Neonatoloģe Ramona Irbe: būt klāt bērniņa dzimšanai ir liels izaicinājums un privilēģija reizē!

Kuldīgas slimnīcas neonatoloģe RAMONA IRBE ir vienīgā daktere Latvijā, kas ir arī deju kolektīva vadītāja. Kā iespējams savienot saspringto ārstes darba grafiku un ne mazāk saspringto deju kolektīvu vadīšanu?
Intervija
Gundega Gauja
17. aprīlis

Drukāt

Saglabāt

Foto: Matīss Markovskis

    Mūsu saruna notiek die­nā, kad jums slimnī­cā ir dežūra, un, ja nu kas, jums būs jātraucas uz dzemdību zāli. Agrāk tāda speciālista – neonatologa – taču nemaz nebija. Kas īsti ir neonatologs?

    – Kādreiz bija mikropediatrs. Augstskolu beidzu kā pediatre, un jau studiju laikā strādāju neiznēsāto bērnu nodaļā Bērnu slim­nīcā Vienības gatvē. Vispār mani šis mazo bērnu vecums uzrunāja jau sen – darbs ar cilvēkiem, kas vēl nerunā pretī. (Smejas.) Neonatoloģijā ir divi varianti – vai nu stās­tīt mammai, cik viss ir labi, kā tīrīt nabiņu un barot bērniņu, vai arī tā ir reanimācijas situācija. Tomēr lielākoties – bērniņš pie­dzimst, vecmāte viņu uzliek padzīvoties mammai uz krūtīm, un pēc tam es viņu novērtēju, apskatu, vai viss ir labi. Agrāk uz dzemdību zāli eju tad, ja ir augsta riska dzemdības, ķeizargrieziens, sevišķi, ja tas ir akūts un ir draudi bērna veselībai.

    Tā ir liela privi­lēģija un arī liels pārbaudījums – būt klāt bērniņa dzimšanai.

    Neonatologa darbs ir pirmajās dienās iemācīt mammai saprast bērniņu – mam­ma labāk par mums jūt savu mazuli, bet mēs viņu labāk saprotam. Saprotam, kā­pēc viņš raud. Es skaidroju, mācu, atbal­stu sākt krūts barošanu. Pērn mūsu slimnīcā piedzima 680 bērni – vairāk nekā puse no viņiem iz­gāja caur manām rokām, jo esmu vienīgais neonatologs slimnīcā.

    – Kā mainās dzimstība Latvijā – vai tiešām dzimst arvien vairāk neveselu bērnu?

    – Vispār dzimst stipri mazāk bērnu, jo nav, kam dzemdēt. Laukos jauniem cil­vēkiem ir problēmas dabūt darbu, tāpēc daudzi ir aizbraukuši. Šobrīd jādzemdē pēcatmodas laika paaudzei, bet tolaik strauji samazinājās dzimstība, līdz ar to arī tagad nav, kam dzemdēt. Tik daudzi ir aizbraukuši no Latvijas, bet jāskatās arī tas kontingents, kas paliek šeit…

    Aizbraucu uz laukiem uz pieņemšanu un mammai vaicā­ju, kāpēc bērnam nedod sautējumu? Neesot naudas, par ko nopirkt burkānus un kartupeļus. Bet jūs dzīvojat laukos, lau­ku mājā!

    Par veselīgu dzīvesveidu varam runāt un runāt, bet lai­kam cilvēka dabā ir būt slinkam un darīt sev pāri. Reiz gribējās saskaitīt, cik man ir dzemdējošo māmiņu smēķētāju – ārprāts… Savukārt vīriešu lielākā problēma ir alko­hols – tāda ir sperma, kas pēc tam nonāk sievietē. Un ja vēl mamma nav skaidrā… Esam aizgājuši tik tālu, ka es aizbraucu uz laukiem uz pieņemšanu un mammai vaicā­ju, kāpēc jūs bērnam nedodat sautējumu? Jo neesot naudas, par ko nopirkt burkānus un kartupeļus. Bet jūs dzīvojat laukos, lau­ku mājā! Latviešu tautas darba tikums nu jau ir stāsts no senatnes.

    Kas attiecas uz jaundzimušo veselību… Mēdz būt iedzimtās ģenētiskās patoloģi­jas. Nezinu – vai tas ir tāpēc, ka medicīna ir gudrāka un māk ātrāk atrast un noteikt šīs saslimšanas nekā agrāk, vai citu iemeslu dēļ, bet patoloģiju ir daudz. Redzu, bērni­ņam nav labi, viņu aizved uz Rīgu, un es pēc tam dokumentos lasu, kādi tik sindro­mi nav atklāti. Ja salīdzina ar agrākiem lai­kiem, dzimst ļoti daudz lielu, smagu bērnu. Kādreiz bija pa kādam četrkilogramīgam mazulim, bet tagad viņu ir daudz.

    – Kāpēc dzimst vairāk smagu bērnu? Kā Jūs kā neonatoloģe skaidrotu šādas izmaiņas?

    – Svaru dod cukurs, bet ne tikai, pro­tams. Varbūt vainīga ir arī ar hormoniem piebāztā pārtika. Ir diezgan daudz bērnu, kas dzimst ar dažādām infekcijām, – bēta hemolītisko streptokoku tagad nosakām ātri, ir arī citas infekcijas. Pamats visam ir sieviete – mamma. Ja zeme ir tāda, kāda ir, tad tas tur arī izaug.

    Latvijā šobrīd ir problēmas gan ar dzimstības skaitu, gan arī ar vecāku informētības līmeni par bērna audzināšanu.

    Vadot bērnu nodaļu slimnīcā, esmu no­vērojusi – jo vairāk informācijas pieejams, jo mazāk izglītotu mammu. Kādreiz zinā­ja – ja bērnam ir temperatūra, tad iedod zāles, padzerties, un pēc tam jāskatās, kas notiek. Ja ir iesnas – kājas jāpasilda. Mūsdienās māmiņas tādas elementāras lietas vairs nezina. Tagad pirmais – zvanīt vai saukt ātros un braukt uz uzņemšanas nodaļu. Tikko paaugstinājusies temperatū­ra, tā viņi ir šeit! Mamma iedevusi zāles, bet nepagaida, kamēr temperatūra nokrītas. Kamēr atbrauc uz slimnīcu – temperatūra jau ir normāla. Varbūt tā ir mūsu paaudzes vaina, jo esam sliktas vecmāmiņas, neesam to savām meitām iemācījušas? Manas meitas man arī zvana, un pat viņu draudzenes, – man i pumpu bildes whatsappā sūta, i visu ko citu, un prasa: kas tas ir? Bet man ir prieks, ka meitas piestrādā draudzenēm par krūts barošanas speciālistēm, jo tur nu gan es vi­ņām abām atlaides nedevu.

    – Jūs bijāt klāt savu mazbērnu dzimšanā?

     AR ABĀM MEITĀM. «Viņas ir manas skolotājas un draudzenes!»

    – Tikai pirmajiem diviem. Sākumā ne­maz nebraucu uz nodaļu, tad man zvanīja, ka process tuvojas beigām, atbraucu, kori­dorā stāvēju un uz pašu dzimšanu klāt biju. Tas bija ļoti smagi. Kolēģi teica: «Kurš vēl labāk par tevi to var izdarīt?» Kuldīgā – neviens. To es sapratu. Bet man tas bija pā­rāk emocionāli. Es noķēru sevi pie domas, ka vairāk domāju un uztraucos par meitu, nevis mazbērnu. Tīri tehniski novērtēju maz­bērniņu – jā, viss labi, bet meitiņa? Tas nav labi, jo ir jābūt aukstai galvai, bez emocijām. Kad dzima otrais mazbērns, bija nedaudz problēmas un meitai vajadzēja iedot vieglu narkozi – tad pasauca manu vīru, kurš ir anesteziologs un strādā tepat Kuldīgas slim­nīcā. Sanāca, ka bijām visa ģimene dzem­dību zālē – trīs paaudzes. Pārējie mazbērni dzima Rīgā, meitas dzīvo tur un arī dzemdē tur. Un labi, ka tā!

    – Vai neonatologs piedalās arī mājdzemdībās?

    – Ir kolēģi, kas brauc, bet es nebraucu, bērniņu novērtē vecmāte. Ja tas ir tik ļoti dabīgi – kāpēc man tur būtu jābūt?! Ja kas būtu ne tā, man vajag savus darba piederumus, instrumentus, lai es jebkurā mirklī varu sākt darīt savu darbu.

    – Mainās tēvu skaits, kas vēlas piedalīties dzemdībās?

    – Tagad tas viss beidzot ir normāli saba­lansējies. Tie tēvi, kas ir klāt, vairākumā gadījumu tur ir, jo tā tiešām ir ģimenes kopīga vēlēšanās, nevis modes lieta, kā tas bija vienu laiku. Vai sievas piespiests, jo – «Kā tad es draudzenei teikšu, ka manējais nebija?!» Tas ir pārgājis. Ir skaisti, ka tētis palīdz, un tu redzi, ka viņš ir visā procesā iekšā. Gadās, ka mums ar sievieti jākomunicē caur tēti, jo mamma mūs vairs nedzird. Bet savu vīru – uztver. Tad vecmāte saka vīram, vīrs tālāk sievai.

    Strādāju vietā, kur ne vienmēr visu nosaka prāts un likumi.

    Interesanti vērot arī projām došanos. Tagad mazuļi vairs nav satīti lielajās segās, vairs nav arī tautisko jostu vai kombinezo­nu, tagad ir adīto sedziņu kūniņas. Tikai kādreiz domāju – vecmammas un mam­mas jau pašas vairs neada. Kā tu zini, kas to sedziņu adījis un vai tur var likt bērniņu iekšā? Adītāja enerģija taču tur paliek!

    – Latviju kaunina par augstajiem zīdai­ņu mirstības rādītājiem. Kā jūs tiekat galā ar situācijām, kad tomēr notiek ļaunākais?

    – Vienu gadu viss ir labi, un ir gadi, kad nav labi. Kā jau teicu – tas ir saistīts ar mammu slikto veselības stāvokli, sociālo vidi. Ko mums darīt, ja vienā gadā uz mūsu slimnī­cu atbrauc trīs grūtnieces, kurām bērniņi jau ir aizgājuši bojā – bērniņš jau vēderā ir nedzīvs. Un to pierēķina pie mūsu nodaļas mirstības. Ko tas pasaka par mūsu slimnī­cas darbu? Neko. Bet par dzīvi Latvijā kā tādu – tas jau ir cits jautājums.

    Pierast pie nāves nevar. Bet cenšos par to nedomāt, citādi man būtu bail iet nodaļā.

    Smagi ir brīži, kad dzimst slims bērniņš, kuram vajadzīga reanimācija un kurš ir ļoti cietis dzemdībās. Reanimācijas brīdī veicu sirds masāžu, elpināšanu, intubāciju, visu – kamēr atbrauc brigāde no Rīgas un ved mazulīti prom. Ar jaundzimušajiem ir tā – ko tu spēsi izdarīt viņam pirmajās stun­dās, tāda arī būs viņa dzīve. Arī nāves ir bijušas, un tas nekad nav vienkārši. Kaut kādu sienu es sev apkārt pa šiem gadiem esmu uzcēlusi. Citreiz sev saku – varbūt pat tā ir labāk, tā tas mēdz no­tikt, bet… Kaut kad pārdzīvojums vienalga iznāk ārā – aizej mājās, apsēdies un vienkār­ši raudi. Jūras troksnis man ļoti palīdz. Daļu saņem mans vīrs, jo viņš kā ārsts spēj mani saprast. Bet pierast pie nāves nevar. Reiz sāku par to domāt un sapratu, ka droši vien izeju tādu pašu sāpju ciklu kā vecāki – iesā­kumā ir noliegums, tad meklēju vainīgo, un tad seko pieņemšana, jo neesmu pārcilvēks. Nevaru visu zināt, nevaru visus izglābt. Bet cenšos par to nedomāt, citādi man būtu bail iet nodaļā.

    – Kā jūs pārvarat šīs bailes dzemdību komplikāciju sakarā?

    – Man patīk tas, ko es daru. Paldies Dievam, šis darbs nes līdzi arī pozitīvo. Bieži vien mammas aiziet mājās un pat nezina, ka situācija bijusi nopietna – ka bērniņš piedzima ar nabas saiti ap kaklu, ka viņam ir veikta mākslīgā ventilācija, bet viss ir sakārtots. Vecāki aiziet mājās ar veselu bērnu.

    Ir bērniņi, kuriem ir jāpalīdz. Piemēram, pēc ķeizara ir tā saucamās slapjās plaušas, kad pāris dienas mazulim jāpalīdz elpot ar aparātu. Viņš pēc tam dodas mājās ierastajā laikā – ceturtajā, piektajā dienā –, un viss ir labi. Ir bērniņi ar ļoti zemu cukura līmeni, traucētu glikozes vielmaiņu – papili­nām zāles un arī ir labi. Visu laiku jāatjauno zināšanas, jāmācās. Man nekad nav paticis ambulatorais darbs, darbs stacionārā – pie akūtām situācijām – tas ir man! Ja mājās viss ir kārtībā, tad arī darbā ir labi, un, ja darbs ir viss priekā, tad arī mājās viss ir labi. Es, piemēram, uzreiz jūtu pēc personāla, ka meitenēm kaut kas nav kār­tībā mājās.

    – Tad ko darāt? Mēģināt parunāt vai neiejaucaties?

    – Kā kuru reizi. Mani dejotāji ir teikuši – tu esi autoritatīva. Acīmredzot esmu, jā. Jo es zinu, ka ar uķi puķi mēs nekur nevaram tikt. Es tā izturējos pret saviem bērniem un vis­pār pa dzīvi esmu tāda. Es aizrādu, ka vajag savākties. Varu pateikt asi un tieši. Nemīlu aprunāšanu aiz muguras. Meitenes jau ir to sapratušas – tas ir par darbu, tas nav par tevi kā par cilvēku.

    – Tagad es saprotu, kāpēc jums ārpus darba vajag vēl kādu aktīvu, emocionāli spēcīgu blakus nodarbi – dejošanu!

    Dejoju jau no 1. klases – jau vairāk nekā pusgadsimtu! Savu pirmo deju kolektīvu sāku vadīt gadu pēc augstskolas beigšanas. Vīrs tika nosūtīts darbā uz Skrundas slimnīcu, kur kopumā pavadījām desmit gadus: es kā pediatre, viņš – terapeits. Pēc vienas vietē­jās balles kultūras namā man saka: «Ballē paskatījāmies uz jums – jūs labi dejojat! Nāciet vadīt bērnu deju kolektīvu!» Mēs abi ar vīru, lai gan nebijām vienā pārī, sadejojā­mies Medicīnas institūta tautas deju ansam­blī Ačkups, līdz ar to ballēs mēs mācējām ko vairāk nekā tikai solis pa labi un solis pa kreisi. Bērnu deju kolektīvs bija palicis bez vadītā­jas, man tikko meita bija piedzimusi, bet uz­reiz teicu «jā». Tā tas sākās.

    Iesākumā vienu deju iemācīju – kā mācēju, tā darīju. Tad nāca citas klases klāt. Tolaik man pieņemšanā sē­dēja vecāki, iznāca māsiņa un teica: «Būs pusstunda jāpagaida, jo daktere ir skolā deju mēģinājumā.» Visi to uztvēra mierīgi, jo vienā brīdī jau visa Skrunda dejoja.

     MANI DEJOTĀJI! «Šī ir pasena bilde,bet ar daudziem esam kopā vēl joprojām!»

    – Tātad vīrs arī piedalījās deju kolektīvu va­dīšanā?

    – Jā, vīrs visā piedalījās, viņš vairāk strā­dāja ar jauniešiem. Puikas iesākumā nenāca dejot – meitenes grib, bet puišu nav. Teicu vīram: «Igor – tev jānāk palīgā!» Viņš paņē­ma vidusskolas kolektīvu. Mums Skrundā fizkultūras skolotājs bija labs draugs, viņš lika visiem vidusskolas volejbolistiem iestāties dejošanā obligātā kārtā, un beigās visi tie puiši kļuva par fanātiem – jauniešu Dziesmusvētkos mūsu lielie, spēcīgie pui­ši nesa mazās pirmklasnieces, sasēdinātas uz pleciem!

    Kad aizgājām dzīvot uz Skrundu – tur 15 gadus nebija bijis deju kolektīva; kad pēc 10 gadiem gājām prom – atstājām septiņus dažādus deju kolektīvus!

    – Kā jums sokas ar tagadējiem dejotā­jiem Kuldīgā – Bandavu un senioru deju kolektīvu?

    – Kad mainījām darbu un abi atnācām uz Kuldīgas slimnīcu, ātri sapratu, ka ar bērniem strādāt vairs nevarēšu. Kuldīgā bija cits darba apjoms, te neviens vairs nesēdēs pieņemšanā un negaidīs, kad dakteris pār­nāks no mēģinājuma. Bandavā tagad ir apmēram piecdesmit cilvēku, vadu kolektīvu kopš 1994. gada. To es skaļi vēl neesmu teikusi, bet šis būs pē­dējais gads Bandavā. Man ir jauks asistents Arvis – pēc Dziesmusvētkiem ļaušu vadīt kolektīvu viņam, jo man kļūst arvien grūtāk. Man paliks senioru deju kolektīvs. Slimnīcā darba ir vairāk un vairāk, un man gadu arī – vairāk un vairāk. Jūtu, ka fiziski šo apjomu vairs nevaru pavilkt un kaut kur sāku darīt ne uz pilnu klapi. Un tas vairs nav labi.

    – Tomēr – kā paspējat būt gan neonatoloģe, gan deju kolektīva vadītāja?

    – Ar stingru loģistiku. Bet faktiski jau ne­kāda loģistika neglābtu, ja nebūtu tādu kolēģu, kādi man ir. Visu šo daudzo ārstes un dejotājas gadu laikā man trāpījies būt kopā ar ļoti labiem kolēģiem, kas saprot – šad un tad ļauj aiziet agrāk vai nostrādā kādu brīdi manā vietā. Ja būtu strikti pateikts, ka neva­ru samainīties un aizbraukt uz Rīgu uz deju zīmējumu semināru, tad es to visu nevarē­tu dabūt gatavu. Man dejošanā nav izglītības, es esmu tīra autodidakte šajā visā pasākumā. Mana pamatprofesija liek mācīties, jo – ko jaundzi­mušais tev var izstāstīt? Neko. Ir jāmāk novērtēt, saprast. Varbūt, ka tas man dod spēju, skatoties uz citiem kolēģiem, deju kolektīvu vadītājiem, iemācīties no vizuā­lā – tā, ko redzu. Citādi man nebūtu 11. labākais deju kolektīvs Latvijā D grupā!

    – Kas vispār ir deja?

    – Deja ir laime. Deja un tās minūtes uz ska­tuves nozīmē, ka tu ar savu ķermeni, kustību vari izstāstīt stāstu bez vārdiem. Ja to var izstāstīt, tad tas ir labi. Tā nav aerobika!

    Apvienot darbu ar deju palīdzēja gan atsaucīgi kolēģi, gan nopietna plānošana un enerģiskums.

    – Vienmēr domāju – kā panāk tos perfektos deju zīmējumus laukumā? Pilnīga matemātika!

    – Kaut kādā ziņā jā – matemātika. Man ir tā laime, ka lielie kolēģi man ir uzticējušies, un Kurzemes svētkos un Senioru svētkos esmu bijusi virsvadītāja un arī virsvadītā­ja uz laukuma. Pavisam lielie stadioni nav man, bet ar mazākiem laukumiem es galā tieku. Man ir jāizdomā, kā deja izskatās uz skatuves un kā tas izskatīsies uz laukuma, kas ir tālāk no skatītāja. Tad uzmanība ir jā­piesaista ar zīmējumu, ar kādu strauju pārmaiņu. Pēc tam es izrēķinu, ka, piemēram, laukums ir astoņi reiz astoņi metri, dejotājs var noiet tik un tik soļus… Tas vispirms ir jānosapņo un jāizdomā, ko tu gribi uz tā laukuma izstāstīt. Tad sēžu un zīmēju, arī savu dežūru laikā, ja klusāks brīdis. Ir gan­darījums, kad viss iznāk.

     DIŽOJAMIES. «Ar slaveno suiteni Ruču salīdzinām zeķu smukumu!»

    – Vienmēr ir iznācis?

    – Pirmajā reizē bija panika, kad ierau­dzīju visus tos cilvēkus un sapratu, ka nav atkāpšanās ceļa. Paldies visiem, kas man uzticējās. Šitādam te, ārstam, uzticēt to visu… Tas bija Kurzemes vidējās pa­audzes deju svētkos Liepājā, kur man bija visa Kurzemes novada virsvadība uzticēta, šķiet, 2002. gadā.

    Varu pateikt asi un tieši. Nemīlu aprunāšanu aiz muguras.

    – Nešaubos, ka jūsu dejotāji uz pagājušajiem Dziesmusvētkiem bija savā labākajā formā!

    – Jā! Kolektīvs bija ļoti liels, cilvē­ku daudz, viņu varēšanas spējas dažādas, tāpēc Bandavai ir E un D grupa. Jo dejot grib arī cilvēki, kam ir astoņas kājas, un kā­pēc ne, ja grib?! Varu atrast deju, ko viņi VAR nodejot, un tāpēc gan D, gan E gru­pa piedalījās Dziesmusvētkos! Faktiski jau Dziesmusvētki man pagāja aizskatuvē – tu māci, pucē, palaid un tad no aizskatuves gaidi atpakaļ…

    – Kā jūs pavadāt laiku ārpus darba un dejas, ja tur vēl kaut kas paliek?

    – Kā domājat, cik tur daudz laika vēl at­liek?! (Smejas.) Atrodu laiku bērniem un mazbērniem, bet esmu slikta vecmāmiņa, jo vienmēr aizņemta. Viņi mani sauc par Titu. Muzikālās meitas man aizliedza dziedāt mazbērniem, jo es tik šķībi dziedot. Man patīk teātris – braucu, cik varu, uz Ventspili, kur Jūras vārtos redzu arī Valmieru, Daili, Nacionālo teātri. Es pa reizei esmu redzējusi vairāk nekā rīdzinieki! Man ir princips – arī slikta izrāde man ir ieguvums. Jo sliktā izrādē var būt ļoti labs aktieru veikums. Man ar kriti­ķiem ļoti bieži nesaskan viedoklis.

    Varbūt arī tāpēc man patīk akūtā medicī­na, ka visu laiku ir jauna pieredze, jo nekad nebūs viena un tā pati situācija divas reizes.

    – Jums patīkot ceļot. Kas ir bijis jūsu neprātīgākais ceļojums?

    – Neprātīgākais laikam bija, kad mēs – četras dakterītes – aizbraucām uz pediat­ru kongresu Taizemē. Izdomājām, ka zie­mā tur ir silts, ļoti skaisti, un laižam prom! Pēc kongresa vēl nodzīvojām tur piecas dienas – bijām Pataijā, kur ir gan ziloņi, gan orhidejas. Bija tik daudz piedzīvojumu! Un tikko novembrī atkārtojām avantūru – devāmies uz kongresu Šrilankā. Mēs brau­cam pašas par savu naudu – sakrājam un braucam. Man patīk aizbraukt uz Brēmeni Ziemassvētkos. Citi saka – tas ir mietpilsoniskums, bet man patīk tie tingeltangeļi, karstvīns, baltmaize ar desu, un, ja vēl tur aiziet uz koncertu – kolosāli! Tikai tā var dabūt enerģiju sev atpakaļ.

    – Kas tas par tautastērpu mugurā – vai deju svētkos bijāt tajā?

    – Man ir pavisam trīs tautastērpi. Esmu tos sagādājusi arī abām meitām un mazbērniem. Šodien man mugurā arheoloģiskais tautastērps – no 12. gadsimta. Tas ir šajā Kurzemes pusē valkāts, restaurēts pēc arheoloģiskiem datiem. Mana meita ieprecējās stingrā, stiprā folkloristu dzimtā. Viņi precējās jūras krastā Jūrkalnē arheoloģiskajos tautas tērpos, bija līdzināšanas ceremonija. Es tam visam diezgan ilgi iekšēji pretojos, kāzās man nebija tautas­tērpa mugurā. Mainīju savu uzskatu, jo redzēju, ka cilvēki to dara ar pārliecību. Vedējos bija Ilga Reizniece ar vīru, un tas bija skaisti. Skatījos un nodomāju: man tādi tērpi patiktu Bandavai. Mums no dejotājiem pirmajiem Latvijā bija arheolo­ģiskie tautastērpi. Pēdējos svētkos kolektīvs bija Kuldīgas tautastērpā.

    Ir svarīgi par sevi parūpēties un gūt prieku, lai atjaunotu darbos iztērētos spēkus.

    – Redzu, jums ap roku ir sarkanais vil­nas diedziņš. Tas ir jūsu talismans?

    – Ir daudz reižu, kad nesaprotu, kāpēc kaut kas notiek tieši tā. Cilvēku enerģijas ir dažādas, bet man ir jāstrādā ar jaundzimušiem bēr­niem – ap mani nevajadzētu būt negatīvām enerģijām. Ir arī bijis tāds visai sarež­ģīts periods ar svētku skatēm, negācijām, kas tomēr ir arī ap Dziesmusvētkiem. Man tik ļoti patīk visa tā Dziesmusvētku kopā bū­šana, jo esmu iepazinusies ar fantastiskiem cilvēkiem, tomēr mākslā vērtēšana mēdz būt subjektīva, tāpēc tur valda dažādas emo­cijas. Tur nāk līdzi virtuve, jo vienam patīk tāds repertuārs, citam cits, vienam māte, ot­ram meita. Mūsu laika īpatnība ir tā, ka mēs kļūstam arvien neiecietīgāki cits pret citu ikdienā un arī darba lietās. Radošie cilvēki ir jānovērtē, bet ja viņus nepārtraukti kaplē, viņi aizveras ciet, un arī radošums aizveras. Tāpēc meita man apsēja šo aizsardzības diedziņu, un es to labprāt valkāju.

    Lasi citur

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība

    Privātā Dzīve

    Mans Mazais

    Astes

    AutoBild.lv

    Māja

    Receptes

    Dārzs