinība, B12 vitamīna deficīts…

Loģiski – ja ir zems hemoglobīna līmenis, cilvēkam galva reibs!

Tāpat ģimenes ārstam jāsaprot, vai reibonis sācies akūti vai tomēr ne tik akūti, vai tam ir tendence pasliktināties vai – laboties. Viņam būtu cilvēkam jāpajautā, vai bez reiboņa ir vēl kādas blakus izpausmes. Piemēram, troksnis ausī, progresējošs dzirdes zudums. Tas var vedināt uz domām par dzirdes nerva neironomu, kas ir ļoti nopietna slimība. Pie Pārkinsona slimības mainās tonuss un stabilitāte, ko arī cilvēks kādos apstākļos var uztvert kā reiboni…

Pie kura speciālista vispirms doties?… Ja reibst skaidri vienā virzienā un vēl iesaistīta dzirde, tad labāk uzreiz mēģināt nokļūt pie lora, un nevis vispirms doties pie neirologa, lai viņš aizsūtītu pie ausu, kakla, deguna ārsta. Ja reibonis nav ļoti sistematizēts, tad var nākt pie neirologa.

Ko jūs doplerogrāfijā skatāties – miega artērijas?

– Arī abas mugurkaula artērijas, kas apasiņo muguras smadzenes, smadzeņu stumbru un smadzenītes. Skatāmies vidējo galvas smadzeņu artēriju, priekšējo, mugurējo un arī galvaskausa pamatnes artēriju. Mēs ļoti labi varam redzēt aterosklerotiskās izmaiņas – ir plātnītes vai nav, vai tās atrodas tikai miega artērijās vai izveidojušās arī mugurkaula artērijā. Tur ļoti bieži ir stenoze – asinsvada sašaurinājums.

– Starp citu, cilvēki, kam regulāri reibst galva, sūdzas arī par atmiņas pavājināšanos, viņi saka: «Man ir skleroze…»

– Mēs, ārsti, ar sklerozi saprotam situāciju, kad asinsvada iekšējās sieniņas virsmā veidojas sabiezējums. Līdz vienam milimetram skaitās norma, bet, ja ir vairāk par 1,3 milimetriem, tā jau ir aterosklerotiskā plātnīte. Tad mēs skatāmies, vai plātnīte ir stabila vai nestabila. Cieta, kaļķota skaitās relatīvi laba.

Bet slikti, ja artērijās ir nestabilās plātnītes, kuras izčūlojas un kurām ir ārkārtīgi augsts risks, ka trombocīti pie tām pieķersies un plātnītes augs arvien lielākas, un asinsvads aizaugs ciet pavisam vai arī no izčūlojuma vietas var atdalīties kāds sīks embols un ieskriet kādā no tālākajiem asinsvadu zariem galvas smadzenēs… Veicot galvas asinsvadu izmeklējumu ar ultraskaņu, var pat dzirdēt šo mikroembolu specifiskos skaņu signālus, tad uzreiz top skaidrs – jā, plātnīte ir nestabila…

Jā, protams, ja miega artērijas abās pusēs ir par sešdesmit procentiem sašaurinātas, tas prātu nevairo.

Būsim reālisti, asins pieplūde galvai tad nav īsti pietiekama. Bet vispār tas ir tautā iegājies apzīmējums – skleroze… Tāpat kā saka – man kaklā sāļi izgulsnējušies.

– Kardiologi dusmojoties, ka cilvēki lieto daudz kalcija preparātu, un tad aizkaļķojas asinsvadi.

– Ja cilvēkam ir osteoporoze, kalcija preparāti viņam jālieto. Taču, lai aizkaļķotos asinsvadi… Tad jāizdzer ļoti daudz kalcija! (Smejas.) Tur pie vainas ir daudz faktoru, arī ilgstoši augsts asinsspiediens, iedzimta tendence uz aterosklerozi. Nedomāju arī, ka tikai augsts holesterīna līmenis ir cēlonis. Kādreiz pacientam kopējā holesterīna skaitlis ir 8 vai pat 10, kas ir ārprāts, un, kā smejos, kardiologs, ko tādu redzot, pats var insultu noķert, bet tajā pašā laikā es doplerogrāfijā redzu, ka artērijās sliktu izmaiņu nav. Līdz ar to nevar vainot vienu pašu holesterīnu un arī kalciju.

Es domāju, ka viss tiks vēl pētīts un gan jau atklās vēl ko jaunu.

Bet par mugurkaula artērijām runājot… Daļai pacientu ar anatomiskām īpatnībām mugurkaula artēriju uzmeklēšana ir apgrūtināta, savukārt pārējiem var ļoti labi redzēt asins plūsmas ātrumu un virzienu. Proti, vai asinis plūst galvas virzienā vai pretēji. Dabai labpaticies, ka roka ir svarīgāka par galvu!

Kā?!

– Ja zematslēgas kaula artērijā rodas nosprostojums, asinsrite pārkārtojas pretējā virzienā un vairums asiņu aizplūst uz roku, noņemot nost asins piegādi galvai. Tad arī rodas situācijas, par kurām pacienti stāsta: «Kā pacēlu roku augšā, tā man viss uzreiz sagriezās!» Jo galvas un rokas apasiņošana notiek pa vienu asinsvadu.

– Ja veikta doplerogrāfija un ar asinsvadiem viss bijis kartībā, pēc cik ilga laika būtu vērts atkārtot šo izmeklējumu, ja galva tomēr nepārstāj reibt? Cik ātri aina asinsvados var mainīties?

– Pēc gadiem diviem, trim – ja nenotiek nekāda akūta katastrofa. Ātrāk nav vajadzības atkārtoti izmeklēties.

– Vai doplerogrāfijas aparāti atšķiras?

– Atšķiras. Ir premium klases, ir vidējās klases un ir arī mazāk jaudīgi. Šobrīd Latvijā strādā pamatā ar vidējas un augstākās klases doplerogrāfiem, tiem ir ļoti laba izšķirtspēja. Patiesībā bieži vien attēli, kurus mēs iegūstam ar ultraskaņas aparātiem, ir gandrīz tikpat informatīvi kā angiogrāfija, kur asinsvadus izmeklē ar kontrastvielu, kas nav nemaz tik labvēlīga nierēm, un izmanto rentgenstarus.

Bet, protams, ja pacients jāoperē, ķirurgi vēlas, lai būtu angiogrāfijas izmeklējums.

– Par aparātiem jautāju tāpēc, ka reizēm Rīgas ārsti neuzticas laukos veiktajiem izmeklējumiem, saka – nekvalitatīvi, jāpārtaisa… Sanāk, ka cilvēks tērējis naudu un laiku velti.

– Es drīzāk sacītu, ka tā ir medicīniskās ētikas problēma. Šī neuzticēšanās, manuprāt, saglabājusies no veciem laikiem, tā bija atsevišķu profesoru un personību īpatnība, ka – viņš, lūk, uzticas tikai kolēģim A, B un C, un, ja izmeklējums veikts citur, tad tas ir nekam nederīgs! Apmēram šāda nostāja. Bet patiesībā tā nav! Visi galu galā ir sertificēti ārsti.

Jā, protams, ir medicīnas iestādes, kur doplerogrāfi nav tik labi. Mani arī ir mēģinājuši pierunāt – nāc strādāt pie mums… Bet, ja es pacientam galvā vai kaklā ar konkrēto doplerogrāfu neko nevaru redzēt, tad arī pasaku, ka ar šo aparātu konkrēti es noteikti neizmeklēšu nevienu pacientu un šeit nestrādāšu.

Jo galu esmu ļoti daudz ieguldījusi savā izglītībā, apmeklējot konferences, kursus un kongresus ārzemēs, un es negribu ar vienu šādu doplerogrāfijas slēdzienu kolēģu uzticēšanos vienā mirklī zaudēt. Nē, es to negribu!

– Tātad tas ir ārsta goda jautājums – vienkārši nestrādāt ar sliktu aparatūru?

– Tieši tā es uzskatu. Protams, ir arī ļoti normāli vidējās klases aparāti, bet katrā ziņā es uzskatu – ja kaut ko neredzi vai to nevar redzēt aparāta sliktās izšķirtspējas dēļ, tad izmeklējuma slēdzienā tas godīgi jāieraksta: «Šo izvērtēt nevaru.» Vai – «Nosūtīt pacientu uz angiogrāfiju.»

Ir vēl kāda problēma… Mūsu steidzīgajā laikmetā, kad viss notiek attālināti, uz doplerogrāfijas izmeklējumu atnāk pacients, kurš noliek man uz galda nosūtījumu ar cipariņiem R51, diagnozes kodu, un man tagad jātiek skaidrībā, kas tad īsti viņam kaiš, cik ilgi… Ja cilvēks spējīgs pats izstāstīt, kas un kā, tad labi, bet, ja pacients ir nekomunikabls vai ar runas traucējumiem un neko nespēj pateikt?

Pacienta anamnēze ārstiem diagnostiem ir ārkārtīgi svarīga, lai zinātu, ko un kā skatīties, kam izmeklējuma laikā pievērst īpašu uzmanību.

– Visticamāk, arī cilvēks neapzinās, kādas nianses varētu interesēt ārstu, lai viņam atvieglotu diagnozes noskaidrošanas ceļu. Ārsts vaicā, un tu nemaz nespēj tā – uzreiz atbildēt, jo neesi par to domājusi…  Kas ir tās būtiskās lietas, kam vajadzētu pievērst uzmanību? Kas jums kā ārstei palīdzētu?

– Man svarīgi zināt, vai reibonis notika pēkšņi vai tā ir hroniska lieta? Vai reibonis ir pirmreizējs vai atkārtots? Vai tādas epizodes kā šī ir jau bijušas vai arī visu laiku ir bijušas kaut kādas sūdzības par reibšanu, bet tāds gadījums, kas tagad noticis, tomēr ir kas ekstra un nekad agrāk nav bijis? Vai pēdējā laikā ir bijusi paaugstināta temperatūra? Vai reibonim bijuši pavadošie simptomi – vemšana, dubultošanās? Vai ir dzirdes zudums vai nav? Vai ir redzes traucējumi vai nav?

– Cilvēks sūdzas par hronisku reiboni – vienu dienu ir, tad nav, pēc tam atkal ir…

– Tā parasti notiek vecāka gadagājuma cilvēkiem, un tur bieži vien ir kombinētas lietas. Varbūt drusku mazasinība, varbūt drusku zemāks asinsspiediens, varbūt cukura diabēts, tas savukārt var radīt tādu neiroloģisku komplikāciju kā polineiropātiju kājās, kad ir izmainīta jušana – cilvēks līdz galam labi nesajūt zemi zem kājām. Polineiropātijas iemesls var būt arī B12 vitamīna deficīts… Cilvēkam no visa kā ir pa druskai, un kopā sanāk reibonis.

Ļoti bieži vecāka gadagājuma ļaudīm ir arī fobiskie, psihogēnie reiboņi. Cilvēkam vienkārši ir bail. Varbūt ir bailes nokrist, piemēram, ģimenē māte, vecmāmiņa vai kāds cits radinieks savulaik ir nokritis, salauzis gūžas kakliņu. Šodien šādos gadījumos operē kaut simts gados, bet pirms gadiem trīsdesmit tā nebija, tad gūžas kakliņa lūzums cilvēka dzīvei pielika punktu. Trīs vai piecas nedēļas nogulēja gultā un lēnā garā izdzisa…

Šis pārdzīvojums cilvēkam iesēžas dziļi zemapziņā, un, sasniedzot attiecīgo vecumu, viņu pārņem paniskas bailes, ka arī varētu krist.

Tātad, tiklīdz ir drusku tumšāks vai zeme nav tik līdzena, viņš baidās iet ārā no mājas. Baidās palikt viens – jo, ja nu nokrīt, neviena blakus nebūs!… Savukārt, kad apkārt kompānija, galva vairs nereibst. Kamēr turas kādam pie rokas, tikmēr vecais cilvēks iet ar tādu sparu, ka pavadonis gandrīz vai netiek līdzi! Tiklīdz atlaiž roku, tā viss reibst.

Ir vēl viens interesents fenomens, par ko pēdējā laikā medicīnā runā arvien biežāk, – labdabīgie paroksizmālie pozicionālie (pozīcijas) reiboņi. Kad cilvēks atguļas, viņam sareibst galva – tās ir sekundes –, un pēc tam viss ir labi. Pagriežoties uz sāna, atkal sareibst. Vainīgi ir otolīti jeb brīvi peldoši kristāliņi, kas cirkulē pusloka kanāliņos iekšā ausī, un, kad tie pie konkrētām kustībām drusciņ iestrēgst, tas izpaužas kā reibonis. Ar šo lietu loram būtu jātiek galā. Dakteris cilvēku specifiski izvingrina, izkustina, un viņš iziet no ārsta kabineta vesels. Arī daži fizioterapeiti to ļoti labi pieprot.

– Ja cilvēks saprot shēmu, vai viņš pats arī var iemācīties izvingrināties?

– Ir, lietas ko cilvēks var pats izdarīt, un ir, ko nevar. Bet, manuprāt, bieži vien visbūtiskākais ir pacientam loģiski izskaidrot, lai viņš saprot, no kā un kāpēc viņam ir reibonis un kāpēc vajadzīga ārstēšana.

Piemēram, pacients atnāk pie neirologa, tas iesaka, ka vajadzētu aiziet pie lora, lai viņš cilvēku izgroza un izkustina, un tad kļūs labāk… Bet ir pacienti, kas tam īsti netic, viņiem liekas: «Tas neirologs no manis grib tikt vaļā, pārspēlē kādam citam!»

Taču šie stāsti pie labdabīgajiem pozicionālajiem reiboņiem ir tik tipiski – klasika –, ka ārstam nav pat divu domu! Tu jau uzreiz redzi, kā pacients ienāk kabinetā. Palūdz, lai cilvēks apguļas uz kušetes, viņš uzreiz: «Vai, vai, vai, sareiba…» Pēc mirkļa viss kārtībā. «Un tagad, lūdzu, celieties augšā,» un atkal seko – «Vai, vai, vai, sareiba, kritīšu…» Kamēr taisās krist, tikmēr jau sēž stabili un viss ir kārtībā. Te viss ir skaidrs!

Vienkārši cilvēkam jāiet pie tā speciālista, pie kura jāiet, un kurš palīdzēs, – pie ausu daktera, nevis kā viņš pats iedomājies, ka reibonis noteikti jāārstē neirologam.

– Ja ir reiboņi, cilvēki baidās, vai nav galvas audzējs…

– Bažas var būt pamatotas. Bet tad jāizmeklējas, un, ja galvas audzējs nav atrasts, tad vairs nevajag no tā baidīties.

– Kā jāizmeklējas?

– Datortomogrāfija ir pieejamāka metode, magnētiskā rezonanse – daudz informatīvāka.

IZMEKLĒJUMI, lai atrastu reiboņa cēloni

  1. Duplex doplerogrāfija galvas un kakla asinsvadiem.
  2. Magnētiskā rezonanse – izvēles metode centrālo reiboņu diagnostikā.
  3. Lumbālpunkcija – neiroinfekcijas, galvas asinsizplūduma apstiprināšanai.
  4. Elektroencefalogramma – epilepsijas izslēgšanai.
  5. Neirogrāfija vai elektromiogrāfija – polineiropātiju izslēgšanai.

 

Rūpīgi SAGATAVOJIES!

Pirms dodies pie neirologa vai lora, atbildi sev uz šiem jautājumiem.

  • Kad reiboņi sākās? Cik tie ir ilgi?
  • Kas notiek reiboņa laikā, kas to provocē un kas atvieglo?
  • Kādi ir reiboņus pavadošie simptomi: līdzsvara traucējumi, slikta dūša, vemšana, sirdsklauves, citi?
  • Kādus medikamentus tu jau esi lietojusi un lieto šobrīd?
  • Kādas bija nesen pārslimotās infekcijas slimības?
  • Vai bijušas traumas?
  • Vai ir redzes traucējumi?
  • Vai ir dzirdes traucējumi?

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+