Īpaši gatavotā cita kāja. Stāsts par protezēšanu

Mūsdienu medicīnas tehnoloģijas ļauj zaudēto kāju aizstāt ar kvalitatīvu protēzi. Taču, lai protezēšana būtu veiksmīga, tev jāzina dažas būtiskas nianses. Konsultē Dr. ANDRIS ZAROVSKIS, ārsts-tehniskais ortopēds tehniskās ortopēdijas centrā UniHaus. Pieredze protezēšanā – 22 gadi.
Esi līdzās
Anija Pelūde
20. augusts

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock

– Kāpēc cilvēki mūsdienās vispār zaudē kājas? 
– Biežākais kāju amputācijas iemesls ir hroniskas asinsvadu slimības. Līdz tām noved arī smēķēšana, bet otrs vainīgais ir neārstēts vai nepietiekami ārstēts cukura diabēts, kura sekas ir nepietiekama apasiņošana – kāja vairs nav saglābjama, un tā jānoņem.

Tiesa, pēdējos gados kāju amputāciju skaits samazinājies. Ja cilvēks ir staigājošs, kāju cenšas saglābt, un lielā daļā gadījumu tas arī izdodas. Tagad tomēr iespējama asinsvadu pārstādīšana un protezēšana. Ir medikamenti, kas spēj uzlabot apasiņošanu. Izmēģina trombolīzi – ievada medikamentus, kas asinsvados šķīdina trombus, veic tromb­ektomiju – mēģina trombu izņemt ārā – un rezultātā amputāciju atliek uz vēlāku laiku vai tā vispār vairs nav vajadzīga. Tas labi.

Taču tiem, kam ir hroniskas apasiņošanas problēmas un izlemts par amputāciju, tai būtu rūpīgi jāsagatavojas. Jānosaka, kādā līmenī amputācija veicama, un tikai tad var veikt operāciju. Jo reizēm pastāv vairākas iespējas.

Pastāv arī divas atšķirīgas skolas: vieni mēģina pēc iespējas vairāk saglabāt cilvēka paša kāju; otri – amputē tā, lai būtu vieglāk uztaisīt labu protēzi.

Pie mums ārsti vairāk strādā pēc pirmās skolas metodes. Cilvēka domāšana nav vēl pielāgojusies faktam, ka pie augstāka amputācijas līmeņa viņam, staigājot ar protēzi, būs labāka gaita. Cilvēks par katru cenu grib kāju saglābt, jo – «Tā ir mana kāja!» Viņš uzskata: jo vairāk manis paša kājas, jo labāk. Taču kādreiz ir tieši otrādi – protēzi ir daudz sarežģītāk uztaisīt vai pat neiespējami to izdarīt, un arī staigāt ar tādu protēzi ir grūtāk nekā tad, ja kāju noņemtu mazliet augstāk. Gaita būtu stabilāka.

Tas ārkārtīgi raksturīgi diabēta pacientiem, kad, cenšoties maksimāli saglabāt pēdu, amputē tikai priekšējo pēdas daļu. Bet tas stipri izmaina gaitu, reizēm pat pasliktina, jo pēc pēdas priekšējās daļas amputācijas cilvēkam samazinās kustības potītes locītavā.

Tas nozīmē, ka gaitas laikā atbalsts bieži veidojas tikai uz pēdas amputācijas stumbra gala. Šādos gadījumos arī čūlu risks ir lielāks, jo pēdas priekšējās daļas protēze rīvējas gar pēdas amputācijas brūces vietu. Protēzi būtu labāk izgatavot, ja pēdas vispār nebūtu, un arī cilvēkam pašam ar tādu protēzi būtu vieglāk staigāt.

Taču vienmēr situācija jāskatās individuāli. Labāka gaita tiktu nodrošināta tajos gadījumos, ja kāja tiktu amputēta vidējā apakšstilba vai augšstilba līmenī, jo tad pietiktu vietas, lai protēzē saliktu visas nepieciešamās detaļas jeb mezglus. Protams, izvēle vienmēr paliek pacienta ziņā, viņam ir tiesības izlemt. Taču viņam jāsaprot, ka ar mūsdienu tehnoloģijām iespējams uztaisīt protēzes pie visu līmeņu pēdas daļu un kājas amputācijām, tikai – ar vienām protēzēm būs grūtāk staigāt, bet ar citām daudz vieglāk.

 – Izklausās sarežģīti. Varbūt prātīgāk pirms amputācijas konsultēties ar protēžu speciālistu, ar ārstu – tehnisko ortopēdu?
– Tas būtu ideāli – pārrunāt ar pacientu un arī ārstējošo ķirurgu, kurā līmenī kāju noņemt.

– Kas notiek pēc amputācijas? Kā tikt pie protēzes, un kurš brīdis ir optimālais, lai to izgatavotu? 
– Pareizā secība būtu šāda: pēc amputācijas cilvēks pierakstās valsts rindā uz protēzes izgatavošanu.

Uzreiz pēc operācijas amputācijas stumbrs ir pietūcis, un tas nav piemērots protezēšanai.

Tātad jāpagaida, kamēr slēdzas operācijas brūce un mīksto audu tūska mazinās. Optimāli būtu, ja protēzists amputēto vietu redzētu apmēram divas nedēļas pēc operācijas. Kāja ir smaga ķermeņa daļa, un tās muskuļiem ir liela masa. Kad amputē kājas daļu, tas nozīmē, ka šiem muskuļiem pēkšņi tiek atņemts darbs – vienkārši vairs nav slodzes.

– Vai tad muskuļus nenogriež kopā ar kāju? 
– Nē, daļa muskuļu paliek, no tiem veido amputācijas stumbru, jo vajag mīksto masu, lai būtu atbalsts protēzei. Nevar taču palikt pliki kaulu gali! Tātad protēzistam būtu jāredz, kas notiek ar šo amputācijas stumbra muskuļu masu…

Kad divas nedēļas pēc operācijas pagājušas un tūska sāk lēnām mazināties, brūce dzīst, nākamais uzdevums būtu amputācijas stumbru noformēt tā, lai tas būtu piemērots protēzes čaulas izgatavošanai. Čaula ir tā protēzes daļa, ko uzmauc virsū uz amputācijas stumbra, lai noturētu protēzi uz kājas.

Lai protēzes čaula labi atbilstu amputācijas stumbram, tas jāsaitē. Kājas muskuļu masa tūlīt pēc amputācijas ir liela un jāsamazina mākslīgi. Citādi, ja uz šāda nesamazināta amputācijas stumbra liks virsū protēzi, pēc laika tā kritīs nost, jo amputācijas stumbrs divu vai trīs mēnešu laikā tik un tā samazināsies.

Tāpēc saitēšana ir ļoti svarīga. Proti, tās mērķis ir panākt optimālu amputācijas stumbru protēzes izgatavošanai. Lai būtu tā, ka protēzi uztaisa un amputācijas stumbrs vairs nemainās. Pirmo reizi saitēšanu parāda tehniķis protēzists vizītes laikā. Pēc tam saitē cilvēks pats. Saitē ar parasto elastīgo saiti.

Saitēšana jāatkārto vairākas reizes dienā. Mūsu mājaslapā ir bildes, kā tas jādara, ja kāja amputēta virs ceļa un zem ceļa. Nekā sarežģīta. Tiklīdz amputācijas brūce ir sadzijusi un mazinājusies tūska, jānāk pie protēzista uz konsultāciju. Visbiežāk tas ir apmēram divu mēnešu laikā pēc amputācijas. Bet parasti tā nenotiek.

Kā likums, šos pacientus pēc amputācijas operācijas izraksta uz mājām, tur gadu vai vairāk viņi nosēž ratiņkrēslā vai uz dīvāna malas, varbūt pārvietojas ar kruķiem, līdz beidzot izlemj, ka tomēr vajadzētu kāju protezēt.

Diemžēl protezēšanas speciālistu sadarbība ar operējošiem ķirurgiem nav tik laba, ka viņi operatīvi ziņotu par katru pacientu, kam noņem kāju…

 – Bet kas tur slikts?! Tūska amputētajai kājai pēc gada vai diviem mazinājusies, muskuļu masa arī… 
– Nē, protēze jāizgatavo ātrāk, lai cilvēks neaizmirstu staigāt. 

– Bet ja viņš uz kruķiem visu šo laiku lēkājis?
– Tā nav īsti staigāšana. Staigāšana ir mazliet citādāks process. Ja cilvēks šo divu nedēļu laikā speciālistam neparādās, ja viņš sēž mājās, tādā gadījumā ātri vien veidojas muskuļu kontraktūras. Tas nozīmē, ka zūd kustību apjoms ceļa un gūžas locītavās, kas ir nepieciešams staigāšanai. Kāpēc? Pacientam nav vienas kājas, loģiski, ka stāvēšana ar kruķiem nav stabila un viņš cenšas vairāk sēdēt. Kad cilvēks sēž, viņam iegurnis atrodas citā pozīcijā – it kā saliecas uz priekšu.

Un, ja cilvēks pēc kājas noņemšanas ilgstoši sēž, kā vairums arī dara – vienalga, vai riteņkrēslā vai mājās uz dīvāna –, augšstilba priekšdaļā veidojas muskuļa saīsinājums un kāja paliek it kā uz augšu paceltā stāvoklī. Tātad šo kontraktūru dēļ pacientam vairs nav iespējams izgatavot protēzi.

– Vispār nav iespējams?
– Ja viņš nesēž gadiem ilgi, tad vēl var. Pie nelielām kontraktūrām iespējams veikt protēzē izmaiņas, kas ļauj staigāt. Pie izteiktām kontraktūrām nepieciešams milzīgs darbs fizioterapeita uzraudzībā, lai atjaunotu vajadzīgo kustību apjomu, pastieptu muskuļus.

Gūžas un ceļa locītavas kontraktūras pēc amputācijām ir bieži sastopamas. Jo cilvēks, kuram amputēta kāja, tomēr kļūst mazkustīgs. Un arī pirms tam viņš parasti jau ir bijis mazkustīgs, jo, visticamāk, viņam tā kāja sāpēja, kustības bija apgrūtinātas. 

Pēc amputācijas vēl pievienojas emocionālais faktors: viņš vairs nevēlas neko darīt, tā teikt – dzīve beigusies, cilvēks sēž krēslā pie televizora, un viss.

Varbūt vienīgi radu dēļ, kuri izdomā, ka jātaisa protēze, viņš ierodas uz konsultāciju, un tad nākas konstatēt, ka sēdošais pacients reāli vairs nespēj nostāvēt. Ne ar kruķiem, ne bez. Un arī ar protēzi viņš nevarēs nostāvēt.

Diabēta pacientiem, kam bojāti visi asinsvadi, arī ir grūtāk uztaisīt protēzes, jo viņiem ir šī nestabilitāte, vēl redzes traucējumi, liels svars, brūces sliktāk dzīst. Tāpēc daļa diabēta pacientu pēc amputācijas paliek riteņkrēslā.

– Tātad spēja stabili nostāvēt ir viens no būtiskākajiem kritērijiem, lai vispār gatavotu protēzi?
– Jā, cilvēks ir protezējams, ja viņam nav kontraktūru un ja viņš pats ir pietiekami stabils – pacientam jābūt gatavam nostāvēt, atbalstoties uz kruķiem. Tas nav vienkārši. Ja cilvēks spēj nostāvēt uz vienas kājas bez atbalstīšanās – pavisam brīnišķīgi! Jo, lai cilvēks normāli ietu, kaut kādā gaitas posmā viņam ir uz vienas kājas jāatbalstās.

– Vai protēze tās gatavošanas laikā jāpielaiko kā kleita, kad to šuj?
– Jā, pacients ierodas uz laikošanu. Protēzi velk uz amputācijas stumbra, un tālāk strādā protēzists – skatās, vai tā vaļīga vai cieša, kā amputācijas stumbrs fiksējas protēzes čaulā, cik stabili pacients spēj stāvēt, kādi ir kājas un protēzes leņķi, vai viņš stāv pietiekami taisni, vai cilvēks nav saliecies uz priekšu – un veic pieregulēšanu.

Protēzei locītavu mezgli ir izgatavoti tādā veidā, ka var mainīt sagāzumu uz priekšu vai atpakaļ. No šīm detaļām atkarīgs arī tas, cik stabila būs gaita. Izvēloties labāku ceļa mezglu, pacients var iegūt lielāku stabilitāti, elastīgāk staigāt. Ļoti būtiska detaļa ir protēzes pēda. Jo tā elastīgāka, jo labāka un ātrāka gaita.

Turklāt labi protēzes mezgli un veiksmīgs amputācijas līmenis reizēm veiksmīgi ļauj noslēpt faktu, ka pacientam vispār ir protēze.

– Vai ar amputēto stumbru atbalstoties uz protēzes, sākumā ļoti nesāp?
– Pareizi amputācijas stumbram pret protēzi būtu jāatbalstās nevis ar galu, bet gan augstāk, uz kaula izciļņiem. Respektīvi, cilvēka svaru sadala pēc iespējas vienmērīgāk, lai tas būtu mazāk koncentrēts vienā punktā. Kaut gan protēzes ir dažādas un dažos gadījumos var balstīties arī uz gala – tas atkarīgs no tā, cik garš ir amputācijas stumbrs un kāda ir stumbra forma.

– Vai ir statistika par atbirumu – cik daudzi uztaisa protēzes un pēc tam tās nevalkā? Jo berž, spiež, grūti staigāt…
– Šādas statistikas mums nav, jo negatavojam pirmreizējas protēzes. Šobrīd protēžu apgrozījumu valstī kontrolē Vaivaru Tehnisko palīglīdzekļu centrs (VTPC), un visas pirmreizējās protēzes gatavo tikai viņi. Jo VTPC ir vienīgā instance Latvijā, kas drīkst sadalīt palīglīdzekļiem paredzēto valsts piešķirto naudu. Firmām centrs izsludināja konkursu tikai par pastāvīgo protēžu izgatavošanu.

– Kas ir pirmreizējā un kas pastāvīgā protēze?
– Pirmreizējo protēzi pacientam uztaisa pirmo – uz gadu, daļēji kā mācību protēzi. Turklāt amputācijas stumbrs gada laikā noformējas galīgi, un tad cilvēks var stāties valsts rindā pēc pastāvīgās protēzes, kura tiek dota jau uz trim gadiem. Sākumā viņš saņem pirmo pastāvīgo protēzi, un tad ik pēc trim gadiem atkal var taisīt jaunu valsts apmaksātu protēzi. Vienīgais mīnuss, ka šobrīd ražotāja garantija ir divi gadi, bet pastāvīgā protēze tiek dota uz trim gadiem.

– Kas tur var lūzt vai sabojāties?
– Mainās pati muskuļu masa. Otrs moments – cik cilvēks aktīvs. Ja viņam ir fiziski smags darbs, protēze ātri nolietojas. Nolietojas arī locītavu mezglu detaļas. Protēze kļūst nestabila. Slikti turas uz kājas.

Ir mums daži pacienti, kas protēzēm nolauž pēdu – pēda neiztur cilvēka aktivitāti. Tā parasti gadās jaunākiem pacientiem.

Prakse gan liecina, ka daudzi domu par staigāšanu atmet jau ar pirmreizējo protēzi. Daļa cilvēku jūtas vīlušies, jo bija iedomājušies, ka pēc sēdēšanas mājās nu tik dzīve sāksies, jo varēs staigāt, bet – tā tas nenotiek.

Ir jāmācās staigāt no jauna, viņi pēkšņi apjauš, ka ar protēzi ir grūtāk staigāt, protēze no cilvēka prasa desmit reižu lielāku spēku, piepūli nekā dabiskā kāja. Protēzei nav sajūtu.

Cilvēkam jāpierod izjust līdzsvaru.

Turklāt, ja tā ir zemceļa protēze, tad vismaz ceļa locītava ir sava, taču, ja bijusi virsceļa amputācija, tad jāiemācās staigāt ar locītavu, kuru tu nejūti – nezini, kā tā lokās. Ir jāpierod, kā iet, lai locītava nostrādātu – lai celis saliektos, kad tev to vajag, nevis kā kurā brīdī, kad neesi tam gatavs. Tas ir ļoti sarežģīts process – apgūt iešanu ar protēzi. Pēkšņi cilvēks konstatē, ka liels darbs un pacietība pašam jāiegulda, lai ar protēzi normāli staigātu. Un tad viņš atmet ar roku.

– Vai vecumam arī ir nozīme?
– Lielos gados cilvēkam ir grūtāk apgūt jaunas lietas, bet – tik un tā staigāt ar protēzi var iemācīties. Drīzāk cilvēkam traucē tas, ka zūd motivācija. Turklāt vecumā cilvēks baidās nokrist, baidās gūt traumas, kaut ko salauzt. Tādā ziņā jauniem cilvēkiem pieņemt protēzi ir daudz vieglāk. Viņi ir aktīvi, raduši riskēt, apgūt jaunas lietas.

Ir vēl kāds iemesls, kāpēc protēzes tagad taisa arvien retāk… Proti, tie ir cilvēki, kuriem protezēties nav izdevīgi. Jo, tiklīdz uztaisa protēzi un cilvēks ar to aiziet, tā viņš zaudē pirmo invaliditātes grupu un kļūst darbaspējīgs. Tātad viņš uzreiz saņem mazāku invaliditātes pensiju, kas, protams, nav šo cilvēku interesēs. Tāpēc viņi labprātāk pārvietojas ar ratiņkrēslu, jo, apsēžoties ratos, saņem vairāk nekā tad, ja staigātu ar protēzi. Tā notiek.

– Ārstu un protēzistu kļūdas, ka protēzi nevalkā?…
– Ķirurgam grūti ko pārmest. Viņš strādā tā, lai amputācijas stumbrā būtu saglabāta apasiņošana, un reizēm tas neizdodas. Reizēm kaula gals tiek mazliet par garu atstāts, un, kad sākas muskuļu atrofija, ādas lēveris saplok ļoti plāns, kaula gals spiežas ārā un protēzi nevar uztaisīt. Tad vajadzīga reamputācija, kuras laikā kaula galu saīsina.

Ķirurgs operējot nevar uzreiz zināt, cik daudz šie audi sakritīsies. Visādi gadās.

Reizēm arī protēzes nesanāk, kā mēs gribam. Ir tādi amputācijas stumbri, kuriem uz sāniem, kur jāatrodas protēzes spiediena vietai un uz kuras jābalstās cilvēka svaram, ir rētas, jo citādi brūci nevarēja aizšūt. Vai arī rētaudi visur ieauguši, jo bijis apdegums vai apsaldējums.

– Ja runājam par motivētu cilvēku… Ir protēze, ko apmaksā valsts. Vai pastāv iespēja, ka, piemaksājot klāt, izgatavo ko labāku?
– Sākumā protēzists izvērtē cilvēka aktivitāšu līmeni un tad individuāli skatās, kas viņam nepieciešams. Bieži vien pacienti par saviem līdzekļiem iegādājas labāku pēdu, jo tā ir elastīgāka, un vieglāk ar tādu iet.

Piemēram, ir tā dēvētā atsperu pēda – protēze amortizē spēku, ar kādu pacients nolicis kāju pie zemes, un pārveido enerģijā, kas atgrūž kāju no zemes nākamajam solim…

Citi, piemēram, grib citādāku ceļa locītavu, kas ir elektroniski regulējama, caur datoru.

Proti, tad var ieprogrammēt, kurā brīdi ceļa locītava saliecas, pie kādas slodzes saliecas, kādam svaram tā paredzēta, var mainīt leņķus, ceļa mezglu iespējams pabīdīt vairāk vai mazāk uz priekšu vai atpakaļ – nav jāskrūvē ar skrūvēm. Vārdu sakot, vienkāršāk adaptēt ceļa mezglu konkrētam cilvēkam. Ja pacients grib šo labāko versiju, viņam jāsedz starpība, jāpiemaksā trūkstošā summa, jo valsts garantē tikai bāzes modeli.

– Aptuveni cik vajag piemaksāt?
– Piemēram, protēzes pēdas bāzes cena ir 200–300 eiro, bet sarežģītākās maksā līdz 6000 eiro. Valsts garantētās virsceļa protēzes bāzes modeļa cena ir ap 3000 eiro, standarta komplektācija. Protēzes ar elektronisko celi maksā pāri 10 tūkstošiem eiro.

Ir arī speciāls mīksts materiāls, silikons, kurš tiek ievietots protēzes čaulā, amputācijas stumbra uztvērējā. Līdz ar to cenas ir ļoti dažādas.

Parasti labāku protēzi ar sarežģītākiem locītavu mezgliem vajag jaunākiem, aktīviem cilvēkiem. Pacientam gados labāka pat ir vienkārša, stabila protēze – jo mazāk kustīgu detaļu, jo vieglāk, stabilāk iet.

Ir arī kosmētiskās protēzes miesas krāsā, pat ar krāsotiem nagiem… Bet Latvijā tādas negatavo. Tā ka arī par naudu Latvijā nevar dabūt visu! Šādas protēzes jādodas gatavot uz ārzemēm, piemēram, Vāciju. Tehnisko palīglīdzekļu kompensācijas mehānisms to paredz.

Tātad, kad cilvēks iestājas valsts rindā pēc valsts apmaksātas protēzes, VTPC pieņem lēmumu par iespējamo kompensācijas apmēru. Tālāk cilvēks jebkurā Eiropas Savienības valstī par saviem līdzekļiem izgatavo protēzi. Šī valsts pacientam izsniedz protēzes sertifikātu, nomaksas dokumentus, cilvēks tos iesniedz VTPC, Funkcionēšanas novērtēšanas komisija novērtē protēzi un pārskata kompensējamo summu.

– Par silikonu, kas bāzes komplektācijā neietilpst un kuru par papildu samaksu var ielikt… Tam ir jēga?
– Principā silikons ir labs. It sevišķi pacientiem, kuriem ir slikta ādas apasiņošana un liels nobrāzumu risks. Arī amputācijas stumbri reizēm ir tādas formas, ka nav iespējams panākt, lai uz vienu vietu nebūtu liela spiediena. Tad mēs šīs vietas cenšamies pasargāt ar silikona zeķi, kuru uzvelk uz amputācijas stumbra, un tad to ievieto protēzes čaulā. Tāda maksā, sākot no 250 eiro un uz augšu, līdz 400 eiro. Silikons jāmazgā, jākopj.

– Vai ir vēl kādas iespējas, kuras jūs ieteiktu? Par kurām vērts padomāt un papildus maksāt?
– Jāizvērtē individuāli. Jo arī papildu opcijām mēdz būt savi mīnusi. Ne visiem visu vajag! Piemēram, no silikona zeķes dažiem ļoti svīst amputācijas stumbrs – pat ja tam ir laba apasiņošana. 

– Kā notiek mācīšanās staigāt ar protēzi? 
– Cilvēks brauc protēzi pielaikot, un jau pielaikošanas laikā viņam ir ar to jāstaigā, lai protēzists varētu pieregulēt asis, cik taisni kājai jāstāv. Pacients atbrauc no rīta un te pavada vairākas stundas, reizēm visu dienu.

Ko ņem vērā, gatavojot individuālo protēzi

  • Ikdienas noslodzi
  • Kustību apjomu
  • Aktivitātes līmeni 
  • Veselības stāvokli
  • Amputācijas stumbra stāvokli
  • Muskuļu kontraktūras

Kas nepieciešams, lai iestātos rindā pēc valsts apmaksātas protēzes

  1. izziņa no slimnīcas, atzinums no ārstējošā ārsta, ka bijusi amputācija un nepieciešama protēze; 
  2. paša pacienta iesniegums, ka vajadzīga protēze; 
  3. bērnam vai pieaugušam cilvēkam, kuram ir pārstāvis, – pārstāvības tiesības apliecinoša dokumenta kopija.

 

Veidlapas vari lejuplādēt: 

  • www.vtpc.lv/lv/iesniedzamie-dokumenti;
  • www.unihaus.lv/informācija-pacientiem/ sadaļā Protezēšana.

Dokumenti jāiesniedz klātienē vai jānosūta pa pastu:

Nacionālā rehabilitācijas centra Vaivari Vaivaru Tehnisko palīglīdzekļu centrā vai tā nodaļās

  • Rīgā, Ventspils ielā 53, LV–1002, tālrunis 67552350;
  • Kuldīgā, Jelgavas ielā 60, LV–3301, tālrunis 63320727, 26479363;
  • Rēzeknē, Atbrīvošanas alejā 81, LV–4601, tālrunis 64622273, 26577364.

Vienreizējā iemaksa, saņemot protēzi: 

  • bērnam līdz 18 gadiem – 1,42 eiro;
  • pieaugušajam – 7,11 eiro;
  • no iemaksas atbrīvotas trūcīgās personas un cilvēki, kas atrodas ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas iestādēs.

Protēzes izgatavo:

  • Nacionālā rehabilitācijas centra Vaivari Ortozēšanas un protezēšanas centrs – Jūrmalā, Vēsmas ielā 13 (arī Rīgā, Rēzeknē, Kuldīgā, Daugavpilī), tālrunis 26600607.
  • SIA UniHaus – Rīgā, K. Valdemāra ielā 118 (arī Rēzeknē un Aizkrauklē), tālrunis 29411026.
  • AS Protezēšanas un ortopēdijas centrs – Rīgā, Pērnavas ielā 62 (arī Liepājā, Daugavpilī), tālrunis 67845663.
  • SIA DDA Orthopaedics, Rīgā, Baložu ielā 32–2 (arī Rūjienā, Talsos, Daugavpilī, Ludzā), tālrunis 29457868.
  • SIA Atipiskās protezēšanas laboratorija – Rīgā, Liepājas ielā 3 (arī Valmierā, Liepājā, Daugavpilī), tālrunis 67676111.
  • SIA Tehniskā ortopēdija – Rīgā, Duntes ielā 22 ( arī Liepājā, Kuldīgā, Ventspilī, Daugavpilī, Rēzeknē, Preiļos), tālrunis 67399293.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs