• Holotropā elpošana – kas tā tāda?

    Slimības
    Zane Blanka
    Zane Blanka
    18. oktobris, 2019
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Shutterstock
    Par holotropās elpošanas metodes aizsākumu speciālistu aprindās klejo kāda anekdote. Ir sešdesmito gadu beigas, un kādā starptautiskā medicīnas konferencē tiek paziņots, ka turpmāk ārstēšanas nolūkos vairs nebūs atļauts lietot LSD. Zālē sēdošie smagi izelpo un ieelpo… Konsultē Gļebs Smirnovs, psihologs, holotropās elpošanas terapeits, vada seminārus Latvijā, Krievijā, Zviedrijā, Ukrainā, Lietuvā.

    Kā tas sākās?

    Holotropo elpošanu (tāpat kā ievadā pieminēto LSD, kas ir narkotiskā viela ar psihedēlisku iedarbību) raksturo apziņu izmainoša, paplašinoša pieredze, stāvoklis, kuru cilvēki visos laikos un dažādās garīgās tradīcijās tiekušies sasniegt, lai pieredzētu psihoemocionālu un garīgu transformāciju. Par šīs metodes pamatlicēju uzskatāms Staņislavs Grofs – čehu izcelsmes amerikāņu ārsts, psiholoģijas profesors, kurš tās izveidei kopā ar sievu Kristīni Grofu veltījis lielu daļu savas dzīves. Grohs tiek dēvēts arī par transpersonālās psiholoģijas virziena tēvu, un holotropā elpošana ir viens no šī virziena rīkiem.

    Pateicoties savai mammai, Grohs jau agrā vecumā iepazinās ar dažādām garīgām, transcendentālām Austrumu praksēm – meditāciju, jogu –, kas kalpoja par vērtīgu fundamentu viņa tālākajai darbībai.

    Būdams pēdējo kursu medicīnas students, Grohs pievērsās psihedēliķu, galvenokārt LSD, pētniecībai, tā iedarbībai uz cilvēka psihi, daudz strādāja ar psihoneiroloģiskajiem pacientiem stacionāros. Tas bija sākums viņa interesei par izmainītās apziņas stāvokļiem un to sniegtajām iespējām. Šo tēmu viņš pētīja, arī dziļi interesējoties par Indijas kultūru, šamanismu un dažādiem garīgajiem rituāliem, kuros izmanto dažādas tehnikas, kas noved cilvēku transa stāvoklī.

    «Groha lielākais nopelns, manuprāt, ir tas, ka viņš paplašināja cilvēka apziņas kartes robežas, jo ļoti daudz uzmanības veltīja prenatālajam periodam cilvēka dzīvē,» uzskata psihologs Gļebs Smirnovs. «Transpersonālajā psiholoģijā pastāv uzskats, ka viss cilvēka psihes fundaments, rīcības galvenās stratēģijas ieliktas tieši šajā periodā – grūtniecības laikā, dzimšanas pieredzē un laikā neilgi pēc tam. Ne velti holotropajā seansā cilvēki bieži nokļūst tieši šajā savās dzīves agrīnajā posmā.»

    Piekļūt aizslēgtajam

    «Ja pašķetinām nosaukumu, ko šai metodei iedeva Grofs, tajā iekodēts arī tās galvenais mērķis. Holos sengrieķu valodā nozīmē pilnīgumu, veselumu, trope – ceļu, virzību uz mērķi. Tāpēc var teikt, ka holotropās elpošanas galvenais mērķis ir ceļš uz pilnību, ceļš uz vienotu psihes stāvokli,» skaidro Gļebs Smirnovs. «Mūsdienu cilvēka apziņa ir ļoti izkaisīta, fragmentēta. Viņš nav harmonijā ar sevi, nejūtas laimīgs, viņā ir daudz iekšējo konfliktu, un viņš nespēj pieņemt pasauli tādu, kāda tā ir, nespēj pieņemt pats sevi ar visām savām pieredzēm. Holotropajā seansā ir iespējams pietuvināties šai paplašinātajai, pilnīgajai izpratnei par sevi un pasauli.»

    Ir dažādas tehnoloģijas, kas atkarībā no tā, ko vēlamies un kurp virzāmies, ļauj strādāt ar sevi dažādos līmeņos – personības līmenī, dvēseles līmenī.

    Cilvēki bieži izvēlas individuālo psihoterapiju, kas ir laba metode, tomēr saistīta arī ar spēcīgiem psihes aizsargmehānismiem, kas aktivizējas un neļauj piekļūt daudziem pārdzīvojumiem, īpaši tiem, kas saistīti ar agrīnu bērnību, – tā uzskata Smirnovs. Holotropā tehnika ļauj nonākt šajos citādi aizslēgtajos līmeņos. Tieši tāpēc to sauc par paplašinātās apziņas stāvokli. Tā laikā iespējams integrēt traumatisku pieredzi, kas notikusi pirms vairākiem vai pat ļoti daudziem gadiem, to vēlreiz maigā formā izdzīvot un atbrīvot savu apziņu no tās. Tā ļauj pārtraukt stāvokli, kurā cilvēks vai nu nav spējīgs pievērsties savam pārdzīvojumam, lai to atrisinātu, jo tas ir pārāk sāpīgi, vai arī pilnībā fokusējas tikai uz to, vairs neredz neko citu un tas kļūst par viņa dzīves centru.

    «Holotropās elpošanas mērķis ir atmodināt dziedinošos resursus, kas ir katrā no mums, kā saka Grohs – atmodināt savu iekšējo dziednieku,» skaidro Gļebs. «Mūsu ķermenī ir milzum daudz spēka. Tas ir kā fabrika, kas rada brīnumu lietas – fizisko imunitāti, psihisko imunitāti –, bet mums, mūsdienu cilvēkiem, ir pārāk daudz ierobežojošu pārliecību, ideju, ticību, šablonu, dogmu, visādu mēslu, kas traucē būt laimīgiem, būt pašiem sev.

    Holotropā elpošana ir arī sava veida dekodēšanas metode, kas ļauj pārstartēt psihi un atbrīvoties no dažādiem sociāliem šabloniem un neveselīgām pārliecībām, ko esam saņēmuši ģimenē, sabiedrībā.

    Noņemam ļoti daudz liekā un pārejam citā uztveres līmenī.»

    Cilvēki pēc holotropā seansa bieži mēdz teikt, ka jūt milzīgu enerģijas un iedvesmas pieplūdumu. Gļebs skaidro, ka tas saistīts ar enerģijas atbrīvošanu. Ja cilvēkam bijusi kāda sāpīga pieredze un viņš to tur sevī iekšā, neatbrīvo, kontrolē, tas prasa no viņa ļoti daudz iekšējā spēka. Viņam to jāspēj noturēt drošā attālumā, lai netraucē dzīvot, iespējams, jāatrod veids, kā racionalizēt to, kas noticis. Kad cilvēks atbrīvojas no traumatiskās pieredzes, to atlaiž, enerģija atbrīvojas.

    Seanss šķērsgriezumā

    Grofs savulaik radījis sistēmu, tādu kā ceļvedi, kā būtu jānotiek holotropās elpošanas sesijai. Daļa viņa sekotāju stingri turas pie reglamenta, citi – interpretē pēc saviem ieskatiem un izjūtām. Kā grupas optimālo lielumu Grofs noteicis divpadsmit cilvēku, tomēr mūsdienās notiek seansi, kur piedalās arī krietni vairāk cilvēku. Svarīgi, lai grupā ir pāra skaits dalībnieku, jo jāsadalās pa pāriem. Tā katram seansa dalībniekam šajā procesā ir savs pieskatītājs un abi uz maiņām veic holotropo elpošanu – kamēr viens elpo, otrs pieskata. Tad mainās. Tas, kurš pieskata, kļūst par procesa vērotāju un nodrošina, lai viņa pāriniekam viss procesa laikā būtu labi.

    Visbiežāk holotropais seanss notiek divas vai trīs dienas un norit vairākās fāzēs. Viss sākas ar kopīgo apli – grupas iepazīšanos, kurā katrs mazliet pastāsta par sevi, kāpēc ieradies uz seansu, kādu tēmu vēlas risināt. Dažkārt seminārs jau ir veltīts kādai konkrētai tēmai, piemēram, mīlestībai un tās dažādajām formām: pret partneri, sevi, vecākiem, bērniem, dzimteni utt. Dažkārt tēma tiek definēta, grupai iepazīstoties. «Pat ja tēma pirms tam nav noteikta, interesanti, ka ļoti bieži vienā grupā satiekas cilvēki ar ļoti līdzīgiem iekšējiem mērķiem, kāpēc atnākuši,» novērojis Gļebs. «Tad grupa ar to strādā ne tikai individuālā, bet arī kolektīvā līmenī.»

    Pats seanss notiek guļus uz paklājiņa, pilnīgi atslābinātā stāvoklī. Izmantojot īpašu nepārtrauktas elpošanas tehniku, noteiktas ķermeņa kustības un atslābināšanās metodes, cilvēks pats sevi ieved transa stāvoklī.

    Procesu pavada īpaši izvēlēta mūzika, bungu ritmi, kam ir līdzība ar šamaniskajos rituālos izmantotajiem.

    Svarīgi piebilst, ka transa stāvoklis nav gluži tas pats, kas hipnoze, tas nenozīmē atslēgšanos no realitātes, tieši otrādi – tā kā apziņa paplašinās, cilvēks kļūst hiperjūtīgs pret notiekošo, seansa laikā visu apzinās, pēc tam visu detalizēti atceras.

    «Tas, kur seansa laikā cilvēku aizved viņa psihe, ir absolūti individuāli,» skaidro Gļebs Smirnovs. «Pirmajā stadijā visbiežāk atbrīvojas dažādi ķermeniskie bloki, sasprindzinājumi, kas veidojušies dzīves laikā, jo fiziskais ķermenis ir kā cietais disks, kurā ierakstīts viss, kas ar mums noticis dažādos mūsu personības līmeņos. Turklāt tajā ierakstīts ne vien tas, kas noticis ar mums pašiem, bet gēnu līmenī arī mūsu vecāku pieredze. Kāds tam tic, kāds netic, bet jāpiemin arī transpersonālā sfēra – dvēseles pieredze, iepriekšējās dzīves.»

    Pēc tam, kad mazināts ķermeniskais sasprindzinājums, bloki, cilvēks bieži nonāk agrīnā bērnības periodā – piekļūst ne tikai traumām, bet arī patīkamiem pārdzīvojumiem, stāsta Gļebs. «Kāds nonāk dzemdībās – vēlreiz izdzīvo savu piedzimšanu. Kāds to piedzīvo caur savu mammu – jūt un redz to, ko dzemdību laikā pieredzēja viņa. Vēl kāds atgriežas laikā, kad bija mammas vēderā.

    Pieredzes ir dažādas, neatkārtojamas. Holotropajā stāvoklī cilvēks piekļūst tādiem iekšējiem resursiem, kas citādi viņam nav pieejami.

    Dažkārt iziet ārpus savām robežām un piekļūst dabas vai kādu augstāku spēku resursiem. Cilvēki stāsta, ka seansa laikā sazinājušies ar aizgājušajiem tuviniekiem vai atgriezušies iepriekšējās dzīvēs, kur kaut kas bijis jāsakārto.

    Reizēm holotropajā seansā piedzīvotais iziet ārpus jebkādas sapratnes rāmjiem, cilvēks nonāk realitātēs, par kurām līdz šim neko nav zinājis, vietās, kas ir ārpus viņa pieredzes un zināšanām. Piemēram, kļūst par daļu no dabas – par kādu dabas stihiju, dzīvnieku vai koku – vai pat izjūt sevi kā dzīvības formu, kas nav saistīta ar šo planētu. Šīs pieredzes var būt biedējošas, jo nav izskaidrojamas, tomēr tiek uzskatītas arī par ārkārtīgi transformējošām. Cilvēks caur tām risina attiecības ar sevi, Dievu, dabu, pasauli, augstāko realitāti.

    Individuālais seanss ilgst apmēram stundu līdz trim četrām stundām, un cilvēks pats zina, kad process ir beidzies, un no tā iziet tad, kad ir tam gatavs. Kad cilvēks izgājis no holotropā stāvokļa, viņš tiek aicināts kādu laiku nesarunāties ar citiem un uzzīmēt pieredzēto. Noslēgumā grupa atkal satiekas kopīgā aplī, lai pārspriestu pieredzēto.

    Kāpēc grupā?

    Tam, ka darbs notiek grupā, nevis individuāli, arī ir nozīme, jo seansa laikā dalībnieki savienojas nosacītā informatīvā, enerģētiski vienotā, transformējošā laukā un vērtīgs ir ne tikai individuālais, bet arī grupas process. Gļebs Smirnovs to ilustrē ar spilgtu piemēru no savas prakses: «Reiz kādā grupā piedalījās kāds vīrietis – atnāca pilnīgi negatavs sadarboties, ar ļoti lielu agresiju pret dzīvi, pasauli. Visu semināru lamājās, verbāli man uzbruka, apsaukājās, un, protams, tas ietekmēja visus klātesošos.

    Tomēr izrādījās, ka viņš bija mūsu visu skolotājs – šo divu dienu laikā viņš palīdzēja visai grupai atklāt viņu viszemiskākās, tumšākās puses un instinktus.

    Pat dziļi inteliģenti cilvēki uz viņu noreaģēja tā, ka paši par sevi izbrīnījās. Otrās dienas beigās grupa viņam aplaudēja, stāvot kājās. Mēs viņam pateicāmies. To gan viņš neizturēja – apraudājās un aizbēga.

    Tas, ko esmu definējis sev un kas, manuprāt, ir svarīgākais, veicot šo terapeitisko procesu, ir trīs aspekti: mīlestība, pieņemšana un brīvība. Tas nozīmē dot brīvību jebkuriem pārdzīvojumiem, izturēties pret tiem ar mīlestību, ļaut tiem notikt, jo tikai tā var palaist vaļā traumatisko enerģiju. Ja esmu atnācis uz holotropās elpošanas seansu, tad viss, ko tajā pārdzīvoju, ir vērtīgs, un tas viss ir jāciena, pret to jāizturas ar mīlestību. Tikai tā dzīvē var piedzīvot patiesas pārmaiņas – ieraudzīt, kas mums liedz būt laimīgiem, veiksmīgiem, kas mūs traucē sniegt un saņemt mīlestību. Zinu, ka ir dažādas filozofiskās un garīgās tradīcijas, kas uzskata, ka šī pasaule ir ciešanas un cilvēks ir radīts, lai ciestu, bet tā ir tikai viena no pārliecībām, kam mēdzam noticēt.

    Es ticu, ka mēs esam ieradušies šajā pasaulē, lai būtu laimīgi. Ja ticam slimībai un esam pārliecināti, ka tā ir mūsu krusts, tad to arī nesīsim.

    Bet, kad sākam ticēt laimei, priekam dzīvot, kad atveram savas sirdis mīlestībai, dzīve mainās. Mūsu dvēsele iekustas, kad ļaujamies tam mīlošajam spēkam un radošajai enerģijai, kas ir visas pasaules pamatā. Ja mēs tam atveramies, tad mūsu psihe un ķermenis nonāk harmonijā un notiek dziedināšana.»

    Trīs jautājumi

    1. Vai pietiek ar vienu holotropās elpošanas reizi?
      Tas atkarīgs no cilvēka – no tā, cik ļoti viņš uzticas pats sev, pasaulei, notiekošajam. Arī no tā, cik lieli pārdzīvojumi un traumas cilvēkā apslēpti. Kādam pietiek ar vienu reizi, lai pieredzētu iekšējas izmaiņas, kādam vajag desmit reižu. Atkarīgs arī no motivācijas atvērties procesam un dzīvei kopumā.
    2. Vai var neizdoties?
      Holotropajā stāvoklī nonāk gandrīz visi, tomēr gadās, ka process neizdodas. Parasti tam vai nu ir saistība ar to, ka cilvēkam bijušas ļoti izteiktas un spēcīgas gaidas, kas ar viņu notiks, vai arī viņš nav ievērojis vadītāja norādījumus. «Cilvēkam, kurš atnācis uz holotropo semināru, jābūt gatavam sadarboties – ar vadītāju, grupas dalībniekiem un savu pieskatītāju,» saka Gļebs. «Vienmēr uzsveru, cik svarīgi ir ļauties šai pieredzei un būt gataviem piedzīvot jebko. Bieži saku, ka holotropās elpošanas mērķis ir aiziet tur, nezin kur, atrast to, nezin ko. Būt gatavam doties nezināmajā.»
    3. Kādi ir ierobežojumi?
      Sirds un asinsvadu slimības, epilepsija, astma, arī klīniski diagnosticētas psihiskās slimības, piemēram, šizofrēnija. Klīniskās depresijas pacientiem holotropā terapija jāveic ārstējošā ārsta uzraudzībā.

     

    Par savu holotropās elpošanas pieredzi stāsta ANDA*:

    «Holotropās elpošanas divu dienu seansā esmu piedalījusies vienu reizi, un tā patiešām bija jaudīga pieredze, ko noteikti vēlos kaut kad atkārtot, jo esmu pārliecināta, ka man neizdevās izmantot visu tās potenciālu. Grupā bijām seši pāri – nebijām pazīstami savā starpā, ļoti atšķirīgi cilvēki. Jurists, skolotāja, miljonāra sieva – mājsaimniece, uzņēmējs, restorānu vadītājs, šamanis un citi. Ļoti raiba kompānija. Biju pārī ar kādu kungu, kuru līdz šim nepazinu, un manā grupā tā bija vairākumam, tikai viens pāris uz seansu bija atnākuši kopā.

    Jau uzreiz pirms seansa vienojāmies, ka viņš mani pieskatīs, taču bez vajadzības nepieskarsies, tas bija mans nosacījums, lai es justos tā, ka tiek ievērotas manas robežas. Jāatzīst, pēc seansa sapratu, ka nākamreiz gribu šo darīt kopā ar kādu tuvu cilvēku, draudzeni, kam pilnībā uzticos, kas mani pazīst un var nolasīt visas manas vajadzības, kuras varbūt tobrīd nespēju pietiekami skaidri verbalizēt. Holotropais ceļojums, ja to tā var dēvēt, ir ārkārtīgi spēcīga, ļoti intīma, dziļi personīga pieredze, kas parauj vaļā daudz emociju.

    Izejot no tā, jutos ārkārtīgi ievainojama, emocijas bija pārākajā pakāpē, jutu dziļu saviļņojumu, raudāju. Būtu gribējies, lai tobrīd līdzās ir tuvs cilvēks.

    Kad kļuvu par pieskatītāju, mans pāris nomainījās (kaut parasti tā nenotiek), un arī tā bija īpaša pieredze – veltīt kādam nedalītu uzmanību, rūpēties, būt līdzās tik personīgā brīdī.

    Grupas dalībnieku uzvedība seansa laikā bija ļoti dažāda: kāds mierīgi gulēja, kāds cēlās kājās un kliedza, kāds nemitīgi, sava pieskatītāja pavadīts, devās uz tualeti. Es pieredzēju ārkārtīgi skaistas, nereālas vīzijas, acu priekšā zīmējās dažādi tēli, krāsas, pārņēma dažādas emocijas, izjūtas.

    Pēc dabas esmu noslēgta, kontaktu tik viegli neatrodu, tāpēc iepazīšanās aplī mans stāsts par to, kāpēc esmu atnākusi un ko gaidu no šī seansa, bija mazāk izvērsts nekā citiem dalībniekiem, īpaši tiem, kas to nedarīja pirmo reizi. Sākumā tas man lika justies neērti. Tomēr grupas atmosfēra bija pieņemoša, un jau otrās dienās noslēgumā jutu, ka man ir kļuvis daudz vieglāk grupas robežās uzticēties par pieredzēto. Noteikti palīdzēja arī sagatavošanās, noskaņošanās procesam, kas ilga vairākas stundas.»

    *Vārds mainīts

     

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

    Satura mārketings

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Personības

    Vairāk

    Skaistums un mode

    Vairāk

    Bērni

    Vairāk

    Māja un dārzs

    Vairāk

    Izklaide

    Vairāk

    Labākai dzīvei

    Vairāk

    Aktuāli

    Vairāk

    Abonē