Lēciens uz galvas ūdenī — riskants un letāls

Kā pareizi palīdzēt traumētam lēcējam uz galvas?

Cilvēki nereti nav pietiekami informēti un nezina, kā šādu ūdenī traumu guvušu cilvēku pareizi izvilkt krastā. Bet dzīvē parasti notiek vienkārši: kā māk, tā velk – lielākoties aiz padusēm, uz vēdera. Bet patiesībā cietušais jāvelk laukā aiz matiem – kā ūdenī, tā arī pa zemi. Ideālā gadījumā pa ūdeni aiz matiem un tad krastā jāliek uz cietas pamatnes, bet tādas jau parasti pa rokai nav. Ir dzirdēts, ka izņem durvis pirtij vai saliek dēļus.

Lielākā kļūda ir ņemt cilvēku ar lauztu kaklu pār plecu un nest vai arī – kāds ņem aiz rokām un kājām un mēģina kaut kur vilkt un bīdīt.

Cietušais krastā jāsasedz un jāgaida palīdzība – jāmēģina tādā brīdī nekaitēt. Bet, ja godīgi, pie tādas smagas traumas, tas jau vairs nav izšķirīgi, jo smadzeņu bojājums jau ir. Lecot ar galvu ūdenī, tu triecies pret gultni ar ātrumu 3 metri sekundē! Ideālā gadījumā, ja četru stundu laikā var būt operāciju zālē un izoperēt, pat tas neko neglābs! Es kādreiz studentiem rādu magnētiskās rezonanses bildes – muguras smadzenes ir burtiski izšķīdušas, tās paliek kā viskozs šķīdums – kā bezkrāsainā nagu laka.

Citi lasa

Marta Kalniņa

Teātris

Nacionālais teātris ticis pie jaunas aktrises! Direktors Vītols ir sajūsmā

Marta Kalniņa

Skandāls

Ar ko patiesībā auto meņģējās bijušais mērs Lasmanis? Policijā nonācis jauns iesniegums

Gita Vīksne

Pārdomu stāsts

Oskara Ranceva stāsts – jau trīs gadi psihiatriskajā slimnīcā Skotijā

Kas notiek ar cilvēku pēc liktenīgā lēciena?

Tās ir traumas, kas pilnībā izmaina cietušā turpmāko dzīvi, padarot  viņu  atkarīgu no apkārtējiem. Jāsaka godīgi, reizēm stāvoklis pēc operācijām ir ārprātīgi grūts un sarežģīts.

Var būt temperatūra pāri 38 grādiem, izgulējumi, pneimonija, urīnceļu infekcijas, nedzīstoša operācijas brūce – pilns komplikāciju komplekts.

Mediķi pēc operācijas dara visu, lai nebūtu komplikācijas, vismaz gadu ilgst  rehabilitācija – tam būtu jābūt abpusējam procesam. Strādā rehabilitologs, bet arī pacientam pašam jānāk pretī. Varu teikt no pieredzes – simtprocentīgi visiem kādā brīdī iestājas depresija! Tas ir neizturams psiholoģisks trieciens, psihe mainās, un viņi vairs negrib cīnīties, ir pašnāvnieciskas domas.

Kāda loma šajās situācijās ir tuviniekiem?

Tie, kas izdzīvo, varbūt pat nav lielākie cietēji. Cietēji ir radinieki un tuvinieki. Tas ir ārprāts, ko esmu redzējis savā dzīvē. Traumatoloģijas slimnīcā bija pacients, kurš pie mums gulēja divus gadus, aizlaidām mājās, un viņš tur divu nedēļu laikā nomira. Mēs bijām darījuši visu, ko varējām, bet mājās neviens par viņu nelikās ne zinis, neviens pie viņa vispār nenāca…

Es redzu, ka draudzenes un sievas viņus pamet, un pat vecāki atsakās no bērniem. Piemēram, trauma gūta ballītē. Cilvēks ielec uz galvas ūdenī, top paralizēts, viņu ieved neatliekamajā palīdzībā, gatavo akūtai operācijai. Uz pirmo brīdi atbrauc pat 15–20 cilvēku. Izoperējam, pasakām, ka nekādu cerību nav – divu nedēļu laikā labi, ja pieci cilvēki atnāk apraudzīt. Pēc mēneša – labi, ja viens. Viss mainās.

Vēl pāris būtiskas nianses par lēkšanu ūdenī

• Pasaulē ap 40–50 procenti šādu negadījumu notiek alkohola ietekmē. Latvijā, nekļūdīšos, ja teikšu vairāk nekā 75 procenti.
• Par ārstēšanu cilvēkam ar šādu akūtu traumu pašam nekas nav jāmaksā, taču pēc operācijas valsts apmaksātas rehabilitācijas iespējas ir visai niecīgas. Agrāk tie bija trīs mēneši, bet tagad mājās jābrauc jau pēc viena mēneša. Atliek rehabilitāciju apmaksāt privātā kārtā.
• Ūdenī vislabāk iebrist. Tikai tā var pārliecināties par ūdenstilpnes pamatu!