Glaukoma var novest līdz aklumam

Ārstēšana
13. decembris, 2018
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Acu ķirurģe ar 20 gadu stāžu, kura specializējusies glaukomas diagnostikā un ķirurģiskā ārstēšanā, Dr. KRISTĪNE BAUMANE: "Glaukomu ir ļoti svarīgi savlaicīgi konstatēt un uzsākt ārstēt!"

Pie glaukomas, kad palielinās acs iekšējais spiediens,  tas spiež uz redzes nervu, un nervs tiek bojāts. Redze pasliktinās līdz pat pilnīgam aklumam. Tāpēc glaukomu ir ļoti svarīgi savlaicīgi konstatēt un uzsākt ārstēt – samazināt acs spiedienu, atjaunot iekšējā šķidruma atteces ceļu funkcionalitāti un arī uzlabot redzes nerva apasiņošanu.

Ja glaukomas process tiek uzķerts sākumā, ir daudz lielākas iespējas redzi saglabāt nekā tad, ja problēma ielaista un pie ārsta vēršas novēloti.

Nevis izārstēt, bet palēlināt progresu

Glaukoma ir progresējoša neiropātija, un jebkurā gadījumā slimība attīstīsies uz priekšu. Nav tā, ka ārsts glaukomu konstatē un cilvēks var priecāties: «Brīnišķīgi, tagad noturiet man redzi šādā līmenī, kādā tā ir!» Es saku: «Nē, tas nav iespējams. Ja jūs precīzi izpildīsiet daktera rekomendācijas, mēs palēnināsim slimības progresijas ātrumu.» Ar ārstēšanu mēs vēlamies iegūt laiku, lai cilvēka mūžam redzes pietiktu, lai viņš to nepazaudētu. Ļoti svarīga ir arī ģimenes anamnēze. Jo zināms, ka glaukomu pārmanto. Mēs iedzimtībai veltām visai lielu uzmanību, izveidojusies laba sadarbība ar Biomedicīnas pētījumu centru, kur no pacienta asinīm iegūst DNS, un tad meklē konkrētas gēnu mutācijas jeb nukleāros polimorfismus. Tos sauc par snipiem (SNP, _Single nucleotide polymorphism_), katrai slimībai ir savi raksturīgie snipi. Šovasar Pasaules Glaukomas kongresā Helsinkos uzstājos ar mutisku ziņojumu par to, ka Latvijā tika atklāta statistiski ļoti ticama saistība šim vienam polimorfismam ar jaunāku pacienta vecumu operācijas brīdī.

Cilvēkam ar glaukomu jānoskaņojas: ja viņš grib saglabāt redzi, tad regulāri jāseko līdzi savam acu spiedienam un regulāri jāpilina acu pilieni.

Ko šie pētījumi dos? Visticamāk, nākotnē būs glaukomas ģenētiskā analīze. Tātad papildu izmeklējums – līdzīgi kā tagad pie krūts vēža, kad, atrodot sievietes gēnos konkrēto gēna mutāciju, top skaidrs, ka šajā ziņā veselībai jāvelta lielāka uzmanība. Stipri vairākjāuzmanās! Vispār iedzimtība ir ļoti, ļoti svarīga. Apmēram 25–30 procentos gadījumu glaukomas gēns tiek saņemts no vecākiem un nodots nākamajām paaudzēm. Pārējiem glaukoma ir kā novecošanas slimība. Tā ir acs anatomiskā uzbūve, trabekulas uzbūve. Trabekula ir šlemma kanāla iekšējā siena. Proti, no elastīgām šķiedrām veidots pinums, caur kuru acs iekšējais šķidrums aiztek prom no acs. Taču ar gadiem tas saplok, izmainās konfigurācija, pinumā nosēžas un aizķeras dažādi materiāli, kas to aizķepina un sašaurina, un šķidrums vairs nevar tik brīvi iztecēt cauri trabekulai. Ar zālēm šķidruma atteci cauri trabekulai īpaši uzlabot nevar. Patlaban trabekulāro atteci netieši uzlabo pirmais glaukomas preparāts pasaulē pilokarpīns, kas sašaurina zīlīti un atvelk varavīksnenes sakni no trabekulas, šādā veidā sekmējot šķidruma aizplūdi no acs, un nedaudz arī prostamīds bimatoprosts. Pārējās medikamentu grupas – prostaglandīni, bēta blokatori un karboanhidrāzes inhibitori – uzlabo uveosklerālo atteci un samazina acs iekšējā šķidruma veidošanos. Taču zāļu, kas iedarbotos tieši uz pašu atteces ceļu, pašlaik vēl nav. Lai gan ir cerības, ka tuvākajā laikā būs jauna glaukomas medikamentu grupa, tā dēvētie Rho kināzes inhibitori (ROCK1 un ROCK2), kas ir serīna/treonīna kināzes inhibitori. Negribu stāstīt visus sīkumus, taču – tā būs jauna pieeja glaukomas ārstēšanā ar zālēm, kas ietekmēs acs iekšējā šķidruma morfoloģiski galvenā atteces ceļa – trabekulas – caurlaidību, uzlabojot trabekulāro atteci un samazinot  acs  iekšējo  spiedienu. Un mēs par to tikai priecāsimies, jo, protams, glaukomu ārstēt ar medikamentiem ir acij stipri draudzīgāk, nekā operējot, kad atteces ceļos filtrācijas caurumiņu veido ķirurģiski.

Ārstē arī ķirurģiski

Ar glaukomas ķirurģiju acu spiedienu var samazināt ļoti labi, taču ir reizes, kad vienalga arī pēc operācijas jāturpina acīs pilināt zāles. Savukārt pilienu pilināšana arī mēdz radīt problēmas. Jo pilienu ārstnieciskās vielas pašas par sevi ir kairinošas, turklāt tām pievienoti konservanti. Ilgstoši pilinot acīs glaukomas medikamentus, izveidojas iegūtais acs sausums un arī tā sauktā acs virsmas slimība. Cilvēks piepeši konstatē, ka acis vairs nespēj pilienus pieņemt, tās kļūst sarkanas, grauž, asaro, plaksti pietūkst, veidojas alerģisks blefarīts – plakstiņu malu iekaisums. Turklāt bieži vien, lai dabūtu normālu acu spiedienu, jāpilina maksimālā ārstnieciskā deva. Tas nozīmē trīs vai četras zāļu grupas no divām, trim, četrām pudelītēm. Tas jādara vairākas reizes dienā, rītā un vakarā, sanāk ļoti liela ņemšanās. Tāpēc ir doma, ka nākotnē glaukomas zāles varētu ievadīt tieši acī uz ilgstošu laiku. Tātad tās vai nu iešpricētu priekšējā kamerā, vai arī ievadītu implantu stiklveida ķermenī, un tas samazinātu acs šķidruma sekrēciju, lai cilvēkam atvieglotu dzīvi. Taču tas vēl ir tāls sapnis. Sasniedzamāka realitāte, šķiet, ir ar medikamentiem piesūcinātie riņķi, kuru ražošanā izmantotu nanotehnoloģijas. Tātad acs konjunktīvas – acs ābola gļotādas – velvē ieliek riņķi, un no tā lēnām izdalās medikaments.

Normāls acs iekšējais spiediens ir robežās starp 10–21 mmHg.

Ir arī pilieni bez konservantiem. Tos iesaka gados jaunākiem pacientiem, kuriem paredzam, ka pilieni būs jālieto ilgus gadus, kā arī tiem, kas nepanes pilienus ar konservantiem. Bet nelaime tā, ka arī bezkonservantu pilieni, kurus lieto izteikti alerģiski pacienti, var nedot gaidīto situācijas uzlabošanos, jo ne jau konservants ir vienīgais sliktais, kas izraisa alerģiju, – tā rodas arī no pašas ārstnieciskās vielas. Piemēram, alfa-2 mimētiķis brimonidīns bieži izraisa izteiktu alerģisku reakciju. Parādās arī citas blakusparādības. Pilinot acīs prostaglandīnus, aug garas skropstas, varavīksnenes krāsa var nomainīties uz tumšāku. Diemžēl arī āda ap acīm mēdz kļūt brūnāka un atrofējas orbītas taukaudi – acis kļūst dziļākas, it kā iekritušas. Ir klīniski pētījumi, ka no prostaglandīniem radzenes biezums kļūstot plānāks – tas gan nav zinātniski apstiprināts. Savukārt no karboanhidrāzes inhibitoriem sajūtama rūgta, metāliska garša mutē, turklāt ilgstoši.

Pilieniem ir blakusparādības

Acu ārstiem jāatceras arī par glaukomas acu pilienu radītajām sistēmiskajām blakusparādībām.

Piemēram, lietojot bēta blokatorus, astmas vai sirds slimniekiem bieži vien pat prātā neienāk, ka grūta elpošana vai lēna sirdsdarbība var būt saistīta ar acu pilieniem, ko viņš lieto. Pacients man stāsta: «Jā, dakter, aizdusa palielinās, ar sirdi kļūst arvien švakāk...» Paskatos   medicīniskajā kartītē – jā, viņš pilina acīs bēta blokatorus. Tad viss, mainām zāles! Šis cilvēks bēta blokatorus nedrīkst lietot. Bet principā, lai izvairītos no acu pilienu sistēmiskas iedarbības, lai būtu mazāki blakusefekti, tie jālieto pareizi. Tātad pēc pilienu iepilināšanas acīs jāuzspiež uz asaru punktiem un apmēram minūti jāpatur. Jo tad medikamenta lokālā iedarbība uz aci ir lielāka. Toties, ja to neizdara, ja asaru punktus nesaspiež, zāles uzreiz aiztek projām uz aizdeguni, uz degunu un caur gļotādu nonāk asinsritē.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+