Bronhīts pieaugušajiem — kā to ārstēt?

Šī ir tā reize, kad līdzsvars tavās darbībās ir ļoti būtisks – kā dārzā! Tiklīdz pārforsēsi, būs slikti, ja nedarīsi neko vai darīsi par maz – arī nebūs diez ko spoži. Konsultē plaušu slimību ārste ar 25 gadu pieredzi Dr. med. ANDA NODIEVA, docente Rīgas Stradiņa universitātes Infektoloģijas un dermatoloģijas katedrā.
Bronhīts
Anija Pelūde
27. maijs

Saglabāt

Foto: Shutterstock

– Tagad daudzi slimo ar bronhītu, iekaisusi bronhu gļotāda, klepus. Bet attieksme pret šo lietu ļoti atšķiras. Vieni saka: «Kas tad tur – parasts klepus, pāries pats!», otri steidzas uz aptieku pēc sīrupiem vai tabletēm. Jo apziņā iesēdusies kaut kur lasīta frāze, ka labs klepus ir produktīvs klepus – ar krēpām – un ka tās vajag obligāti šķidrināt, lai vieglāk izkļūtu no bronhiem. Kāds cits jau ķeras pie antibiotikām, kas palikušas pāri no iepriekšējās reizes… Sakiet, lūdzu, jebkurš klepus taču nav bronhīts?

– Nav gan. Tikpat labi klepus var būt pie pleiras jeb plaušu ārējā apvalka un ausu saslimšanām, rīkles iekaisuma, jo tur atrodas klepus receptori. Klepus ir arī kā organisma aizsargreflekss, ieelpojot putekļus vai kairinošas vielas. Taču visbiežāk klepus – tas, ko mēs dēvējam par vienkāršo klepu – ir vīrusu izraisīts trahejas (elpvada) vai bronhu iekaisums. Atkarībā no vīrusu veida var būt arī iesnas, sāpes kaklā. Tāpat jārēķinās, ka akūta slimība norit ar paaugstinātu ķermeņa temperatūru, galvassāpēm, pirmajās dienās noteikti būs nogurums, nespēks. Pēc tam klepus vai krekšķis var ilgt līdz pat trim nedēļām – tas viss ir normāli.

– Ko darīt?

–Visbiežāk vīrusa izraisīts klepus nav nopietni jāārstē. Ja slimība tikko sākusies, pirmais svarīgākais ieteikums ir – palikt mājās, neiet ne uz darbu, ne uz veikalu, lai infekciju neizplatītu tālāk. Otrais – jāmēģina atvieglot pašsajūtu. Lietot daudz šķidruma, dzert zāļu tējas, kas veicina svīšanu, ēst ķiplokus, atpūsties vēdinātās telpās – tas ir ļoti būtiski.

Par temperatūru pazeminošiem līdzekļiem… Ja mēs tos iedzersim, pašas jutīsimies labāk, bet tad mazināsim organisma spējas cīnīties ar infekcijas ierosinātāju. Tā ka, ja vien var, labāk būtu paciesties un temperatūru mākslīgi nepazemināt, ja tā nepārsniedz 38,5 grādus.

– Un atklepotāji?

– Slimības akūtajā fāzē jālieto medikamenti, kas klepu nomāc. Jo pie akūtas vīrusinfekcijas sākumā vēl jau nav, ko atklepot – klepus ir sauss, tāpēc atklepošanu veicinošās zāles nelīdzēs. Savukārt tā dēvētie klepus nomācēji lielākoties ir preparāti, kurus var nopirkt ar ārsta izrakstītu recepti, – tātad tiem jau būtu jābūt mājas aptieciņā. Dekstrometorfāns (Deksofan), butamirāta citrāts (Sinecod pilieni), prenoksdiazīna hidrohlorīds (Libexin, Libexin Muco). Šie preparāti bloķē klepus centru un mazina klepu. Bez receptes pret sausu un kairinošu klepu nopērkams Stoptussin un Paxeladine.

Klepus nomācēji bronhus neārstē – tikai uz brīdi atvieglo pašsajūtu, apturot kairinošu klepu.

Iesaka arī dabas līdzekļus – pelargonijas sakneņu ekstraktu, kuram piemīt gan klepu nomācoša, gan arī antibakteriāla iedarbība. Latvijas aptiekās tas nopērkams kā preparāts Umckalor. Tam nevajag recepti.

Sausu klepu vajadzētu remdēt ne tikai tāpēc, lai mazinātu nepatīkamās sajūtas, bet arī – lai neiedzīvotos komplikācijās. Ilgstoša, spēcīga kāsēšana ar diafragmas konvulsijām veicina kuņģa skābes atviļņa rašanos barības vadā, kas savukārt atkal veicina klepu. Apburtais loks, un tad klepus turpinās, līdz tiek nomākta kuņģa skābes sekrēcija un likvidēts atvilnis. Tāpat stiprs klepus noslogo starpribu muskulatūru un diafragmu – muskuļi ar laiku nogurst, tādēļ var rasties sāpes mugurā. Sirds un asinsvadu slimniekiem var paaugstināties asinsspiediens.

– Un kas notiek tālāk?

– Kad sāk parādīties krēpas, tas nozīmē, ka vairs nevajag lietot klepu nomācošos līdzekļus, bet jāsāk veicināt atkrēpošanos. Tad vajadzētu lietot zāles, kas veicina krēpu izdali – ambroksola hidrohlorīdu (Ambroxsol, Brontex, Flavamed, Lasolvan). Bet… esmu novērojusi, ka pieaugušie nepamatoti pērk sev klepus sīrupus.

Atkrēpotāju sīrups domāts bērniem, lai viņiem būtu patīkamāka zāļu garša, taču pieaugušam cilvēkam sīrupi nav vajadzīgi.

Tad jāizdzer pietiekami daudz šī sīrupa, lai uzņemtu noteiktu daudzumu darbīgās vielas, kas ir vienā tabletītē. Sanāk gaužām neizdevīgs pirkums.

– Varbūt nostrādā sastāvs – sīrupos ir priežu pumpuri, ceļmallapas. Nav taču tādas ceļmallapu tabletītes, piemēram!

– Tad, manuprāt, jāizvēlas kaut kas no fitoterapijas, var gatavot ārstniecības augu uzlējumus. Islandes ķērpis, pelašķi, gaiļbiksītes, māllēpenes, tās var kombinēt.

Pie saaukstēšanās ar vīrusiem, kad deguns ciet un parādās klepus, var noderēt Astmosil kapsulas. Tīrs dabas preparāts un sastāvs gana labs, vairāk piemīt gļotādas tūsku mazinošs un atkrēpojošs efekts.

Ja ir biezas krēpas, kuras grūti atklepot – un tādas būs pie kādas fona saslimšanas vai arī, ja cilvēks ļoti maz dzēris šķidrumu –, tad vajadzētu lietot krēpu šķidrinātājus, tas ir ACC. Paciņu izšķīdina uz glāzi ūdens, izdzer, un krēpas kļūst mīkstākas, labāk atklepojamas.

No kā krēpas rodas?

– Dziedzeru epitēlijšūnas bronhos tiek kairinātas, un tās pastiprināti izdala sekrētu. Tad atklepo caurspīdīgas krēpas. Bet krēpas var būt arī dažādās nokrāsās – dzeltenīgas vai zaļas. Dzeltenīgajam tonim iespējamas divas nozīmes – vai jau pievienojusies kāda bakteriāla flora, vai arī eozinofilie leikocīti, kas ir astmas priekšvēstneši. Tātad nav tā, ka dzeltenas krāsas krēpas simtprocentīgi nozīmē – klepu izraisījušas baktērijas, nē, tam pamatā var būt arī alerģisks iekaisums.

­– Gribat sacīt, ka no parasta akūta vīrusu bronhīta rodas astma?!

– Jā, novērots, ka pēc smagām augšējo elpošanas ceļu infekcijām nereti tā manifestējas. Kāpēc? Daba noteikusi, ka viens cilvēks piedzimst nosacīti normāls, otrs – alerģisks. Viņš ir tāds pats kā citi, vienīgi pārspīlēti reaģē uz gluži nekaitīgām vielām – pārtiku, putekļiem, ziedputekšņiem un visu pārējo, ko sauc par alergēniem. Taču ir vēl kāda nianse – šie cilvēki ir jutīgāki pret vīrusiem, kas arī veicina alerģijas izpausmes.

Normāli elpceļi izskatās kā caurulītes: gaiss caur tiem brīvi pārvietojas un ieplūst plaušās, neradot ne klepu, ne elpas trūkumu. Savukārt alerģiskiem cilvēkiem elpceļi ir iekaisuši, satūkuši un gaiss sašaurinātajos bronhos iekļūst ar grūtībām, rada čīkstošu klepu un elpas trūkumu. Ļoti bieži alerģija attīstās pa ķēdīti. Sākumā zīdaiņa vecumā tā izpaužas kā pārtikas alerģija, vēlāk no alerģiskām iesnām cieš degums, visbeidzot pievienojas alerģisks bronhīts, kas ir tā pati astma.

Astmas pamatā ir alerģisks iekaisums, un tieši iekaisums ir tas, kas padara bronhus jutīgus, kāpēc gribas klepot.

Pusmūžā pēc vīrusu infekcijām neārstēts bronhīts var pāriet hroniskā bronhītā: parādās regulārs klepus, krēpas, vēlāk arī elpas trūkums, aizdusa. Tad gan skaidrs, ka vīrusinfekcijas atmodinājušas astmu, par kuru nav bijušas ne mazākās aizdomas jeb, pareizāk sakot, nav novērtēta situācija. Diagnozē rakstīts «hronisks bronhīts», bet patiesībā cilvēks ir astmas slimnieks, tikai viņš nekad dzīvē nav izmeklēts. To visu tagad var izdarīt un, atkarībā no rezultātiem, arī ārstēt.

– Kā konstatē, ka klepus pamatā ir astma?

– Sākumā mēs ne vienmēr varam pateikt, ar ko tas viss beigsies. Ja akūts klepus pēc trim nedēļām nepāriet un ja tā notiek pirmo reizi dzīvē, arī es rakstu diagnozi «ieildzis obstruktīvs bronhīts pēc vīrusa infekcijas». Noteikti uztaisu spirogrāfiju. Tas ir vienkāršs izmeklējums, kad cilvēks īpašā aparātā caur iemuti ātri un lēnām iepūš gaisu, un dators nolasa mērījumus, cik ātri gaisa plūsma nonāk elpceļos un kāda ir plaušu ietilpība. Paskatos, kāds ir elpceļu stāvoklis, un, ja konstatēju bronhu obstrukciju jeb bronhu nosprostojumus, tad lūdzu ieelpot zāļvielas, un pēc brīža vēlreiz skatos, kas notiek ar elpceļiem. Ja to stāvoklis mainās uz labu, spazmas mazinās, tad skaidrs, ka ārstēšanas procesā noteikti jāpievieno bronhus paplašinošie līdzekļi, un var arī īsa kursa veidā palietot inhalējamos glikokortikoīdus – hormonus, kas noņem iekaisumu. Ja pacients pēc nedēļas vai divām izveseļojas, vairāk neko arī nedarām.

Bet – kad būtu jāsāk domāt par astmu? Ja šādas epizodes atkārtojas. Vienreiz ir vīrusu izraisīts klepus, kurš ilgstoši nepāriet, otrreiz, parādās klepošanas sezonalitāte – pavasaros un rudeņos, un tā vairākus gadus pēc kārtas… Tad iespējams, ka fonā ir vieglas pakāpes astma, kuras uzliesmojumus ierosina vīrusi.

Ja mēs astmu nevaram pieradīt, izmantojot spirogrāfiju un elpošanas testu, ir citas metodes, kā pieradīt astmas esamību un pacientam ieteikt regulāri lietot zāles, lai šie uzliesmojumi nebūtu ne tik bieži, ne arī tik smagi.

  Cilvēks droši vien nav laimīgs par šādu piedāvājumu.

– It īpaši, ja astma izpaužas ļoti vieglā formā. Lielākoties tā arī notiek, ka pacienti šīs zāles lieto, kad jūtas slikti, un aizmirst lietot, kad jūtas labi. Taču, ja cilvēks šādi ar savu vieglo astmu sadzīvo, ja plaušu funkcija nesamazinās, ja slimošanas nav pārāk biežas, tikai dažas epizodes, jāsaka – katrs jau pats izvēlas savu ceļu, vai klausīt ārsta padomam vai arī vienoties ar ārstu par citu taktiku, ka «katru dienu visa mūža garumā es negribu šīs pūšamās zāles lietot». Tāda ir realitāte – bronhiālās astmas zāļu lietošana i ne tuvu nenotiek, kā tam vajadzētu būt un kā ārsts ieteicis. Bet tas noteikti neattiecas uz smagas astmas pacientiem – viņi zāles lieto, kādreiz pat vairāk, kā noteikts.

– Atgriežamies pie parastā klepus, pie akūta bronhīta ārstēšanas taktikas…

– Tātad, ja principā veselam cilvēkam, kurš tikai saaukstējies un klepo, krūtīs parādās sēkšana, šādā situācijā noteikti varētu noderēt salbutamols (Ventolin) vai fenoterols (Berotec) – tā dēvētie bronhu dilatatori, kas pataisa tos vaļā, lai mazinātu bronhu spazmas un ātrāk notiktu izārstēšanās. Šīs gan ir recepšu zāles. Un vēl – ja akūts klepus ieildzis, tiek pieļauta īslaicīga augstu devu inhalējamu glikokortikoīdu lietošana. Pie astmas šīs zāles jālieto ilgu laiku, tā ir pamatārstēšana, bet te – īslaicīgs kurss lielās devās. Tiklīdz simptomi pazūd, zāles vairs nevajag lietot.

– Kas ir neilgi?

– Atkarībā no tā, cik ātri sēkšanas simptomi pazūd. Bet – īslaicīgai lietošanai nevajadzētu pārsniegt divas nedēļas. Vismaz es tā saviem pacientiem šīs zāles izrakstu. Kādreiz nedēļa ir par maz, vajag palietot ilgāk, ja ir jau ieildzis bronhīts. Bet jāņem vērā, ka pie manis pamatā vēršas pacienti, kuriem bronhīts kādu laiku jau bijis, viņi jau ir ārstējušies. Man ir ļoti maz pacientu tieši ar akūtu, tikko sākušos bronhītu, viņi vairāk dodas pie ģimenes ārsta, un tad, es pieļauju, ka pietiek arī ar nedēļu šīs terapijas.

– Varu atzīties, ka ģimenes ārste man reiz tādas izrakstīja un es nodomāju: «Ārprāts, man astmas zāles!» Psiholoģiski biju šokēta.

 – Diemžēl jūs baidījāties nevietā. Patiesībā, ja krūtīs ir sēkšana, tad vēl jo vairāk būtu nepieciešams ārstēt bronhus, noņemt iekaisumu un spazmas. Jo bronhs ir veselāks, jo tam lielāka iespēja attīrīties. Bronhīts ir bronhu iekaisums, un šīs zāles to ārstē, tās tiešām būtiski mazina simptomus, un cilvēks ātrāk izveseļojas. Turklāt inhalācijas priekšrocība ir tā, ka zāļu deva tiek ievadīta tieši slimajā vietā – bronhos. Līdz ar to šie medikamenti nerada būtiskas blaknes kā tablešu veidā dzeramie, kas nonāk kuņģī, aknās un iedarbojas uz visu organismu. Cilvēki un arī mēs, ārsti, parasti baidāmies no hormonpreparātu sistēmiskām izpausmēm, blakus parādībām, taču iedarbība uz visu organismu, lietojot ieelpojamās zāles, ir minimāla.

– Jūs runājat par sēkšana, ko cilvēks pats jūt vai ko saklausa ārsts izmeklējot?

– Dakteris saklausa. Mēs to varam izprovocēt ar tā dēvēto forsēto elpošanu – jāpanāk strauja izelpa. Es parasti pacientam saku: «Lūdzu, dziļi ieelpojiet un tagad strauji putiet ārā – ha!» Tad var tos sīkos spastiskos troksnīšus dzirdēt. Ja jūs mierīgi, līgani elposiet, ne pārāk dziļi, ārsts neko nesaklausīs. Reizēm arī cilvēks pats, kad apguļas un ieklausās sevī, dzird, ka krūtīs čīkst un sēc, izelpojot it kā kāds iekšā dziedātu.

– Gribēju vēl precizēt par klepus nomācējiem… Parasti saka – klepu nevajag nomākt. Jo klepojot elpošanas ceļi atbrīvojas no visa sliktā.

 – Nevajag nomākt produktīvu, mitru klepu – ja kaut kas atkrēpojas. Ja fonā ir hroniska obstruktīva plaušu slimība vai astma – jā, tad uzreiz būs lielāka krēpu produkcija, un mēs klepu noteikti nedrīkstam nomākt. Vai arī nomācam tikai uz laiku, piemēram, naktī, lai cilvēks var izgulēties. Bet atkal – pa dienu tad jālieto atkrēpotāji, lai bronhi iztīrās.

Pie vienkāršas vīrusa saslimšanas ir dažādas ārstēšanas taktikas. Viss atkarīgs no tā, vai tu esi vesels cilvēks vai tomēr fonā ir jau kāda hroniska slimība.

– Un kurā brīdī klepus ārstēšanai pieslēdzas antibiotikas?

 – Rutīnā nozīmēt antibiotikas pie akūta bronhīta nebūtu prāta darbs, noteikti ne. Jo, kā jau sacīju, akūta bronhīta iemesls deviņdesmit procentos gadījumu ir vīrusi, un antibiotikas pret tiem nedarbojas. Antibiotikas vajadzīgas, ja ir garais klepus, un uzreiz, lai mazinātu infekcijas ierosinātājas baktērijas Bordetella pertussis vai parapertussis izplatību, kas izraisa iekaisumu elpceļu gļotādā un izdala organismam bīstamus toksīnus. Bet tad klepum ir nedaudz citādāks raksturs, tas ir ļoti stiprs – smacējošs, lēkmjveida, pat līdz vemšanai, un šim klepum ir rejoša skaņa.

– Vai mūsdienās garais klepus vispār sastopams, pret to taču vairums vakcinējušies!

– Šad tad gadās, jo, kā zināms, vakcinācija nepasargā simtprocentīgi visus. Garais klepus ir gaisa pilienu infekcija, ar kuru cits no cita var viegli inficēties. Pirms gadiem pieciem es manīju diezgan daudz šādu pacientu, kuriem bija pierādīts garais klepus, neraugoties uz to, ka viņi visi bija pret to potēti.

Vēl antibiotikas pie akūta vīrusu klepus, bronhīta, vajadzētu lietot senioriem pēc sešdesmit piecu gadu vecuma, kad pastāv lielāks risks attīstīties plaušu karsonim. Varbūt ne uzreiz pirmajās klepošanas dienās, bet kādā trešajā, piektajā – it sevišķi, ja klepus ir smagāks.

– Vai tiešām kritērijs ir gadi? Tas taču ir tik relatīvs radītājs!

– Piekrītu. Kādam laba imunitāte var būt arī septiņdesmit gados, un tikpat iespējams, ka kādam citam stipri jaunākos gados, kas savu veselību nav taupījis, ir ļoti augstas potences attīstīties plaušu karsonim. Plus vēl, ja viņš ir smēķētājs. Medicīnā vienmēr ir izņēmumi. Taču vairāk vai mazāk vecumā pēc sešdesmit pieci ārstam ir jāsāk domāt: varbūt tomēr izrakstīt antibiotikas, jo ir plaušu karsoņa risks. Tiem, kam iepriekš bijuši plaušu karsoņi, jābūt īpaši uzmanīgiem.

– Kāpēc?

– Katram cilvēkam ir sava baktēriju flora. Piemēram, pneimokoks, kas visbiežāk izraisa plaušu karsoni, mums dabīgi dzīvo aizdegunē. Tās ir zināmu baktēriju kolonijas, kuras neizsauc klīnisku slimību zināmos apstākļos, bet šis vīruss rada situāciju, ka imunitāte krītas, tas izsauc bakteriālās floras atdzīvošanos, un līdz ar to mēs varam arī saslimt. Savukārt antibiotikas baktērijas izkauj, paretina to rindas – ja šī baktērija būs jutīga pret konkrēto antibiotiku, izdzerot tiešām tādu zāļu devu, kādu ārsts ieteicis, un arī tik ilgu laiku, kā viņš sacījis.

Ja ārsts ir teicis, ka jālieto trīs tabletes dienā, un mēs nolemjam, ka tas ir par grūtu – lietosim tikai divreiz dienā, un ārsts izrakstījis tādu devu, toties mēs nolemjam: «Nē, tas ir par daudz, lietošu mazāk!», tā mēs tikai veicinām baktēriju nejūtību pret antibiotikām  – rezistenci.

Mēs tās stiprinām, norūdām, un nākamreiz ar iepriekš nozīmēto zāļu devu būs par maz, vajadzēs vēl lielāku zāļu devu, lai šo infekciju ierobežotu un iznīcinātu. Tāpēc strikti jāievēro ārsta norādījumi. Šīs prasības nav tādēļ – ka ārsts tā gribēja, bet tās ir ar klīniskiem pētījumiem pamatotas, lai, pirmkārt, tiktu vaļā no infekcijas uzliesmojuma un, otrkārt, lai nenodarītu globālu ļaunumu, lai neattīstītos antibiotiku rezistentā mikroflora gan kuņģa un zarnu traktā, gan elpceļos.

Jāņem vērā arī imunoloģiskais stāvoklis. Ja, piemēram, cilvēkam jau ir kāda hroniska plaušu kaite – hroniska obstruktīva plaušu slimība (HOPS) –, vīrusa izraisīts bronhīts noteikti izprovocēs šīs slimības uzliesmojumu, un tad gan, ja pacientam visu laiku bijis klepus ar gaišām krēpām un tās pēkšņi maina krāsu uz zaļām, kā arī palielinās krēpu apjoms, tas ir gana pārliecinošs radītājs, ka noteikti jālieto antibiotikas. Acīmredzot vīruss ir ierosinājis bakteriālās floras atmošanos, un jālieto antibiotikas, lai infekcija neaizietu tālāk uz plaušām.

– Kad vēl antibiotikas obligāti jālieto?

– Ja cilvēkam ir bronhektātiskās slimības uzliesmojums, dažreiz arī tās profilaksei.

– Kas ir bronhektāzes?

– Neatgriezeniskas pārmaiņas, maisveida vai cilindriski paplašinājumi bronhos, kas veidojas no biežiem iekaisumiem, un tajos mēdz sakrāties bronhu sekrēts un baktērijas. Normāli dziļajos elpceļos baktēriju nav, bet šādiem cilvēkiem ir. Tikai jautājums, vai tās ir agresīvas un daudz vai arī vairāk vai mazāk nomāktā stāvoklī. Bronhektāzes galvenokārt veidojas pēc biežiem un neārstētiem akūtiem bronhītiem, plaušu karsoņiem. Reti, bet tās var būt arī iedzimtas.

– Antibiotikas ir dažādas – plaša un šaurāka spektra… Kā trāpīt uz īstajām?

– Vienkāršākajos gadījumos noteikti jāsāk ar šaurāka spektra antibiotikām, lai tās neapkauj visas baktērijas pēc kārtas, bet tikai tās, kuras pašreiz vainīgas. Ja fonā ir hroniskas slimības, tad ir cita taktika. Taču konkrētāk es nevēlos izteikties, tas jāatstāj katra ārsta ziņā. Jo viņš zinās, kāda ir šo slimību kombinācija un kādas spektra antibiotikas vēl bez citām zālēm jālieto.

Kad vien iespējams iztikt bez antibakteriālas terapijas – vienkārša bronhīta gadījumos –, tas noteikti jāizmanto.

Otra lieta, kas jāņem vērā, – kā jau sacīju, baktēriju rezistences un cilvēka zarnu floras izmaiņu veidošanās. Vieglu, pašlimitējošu caureju pēc antibiotiku lietošanas klīnikā novēro samērā bieži. Taču iespējamas arī smagas caurejas jeb diarejas ar dažādu ļoti agresīvu patogēnu baktēriju, piemēram, Clostridium difficile piedalīšanos, kas rada nopietnu zarnu gļotādas iekaisumu. Tā ir cilvēku pašu izraisīta problēma.

– Kur tādu Clostridium difficile var dabūt?

– Šī anaerobā nūjiņa atrodama augsnē, ūdenī, zirgu, govju, cūku, suņu, kaķu, arī cilvēku zarnu traktā, fēcēs. To var uzskatīt par mūsu normālās mikrofloras pārstāvi (lai gan ne bieži sastopamu), kas veselā organismā atrodas sporu veidā un slimības neizraisa. Vajadzīgi kādi stimuli, kas veicina sporu attīstību, un antibiotikas tādas ir. Uzņēmīgāki ir vecāki cilvēki, jo viņiem zarnu kolonizācijas rezistence, ko nodrošina zarnu normālā mikroflora, ir zemāka. Antibiotiku terapijas iespaidā tā pazeminās vēl vairāk. Šādā ziņā augstākā riska antibiotikas ir trešās paaudzes cefalosporīni.

– Tagad iesaka kopā ar antibiotikām kopā lietot probiotikas, lai novērstu disbakteriozi un caureju. Tam ir nozīme?

– Noteikti. Ja tā ir šaura spektra antibiotika un cilvēkam iepriekš nav novērotas nekādas disbakteriozes, kas izpaužas ar caureju, tad labo baktēriju preparātus varētu arī nelietot. Bet, tiklīdz ārstēšanās kursi ir garāki un vairāki pēc kārtas, tad gan probiotikas derētu. Ko es noteikti neieteiktu? Izvēlēties jogurtus, kuros, kā rakstīts uz iepakojuma, ir daudz labo baktēriju. Reāli to ir nepietiekami. Te būtu jāizvēlas medikamenti aptiekā – tādas baktērijas, kas ir izturīgas pret antibiotikām. Pie tādām probiotikām pieder, piemēram, Saccharomyces boulardii (Enterol), Lactobacillus acidophilus, Bifidobacterium infantis, Enterococcus faecium (Linex).

– Un kas ir hronisks bronhīts?

– Pastāvīgs bronhu iekaisums, tam pat ir savi diagnostiskie kritēriji. Ja cilvēkam pietiekami ilgi – vismaz trīs mēnešus gadā un tā vismaz divus gadus pēc kārtas ir produktīvs klepus, tad tas jau ir hronisks bronhīts, ja nav kāda cita hroniska plaušu slimība. Klasisks piemērs ir regulārais smēķētājs. Lai gan daudzi pat nesaprot, ka viņi klepo. Jautāju: «Vai Jums ir klepus?» – «Nē, nav.» Jautāju tālāk: «Vai Jūs smēķējat?» – «Jā.» – Pārjautāju: «Kā tā var būt, ka klepus nav?!» – «Man tikai no rītiem. Bet tas taču normāli!» Nu nav normāli, cilvēkam nav jāklepo! Bet smēķētājs pie sava klepus tā pieradis, ka to uzskata par savu dzīves sastāvdaļu – no rīta atkrēpoties, un, ja dienā klepus vairs nemoka, viņš ir pārliecināts, ka klepus nav. Lai gan ir!

Bronhi ir mūsu gaisa ceļi. Ir elpvads, kurš sadalās divos galvenajos bronhos, pēc tam no galvenajiem bronhiem atiet daivu bronhi: kreisajā pusē divi, labajā pusē trīs. Tie sadalās segmentāros bronhos un tad jau sīkākos bronhos. To uzdevums ir nogādāt gaisu uz alveolām, kur notiek gāzu apmaiņa, un jau citu gaisu ar mazāku skābekļa un lielāku ogļskābās gāzes sastāvu pa šiem pašiem bronhiem izvadīt ārā. Lai ievadītu plaušās tīru gaisu, bronhiem ir skropstiņepitēlijs, kas uzķer visādus netīrumus, nelabumus un vada tos ārā. Bronhos atrodas arī dziedzeršūnas, kuras izdala sekrētu, lai bronhu gļotāda būtu mitra un lai skropstiņas labi darbotos.

Kas notiek smēķētajiem? Viņiem skropstiņepitēlijs, regulāri ieelpojot kaitīgas vielas, tiek iznīcināts, dziedzeršūnas kļūst arvien lielākas, rada sekrēta pārprodukciju.

Kāpēc ir grūti atklepot? Tāpēc, ka skropstiņepitēlijs nestrādā – tā vairs nav! Un viss, kas bronhos veidojas, tur arī paliek, nevadās laukā. Tāpēc arī smēķētāji biežāk slimo ar elpošanas ceļu slimībām un tāpēc viņiem vīrusa izraisīts klepus ir bīstamāks, vieglāk iedzīvoties plaušu karsonī un grūtāk, ilgstošāk notiek atlabšana.

Akūts bronhīts šādiem cilvēkiem ir hroniska bronhīta uzliesmojums, kuru ierosina vīrusi. Divi vienā!

– Vai pirtī uz lāviņas drīkst pasēdēt ar akūtu bronhītu?

– Domāju, ka jā – mājas pirtiņā, ne publiskajā. Tas varētu palīdzēt. Bet – kam jāuzmanās? Pacientiem ar astmu – vai pirts slotās un uzlējumos netiek izmantots kāds augs, kas rada alerģiju.

Tautas līdzekļi, ja ir akūts bronhīts

  • Inhalācijas: kumelīšu tēja + soda. Arī ēterisko eļļu – timiāna, dižegles, eikalipta, kadiķa, lavandas – inhalācijas.
  • Krūšu rajonā iemasē ziedes ar ēteriskajām eļļām, arī pēdās.
  • Desmit minūtes pasildi pēdas vai apakšstilbus siltā ūdenī, kam pievienots sinepju pulveris. Pēc tam uzvelc vilnas zeķes un – gultā iekšā.
  • Pret sausu, kairinošu klepu – gaiļbiksītes tēja. Ņem 1 ēdamkaroti ziedu uz glāzi verdoša ūdens, ļauj stundu ievilkties un nokās. Dzer pa ceturtdaļai glāzes 4 reizes dienā.
  • Lai ārstētu akūtu bronhītu, gatavo komplekso tēju: ņem vienādās daļās gaiļbiksītes, māllēpes lakstus, altejas sakni, vīgriezes ziedus, avenes lapas, liepziedus un Islandes ķērpi. (Ja kādas sastāvdaļas nav, tas nekas!) Tātad 1 ēdamkaroti šā maisījuma aplej ar glāzi karsta ūdens, turi apsegtu 15–20 minūtes, izdzer pirms ēšanas. Lieto pa glāzei 2 reizes dienā.

Kad antibiotiku lietošanas var izraisīt caureju?

  • Ja lieto plaša spektra antibiotikas.
  • Ja lieto vairākas antibiotikas vienlaicīgi.
  • Ja antibiotiku terapija ir ilgstoša.
  • Ja tev jau ir hroniskas gremošanas trakta slimības.
  • Ja tev ir pāri 65 gadiem.
  • Ja tev ir traucēta imunitātes darbība.

Vispirms izmeklējies!

Ieildzis SAUSS KĀSS var liecināt par…

  • akūtu vīrusa izraisītu bronhītu, bronhiolītu;
  • rīkles un elpvada iekaisumu;
  • kuņģa skābes atviļņa slimību;
  • bronhiālo astmu;
  • sirds mazspēju;
  • plaušu audzēju.

DIVAS svarīgas lietas!

Kad ir akūts bronhīts…

  1. Telpu vedināšana. Turklāt jāvēdina pareizi – atver logu uzreiz līdz galam, arī aukstajā laikā, izvēdini un tad ver ciet. Ziemas vēdināšana, kad atstāj mazu spraudziņu, tikai dzesē telpu, bet gaisa apmaiņa nav pietiekama
  2. Mājās pēc iespējas mazāk grūti kopjamu virsmu – mazāk tepiķu un paklāju, lai putekļu telpā ir pēc iespējas mazāk.

 

Lielā kļūda

Ja pie produktīva klepus vienlaicīgi lietosi krēpu šķidrinātājus – acetilcisteīnu (ACC) kombinācijā ar klepu nomācošiem medikamentiem  (dekstrometorfānu). Rezultāts? Tu nevarēsi atkrēpot sašķidrinātās krēpas, tās uzkrāsies bronhos un veicinās plaušu karsoņa attīstību.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs