Onkoloģe ķīmijterapeite Iveta Kudaba: Ir pārkāpta sarkanā līnija

Onkoloģija
Anija Pelūde
30. oktobris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Ieva Andersone, stils – Agija Vismane, grims un matu sakārtojums – Kristīne Papša
Onkoloģe ķīmijterapeite IVETA KUDABA pagājušajā nedēļā uzrakstīja atklātu vēstuli masu medijiem*. Tā bija apzināta lēkšana uz ecēšām jau tā sakaitētajā mutulī, kad, sākot Latvijas Televīzijas Ziņu dienesta un sabiedrisko mediju portāla lsm.lv multimediālo projektu Diagnoze – vēzis, pirmajā raidījumā tika vēstīts, ka cilvēki kā galveno problēmu minējuši tieši komunikāciju ar ārstiem. Neliels ieskats Anijas Pelūdes intervijā ar Ivetu Kudabu, kas lasāma šīs nedēļas žurnālā Ieva.

ANIJA: Vai jūs, rakstot savu atklāto vēstuli, prognozējāt, ka būs tik plaša reakcija? Šūmējas gan onkologi, gan pacienti, gan atbalstītāji un draugi. Šūmējas tie, kurus aizskārusi ārstu sliktā attieksme – empātijas trūkums, nevērīga, ironiska, pat nicīga attieksme pret pacientu, kurš ārstam esot tikai kārtējais…

IVETA: Nē, protams, neparedzēju. Patiesībā es vispār neesmu ne rakstītāja, ne runātāja. Izvairos no publicitātes. Bet – sarkanā līnija šoreiz ir pārkāpta. Pie publiskas un ikdienišķas zākāšanas mēs, ārsti, esam jau pieraduši – allaž jūtamies kā peramie zēni un meitenes situācijās, kad vajag nonivelēt problēmas patieso būtību. Bet, manuprāt, tik klaji pazemot cienījamus ārstus, kā tas notika 21. oktobrī LTV raidījumā Aizliegtais paņēmiens, bija nepieņemami. Tas bija tik ļoti aizskaroši, ka es vienkārši apsēdos dīvānā un pie sevis domāju: «Iveta, tu taču skolas laikā rakstīji sacerējumus uz pieci ar plusu… Vai tu tiešām nevari reiz publiski paust viedokli, nevis tikai sašust savā nodabā?» Es, protams, saprotu, ka neviens no mums atsevišķi neko radikāli šajā sistēmā neizmainīs – mēs esam ārsti, un mums ir jāārstē, bet, ja tavu kolēģi tik ļoti nozākā, klusēt nedrīkst. Turklāt raidījums ir kļūdījies ar slikto tēlu izvēli, jo pieminētie ārsti ir vieni no labākajiem un atsaucīgākajiem speciālistiem. Vismaz būtu izvēlējušies tādus ārstus, kuriem tiešām varētu pārmest komunikācijas problēmas vai kuri reizēm mēdz būt noskaņojuma cilvēki – neiejūtīgi, kategoriski. Es, protams, atvainojos par nupat pateikto, bet kolēģi tik tiešām ir dažādi.

Iedomājieties situāciju: ķirurgs Igors Ivanovs pacientam, kuram ir kuņģa vēzis ceturtajā stadijā, piecas stundas veic ļoti sarežģītu operāciju, pa vidu sasauc konsiliju. Pacients no slimnīcas izrakstās bez komplikācijām. Bet tā vietā, lai sieva pateiktu paldies – vienkāršu cilvēcīgu paldies – pēc vīra nāves iesniedz sūdzību Veselības inspekcijā, kura tiek atzīta par nepamatotu, un vēl pēc kāda laika atsaucas aicinājumam sūdzēties publiski. Televīzijā šā mirušā pacienta atraitne īstenībā apmelo ārstus, stāstot – cik drausmīgi tie izturējušies pret viņas vīru. Ārsti apgalvo, ka tā nav taisnība! Kam notic sabiedrība? Tiesiskā valstī ārstiem būtu iespēja šo sievieti sūdzēt tiesā par goda un cieņas aizskaršanu. Tāpēc es lūgtu žurnālistiem vairāk iedziļināties un būt kritiskākiem informācijas avota izvēlē. Svarīgākais – izvērtēt savu vārdu, sižetu sekas.

Raidījuma veidotāji droši vien gribēja parādīt, kā komunikācijas lietas izskatās no pacienta un viņa tuvinieku viedokļa. Ir cilvēki, kuri tiešām saskārušies ar paviršu, pat rupju attieksmi, diagnoze un prognozes viņiem nav izskaidrotas saprotamā un cieņpilnā veidā. Kā pēc tam rakstīja kāda komentētāja: «Ārsti ir tā notrulinājušies, ka algas pielikums neko neuzlabos. Viņiem vajadzēja šo publisko auksto dušu, lai drusku paskatās uz sevi no malas

Kad rakstīju savu atklāto vēstuli, es arī uzsvēru: ja ir problēmas, tās ir apspriežamas un risināmas, bet – ne jau šādā pazemojošā veidā. Ko nozīmē – auksta duša? Tā nav auksta duša, tie ir dubļi. Sakiet, lūdzu, kāds ir labums no savstarpējas pacientu un mediķu sarīdīšanas?!

Jūs esat cita principa piekritēja – ka ārstiem un pacientiem jābūt ierakumu vienā pusē. Mēs palīdzēsim jums, un jūs palīdzēsiet mums?

 Tieši tā. Arī Latvijā, tāpat kā citviet pasaulē, veidojas un nostiprinās pacientu interešu aizstāvības biedrības. Tās tiek dibinātas, nevis lai nostātos pret ārstiem, bet lai pastāvētu par savām tiesībām. Piemēram, par pacientu tiesībām saņemt efektīvu ārstēšanu. Onkoloģijā mēs, ķīmijterapeiti, esam jau pieraduši, ka strādājam pēc principa: ko mēs DRĪKSTAM atļauties pacientam nozīmēt? Vadāmies pēc Valsts zāļu kompensācijas sistēmas noteikumiem un nevis pēc pasaulē vai Eiropā apstiprinātām vadlīnijām. Es zinu, kā ir jāārstē pacients. Man ir visas nepieciešamās zināšanas un prasmes! Taču man vēl svarīgāk ir zināt, vai es drīkstu vai nedrīkstu šim pacientam izrakstīt kādu konkrētu medikamentu – man jāvelk ar pirkstu līdzi sarakstam. Informēju pacientu, kāda ārstēšana viņam ir iespējama, un vienlaikus man ir arī pienākums viņam pateikt, ka visefektīvāko ārstēšanu viņš nevar saņemt, jo valsts neapmaksā šo medikamentu. Un tagad jājautā – kā gan es varu pozitīvi vadīt šo konsultāciju vai sarunu? Es cenšos un esmu godīga pret pacientu un vienlaikus pati jūtos slikti par to, ko saku. Tā ir frustrācija! Mūsdienās pacienti ir ļoti zinoši, viņi internetā izpētījuši medicīnisko informāciju, sauc zāļu nosaukumus, bet man jāatbild: «Piedodiet, es jums nedrīkstu šos medikamentus izrakstīt.» Vienīgais, ko varu, – rakstīt nosūtījumu uz individuālās zāļu kompensācijas konsiliju, lai valsts vismaz daļu apmaksā. Tas nav normāli! Ne ārstam, ne pacientam nebūtu jāpiedzīvo tāda pazemojoša situācija jeb nodevība.

Lūk, jautājums – kas ir ētiskāk no manas puses? Vai teikt pacientam, ka pasaulē ir citas zāles, bet viņš tās nevarēs iegādāties, vai arī neteikt? Nezinu, kā ir pareizāk. Un vairumam cilvēku mūsu valstī nav šādu naudas līdzekļu, lai varētu atļauties paši nopirkt visefektīvākās zāles. Ir vienīgā cerība – vērsties pēc palīdzības pie ziedot.lv.

Cik ļoti valsts pazemo savu iedzīvotāju, ja viņam ir jālūdzas nauda savai ārstēšanai!

Valsts pazemo gan pacientu, gan arī ārstu. Citādi es to nosaukt nevaru.

Tāpēc es gribētu, lai cilvēki saprot, ka problēmas ir daudz lielākas un daudz, daudz nopietnākas par to, kā ārsts uz mani paskatījās un kādā tonī atbildēja uz manu jautājumu.

Visticamāk – ja valsts apmaksātu visiem vēža pacientiem nepieciešamās zāles, pārējiem vairs nekas nepaliktu pāri.

Tāpēc jau savā atklātajā vēstulē rakstīju, ka jābūt drosmīgam politiskam lēmumam, jo neviens ārsts nevar izcīnīt naudu medicīnai, ja nav politiska lēmuma. Valsts kases ienākumi taču aug, Latvijas ekonomika principā uzlabojas – tad kāpēc nākamgad ieplānotie izdevumi tieši veselības aprūpei no valsts budžeta, no iekšzemes kopprodukta, proporcionāli ir mazāki nekā šajā gadā paredzētie? Kā tā var būt?!

Savā atklātajā vēstulē jūs arī rakstījāt: «Tā vietā, lai veltītu visus spēkus pacientu ārstēšanai, vairāki onkologi šajās dienās apsver domu par atlūguma iesniegšanu. Tā ir ļoti slikta ziņa daudziem simtiem vēža pacientu visā Latvijā…» Cik reāli tas ir?

Ķīmijterapeite daktere Eva Vecvagare sākumā tik tiešam uzrakstīja atlūgumu. Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas valde viņu uzaicināja pie sevis un jautāja, kā lai palīdz. Rezultātā slimnīcas valde apsver iespēju ārstiem, kas strādā ar onkoloģiskajiem pacientiem, nodrošināt supervīzijas (psihoterapeita vai psihologa konsultācijas).

Bet par aiziešanu no valsts medicīnas vairums ārstu sen jau runā un domā. Un jaunajiem kolēģiem karjeras sākums ir īstākais laiks, kad aizbraukt no šīs valsts. Diemžēl man jāsaka skarbi vārdi! Jo ķīmijterapeits tiek iežņaugts šaurā slazdā, proti, ķīmijterapija Latvijā nav privāta medicīnas nozare. Valstij tas ir ļoti izdevīgi, Dieva laime! Jo, piemēram, Onkoloģijas centra ķirurgi var operēt privātā slimnīcā, bet man nav iespēju strādāt privātajā medicīnas iestādē. Es tur varu pieņemt pacientus kā onkoloģe ķīmijterapeite, vienkārši papļāpāt, bet ne reāli praktizēt kā ķīmijterapeite un pacientus ārstēt ar ķīmiju.

Taču, ja viss tā turpināsies, esmu pārliecināta, ka būs arī privātās klīnikas ķīmijterapijā. Jaunā paaudze nav tik nogurusi, un par to naudu, ko tagad saņem ārsti Onkoloģijas centrā, tādā stresā, izdegšanas režīmā viņi nav gatavi visu mūžu strādāt. Viņiem ir cits domāšanas veids, jaunie kolēģi ir mērķtiecīgāki, mācījušies ārzemēs. 

Visu interviju par to, vai tiešām onkoloģijā valda kartelis, cik liela ir slodze un kādas algas par to saņem ārsti onkoloģijas centrā, kā arī, kā veicināt sapratni starp pacientu un ārstu, lasi šīs nedēļas žurnālā Ieva

Vēlies kaut ko vairāk nekā vienkārši žurnālu? IEVA būs tava draudzene, tāpēc, lasot IEVU, tu nekad nebūsi viena. Priekos vai bēdās - vienmēr būs atbalsts un sapratne.

Ieva nr44

Novērtē rakstu

Lasi citur

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs