Rīga +7°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
6
-
0
-
0
-
1
-
Galvas smadzeņu bojājuma dēļ Kristapam ir traucētas svarīgas saites starp smadzenēm un ķermeni – smadzenes nesaņem nepieciešamos impulsus un nespēj dot pareizās komandas, vienkāršā valodā runājot, – lai rokas un kājas varētu atbilstoši kustēties. Šīs saites daudzos gadījumos var atjaunot, zinātne un medicīna iet uz priekšu milzu soļiem, un pasaulē ir vairākas klīnikas, kas veiksmīgi risina tieši šīs problēmas. Beļģijas klīnikas speciālisti ir gatavi palīdzēt mazajam Kristapam. Papildus viņam ir ļoti nepieciešams neiroloģiskās rehabilitācijas kurss pēc ABM metodes.
Četri ārstēšanās kursi pēc ABR metodes specializētajā klīnikā Beļģijā – 7950 eiro, rehabilitācijas kurss pēc ABM metodes – 2800 eiro. Pavisam ģimenei ir nepieciešami 10 750 eiro, kas dotu pamatu mazā Kristapa attīstībai.
Līdz 15. oktobrim Kristapam var ziedot, zvanot uz labdarības programmas Zaļā lampa ziedojumu tālruni 90006384 (maksa par zvanu 1,42 EUR).
Mīlestības stundas
Šis stāsts ir vēl viens apliecinājums tam, cik maz mēs patiesībā zinām par likteni un dzīves jēgu.
Egija ar Pēteri iepazinās agrā jaunībā, taču toreiz mīlestības dzirksts starp viņiem neuzliesmoja. Tagad abi uzskata, ka tobrīd viņi vienkārši nebija gatavi tam, ko paredzējis viņiem liktenis. Bija jāpaiet gadiem, lai dvēsele kļūtu stiprāka, lai personību piepildītu pieredze. Pēc daudziem gadiem viņi atkal satikās un saprata, ka šī tikšanās nav nejauša. Bet kad notika nelaime ar dēlēnu, viņi uztvēra to kā kopīgu mīlestības misiju.
Uz jautājumu, ko viņai nozīmē mīlestība, Egija atbild: “Ir dažādi mīlestības veidi. Mīlestība pret vecākiem. Mīlestība pret bērnu. Pret vīru vai sievu. Mīlestība ir absolūts jēdziens. Tas nozīmē atdot sevi un neprasīt neko pretī. Būt pateicīgam tikai par to, ka tev ir šis cilvēks, par to, ka tu redzi un jūti viņu, par to, ka viņš ir uz šīs Zemes. Kristaps palīdz mums stiprināt mūsu mīlestību. Man šķiet, ka šādi bērni tiek doti, lai padarītu pasauli kripatiņu labāku.”
Egija pati noteikti neuzdrošinātos vērsties pēc palīdzības dēla ārstēšanai. Viņu pierunāja māmiņas, kuras tāpat kā Egija arī audzina slimus bērniņus.
Konsultējoties ar ārstiem, Egija paveica milzīgu darbu un atrada rehabilitācijas metodes, kas var palīdzēt tieši viņu gadījumā.
Lai apmaksātu ārstēšanās kursus, Kristapa vecākiem ir nepieciešama mūsu palīdzību.
Pārskaitīt jebkuru summu Kristapa atbalstam var šeit. Maksājuma mērķis: Zaļā lampa, palīdzība Kristapam Gulbim
Bankas rekvizīti pārskaitījumiem
Labdarības fonds BeOpen
Reģistrācijas nr. 50008218201
Konta nr. LV59 CBBR 1123 2155 000 10
Eņģelis šūpolēs
Fotogrāfijā Kristaps guļ uz debeszila paklājiņa, kur viņu ieskauj īpaši radītas dekorācijas. Savukārt kamera uzņem modeli no augšas. Krāšņās fotogrāfijas autore ir slavenā amerikāņu fotogrāfe Andžela Forkere, kura atbrauca uz Latvija, atsaucoties uz Bērnu paliatīvās aprūpes biedrības aicinājumu. Andžela ir ļoti skaista sieviete un apbrīnojami atsaucīgs cilvēks. Viņa dievina savu ģimeni un darbu. Andžela ir precējusies ar mācītāju un specializējas jaundzimušu mazuļu fotografēšanā.
Nesen Andželai radās ideja par sirsnīgu fotoprojektu ar īpašajiem bērniņiem, kurš ieguva nosaukumu The Precious Baby Project (Dārgā bērniņa projekts). Īstenojot šo projektu, Andžela vēlas parādīt, ka ikviena bērna dzīvība ir skaista un īpaša, neskatoties uz diagnozi, un arī neārstējami slims bērniņš ir nenovērtējams, Dieva dots dārgums. Fotogrāfe izdomā fantastiskus un krāšņus sižetus, kuros neārstējami slimu bērnu un viņu ģimeņu sapņi top īsti – mazie pastaigājas pa varavīksni, lēkā mākoņos, ceļo ar buru laivu vai raķeti, vizinās uz vienradža muguras, baro no rokas dinozauru, lidinās ar izpletni no ziedlapiņām un sacenšas ar zebrām…
Mazo Kristapu Andžela ir iemūžinājusi sapņaina eņģelīša tēlā, kurš nolaidies no mākonīša un piesēdis nosnausties šūpolēs…
Lauku mājas pagalmā Vecumnieku pagasta nomalē, kur mitinās Kristaps ar vecākiem, nav šūpoļu. Puisēns sēž tikai ar atbalstu, jo pats nespēj ilgi noturēt sevi un galvu sēdus pozā.
Iestājoties aukstākam laikam, māja ir jākurina ar malku. Šobrīd ģimene lēnām, maziem solīšiem veic remontu mājā, piemērojot to Kristapa vajadzībām. Istabā puse sienas ir izlīmēta ar tapetēm, uz kurām attēloti koši taureņi – gluži kā Andželas uzņemtajā fotogrāfijā. Tās izvēlētas speciāli – lai uzlabotu garastāvokli, priecētu acis un galvenais – lai Kristapam ir kur skatīties un trenēt redzi, jo mazais zēns nefiksē acu skatienu un neseko līdzi mantām un lietām.
Māmiņa Egija un tētis Pēteris ir apbrīnojami optimisti. Daudziem no malas var šķist, ka viņu mazā dēlēna slimība ir likteņa sitiens un nepanesama nasta. Taču Egija un Pēteris ir iemācījušies to uztvert kā dāvanu.
5. septembrī Kristapam palika trīs gadiņi. Šiegadi, nenoliedzami, bija ļoti smagi, taču netrūka arī priecīgu mirkļu, atklājumu un sasniegumu.
Kad mazais Kristaps piedzima, ārsti viņu uzreiz ievietoja intensīvās terapijas palātā. Bet māmiņa sapņoja apskaut savu jaundzimušo mazuli, lai ieklausītos savā sirdī, kas pateiktu, kāds vārdiņš mazajam piestāv. Kad Egija atmodās pēc narkozes, dzīvesbiedrs viņai parādīja paslepus izdarītu fotouzņēmumu, uz kura mazuli bija grūti saskatīt, jo viņš no visām pusēm bija aptīts ar caurulītēm un pieslēgts pie aparātiem… Ārsti neslēpa, ka stāvoklis ir kritisks un jautājums ir – būt vai nebūt…
Atceroties tos mirkļus, Egija nespēj savaldīt asaras. Un vēl viņa toreiz ļoti baidījās sāpināt savus vecākus, kuri jau sen sapņoja par mazbērnu. Tikai pēc vairākām nedēļām mazulis pamazām sāka elpot patstāvīgi un pirmoreiz jaunā māmiņa varēja savu mazuli paņemt rokās! Ārsti jaunos vecākus brīdināja, ka dēlēns būs gulošs un rūpēties par viņu būs ļoti grūti. Līdz astoņu mēnešu vecumam Kristaps tika barots caur zondi un tikai krietni vēlāk – pēcpusgada – mazo zēnu jau varēja barot ar karotīti. Nav tādu vārdu, lai aprakstītu, ko patiesībā izjūt vecāki, kuru bērniņš savā mūžā nevienu nakti nav normāli gulējis un viņu ir tikpat kā neiespējami paēdināt kā veselos…
Šodien Kristaps jau sēž aktivitāšu krēsliņā, tajā tiek arī barots. Taču puisēns joprojām neveļas un nerāpo… Galviņu gan jau viņš labu laiku spēj pagriezt uz abām pusēm.
Pavisam nesen zēna sejā ir parādījies smaids, un viņš var pacelt galvu, guļot uz vēdera un noturēt kādu brīdi paceltu. Tās ir Egijas un Pētera mazās uzvaras.
Egijai kopā ar Kristapu patīk klausīties mūziku un viņa bieži pati dzied zēnam dziesmiņas. Egijai ir ļoti skaista balss. Viņa turpina dziedāt kamerkorī Cantus. Tam netraucēja apstākļi, ka Egija pārcēlās uz laukiem no Rīgas pie dzīvesbiedra, jo Pēterim šīs ir tikpat kā dzimtās mājas, kā arī Kristapa piedzimšana un rūpes par viņu. Vienīgi sarežģītāk ir tikt līdz mēģinājumiem, jo tie notiek Rīgā un Kristapa veselības stāvoklis ne vienmēr ļauj tos apmeklēt, taču kora diriģentes ir ļoti saprotošas. Egija uzskata, ka dziedāšana ir vislabākā relaksācija.
Kristapa māmiņa bērnībā sapņoja kļūt par muzikālo audzinātāju, jo ļoti paticis dziedāt, un mūzikas nodarbības bērnudārzā tika gaidītas ar lielu nepacietību. Tāpēc ir tik ļoti saprotams, kāpēc Egijas mīļākā filma ir Mūzikas skaņas.
