Kas liecina – esi saķēris Laimas slimību?

Ja pret ērču encefalītu tu vari vakcinēties un tā sevi pasargāt, tad sastapšanās ar Laimas slimību ir likteņa varā. Vairāk par šo slimību stāsta Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra Latvijas Infektoloģijas centrs virsārste un lektore Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē. Dr. Velga Ķūse.
Laimas slimība
Anija Pelūde
20. marts

Saglabāt

Foto: Shutterstock

Nedaudz statistikas: 2010. gadā Slimību profilakses un kontroles centrs reģistrēja 829 saslimušos ar Laimas slimību, 2011. gadā – 866, 2012. gadā – 724, 2013. gadā – 454, 2014. gadā – 469, 2015. gadā – 495, 2016. gadā – 479, 2017. gadā – 612.

– Dzirdēju ziņu, ka tagad pārbaudīts, cik daudz ērču pārnēsā ērču encefalīta vīrusu – izrādās, esot ļoti mazs procents. Toties ar borēlijām – baktērijām, kas izraisa Laimas slimību – inficētas ap 30 procentiem ērču.

– Principā tā varētu būt. 2018. gadā līdz 5. augustam Infektoloģijas centra laboratorijā bija pārbaudītas 3343 ērces, no tām 20 izrādījušās inficētas ar ērču encefalīta vīrusu. Tātad 0,6 procenti. Ar borēlijām varētu būt inficēti varbūt ne gluži 30 procenti, bet 25 noteikti sanāk. Par to var spriest arī pēc tā, ka pacientu ar Laimas slimību jeb laimboreliozi ir pietiekami daudz. Bet labā ziņa – ka laimboreliozi agrīni var veiksmīgi izārstēt. Turklāt Latvijā dominē slimības ādas forma, un tā ļoti labi padodas terapijai. Minimālais antibiotiku kurss ir 14 dienas. Ja nepieciešams, tas var ilgt arī 21 vai 30 dienas. Garie ārstēšanās kursi parasti ir tad, ja izpaužas tā dēvētās diseminētās slimības formas ar nervu sistēmas bojājumiem.

– Tātad pats svarīgākais ir vispār pamanīt, ka kaut kas tāds dabūts.

– Dažkārt cilvēki nav pamanījuši, ka ērce piesūkusies, tikai vēlāk kaut kur uz ādas pēkšņi parādās sarkans plankums, turklāt ar tendenci palielināties diametrā. Un, ja tas sasniedz piecus centimetrus vai vairāk, tad jāsaprot, ka tā arī ir klasiska agrīnā laimboreliozes izpausme. Patiesībā arī klīniski epidemioloģiskā diagnoze šajā situācijā.

– Ko tas nozīmē?

– Ka nevajag skriet uz laboratoriju veikt analīzes, lai noskaidrotu, vai aizdomas par Laimas slimību apstiprināsies vai ne – tā ir situācija, kad pa taisno jādodas pie ģimenes ārsta un pēc iespējas ātrāk jāsaņem antibakteriālā terapija, jāsāk dzert antibiotikas. Kāpēc es saku klīniski epidemioloģiska? Klīniska, jo ir Laimas slimības izpausme – specifiskais plankums jeb eritēma. Un epidemioloģiska, jo ir ērču aktivitātes periods. Ar laimboreliozes pazīmi plankumu un sezonalitāti pilnīgi pietiek, lai noteiktu diagnozi un sāktu ārstēt. Bet, ja cilvēks piedevām vēl atceras, ka, jā, viņam tajā vietā, kur parādījusies eritēma, bija piesūkusies ērce, tad vairs vispār nav ko diskutēt – diagnoze ir gatava un nevajag sākt ar analīzēm. Jo asins analīzēs pašā sakumā antivielas var neparādīties – organisms vēl nebūs paspējis tās izveidot, un tad rodas maldīgs priekšstats, ka diagnoze noteikta kļūdaini. Ka tā nav laimborelioze, jo, redz, analīzes to neapstiprina!

Ar laimboreliozes pazīmi plankumu un sezonalitāti pilnīgi pietiek, lai noteiktu diagnozi un sāktu ārstēt.

Analīzēs specifiskās antivielas parādās pēc divām vai trim nedēļām kopš ērces piesūkšanās brīža, bet pa to laiku cilvēks jau var tikt izārstēts, ja viņš lieto atbilstošas antibiotikas. Izārstējas, un tikai pēc tam analīzēs, ja tās veic, konstatē, ka ir specifiskās aizsargvielas. Vispirms būs IgM klases antivielas, pēc tam tās samazināsies, bet lēnām pieaugs IgG klases antivielas, kuras asinīs saglabājas visu mūžu un kalpo par sargiem, kas neļauj atkārtoti saslimt. Ja ir problēmas ar imūnsistēmu un ja šo aizsargvielu nepietiek, var gadīties, ka pēc kāda laika, ja atkal piesūcas inficēta ērce, cilvēks vēlreiz saslimst ar laimboreliozi. Bet biežāk tomēr ne – ja reiz infekcija dabūta un izārstēta, tad atkārtoti cilvēks vairs nesaslimst.

– Vai aizsardzība uz mūžu izveidojas arī tad, ja slimību uzreiz ārstē ar antibiotikām un borēlijas uzreiz nokauj? Zinu dažus, kas ir speciāli novilcinājuši laiku līdz antibiotiku lietošanai, viņi nesteidzas dzert zāles, jo organismam vajagot iegūt laiku, lai dabiski veidotos antivielas.

– Antivielas sāk veidoties, tiklīdz mikroorganisms iekļūst cilvēka organismā. Ar antibakteriālo terapiju mēs iznīcinām pašas borēlijas, bet tās jau ir paguvušas ierosināt organisma imūno atbildi, un aizsargvielu veidošanās process jau norit. Cita lieta, ka tās neveidojas ļoti strauji. Ja pirmo analīzi veic tad, kad parādījusies eritēma, antivielu vēl nav tik daudz, lai testa sistēma tās uzķertu. Tā tas notiek aptuveni 70 procentiem cilvēku. Pārējos gadījumos antivielas analīzēs var atrast vienlaikus ar to brīdi, kad parādījies specifiskais plankums uz ādas, vai kad ir meningīta, encefalīta – smadzeņu apvalku un smadzeņu vielas iekaisuma – pazīmes.

Vēlīnās formas var parādīties vairākas nedēļas, mēnešus vai pat gadus pēc ērces piesūkšanās, ja Laimas slimība netiek laikus atklāta vai nav pareizi ārstēta.

– Kurā brīdī pēc ērces piesūkšanās jāsāk vērot, vai neparādās eritēma? Un vēl – jūs tagad runājat par sarkanu plankumu, bet esmu lasījusi – un visu laiku biju pārliecināta –, ka tas ir nevis sarkans viendabīgs plankums, bet gan riņķis jeb gredzens ar gaišu vidu.

– Inkubācijas periods var būt, mazākais, dažas dienas, pats garākais laiks – mēnesis. Mēdz būt dažādi, bet principā eritēma ir sarkans laukumiņš, kas sākumā ir mazs, bet tad izplatās, un jo tas kļūst lielāks, jo viducītis kļūst bālāks, un apkārt malas jeb riņķis ir spilgtākā nokrāsā. Kamēr eritēma ir neliela, tā var būt arī viendabīgā krāsā, gaišā sadaļa tik labi neiezīmējas.

– Kur eritēma tradicionāli parādās?

– Tās var būt visdažādākās vietas. Tur, kur ērce bija piesūkusies. Apakšstilbi, augšstilbi, uz vēdera vai uz muguras. Ja ērce bija piesūkusies galvas matainajā daļā vai kaut kur uz sejas, viena no agrīnām laimboreliozes izpausmēm var būt labdabīgā limfocitoma – auss ļipiņa kļūst zilgansarkana, sāpīga, pietūkusi. Līdzīgi, ja ērce bija piesūkusies krūtsgala rajonā, tur paradīsies zilgansarkans veidojums. Puišiem, ja ērce piesūkusies skrotuma (olu maisiņa) rajonā… Sievietēm, ja ērce palien zem biksītēm, šādas izpausmes varētu būt uz kaunuma lūpām. Reti, bet gadās.

Jo ilgāk ērce ir piesūkusies, jo lielāka iespēja inficēties ar borēlijām.

– Vai obligāti jābūt gripai līdzīgajiem simptomiem, kā lasu? Temperatūrai, nespēkam…

– Ja ir tikai laimboreliozes agrīnā ādas forma, parasti šādu pazīmju nav, slimība norit bez temperatūras paaugstināšanās. Eritēma neniez, nesāp. Varbūt kādam temperatūra pakāpjas līdz 37,2–37,3 grādiem, bet tas netraucē, un pašsajūta ir laba. Toties, ja ir meningīts vai meningoencefalīts, tad gan paaugstinās temperatūra un sāp galva. Ja ir sejas nerva bojājums, kas arī ir viena no biežākajām agrīnajām Laimas slimības izpausmēm, noslīd mutes kaktiņš vai plakstiņš. Tad cilvēks parasti nejūtas labi un meklē ārsta palīdzību.

– Laimas slimības nervu forma var izpausties jau pašā sākumā vai tā ir ielaista situācija, kad nekas lietas labā nav darīts?!

– Mēdz būt arī uzreiz agrīni – ja ērce ir bijusi ļoti inficēta un koduma vietā uzreiz iekļuvis ļoti liels daudzums borēliju. Pēc tam tās strauji izplatās pa limfātisko sistēmu, šķērso hematoencefalītisko barjeru, nokļūst līdz smadzeņu apvalkiem, un – parādās slimības neiroloģiskās formas. Kādreiz cilvēkam vienlaikus ir gan ērču encefalīts, gan laimborelioze, bet tad gan viņš ārstējas slimnīcā, kur veic gan specifiskas asins analīzes, gan likvora jeb smadzeņu šķidruma analīzes un pierāda, kura no šīm slimībām cilvēku ir skārusi.

Ja saspiež ērces vēderiņu, tās gremošanas sistēmas saturs iekļūst brūcē, un tad ir lielāks risks, ka Laimas slimība attīstīsies.

– Teicāt, ka ērce spēcīgi inficējusies… Tātad scenārijs atkarīgs arī no tā, cik ilgi ērce pie miesas barojusies?

– Jā, un arī no tā, cik veiksmīgi vai neveiksmīgi izdodas ērci noņemt. Jo – ja saspiež ērces vēderiņu, tās gremošanas sistēmas saturs iekļūst brūcē, un tad ir lielāks risks, ka Laimas slimība attīstīsies. Proti, ērci saspiežot, cilvēka zemādā borēlijas nokļūs lielākā koncentrācijā nekā tad, ja ērce pati vienkārši ēd. Borēlijas dzīvo ērces vēderā, zarnu traktā.

– Vai ērces nimfas attīstības stadijā, kuras izskatās kā mazi melni punktiņi, arī satur Laimas slimības izraisītāju?

– Ja pieaugusi ērču mamma ir inficēta ar borēlijām, tās būs arī visām nākamajām paaudzēm. Tātad, ja piesūcas nimfas, tās nebarojas tik ilgi kā pieaugušas ērces, kas var ēst vairākas dienas, – mazās mēdz piesūkties uz dažām stundām, pašas nokrist, un cilvēks to pat nepamana. Tikai vēlāk parādās eritēma.

– Droši vien vieglākos gadījumos cilvēks, kurš pamanījis eritēmu, dodas pie ģimenes ārsta. Vai viņi visi ir informēti, kuras antibiotikas šādās reizēs jālieto? Vai tur ir kādi izvēles varianti? Vai ir novērotas kļūdas? Vai es drīkstu mierīgi uzticēties savam ģimenes ārstam, par kuru absolūti neesmu sliktās domās, vai tomēr jācenšas nokļūt pie Infektoloģijas centra speciālistiem?

– Ģimenes ārsti ir pietiekami zinoši šajos jautājumos, viņi atpazīst laimboreliozi un ir klausījušies infektologu lekcijas, kas un kā jādara. Ģimenes ārsti arī izraksta antibiotikas. Izvēles preparāts ir doksiciklīns, bet, ja pacients ir bērns vai grūtniece, tad nākamais izvēles medikaments ir amoksicilīns. Ja ir smaga slimības forma, kad nevar zāles dzert, tad pacients ārstējas slimnīcā un viņam vēnā ievada ceftriaksonu.

– Un tomēr – kurā brīdī ir nepieciešama infektologa konsultācija?

– Ja ģimenes ārsts kaut kādu iemeslu dēļ nav pārliecināts. Tikai nianse tāda, ka infektologs nav tiešās pieejamības ārsts. Pie viņa iepriekš jāpierakstās, un var sanākt, ka jāgaida vairākas nedēļas, līdz cilvēks nokļūst pie speciālista. Bet pa to laiku pacients jau varēja tikt izārstēts!

– Droši vien ātrākas ir maksas konsultācijas…

– Pieļauju, ka privātās ārstniecības iestādēs infektologs ir vieglāk pieejams. Bet mūsu centrā nav maksas konsultāciju. Mums ir tik maz speciālistu, ka viņi līdz vakaram pieņem tos pacientus, kas pierakstījušies ar ģimenes ārsta nosūtījumu.

– Kas ir Laimas slimības vēlīnās formas, kad infekcija it kā nav pārslimota, taču parādās sekas?

– Vēlīnās formas var parādīties vairākas nedēļas, mēnešus vai pat gadus pēc ērces piesūkšanās, ja slimība netiek laikus atklāta vai nav pareizi ārstēta. Iespējams, baktērijas atkal savairojas, pārvar limfātisko barjeru, nokļūst asins straumē un ar tām tiek aiznestas uz iekšējiem orgāniem. Ja borēlijas nonāk locītavu somiņā, veidojas artrīts. Cilvēks vēršas pie reimatologa vai pie traumatologa ar locītavu problēmām, un, ja šie ārsti nesaskata, ka problēma būtu viņu specialitātes ietvaros, tad viņi pacientu nosūta pie infektologa. Ja borēlijas nokļūst sirds muskulī, cilvēkam, kuram nekad nav bijušas sirds veselības problēmas, pēkšņi sākas pārsitieni vai parādās sāpju sajūta sirdī, elpas trūkums, un viņš dodas pie kardiologa. Speciālists izmeklē sirdi un var aizdomāties par laimboreliozi…

Tāpat borēliju ietekmē mēdz attīstīties perikardīts (sirds somiņas iekaisums), miokardīts (sirds muskulatūras iekaisums), hroniska dilatācijas kardiomiopātija, kad sirds muskulis, īpaši kreisais kambaris, paplašinās, orgāna spēja sūknēt asinis samazinās un attīstās sirds mazspēja. Vai tur vienmēr būs ērce pie vainas? Noteikti ne. Ir arī citi iemesli, kas var radīt šādas izpausmes, tāpēc diferenciālā diagnostika nav viegla. Latvijā apmēram diviem procentiem pacientu var apstiprināt laimboreliozes vēlīnās locītavu un sirds izpausmes, pie mums, atšķirībā no ASV, kur vairāk izplatītas cita veida borēlijas, pamatā prevalē ādas un neiroloģiskās vēlīnās izpausmes. Un arī tās ir diezgan grūti diagnosticēt, jo pacientiem ir dažādas multiplas sūdzības – par galvassāpēm, par uzmanības noturēšanas problēmām, par koncentrēšanās un miega traucējumiem, kādreiz kādam ir tirpšanas sajūta rokā vienā pusē vai abās, vai arī tirpst abas kājas. Turklāt simptomi var būt visdažādākajās kombinācijās, pazīmes, kuras ir pie daudzām kaitēm, tādēļ diagnozi bieži vien nosaka ar izslēgšanas metodi. Tad jāguļ slimnīcā, jāveic lumbālā punkcija un specifiskas asins analīzes, jāsalīdzina antivielu daudzums smadzeņu šķidrumā, un tad top skaidrs, vai pie šīm sūdzībām vainojama laimborelioze vai tomēr kāda cita neiroloģiska problēma.

– Vai visas šīs mocības, ko jūs tikko nosaucāt, ir vērts izciest, lai tiktu pie skaidrības? Proti, vai tad, ja atklājas, ka ir Laimas slimības vēlīnā forma, var vēl kaut ko lietas labā darīt, lai cilvēks justos labi? Vaicāju to tāpēc, ka cilvēki šīs vēlīnas Laimas slimības izpausmes mēdz uztvert fatāli: «Saslimu, un tagad hroniskā veidā viss turpinās, ar to jāsamierinās…»

– Tā gluži nav, arī vēlīnās formas var ārstēt. Ja apstiprinās Laimas slimības diagnoze, protams, jālieto antibiotikas, un no šīs ārstēšanas ir pozitīvs efekts. Ja nav laimboreliozes, tad antibakteriālā terapija nedod nekādu uzlabojumu.

Negaidi, lai borēlijas turpina vairoties. Ārstēšana jāuzsāk uzreiz, NEKAVĒJOTIES!

– Ko cilvēks pats var lietas labā darīt? Viņam gribas kādu tēju padzert, imunitāti stiprināt. Internetā klīst visvisādi padomi, ka īstenībā antibiotikas neko daudz nepalīdzēs – vispirms ir jāstiprina imunitāte. Proti, izveseļoties var, tikai un vienīgi stiprinot imunitāti, un antibiotikas imunitāti tieši pavājinot.

– Es gan tam nepiekrītu. Laimborelioze ir slimība, kuru izraisa baktērijas. Vēl vairāk – borēlija ir intracelulārs mikroorganisms, tātad, ja mēs šo mikrobu neiznīcinām, tā ielien šūnā. Imūnsistēma tā vienkārši viena pati neiznīcinās borēliju, bet antibiotikas gan, un tālāk strādā imūnsistēma, lai veidotu specifiskās aizsargvielas. Tāpēc – vai sākt ar imunitātes stiprināšanu?… Domāju, ka nē, bet antibiotikas gan jālieto. Jo agrāk, jo labāk!

– Tika nosaukta vesela plejāde augu. Kadiķogas, kas jāizžāvē un jāaplej ar sešdesmitgrādīgu alkoholu attiecībā 1 : 5 un tad jālieto pa 30 pilieniem trīsreiz dienā… Klinšrozītes ziedu un lapu tēja, kurkuma – labāk esot svaiga sakne, bet varot lietot arī pa tējkarotei pulvera trīsreiz dienā…

– Kādreiz dabas preparāti izraisa alerģiskas reakcijas, jo ne jau visi organismi jebkuru bioloģiski aktīvu vielu uztver vienādi… Bet, ja ir ticība un paralēli lieto antibiotikas, un ja dabas līdzekļi netraucē iedarboties zālēm, tad tā jau ir paša cilvēka izvēle, kā viņam rīkoties.

– Vai var izārstēties pilnīgi bez zālēm?

– Ir pacienti, kas stāsta, ka eritēma bijusi, kļuvusi lielāka un pēc laika pazudusi. Varbūt organisms tika galā. Tā būtu labā situācija. Bet mēdz būt, ka pēc laika parādās Laimas slimības vēlīnās izpausmes. Vai nu āda tajā vietā izmainījusies un kļuvusi plānāka, citādi izskatās, vai sāk mocīt galvassāpes, atmiņas traucējumi, koncentrēšanās grūtības, tirpšanas sajūta, un tas nozīmē, ka borēlija no primārās lokalizācijas vietas caur limfātisko sistēmu, caur asinsriti aizgājusi uz kādiem citiem mērķorgāniem. Tāpēc labāk neriskēt, neeksperimentēt ar sevi. Ja ir ērču aktivitātes sezona un parādās tipiskais apsārtums, tad nav ko daudz fantazēt, bet jādodas pie ārsta pēc antibiotiku receptes. Izdzer zāles, un problēma būs atrisināta! Tieši tik vienkārši.

– Vai pie reizes jālieto arī probiotikas? Antibiotikas taču apkaus labo mikrofloru!

– Antibiotikas šajā situācijā tomēr tiek lietotas noteiktu laiku, un tās nevar apkaut visu labo mikrofloru. Cita lieta, ka antibakteriālie preparāti ietekmē normālo zarnu floru, un, protams, probiotikas drīkst lietot – laktobeksu vai enterola kapsulas, vai jādzer kefīrs, lai zarnu traktā nesadusmotu labās baktērijas. Bet ne visiem šīs dusmas izpaužas tik krasi ar vēdera izejas traucējumiem.

– Probiotikas jādzer reizē ar antibiotikām vai tad, kad ārstēšanās pabeigta?

– Var dzert reizē. Ja doksiciklīnu lieto no rīta un vakarā, tad enterola kapsulu var ieņemt pusdienlaikā.

– Cilvēki kļūst arvien zinošāki par ērču izplatītajām infekcijas slimībām, tas priecē, bet kādreiz viņi samulst par analīzēm un antivielām. Var samulst, ka pazīmes ir un antivielu analīzēs nav, vai arī otrādi – meklē iemeslu, kāpēc ir antivielas un nav nekādu slimības pazīmju. Vai jūs varētu vēlreiz sīki un smalki salikt pa plauktiņiem, izskaidrot situāciju ar analīzēm un antivielām – par ko ir jāsatraucas un par ko nav?

– Ja ir piesūkusies ērce vai ir ērču aktivitātes periods un uz ķermeņa parādās tipiskais plankums eritēma, tad NAV jāveic nekādas analīzes, jo, kā jau sacīju, 70 procentos gadījumu tajā brīdī, kad parādījusies slimības klīniskā aina, antivielas vēl nebūs izstrādājušās tik daudz, lai testu sistēma tās identificētu, un šī situācija var maldināt cilvēku. Jo – ir tipiskās Laimas slimības pazīmes, bet analīzes vēl neko nerāda, un tad cilvēks neko arī nedara. Tas nebūtu pareizi. Tiklīdz ir klīniskā aina, jādodas pie ārsta un jāsāk lietot antibiotikas.

Ārstējoties eritēma izzūd dažu dienu laikā. Bet antibiotiku kurss – minimums, 14 dienas – ir jāpabeidz līdz galam, visas 14 dienas, jo borēlijas neaizies bojā, ja antibiotikas dzers tikai dažas dienas.

Pēc pabeigtas ārstēšanās, ja cilvēkam ir nemiers un viņš nodod analīzes, visticamāk, asinīs būs antivielas. Vispirms tās būs IgM klases antivielas, un pēc laika parādīsies IgG klases antivielas. Var gadīties, ka tajā brīdī, kad cilvēks nodevis analīzes, būs gan vienas, gan otras antivielas, un tad kādreiz analīžu rezultātus interpretē nepareizi. Domā – «Ak vai, tomēr nav izārstēts! Jālieto nākamais antibakteriālās terapijas kurss!» Bet – patiesībā tas NAV jādara. Jo imūnsistēma normāli ražo aizsargvielas, kuras saglabāsies.

Ja cilvēks vēl pēc mēneša grib pārliecināties par izveseļošanos, visticamāk, antivielu būs vēl vairāk, nekā bija iepriekšējā analīzes nodošanas reizē. Bet par to arī nevajag satraukties, tas ir normāli un nozīmē, ka imūnsistēma adekvāti reaģējusi uz mikroorganismu, kas iekļuvis cilvēkā. Ar laiku samazināsies IgM klases antivielas un saglabāsies IgG klases antivielas. Tālāk… Ja cilvēks saslims ar kaut ko citu un ja viņš nodos asins analīzes, arī tad IgG antivielas būs palielinātā daudzumā, jo organisms KOPUMĀ reaģē uz dažādiem iekaisuma procesiem, un VISAS aizsargvielas, kas cilvēka organismā ir, būs palielinātā daudzumā.

IgG antivielas saglabājas visu mūžu, un tās var būt lielākā daudzumā vai mazākā – atkarībā no situācijas, kad analīzes veic un kāda iemesla dēļ. Kādreiz var būt pat tā, ka analīžu lapiņā tiek ierakstīts – rezultāts negatīvs, antivielu nav. Bet patiesībā tas nozīmē, ka nevis antivielu vispār nav, bet ka tās tobrīd ir zem noteikta līmeņa, kuru testu sistēma vairs neuztver. Principā antivielas ir, tikai ļoti maz.

– Kāds skaitās normāls IgG antivielu līmenis?

– Ir dažādas testa sistēmas, kurās norādīts, no kāda daudzuma tās sāk uzrādīt. Taču, vai analīžu cipars ir 20 vai 200, pēc tā nedrīkst spriest par problēmu. Būtiskāka ir klīniskā aina, viss jāvērtē kompleksi. Tātad jādodas pie speciālista.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs