Par ko liecina urīna krāsa?

Ārstēšana
Ievas Veselība
Ievas Veselība
6. septembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Pačurājot, gribot negribot nākas secināt, ka iztecējušais saturs dienu no dienas mainās – te tas bija gaiši dzeltens, te jau tumši brūns, un te gandrīz kā ūdens… Nefrologs – nieru ārsts – ar 40 gadu pieredzi Dr. MĀRIS PĻAVIŅŠ skaidro, par ko liecina urīna krāsa.

Veselam cilvēkam urīna krāsa var svārstīties diezgan plašā amplitūdā – no dzidra, gaiši dzeltena, gandrīz ūdenim līdzīga, līdz tumši dzeltenam, dzintara vai medus krāsai. Tas ir pilnīgi normāli, krāsas intensitāte mainās atkarībā no izdalītā urīna daudzuma un īpatnējā svara, no koncentrācijas.

Uzmanība jāpievērš tumšam urīnam, jo tad jānoskaidro, kāpēc tas tāds kļuvis.

Urīns parasti ir tumšāks  ir no rīta, par to nesatraucies – vienkārši pa nakti tu nedzer, un urīns kļūst koncentrētāks, blīvāks. Arī, ja tavs organisms būs atūdeņojies, urīns attiecīgi kļūs tumšāks. Tāpat tāds tas kļūs, ja tevi gultā nolikusi kāda vīrusinfekcija, gripa, augsta temperatūra, jo tad daudz šķidruma organisms zaudē caur ādu, svīstot. Tāpēc dakteri tiem, kas saaukstējušies vai slimo ar gripu, mēdz sacīt: «Dzeriet tik daudz ūdens un tējas un tik bieži, līdz čuras beidzot kļūst gaišas!»

Lūk, dažas tipiskākās situācijas, kad urīns kļūst PĀRĀK tumšs…

  • Ja ir dzelte.
    Urīnu tumši brūnu iekrāso pigmenti. Piemēram, urohroms, kas veidojas bilirubīna vielmaiņas rezultātā. Proti, veselam cilvēkam bilirubīns urīnā nav konstatējams, bet, ja ir, tas jau var liecināt par aknu slimību vai bilirubīna metabolisma jeb vielmaiņas traucējumiem.

    Kas vispār ir bilirubīns?… Skābekli visām organisma šūnām piegādā asinis – konkrēti, sarkanie asinsķermenīši eritrocīti, un to mūžs ir 120 dienas. Tad tie noārdās, atbrīvojas hemoglobīns, tas noārdās galvenokārt liesā un aknās, un veidojas bilirubīns. Tas ar žulti nonāk tievajās zarnās, kur to baktērijas sašķeļ, un bilirubīns tiek izvadīts ārā.
  • Žilbēra-Lerbulē sindroms.
    Viena no bilirubīna vielmaiņas problēmām – labdabīga ģenētiski noteikta slimība, ko raksturo periodiski paaugstināts bilirubīna līmenis asinīs. Normāli bilirubīns tiek izvadīts no organisma tikai pēc tam, kad tiek saistīts (konjugēts) aknās. Taču Žilbēra–Lerbulē sindroma pacientiem bilirubīns netiek saistīts, un tas uzkrājas asinsritē – tādēļ arī viens no redzamākajiem slimības simptomiem ir dzelte un tumšs urīns, jo bilirubīns ir oranži dzeltenā krāsā.

    Labā ziņa ir tā, ka Žilbēra–Lerbulē sindroms neskaitās pārāk bīstama slimība un tā neprasa ārstēšanu.
  • Aknu iekaisums.
    Pieņemsim, ka trīs četras dāmas sanāk kopā un iztukšo šampanieša pudeli un – nedod die’s – vēl otru. Var izrādīties, ka kādai no viņām rodas akūts toksisks iekaisums aknās. Jā, no šampanieša! Ja tajā brīdī viņa nodotu analīzes, varētu redzēt, ka aknu radītāji ASAT un ALAT ir paaugstināti.

    Taču akūts toksisks hepatīts var pāriet nemanīts – varbūt pāris dienas būs apetītes trūkums, it kā nelaba dūša, vājums, nespēks, bet, ja tu vairāk dzersi tēju un ūdeni, mazāk ēdīsi, pēc pāris dienām jutīsies tīri labi. Toties urīns gan būs tumšāks, un to nosaka žults pigmenti, kas urīnā parādīsies lielā daudzumā.
  • Melanomas slimniekiem.
    It īpaši, ja ir metastāzes, urīnā izdalās melanogēns, un tad, ja čuras patur burciņā, tās skābekļa ietekmē oksidējas un kļūst pilnīgi melnas.
  • No zālēm.
    Dažas zāles urīnu spēj padarīt sarkanu, līdz pat brūnai krāsai. Piemēram, nitrofurāni – sintētiski pretmikrobu līdzekļi, ko daudzi lieto urīnceļu infekcijas ārstēšanai. Kaut vai populārais furamags ārstnieciskā devā: no tā čuras kļūst oranžīgas vai sarkanīgas, kas ir normāli un izskaidrojami.

    Levodopa – iecienītas zāles, ar kurām ārstē Pārkinsona slimību, – nokrāso urīnu brūnu. Parastais antidepresants amitriptilīns, ko daudzi lieto, urīnu var nokrāsot zaļu. Kad notikusi saindēšanās ar svinu vai dzīvsudrabu, urīns kļūst pilnīgi melns, lai gan mūsdienās nezinu nevienu, kam tas gadījies. Urīnu tumšu nokrāso arī kafija.

Īpašs gadījums – asiņains

No nieru viedokļa bīstams ir tumšais urīns ar lielāku vai mazāku asiņu piejaukumu. Proti, ja čuras izskatās no rozā līdz pat sarkanai, tumši brūnai krāsai, jāsāk nopietni domāt, kāpēc. Un nevis pašam, bet – galva jālauza tavam ārstam. Vispareizākais būtu doties pie viņa un nodot analīzes.

Sarkanums parasti atkarīgs no asiņu avota atrašanās vietas. Ja asiņošana notiek pašās nierēs, sarkanie asinsķermenīši eritrocīti urīnā osmotisko spēku ietekmē vienkārši sabrūk, izdalās hemoglobīns, un tas nokrāso urīnu brūnu. Savukārt, ja asinis izdalās no zemākiem urīnceļiem un eritrocīti urīnā atradušies neilgi, tad čurājot var pamanīt īstas svaigas asinis.

Piemēram, ja asiņos urīnpūslis, čuras būs nevis tikai tumši brūnas, bet patiešām asiņainas. Cilvēki tā arī saka: «Čurāju asinis…» Vīrieši to bieži vien pamana ziemā, kad pačurā sniegā.

Sievietei jāuzmanās, ja asiņainas čuras viņai pēkšņi parādās pēc 40 gadu vecuma un, galvenais, čurājot nekas, nekas nesāp.

Tad vajadzētu uzreiz vērsties pie ārsta un veikt noteiktus izmeklējumus, lai precizētu situāciju. Jo asiņošanas iemesls var būt patiešām nopietns – nieru vai urīnpūšļa audzējs.

Cita lieta, ka jaunākām sievietēm sāpīgas čurāšanas beigās mazliet parādās asinis, tas, visticamāk, ir parasta cistīta – iekaisuša urīnpūšļa – simptoms. Proti, sievietēm urīnizvadkanāls ir īsāks un platāks nekā vīriešiem, tam ir tikai viens slēdzējmuskulis, tāpēc baktērijas tajā iekļūst vieglāk. Kamēr baktērijas peld urīnā, tās tiek izčurātas laukā, taču, ja baktērijām izdodas pieķerties pie urīnpūšļa gļotādas, tās sāk vairoties, izraisot urīnpūšļa gļotādas iekaisumu.

Kopā ar pūsli parasti iekaist arī urīnizvadkanāls, tāpēc čurājot jūtamas dedzinošas sāpes. Sievietei rodas biežāka vajadzība doties uz tualeti, kaut gan urīns tikpat kā neizdalās. Smeldzīgas ir čurāšanas beigas, kad pūslis saplok un gļotādas brūcītes savstarpēji saskaras, izraisot durošu vai dedzinošu sajūtu. Tad urīnam var būt asiņu piejaukums. Taču šajā gadījumā par to nav jāuztraucas. Tas ir tāpat kā, šņaucot degunu, puņķiem piejaucas klāt nedaudz asiņu, jo deguna gļotāda ir inficēta un iekaisusi.

Dažreiz nierēs var asiņot arī nieru papilas – nieru kārpiņas, kurās atveras urīna savācējkanāliņi. Piemēram, lietojot nesteroīdos pretiekaisuma līdzekļus ibumetīnu vai diklofenaku, kanāliņos var veidoties nekroze, un tad arī parādās asiņošana. Reizēm paciente stāsta: «Urīns kā gaļas skalojamais ūdens…» Tas savukārt saistās ar glumerulonefrītu – nieru kamoliņu slimību. Par laimi, tā nav pārāk bieža.

Pārāk gaišs

Ja vielmaiņas galaprodukti netiek izvadīti pietiekami labi, ja vielmaiņa ir traucēta, urīns var būt pārāk caurspīdīgs, blāvs, kas ārstu vedina uz vairākām domām…

Normāli veselam cilvēkam naktī nav jāmostas augšā, lai atvieglotu savu urīnpūsli, jo galvas smadzeņu dziedzeris hipofīze izstrādā īpašu hormonu, kas veicina urīna koncentrāciju un mazina tā izdales apjomu nakts laikā. Tāpēc no rīta čuras allaž ir tumšākas. Taču, tā kā strādāju arī dialīzes centrā un ik dienu konsultēju pacientus ar hronisku nieru slimību, ļoti labi zinu, ka pirmā pazīme, kas norāda uz šo kaiti, ir tas, ka cilvēks sāk daudz biežāk čurāt tieši naktī, un urīns tad ir ļoti gaišs. Patiesībā tas ir signāls, kam vajadzētu pievērst uzmanību.

Proti, ja naktī bieži čurā un urīns ir gaišs, un arī no rīta čuras ir ļoti gaišas, tas rada aizdomas, ka nieru urīna koncentrācijas spējas ir traucētas un iespējams, ir hroniska nieru slimība jeb, kā agrāk teica, – hroniska nieru mazspēja. Vismaz vajadzētu pārbaudīties, kā tad īsti ir. Jānosaka kreatinīns, kas vairāk vai mazāk ir nieru funkcionālo spēju indikators, pēc tā mēs attiecīgi aprēķinām glomerulārās filtrācijas jeb nieru kamoliņu filtrācijas ātrumu.

Urīns kļūst salīdzinoši gaišs, gaišāks un pat ļoti gaišs tad, ja cilvēks daudz lieto diurētiķus – urīndzenošas zāles. Kad ir bezcukura diabēts vai poliūrija – urīna pārmērīga produkcija nakts laikā, kurai par iemeslu var būt arī antidiurētiskā hormona nepietiekamība. Šis hormons stimulē ūdens uzsūkšanos atpakaļ nieru kanāliņos.

Svarīgi! Uz analīzēm nes rīta urīnu, turklāt tā vidējo porciju, jo tas ir viskoncentrētākais un spēs visprecīzāk pastāstīt, kā strādā tavas nieres un urīnceļi.

Putojošs

Reizēm cilvēks ievēro, ka, čurājot podā, urīns puto kā alus. Tas nav labi. Putojošs urīns liecina, ka caur nierēm pastiprināti izdalās olbaltumvielas, un tas parasti notiek, ja ir glomerulonefrīts, iekaisuši nieru kamoliņi.

Cik bieži pačurāt ir normāli?

  • Tavas asinis caur nierēm tiek izfiltrētas apmēram divas reizes stundā, radot ap 150 litriem pirmurīna dienā. Daudz! Bet – 99 procenti pirmurīna uzsūcas atpakaļ asinīs. No pārējā pirmurīna normāli 1 minūtes laikā nierēs veidojas apmēram 1 mililitrs urīna, tātad diennaktī tie ir vidēji 1,5 litri. Pieauguša cilvēka urīnpūšļa tilpums ir 300–400 mililitri. Līdz ar to veselam cilvēkam diennakts laikā būtu jāpačurā vismaz 4–5 reizes. Tiesa, vesels pūslis kādu brīdi spēs noturēt sevī pat litru urīna, taču tik liela slodze tavam orgānam nenāks par labu – ar laiku pūšļa sieniņas šķiedras vairs nespēs sarauties un ies bojā.
  • Mēnesi un 6 mēnešus vecs bērns čurā 20–25 reizes diennaktī, ikreiz autiņbiksītēs ietecinot 20–35 mililitrus urīna. 5–7 gadu vecumā viņš uz tualeti mazajās darīšanās skrien 7–9 reizes, bet 12 gadu vecumā – 6–7 reizes diennaktī, izčurājot katru reizi vidēji 250–270 mililitrus urīna.
  • Ražīgāk nieres strādā dienā, bet naktī – lēnāk.
  • Ja slima sirds, liekais šķidrums vairāk izdalīsies naktī, miera stāvoklī.
  • Ja ir vēss, mitrs un ķermenis mazāk svīst, urīns veidojas vairāk un, iespējams, tualete jāapmeklē biežāk.
  • Novecojot asinsvados veidojas sklerotiskas izmaiņas, mainās hormonu izdale, tāpēc, pat dzerot maz, var nākties doties uz tualeti naktī.
  • Ja vīrietim urīns izteikti veidojas nelielām porcijām un bieži, ja ir vāja urīna strūkla, viņam būtu jāpārbauda priekšdziedzera veselība.
  • Samazināts urīna daudzums mudina domāt, ka urīnceļi nosprostoti ar nierakmeņiem vai ir kāda cita liga, kas jāārstē un jānovērš.

Atšķaidīts urīns var rasties:

  • dzerot par daudz šķidruma;
  • pie dažam nieru slimībām;
  • ja lieto diurētiķus – čurāšanu veicinošas zāles;
  • ja netiek kompensēts diabēts.

Koncentrēts urīns liecina:

  • lietots pārāk maz ūdens;
  • zaudēts pārāk daudz ūdens – ar svīšanu, vemšanu, caureju;
  • tu badojies.

Urīna krāsas skala

  1. Martini tonī, gaiši dūmakaina.
    Parasti čuras tādas padara olbaltumvielas, gļotādas daļiņas, un tā var norādīt uz nierakmeņiem.
  2. Gaiša, bāli dzeltena, kā salmi.
    Viss kārtībā, pat ideāli. Tu pietiekamā daudzumā uzņem šķidrumu, un, visticamāk, arī nieres strādā lieliski.
  3. Dzeltena.
    Tavs organisms var būt drusku atūdeņojies. Par maz dzer ūdeni!
  4. Tumši dzeltena.
    Urīns ir koncentrētāks, tomēr arī gluži normāls. Tāds tas parasti ir no rīta. Taču, ja šāda krāsa, aprunājies ar ģimenes ārstu un nodod urīna analīzes.
  5. Bezkrāsaina, caurspīdīga.
    Urīns stipri atšķaidīts, tātad cilvēks ir daudz lietojis šķidrumu. Ja vēl saglabājas slāpes, tas varētu liecināt par diabētu. Pārbaudies! Tāpat, ja nav pārāk daudz dzerts, taču čuras tik un tā atgādina dzidru ūdeni, tas vedina aizdomāties par nieru mazspēju.
  6. Oranža.
    Steidzami nepieciešams izdzert pāris glāzes ūdens. Sliktākajā gadījumā urīnā ir bilirubīns, kas rodas, sabrūkot sarkanajiem asinsķermenīšiem jeb eritrocītiem, vai arī, ja ir hemolīze, – liecina par eritrocītu sairšanu, ko izraisa smagas infekcijas, saindēšanās, nesaderīgu asiņu pārliešana.

    Čurās var parādīties arī žults pigmenti – aknu slimību vai žults nosprostojuma dēļ. Bet tikpat iespējams, ka urīnu oranžu iekrāsojusi kāda pārtikas krāsviela, ko tu apēdi kopā ar uzturu. Tādā gadījumā urīns nākamajā reizē, kad iesi pačurāt, vairs nebūs oranžs.
  7. Maigi rozā.
    Urīna sārtošanās var norādīt par nelielu asins piejaukumu. Arī par pārmērīgu karotīna uzņemšanu, tas daudz ir burkānos, tomātos, apelsīnos, paprikā. Iespējams, ka tev pēdējā laikā ļoti garšo sarkanās bietītes un tu no tām nespēj atteikties gandrīz nevienā ēšanas reizē… Taču bietītes satur betanīnu, un tas iekrāso urīnu rozīgu. Arī rabarberi. Pavēro, kā tonis mainās nākamajā čurāšanas reizē.
  8. Sarkanīga.
    Asins piejaukums urīnam – tas var būt signāls par nopietnu urīnceļu infekciju, nieru slimību, ieskaitot arī audzēju. Šoreiz, lūdzu, netēlo strausu, nebāz galvu smiltīs, nemeklē atrunas, kādēļ iešanu pie ārsta atlikt. Katrā ziņā no bietīšu ēšanas vien čuras nekļūst tik sarkanas.
  9. Sīrupa vai alus brūna.
    Nopietnas urīnceļu asiņošanas pazīme. Smagākos gadījumos varētu būt vainojama infekcija, saindēšanās, ļoti spēcīga organisma atūdeņošanās. Arī aknu slimība. Izdzer glāzi ūdens un pieraksties pie ģimenes ārsta vai urologa.
  10. Zila un zaļa.
    Jā, arī tādā krāsā mēdz būt urīns! Parasti tas norāda uz retu ģenētisku slimību. Čuras mēdz iekrāsot arī specifiski medikamenti kādas slimības ārstēšanai, noteikti produkti, baktērijas. Uz to, vai urīna neparastā krāsa tavā gadījumā ir pieļaujama un normāla, atbildēs ārsts.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

GADA KOSMĒTIKA 2020

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+