Latviešu karavīrs cīņā ar vēzi: «Onkoloģijas nodaļā ir vairāk cilvēku nekā lielveikalā»

Atklāti par ārstēšanos no vēža Nacionālo bruņoto spēku karavīrs un topošās simtgades filmas Dvēseļu putenis aktieris jau pusgadu varonīgi cīnās ar vēzi.
Onkoloģija
PRIVĀTĀ DZĪVE
11. jūlijs

Drukāt

Saglabāt

Starp zemi un debesīm

«Tikko ir noslēdzies man noteiktais ķīmijas kurss – tagad dzeru antibiotikas un divreiz nedēļā nododu asinsanalīzes, pēc kurām vadoties daktere kontrolē leikocītu līmeni asinis. Tiklīdz krītas, man jābrauc uz Gaiļezeru, kur saņemu injekcijas, kas leikocītu līmeni paceļ,» PDz stāsta bijušais Nacionālo bruņoto spēku karavīrs un aktieris Ziedonis Ločmelis. Pērnā gada nogalē viņam tika atklāts vēzis.

«Man ir Hodžkina augstas malignitātes lielo B šūnu limfoma videnē, kas nozīmē, ka slimība skārusi bronhus. Man atklātais vēzis ir agresīvs, tādēļ tikko saņēmu arī 2. invaliditātes grupu. Esmu tādā interesantā stāvoklī, kā pats smejos – starp zemi un debesīm. Pēc pusgada slimošanas komisija man uz diviem gadiem piešķīra invaliditāti, taču pabalsts vēl tiek aprēķināts.

Kopš aprīļa vairs nesaņemu slimības naudu, bet par ārstēšanos ir jāmaksā, jāsedz līdzmaksājums onkoloģijas zālēm. Ir bijis arī tā, ka atnāku uz ķīmijas kursu, bet ārsts saka:

«Piedod, šīs zāles ir beigušās, būs jāpagaida. Ir tādas pašas zāles, bet tās netiek kompensētas. Ja esi gatavs pirkt par savu naudu, ķīmijas kursu varam turpināt,» atklāti stāsta Ziedonis.

«Mana sieva strādā bērnudārzā, kur maksā minimālo algu, tādēļ esmu pateicīgs Sandijam Semjonovam un Andrejam Ēķim, kas bija iniciatori manam finansiālam atbalstam,» saka Ločmelis. Viņi izveidojuši videoaicinājumu ziedot sasirgušajam biedram naudu ārstēšanai.

«Man ir plāns B. Pateicoties ilgajam dienestam armijā, satiku pazīstamu amerikāņu karavīru, kuram ir tāda pati slimība kā man. Viņš jau 17 gadus veiksmīgi ar to sadzīvo, un slimība neprogresē. Viņš pastāstīja, ka ir ārstējies kara hospitāli Haifā Izraēlā. Ar tā ārstiem esmu sazinājies arī es. Pilns ārstēšanās kurss ilgst četras nedēļas un izmaksā 20 000 eiro. Vācijā tāda ārstēšanās izmaksātu ap 100 000 eiro. Ārsti Izraēlā sola, ka pēc ārstēšanās kursa slimība neprogresēs, tādēļ gribētu aizbraukt padakterēties pie viņiem,» atklāj Ziedonis.

Pamostas ar pārsistu galvu

Tas, ka Ziedonim ir nopietnas veselības problēmas, atklājies pēkšņi. Kādu nakti savās mājās viņš vienkārši noģībis. «Pirms tam man it kā nekas nekaitēja. Jutos labi, taču vienā brīdī sāka krist ciet balss,» slimības pirmos simptomus atceras Ziedonis. Toreiz viņš visu norakstījis uz strādāšanu zem klajas debess armijas bāzē Kadagā.

«Pēc tam sāku just, ka nevaru vairs uzkāpt trešajā stāvā – pa vidu jāatpūšas. Punktu pielika tas, ka sākās šausmīgs klepus. Vairs nevarēju atrasties guļus stāvoklī, likās – mani žņaudz nost. Iemanījos gulēt sēdus.»

«Reiz naktī piecēlos, lai ietu uz virtuvi padzerties ūdeni, bet attapos uz grīdas ar pārsistu galvu. Nākamajā dienā aizgāju pie ģimenes ārsta, kas nosūtīja uz analīzēm,» stāsta viņš. Pēc kāda laika tika noskaidrota diagnoze – vēzis.

Pazaudē garšas sajūtu

«Sešas reizes izgāju ķīmijas kursu. Praktiski tas ikreiz nozīmēja, ka četras dienas pēc kārtas astoņas stundas ķermenī tiek ievadīti speciāli preparāti. No rīta atbraucu uz slimnīcu un vakarā devos mājās,» viņš atceras. «Galvenais, lai ārstējoties nekristu svars un no zālēm nenormāli nepamptu. Man sākumā svars nokritās, bet tagad ir atpakaļ tik, cik bija agrāk. Protams, ķīmijai ir dažādi blakusefekti. Manā gadījumā tā bija sajūta, ka kājas palikušas nedaudz kā no vates. Vēl man vairs nenāca miegs – cēlos augšā trijos naktī. Izmainījusies arī organisma reakcija uz sauli – agrāk man patika karstums, bet tagad es kā vampīrs meklēju ēnu,» pasmaida viņš.

«Daudz briesmīgāks par ķīmiju man šķita tablešu dzeršanas periods, kas ik pēc četrām ķīmijas dienām ilga mēnesi. Pirmajā dienā parasti izdzēru 22 tabletes, kas palīdzēja atjaunoties leikocītiem. Man pilnībā pazuda garšas izjūta. Bija vienalga – apēdu zemeni vai speķa pīrādziņu,» atceras Ziedonis.

Slavē savu dakteri

«Šajā laikā pārliecinājos, cik šausmīgi daudz cilvēku Latvijā sirgst ar šo slimību. Onkoloģijas nodaļā, kur ārstējos, ir vairāk cilvēku nekā lielveikalā. Ir bijis tā, ka atbraucu uz slimnīcu, bet daktere saka: «Zini, man vairs nav kur tevi likt.»

Cilvēki pie sistēmām guļ pat slimnīcas gaiteņos. Arī es esmu gaidījis, kamēr iepriekšējais pacients atbrīvo man gultu,» neslēpj Ziedonis.

«Neuzskatu, ka Latvijas ārsti ir neizglītotāki. Tieši otrādi – ar to minimumu, kas viņiem pieejams, viņi lieliski tiek galā, un daudzu cilvēku dzīvildze tiek pagarināta,» uzskata viņš. «Man ir paveicies ar dakteri Ingrīdu Ūdri, kas mani neliek mierā un regulāri kontrolē. Ja kādu laiku neesmu ar viņu sazinājies, zvana man un jautā, kā jūtos, cik tabletes katru dienu izderu, vai smēķēju un kurp plānoju šajā dienā doties. Ļoti zinošs un sirsnīgs cilvēks.»

Mājās sēdēt negrasās

«Par to, ka vēl joprojām kustos, varu pateikt paldies armijai. Pateicoties tai, ķīmiju izturu vieglāk, nekā citi,» saka Ziedonis. «Neteikšu, ka šobrīd jūtos laimīgs, taču psiholoģiski tieku tam pāri. Neesmu priecīgs, bet arī nekrītu panikā. Piekrītu teicienam – ja sāc domāt, ka uzkāpsi uz mīnas vai tev trāpīs šķemba, tu jau par 80 procentiem šo kauju esi zaudējis. Viss ir tavā galvā,» viņš ir pārliecināts.

«Zinu kādu, kurš, uzzinot par slimību, visu pārdevis un par iegūto naudu piepircis pilnu garāžu ar šņabi. Šis cilvēks nepārtraukti dzer un vienkārši gaida savu nāvi. Es turpinu darīt tās pašas lietas, ko darīju agrāk. Ja jūtos labi, taisu nažus, aizeju uz upi pamakšķerēt, pastaigāju pa mežu ar suni, braucu ar mazmeitu uz zooloģisko dārzu,» stāsta Ziedonis.  «Lai gan manā invaliditātes apliecībā rakstīts, ka man ir 79 procenti darba spēju zudums, sēdēt mājās un neko nedarīt neesmu gatavs. Kad atgūšu spēkus, labprāt strādātu ar bērniem skolā,» apņēmības pilns ir Ziedonis.

Grib pateikties ar dziesmām un dzeju

«Gribu pateikt lielu paldies visiem tiem, kas man ir ziedojuši. Tie ir gan pazīstami, gan nepazīstami cilvēki. Visu laiku domāju, kā šiem cilvēkiem pateikties, kad atkal būšu ticis uz kājām,» atzīstas Ziedonis. Viņš iecerējis pēc atveseļošanās sarīkot pateicības koncertturneju. «Man ir daudz draugu aktieru. Nesen runāju ar aktieri Jēkabu Reini par to, ka varētu mēģināt uzorganizēt latviešu strēlnieku dziesmu koncertturneju pa visu Latviju.

Ar Aleksandra Čaka dzeju un varbūt arī manis paša sarakstītajiem dzejoļiem.

Sākumā baidījos tos saukt par dzejoļiem, tādēļ devu pārlasīt Knutam Skujeniekam, kurš teica – raksti!

Bet es varu arī dziedāt. Nebūšu ne Žoržs Siksna, ne Intars Busulis, bet karavīru dziesmas kā pateicību uzdziedāšu,» sola Ziedonis.

«Milzīgs paldies Raimondam Graubem un viņa vadītajam fondam Namejs, kas man tik daudz palīdzējuši. Paldies arī speciālo uzdevumu komandierim Vilim Skujam. Labi atceros viņa vārdus, kad pirmo reizi lecām ar izpletni Spilvē. Viens no puišiem toreiz apčurājās… Kad piezemējāmies, komandieris mūs nostādīja ierindā un pateica vārdus, kurus atceros arī tagad. «Nedod Dievs, ja kāds notikušo kādreiz pieminēs, jo šis puisis, kas apčurājās, ir malacis. Viņš izleca, neskatoties uz to, ka ir slapjas bikses. Neapčurājas jau viņa gars, apčurājās viņa miesa,» tā Ziedonis.

Atbalstīt ZIEDONI ārstēšanās laikā var, ziedojumu pārskaitot uz kontu LV23HABA0551006353297.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs