Asins vēzis tepat līdzās

Asinsvēzis nešķiro pēc vecuma. Ar to saslimuši gan jauni, gan veci. Sandra Lejniece ir hematoloģe ar 28 gadu pieredzi. Viņa norāda, ka problēmu gadījumā laikus jādodas pie ārstiem – pilna asins ainas noteikšana nav nedz sarežģīta, nedz dārga.
Onkoloģija
Anija Pelūde
16. jūlijs

Drukāt

Saglabāt

Foto: Pixabay

– Nezinu, vai tā ir sagadīšanās, bet pēdējā laikā arvien biežāk dzirdu, ka jauniem cilvēkiem – un ne tikai jauniem! – atklāj asins vēzi. Arī diviem maniem paziņām. Vienam no viņiem ir sešdesmit gadi, strādā. Nebija nekādu aizdomu, tikai nedaudz notievējis. Slimību atklāja nejauši – bija aizgājis pie zobārstes, lai salabotu zobu, un viņa ievēroja, ka asiņo smaganas. Teikusi, lai todien pat mans paziņa noteikti dodas pie ģimenes ārstes. Uztaisīja asins analīzes, un pēc pāris dienām viņš jau bija Hematoloģijas klīnikā, kur noskaidroja diagnozi. Leikoze. Tagad ārstējas un jūtas labi, pat atguvies miesās.

– Man jāsaka, jūsu paziņam ir labs stomatologs, augsta kvalifikācija!

Rīgas Stradiņa universitātē tagad topošajiem stomatologiem māca arī hematoloģiju, jo augstskolā nolēmām, ka viņiem jāzina, kādas izmaiņas mutes dobumā parādās pie samazināta leikocītu un trombocītu daudzuma asinīs. Parasti tas ir iekaisums vai asiņošana, kas rada diskomfortu, un tāpēc cilvēks meklē palīdzību pie zobārsta.

Ja ārsts ir zinošs un saprot, ka problēma var būt nopietnāka nekā parasts stomatīts, viņš slimnieku aktīvi sūta pārbaudīties. Gods un slava tādiem stomatologiem!

Šogad arī viens pacients bija atnācis uz konsultāciju Hematoloģijas klīnikā caur zaļo koridoru, un viņu pie mums bija sūtījis stomatologs, nevis ģimenes ārsts. Bet notiek arī tā, ka cilvēks apmeklē zobārstu mēnešiem, jo radušās problēmas mutes dobumā, un tikai pēc pusgada uztaisa analīzes.

– No kurienes vispār rodas slimība, ko tautā sauc par asins vēzi?

– Jo vecāki kļūstam, jo sliktāka ir mūsu imūnsistēma, un iespēja, ka vēzis parādīsies, ir lielāka. Faktiski vēzis liecina, ka imūnsistēma nav pareizi strādājusi. Tai cilvēks būtu jāaizsargā no infekcijām – to mēs visi zinām, bet otra ļoti svarīga imūnsistēmas funkcija ir pasargāt mūs no audzējiem. Potenciāli imūnsistēmai būtu jāatpazīst šūna, kas ir audzēja sākums, un tā jānogalina.

– Šūnu mutācijas rodas katru dienu, simtiem, tūkstošiem…

– Un katru dienu ir jānogalina. Bet, ja ir kāda slimība, kas imūnsistēmu bojā, vai stresi, vai toksiskās vielas, tas traucē tai pilnvērtīgi darboties. Salīdzinot agrākos laikus, kā mēs dzīvojām kaut vai pirms trīsdesmit gadiem, kad sāka rādīt pirmos Labvakar raidījumus, ar šodienu, tādu faktoru, kas mums var radīt onkoloģiskus procesus, ir vairāk. Starojums, ķīmija, pārtika ar E vielām… Diemžēl.

Tiem, kas gājuši bojā ceļu satiksmes negadījumos un kuriem veic pēcnāves izmeklēšanu, atrod audzējus in situ (no latīņu valodas – uz vietas), kurus imūnsistēma ir norobežojusi. Cilvēks pat nav zinājis, ka viņam ir bijis vēzis!

Vēl viens, it kā neliels un tomēr, cēlonis, kāpēc imūnsistēma var nenostrādāt, – nepietiekams D vitamīna daudzums organismā. Pie limfomas, pie krūts vēža, pie prostatas vēža – ja D vitamīna trūkst, vēža risks palielinās, savukārt ārstēšana ir labāka tiem, kam D vitamīna līmenis ir normāls. Pēc pagājušā gada vasaras, varu droši apgalvot, lielākajai daļai Latvijā D vitamīna ir par maz.

Nākamais imūnsistēmu bojājošais faktors – stress, kas ir visapkārt. Domāju, ka daļu stresa cilvēki rada arī paši, esot kaut kādos sociālajos tīklos, kas tagad ļoti populāri. Cilvēks faktiski nevienu brīdi vairs nav tikai ar sevi, nemitīgi ir kāds ārējs kairinājums, kas tomēr rada stresa situācijas. Mobilais telefons, kuru ņem līdzi pat uz vannasistabu… Agrāk, kad nebija mobilo telefonu un sociālo tīklu, cilvēki biežāk gāja ciemos cits pie cita, satikās. Savukārt tagad pozitīvo emociju ir mazāk. Nu ko tad var gribēt?! Moderns dzīves stils, kas saistās ar lielāku audzēju risku.

– Tas attiecas arī uz asins vēžiem?

– Protams. Daudzi pacienti, kad viņiem atklāj hematoloģisku vēzi, jautā: «Kāpēc tas ir noticis ar mani? Ko esmu nepareizi darījis?» Cilvēkam vienmēr gribas gūt atbildi, jo šķiet, ka tad kļūs vieglāk.

Kādreiz uz šo jautājumu var arī atbildēt. Piemēram, ir zināms, ka imūnsistēmu bojā Epšteina–Barras vīrusa infekcija – infekciozā mononukleoze, viena no herpesvīrusu variācijām. Vīruss visbiežāk izplatās ar siekalām. Parasti to pārslimo bērnībā vai pusaudžu vecumā, bet, ja nav gadījies, dažkārt var saslimt arī pieaugušie. Slimības pirmās pazīmes ir iekaisums, sāpes kaklā un palielināti limfmezgli, var būt paaugstināta ķermeņa temperatūra.

Ir pierādījumi, ka ilgstoša saskare ar insekticīdiem un pesticīdiem var palielināt limfomas veidošanās risku.

Ir limfomas, kuras radījusi HIV infekcija. Ne jau pats HIV vīruss, bet tas iekļūst normālajās limfocītu šūnās, bojā to aizsargfunkciju, līdz ar to nav pienācīgas imūnsistēmas pretreakcijas un organismā var veidoties limfoma. Līdzīgs mehānisms rada limfomas tiem, kas pēc nieru, aknu vai sirds transplantācijas ilgstoši lieto speciālas imunitāti nomācošas zāles, lai nenotiktu pārstādīto orgānu atgrūšana.

– Kas vispār ir leikoze, kas limfoma, kas limfoleikoze?

– Nosacīti ir divas lielas onkohematoloģisko slimību grupas. Pirmā – tās, ko mēs saucam par leikozēm jeb leikēmijām (latviski pareizāk būtu sacīt leikoze). Tas ir audzējs, kas sākas kaulu smadzenēs. Tur sāk veidoties vairāk kādu asins šūnu, piemēram, limfocītu, nekā jābūt. Limfocīti nonāk perifērajās asinīs palielinātā daudzumā, un asins analīzē mēs to redzam. Tālāk, ja slimību nesāk ārstēt, palielinās limfmezgli, jo arī tajos sāk augt limfocīti. Pēc tam palielinās liesa, arī liesā sāk augt limfocīti, un vēlāk varbūt arī aknās. Protams, ja ir ļoti daudz limfocītu un leikocītu, samazinās normālās asins šūnas – eritrocīti un trombocīti –, un tad ir stadijas, kad hemoglobīna līmenis nokrītas, un ir stadijas, kad trombocītu skaits kritiski samazinājies.

Leikozes pašu, pašu sākumu nevar konstatēt, bet vispār leikozi atrod pēc parastās asins analīzes.

Leikozes iedala arī pēc kaulu smadzeņu šūnu tipa, kas iesaistīts patoloģiskajā procesā. Limfoleikoze attīstās no limfocītiem (balto asins ķermenīšu veida), bet mieloleikoze – no jebkura cita veida baltajiem asins ķermenīšiem (izņemot limfocītus), sarkanajiem asins ķermenīšiem vai trombocītus veidojošām šūnām kaulu smadzenēs.

Ja cilvēks sāk ārstēties pirmajā slimības stadijā, jādara viss, lai slimība neprogresētu, lai tā samazinātos vai stāvētu uz vietas. Proti, cilvēks visu mūžu saņems kādu ārstēšanu. Sākumā tie var būt ķīmijterapijas kursi stacionārā, tad ambulatori, vēlāk, iespējams, būs tabletes, kuras jālieto katru dienu vai ik pārdienās, jānāk uz kontrolēm.

Nav tādas hematoloģisko slimību skrīninga programmas, kas būtu obligāti jāveic visiem, taču, ja kāda iemesla dēļ pilnā asins aina ir noteikta un ja rādītāji ir normāli, skaidrs, ka leikozes nav. Pie leikozes analīzē jābūt izmaiņām.

– Droši vien izmainās arī pašsajūta.

– Medicīnas studentiem mēs mācām, ka leikozes simptomi ir ļoti nespecifiski. Vienkārši cilvēkam sākas lielāks nogurums, ir neliels svara zudums. Periodiski var parādīties neliela temperatūra ap 37,5 grādiem, naktīs pastiprināta svīšana. Ja saslimst ar akūtu leikozi, tad simptomi strauji progresē – ir drudzis un ķermeņa temperatūra virs 38 grādiem, kas pāriet un atkārtojas, var būt asiņošana, anēmija, un tad pacients diezgan drīz nonāk pie ģimenes ārsta, vai, ja kļūst ļoti slikti, viņu nogādā slimnīcā neatliekamās palīdzības brigāde.

Taču ar hroniskajām leikozēm gadās visādi. Ir pacienti, kas pirmo reizi pie hematologa ierodas tikai tad, kad gada laikā nokritušies svarā par 20–25 kilogramiem. Es viņiem jautāju: «Bet ko jūs domājāt?!» – «Man visu mūžu bija problēmas ar lieko svaru, un nolēmu, ka tagad normalizējas hormoni un normalizējas vielmaiņa… Man daudz darba, stress… Kļūstu vecāks…» Katrs svara zudumu ir kaut kā izskaidrojis sev par labu, un nekas, ka drēbes kļūst par platu!

«Kad tad jūs pēdējoreiz labi jutāties?» turpinu vaicāt. Pacients sāk domāt – jā, varbūt tie ir pat divi gadi, kad viņš vairs nejūtas labi… Tātad – svarīgi, kā cilvēks pats pret savu dzīvi izturas, vai viņš iet pie ģimenes ārsta, un nākamais riskantais brīdis ir – vai ģimenes ārsts cilvēka sūdzības uzskata par pietiekamām, lai veiktu analīzes. Gados vecāki pacienti parasti to uzstāj.

Bet atnāk jauns vīrietis pie ģimenes ārsta, stāsta par nespēku, ka jūtas noguris, un ģimenes ārsts uzskata – gan jau pārstrādājies, stress. Iesaka izgulēties, palietot vitamīnus vai uztura bagātinātājus un uz asins analīzēm nenosūta.

– Un reizēm tas var būt ļoti izšķirīgi!

– Protams. Jānosaka pilna asins aina, tas nav ne sarežģīti, ne dārgi. Piemēram, par hronisku limfoleikozes atklāšanu stāsti ir klasiski vienādi. Tātad cilvēkam ir sešdesmit, septiņdesmit gadi, viņam nepieciešams operēt kataraktu. Vai arī – cilvēks izstāvējis rindu uz gūžas pārstādīšanu… Pirms šādām plānveida operācijām pacientam iedod zīmīti, kādi izmeklējumi iepriekš būtu jāveic – jānosaka pilna asins aina, kreatinīns, kardiogramma, vēl kaut kas…

Rezultātā no laboratorijas atnāk analīžu atbilde, ka asinīs leikocīti un kāds leikocītu veids ir, piemēram,  piecas vai desmit reizes lielāks par normu, un jebkurš hematologs uzreiz pateiks: hroniska limfoleikoze vai hroniska mieloleikoze.

Izmaiņas kādreiz ir ļoti, ļoti nelielas, bet – zinošam ārstam pamanāmas.

Ir arī gadījumi, kad pacientam, kurš ieradies pie mums uz konsultāciju, lūdzam, lai viņš atnes iepriekšējo analīžu rezultātus, un tad skaidri redzams, ka jau divus gadus (!) leikocītu līmenis pamazām kāpis uz augšu. Taču rādītājs ir it kā tik ļoti tuvu normai, ka neviens ārsts viņu nekur nav sūtījis, un arī cilvēks pats šīm izmaiņām nav pievērsis uzmanību.

– Bet tas tomēr ir akmens ģimenes ārsta lauciņā, jo diezin vai cilvēkam pašam tādas lietas būtu jāzina.

– Piekrītu. Taču šodien arī cilvēki paši bieži dodas uz laboratoriju un pasūta sev analīzes: «Es gribu pilnu asins analīzi par maksu!», un viņiem to arī veic. Citās valstīs, piemēram, Francijā, tas ir neiedomājami, tur bez ārsta norīkojuma laboratorijā neko tādu nedarīs, bet mums diemžēl šāda situācija ir pieļauta. Labi vismaz tas, ka laboratorijas šādos gadījumos mēģina pacientam pateikt priekšā, kas tālāk būtu jādara. Proti, analīžu rezultātu izdrukā parasti norāda, ka – jums jādodas pie ārsta, jo asins rādījumos konstatētas tādas izmaiņas.

– Par leikozi skaidrs, bet – kas ir limfoma?

– Otra lielā onkohematoloģisko slimību grupa. Limfoma nozīmē, ka limfocīti sāk nekontrolēti augt un veido lielus šūnu sakopojumus, parasti limfmezglos. Linfmezgli palielinās, kļūst sataustāmi vai spiež uz apkārtējiem audiem, radot tūsku. Izmainītie limfocīti sāk augt arī kaulu smadzenēs, liesā, plaušās, aknās…

Limfomas ir divu veidu – Hodžkina limfoma un ne-Hodžkina limfoma. Gados jauni cilvēki biežāk slimo ar Hodžkina slimību. Tās pirmās pazīmes varētu būt palielināti limfmezgli, paaugstināta temperatūra, ķermeņa masas zudums bez diētas ievērošanas, nogurums, samazinātas darbaspējas.

Vēl raksturīga pamatīga svīšana naktīs: cilvēks pamostas pilnīgi slapjš – tā, ka jāmaina gultas veļa. Ja tādas pazīmes parādās, OBLIGĀTI jāiet pie ārsta.

Bet mūsu cilvēki kādu sev zināmu iemeslu dēļ ignorē šos simptomus un pie ārsta ierodas diezgan novēloti. It īpaši ļaudis, kam ir tikai palielināti limfmezgli, jo – tie visbiežāk ir nesāpīgi, tādēļ cilvēki parasti domā, ka tas nav nekas nopietns. Sievietes apsien ap kaklu lakatiņu, lai neviens neredzētu, ka kakla viena puse palielināta. Svīšana naktīs? Uzskata, ka svīst karstā laika dēļ. Un, ja vēl ģimenes ārsts vizītes laikā nepatausta pacienta kakla un padušu limfmezglus, tad līdz diagnozes noteikšanai un ārstēšanai paiet ilgs laiks.

– Limfmezgli ir daudz kur. Tieši kuriem būtu jāpievērš uzmanība? Turklāt limfmezgli palielinās arī pie infekcijām!

– Infekcijas izraisīts limfmezglu palielinājums parasti ir īslaicīgs un izzūd pēc infekcijas izārstēšanas. Ar limfomu tā nenotiek.
Limfmezglus visbiežāk satausta uz kakla, padusēs, bet tie var būt arī cirkšņos. Nepalpējamie limfmezgli atrodas starp plaušām videnē vai vēdera dobumā. Ja slimība sākusies tajos, tad parādās neizskaidrojama temperatūra, svara zudums, un vienalga cilvēkam būtu jānāk pie ārsta.

Ja limfomas šūnas aug arī kaulu smadzenēs, tad ir traucēta normālo asins šūnu veidošanās, var veidoties anēmija, trombocitopēnija un neitropēnija, kas izpaužas kā liels nespēks, vājums, asiņošana un biežas infekcijas.

Atšķirībā no Hodžkina slimības, tā dēvētajai ne-Hodžkina limfomai ir daudz paveidu, tāpēc slimības gaita un izpausmes var būt ļoti atšķirīgas – gan tikko manāmas, piemēram, tikai viens palielināts limfmezgls, kas gadiem ilgi lēnām aug lielāks, gan tik izteiktas, ka slimība strauji progresē mēneša laikā. Turklāt šī limfoma var veidoties ārpus limfmezgliem – ādā, uz plakstiņa vai pat vēdera dobumā.

Veicot fibrogastroskopiju pacientiem, kuri sūdzas par diskomfortu un dedzināšanas sajūtu kuņģī, reizēm atklāj kuņģa limfomu. Mūsu klīnikā bijuši pacienti ar rīšanas grūtībām, kuru iemesls ir mēles saknes limfoma. Hematologus visā pasaulē bažīgus dara pieaugošā ādas limfomas izplatība. Tā var atgādināt gan sārtus, nedaudz paceltus ādas laukumiņus, gan simetriski vai asimetriski uz ādas izvietotus sārti violetus bumbulīšus, gan arī čūlas. Viens no ādas limfomas paveidiem ārēji atgādina psoriāzi.

Hematoloģijas un ķīmijterapijas klīnikas pacientu vidū ir arī tādi, kas gadus piecus sešus lietojuši dermatologa ieteiktās ziedes, pat nenojauzdami, ka viņiem ir ļaundabīga slimība.

– Ārstēšana?

– Hodžkina slimību apstiprina, paņemot biopsiju, ideālā variantā cilvēks uztaisa pozitronu emisijas datortomogrāfiju PET/CT un mēs nosakām, kurā stadijā tā ir. Ja, piemēram, ir trešā B stadija, tātad cilvēks saņems sešus ķīmijterapijas kursus, bet, ja viņš ir augsta riska grupā, pēc trešā kursa atkal būtu jātaisa PET/CT izmeklējums. Tad skatāmies, kādas zāles dot nākamajos trijos ķīmijterapijas kursos.

Ja pēc sešām ķīmijām PET/CT izmeklējums uzrāda, ka viss kārtībā, ka iestājusies remisija, cilvēks dodas savā dzīvē un nāk tikai uz kontrolēm.

Ja viss nav okei, atkal ir ķīmijterapija un, ja tā nepalīdz, ja ļaundabīgie limfocīti turpina vairoties un slimība nepadodas ārstēšanai, izmanto cilmes šūnu transplantāciju. Tātad ar lielām medikamentu devām iznīcina audzēja šūnas, bet, tā kā vienlaikus iet bojā arī kaulu smadzeņu šūnas, pēc ķīmijterapijas pacienta vēnā tiek ievadītas cilmes šūnas. Ar asins plūsmu tās nonāk kaulu smadzenēs, kur sāk augt un vairoties, pilnībā atjaunojoties viena līdz trīs mēnešu laikā. Vairums saslimušo ar Hodžkina slimību – 90 procenti – izveseļojas un mēģina saprast, ka viņam atkal normāli jādzīvo.

– Cik daudzus šīs slimības Latvijā skar?

– Katru gadu simts cilvēkiem pirmo reizi atklāj limfoleikozi, bet, ja ņem vērā, ka viņi dzīvo ilgi, tad pacientu ar šo diagnozi Latvijā ir daudz. Hodžkina limfomu pirmo reizi diagnosticē kādiem sešdesmit cilvēkiem, un vairāk nekā simts – ne-Hodžkina limfomu.

– Kāpēc tomēr cilvēki meklē ārstēšanās iespējas ārzemēs? Vai tāpēc, ka «man tā gribas», vai arī tam ir objektīvi iemesli? Daudzi brauc uz Vāciju, uz Šaritē klīniku…

– Mūsu rīcībā ir tas, ko valsts šobrīd var atļauties, un diemžēl tas ne vienmēr ir viss, kas vajadzīgs. Ja kaut kas Latvijā nav iespējams, ārstam par to pacientam būtu jāpasaka. «Ja jums ir nauda, varētu darīt to un to…» Protams, ja naudas nav, cilvēkam tas ir liels trieciens, jo viņš domājis, ka viss tiek nodrošināts, bet – netiek.

Internetā var paskatīties, kuri medikamenti Latvijā tiek kompensēti un kuri ne. Bet, ja cilvēks saka: «Eju un pērku jebkuru no šīm zālēm, kas Eiropā reģistrētas…», lūdzu, nav problēmu. Arī vairākums pacientu, kam naudu savāc caur ziedot.lv, šos medikamentus pērk tepat aptiekā, un Hematoloģijas klīnikā tos saņem, nav jābrauc uz ārzemēm. Jo zāļu ievadīšanu mūsu ārsti prot. Problēma ir tikai viena – vajag tās nopirkt.

Kā jau sacīju, 90 procenti, kam ir Hodžkina limfoma, izārstējas, šie cilvēki dzīvo sev atvēlēto mūžu, cik tas dabiski nolikts, bet ir mazs procents, kas nepadodas terapijai, kura šobrīd ir mūsu rīcībā. Tādas šobrīd ir divas pacientes, kurām Nacionālais veselības dienests atteica jauno medikamentu, un mēs viņas mudinājām vērsties fondā ziedot.lv, lai naudu zālēm savāktu ziedojumu veidā.

Kāpēc jauno medikamentu iegādi Nacionālais veselības dienests atsaka? Pirmkārt, tie tiešām ir ļoti dārgi.

Mums ir pacienti, kas paši pērk medikamentus, kuru cena vienam kursam ir, piemēram, 600 eiro, bet ir arī medikamenti, kur viena injekcija maksā 1600 eiro, un mums ir zāles, kuras maksā 8000 eiro viena injekcija.

Protams, tādas summas nav privāti paceļamas, un arī valsts iepauzē. Otrkārt, ne vienmēr pacientam ar konkrēto diagnozi un slimības stadiju jaunais, dārgais medikaments palīdzēs. Tiem ir striktas lietošanas indikācijas.

Godīgi sakot, ir jaunie medikamenti, kas ļoti uzlabo dzīvildzi, bet ir arī tādi, kas to uzlabo par dažiem mēnešiem, un valsts ir pateikusi, ka tā par šo iegūto mēnesi nevar atļauties maksāt. Nacionālajam veselības dienestam nauda iedalīta ierobežotā daudzumā, un viņiem jārēķina, vai dzīvildze pagarinās ievērojami vai ne. Treškārt, arī cilvēkiem vajadzētu izvērtēt, vai viņi paši ir ļoti godīgi maksājuši visu, kas nodokļos jānomaksā, lai tā nauda medikamentiem rastos. Piemēram, Igaunijā ir jūtami labāka situācija ar zālēm vēža pacientiem. Bet, cik saprotu, tur arī attieksme pret nodokļu maksāšanu ir citāda.

– Cik liela ir atšķirība ārstēšanas rezultātiem ar vecākās un jaunākās paaudzes medikamentiem?

– Ļoti liela. Divi piemēri! Kad tikko sāku strādāt par hematoloģi, cilvēkiem ar hronisku mieloleikozi prognozējamais dzīves ilgums bija trīs gadi. Pagāja trīs gadi, un jau varēja gaidīt, ka notiks pāreja uz akūto leikozi, un tā tiešām notika. Atceros ļoti daudzus slimniekus, kurus mēs šādi zaudējām.

Un tad parādījās jaunais medikaments imatinibs, kurš darbojas tieši uz to cilmes šūnas vietu, kas ir ģenētiski izmainīta un kas nosaka, ka šūnas nobriešana būs traucēta. Faktiski šis medikaments darbojas uz Filadelfijas hromosomu. Pirmie pacienti jaunās zāles saņēma klīniskā pētījuma ietvaros, un bija ļoti labi ārstēšanas rezultāti. Taču valsts par zālēm nemaksāja.

Mums bija paciente, kas tobrīd mantojumā saņēma mežus, viņa daļu no tiem pārdeva un pati nopirka zāles.

Vēlāk mēs panācām, ka šo medikamentu iekļauj valsts kompensējamo medikamentu sarakstā. Tagad šīm zālēm ir jau ģenēriski preparāti par zemāku cenu, un vēl ir otrās un trešās paaudzes medikamenti. Mūsu pacienti tagad dzīvo piecpadsmit, divdesmit, divdesmit piecus gadus. Un tagad mēs esam nonākuši līdz situācijai, kad klīniskajos pētījumos sasniegts tāds pacienta stāvoklis, ka remisija ir bez terapijas. Proti, viņi pamazām pārtrauc lietot zāles, kuras lietojuši gadiem katru dienu, un remisija saglabājas.

Sešdesmit procenti pacientu, kas lietojuši šīs zāles, vairs nav jāārstē! Viņi dzīvo bez ķīmijas. Tāpēc tagad hematologi saka – tā būs pirmā leikoze, ko mēs pilnībā izārstēsim bez asins cilmes šūnu transplantācijas, tikai ar ķīmiju. Mēs uz to ejam, Latvijā arī ir slimnieki, kam sāk mazināt šo zāļu devu.

Otrs piemērs… Monoklonālā terapeitiskā antiviela, saucas Mab Thera jeb Rituximab, to sāka lietot pie ne-Hodžkina limfomas. Latvijā ārstēšanu ar šīm zālēm uzsāka vēlāk nekā pārējā Eiropā, taču šobrīd tās arī ir kompensējamo medikamentu sarakstā. Ārstēšanas rezultāti –
fantastiski labi! Tagad pacientiem ar B šūnu CD20 pozitīvām limfomām mēs uzreiz varam sacīt, ka būs stipri cerīgāk, nekā bija kādreiz. Bet tas neattiecas uz T šūnu limfomām.

Tagad mēs ļoti gaidām, ka no šī gada vidus PET/CT izmeklējumu onkohematoloģijas pacientiem apmaksās valsts, jo līdz šim mums vairāk nekā desmit gadus visiem, kas saslimst ar Hodžkina slimību, bija jājautā: «Vai jums ir nauda? Vai varat uztaisīt pirmo PET/CT izmeklējumu stadijas diagnostikai, pēc tam otro – ārstēšanās vidū un beigās varbūt pat trešo, pēc sešu ārstēšanās kursu beigām?» Bija pacienti, kas teica: «Nav problēmu,» un devās uz ārzemēm – Briseli, Sanktpēterburgu, Tallinu, Viļņu vai kur citur – veikt PET/CT. Bet tagad tas viss ir pieejams Latvijā, šeit ir divi PET/CT aparāti, izmeklējuma cena teju tāda pati kā citur – apmēram 1200 eiro, bet valsts to joprojām neapmaksā.

– PET/CT izmeklējums ir tik vēlams un vērtīgs?

– Ļoti. Jo precīzāka stadijas diagnostika, jo precīzāku ārstēšanu var izvēlēties.

– Vai ir kāda īpaša diēta, kas palīdz pie asins vēža?

– Tādas nav.

– Bet ketogēnā diēta, kad lieto ļoti maz ogļhidrātu, daudz tauku un nedaudz olbaltumvielu, šādā veidā vēža šūnām piespriežot piespiedu badu? Proti, vēža šūnas augot un barojoties tikai ar cukuru –glikozi, kas rodas no ogļhidrātiem, bet nevar izdzīvot no ketonu savienojumiem…

– Nē. Vienkārši jāēd normāls, pilnvērtīgs, sabalansēts uzturs. Cita lieta, ka, piemēram, ir viens ķīmijterapijas medikaments tabletēs, kuru nedrīkst lietot kopā ar greipfrūtiem un sarkanajiem apelsīniem. Bet tas visiem pacientiem tiek individuāli izstāstīts.

– Tomēr daudzi meklē brīnumlīdzekļus, kā papildus uzlabot savu situāciju.

– Tas notiek visās valstīs, un gandrīz visi asins vēža pacienti iziet cauri šim posmam. Periodiski uznāk brīži, kad populārs ir kaut kas no tautas medicīnas vai kas cits.

– Kas tagad ir topā?

– Nē, nē, es to nepopularizēšu! Varu pateikt tikai, ko noteikti nevajag ēst – tā ir bišu maize.

Mums ir bijuši vairāki pacienti, kas šo bišu maizi ēduši, jo tā skaitās ļoti laba imūnsistēmai, taču situācijā, kad audzējs jau ir, tā sastimulē leikocītus, un cilvēkiem ar hronisku leikozi sākas leikocitoze.

Arī ar citiem bišu produktiem, lūdzu, nevajag aizrauties. Tie ir dabiski un labi, bet – leikocīti aug. Ir arī gadījums, kad leikocītu vairošanos sastimulēja ar aptiekā nopirktu imūnsistēmu spēcinošu līdzekli. It kā labu gribot, kāds bija ieteicis… Mans padoms? Ja nu rodas ļoti stipra vēlēšanās kaut ko palietot, par visiem šiem imunitāti ietekmējošiem preparātiem jāvaicā savam ārstējošam ārstam hematologam, un nevis ģimenes ārstam vai farmaceitam, jo viņi hematoloģijas nianses nepārvalda. Ja ir hroniska limfoleikoze vai limfoma – pati slimība jau ir izrietoša no limfocītiem, un tu vēl kaut ko nespecifiski sastimulē… Nē, ar šīm lietām jābūt ļoti, ļoti uzmanīgiem. Tad labāk lietot kvalitatīvu, pilnvērtīgu uzturu, un organisms pats paņems, ko tam vajag, nekā lietot kaut ko papildus mākslīgi un padarīt problēmu vēl lielāku.

– Reizēm cilvēkus dzen izmisumā tas, ka ārstējoties veselības uzlabojumi viļņveidīgi mijas ir kritumiem.

– Uzlabošanās un pasliktināšanās var būt, tas pieder pie lietas, tikai ne vienmēr pacientiem tas tiek pienācīgi izskaidrots. Hematologu Latvijā kļūst arvien mazāk, visi pārslogoti, mūžīgā steiga, pacientu ir arvien vairāk… Ārsti tik operatīvi pasaka – tādas un tādas zāles, nākamreiz jābūt tad un tad, bet nepietiek laika visu pamatīgi izskaidrot.

Ir diagnozes, kur mēs varam cilvēkam izsniegt drukātu materiālu par viņa slimību – lai izlasa… Protams, būtu labāk, ja ar viņu runātu vairāk. Ārzemēs daudzās klīnikās, kad cilvēks pirmo reizi uzzina savu diagnozi, ar viņu runā psihoterapeits, stundu. Mēs to nevaram nodrošināt  – par psihologa vai psihoterapeita palīdzību, kas daudziem varētu noderēt, valsts nemaksā.

Bet, tiklīdz psihoterapeita palīdzība parādās par naudu, ir kāds, kurš to var atļauties, un kāds, kurš to nevar atļauties. Un tas atkal nav labi, jo psiholoģisko palīdzību vajag visiem pacientiem.

Taču ir arī labā ziņa! Mēs ar onkoloģisko pacientu atbalsta biedrību Dzīvības koks esam vienojušies, ka tiks rīkotas divas rehabilitācijas nometnes arī onkohematoloģijas pacientiem. Pirmo nometni veidojam tiem, kam ir hroniska mieloleikoze, otru  – kam ir Hodžkina slimība. Viņiem ir ļoti svarīga psiholoģiskā rehabilitācija, pat vairāk nekā fiziskā.

Plānots, ka vecākā medicīnas māsa runās par medikamentu lietošanas niansēm, būs fiziskās nodarbības, katram pacientam plānotas piecas individuālas nodarbības ar psihoterapeitu. Katrā ziņā es ļoti ceru, ka šīs nometnes viņiem skatu uz dzīvi darīs gaišāku. Mums ir daudz tādu, kas ilgstoši slimo ar hronisku leikozi un saka: «Jā, man tagad jaunākais brālis mirst ar citu audzēju. Radi domāja, ka es aiziešu pirmais, bet tagad viņš…» Tā dzīvē notiek. Un nav jāpārdzīvo, ka tu dzīvo ilgāk par to, kurš visu mūžu bijis vesels.

– Domām ir ļoti liela nozīme, bioķīmija iedarbojas…

– Nu jā, es tāpēc saku, ka tā nedrīkst domāt! Ka viņš savā labā darījis visu iespējamo, un tagad ir dzīvs. Kādreiz ģimenes pašas nepamatoti baidās. Kad vectētiņš vai vecmāmiņa saslimst ar hronisku leikozi, jautā, vai viņiem drīkst dot auklēt mazbērnus. Jo ir daļa, kas domā, ka leikoze pielīp. Nē, ar leikozi nekādā gadījumā nevar otru aplipināt!

Cilvēki ar savu asins vēža diagnozi dzīvo desmit, divdesmit gadus, un viņiem jāsaprot, ka daudz ko drīkst atļauties. Nav sava dzīve jāpavada būrī!

– Bet vai asins vēzis iedzimst?

– Parasti ne. Protams, medicīniskajā literatūrā aprakstīti gadījumi, kad ģimenē vairākās paaudzēs ir leikoze, taču tad tai dzimtai raksturīgi arī citu veidu vēži, un tas nozīmē, ka ir kāds iedzimts imūnsistēmas defekts, tāpēc audzēji vairāk izpaužas.
Visbūtiskākais ir ticēt ārstam speciālistam, pie kura cilvēks ārstējas, ticēt, ka viņš var palīdzēt.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs