• Šobrīd

    weather img

    Rīga +7°C

    Imunitāte ir tik svarīga

    Anesteziologs un reanimatologs Pēteris Ošs: Nav viegli tuviniekiem pateikt, ka cilvēks vairs nav glābjams

    Personības
    Ralfs Dravnieks
    Ralfs Dravnieks
    30. janvāris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Pēteris Ošs
    Foto: Matīss Markovskis
    Pēteris Ošs
    Stradiņa slimnīcas anesteziologs un reanimatologs PĒTERIS OŠS ārstu aprindās tiek saukts par savas nozares leģendu, kurš ir gandrīz visu pašreiz strādājošo anesteziologu un reanimatologu skolotājs. Tāpēc 2019. gadā pasniegtā Gada balva medicīnā par mūža ieguldījumu nav nejaušība, bet gan likumsakarība – tā ir pateicība un godinājums mūžam, kas veltīts cilvēka dzīvības trauslajai formai.

    ANAM­NĒ­ZE

    • Anesteziologs un reanimatologs. Medicīnai atdots mūžs – 56 gadi, no tiem 55 gadi anestezioloģijā un intensīvajā terapijā. 
    • 40 gadus vadījis P. Stradiņa Klīniskās slimnīcas Intensīvās terapijas un reanimācijas nodaļu.
    • 10 gadus nostrādājis Sirds un asinsvadu ķirurģijas centrā profesora Jāņa Volkolākova vadībā, kad sāka veikt operācijas mākslīgajā asinsritē un apgūt koronarogrāfiju. 
    • Kā viņu raksturo Latvijas Ārstu biedrības prezidente Ilze Aizsilniece – zinošs, zinātkārs, visu mūžu jaunas zināšanas un iespējas meklējošs. Ilggadējs Rīgas Stradiņa universitātes docētājs. 
    • Mācību grāmatu un zinātnisko publikāciju autors.
    • Šogad saņēmis Gada balvu medicīnā par mūža ieguldījumu, 2013. gadā atzīts par Gada cilvēku medicīnā. 
    • Atmodas barikāžu laikā organizējis papildu personāla dežūras reanimācijas nodaļā un pats tajās piedalījies. Personīgi organizēja medicīnisko posteni Latvijas Augstākās padomes deputātiem.
    • Absolvējis Ļaudonas vidusskolu.
    • Katru brīvo mirkli cenšas pavadīt laukos, tēva mājās Madonas pusē Ļaudonā, kopjot puķu dobes un mazdārziņu.
    • Līdz septiņdesmit gadu vecumam ikdienā aizrāvies ar skriešanu. Tagad slēpo pa mežu pie meitas Ādažos.

    – Braucu pie jums un domāju – kā ārsts esat piedzīvojis laikus, kad narkozi veica ar ētera masku un pacientu elpināja ar roku stundu, divas, trīs, jo elpināmo aparātu valstī vispār nebija… Tagad viss ir citādi! Noticis neiedomājams progress.
    – Pārmaiņas, ko minējāt, ir visa mana dzīve, kas aizvadīta medicīnā. Kad pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados sāku strādāt, anestezioloģija kā nozare tikai nesen bija izveidojusies. Šķita aizraujoša.

    – Ko aizraujošu toreiz saskatījāt?
    – Pirmkārt, tā bija jauna nozare. Otrkārt, viss notika ātri un dinamiski. Turklāt rezultāts bija redzams uzreiz. Tā ir brīnišķīga sajūta – vadīt cilvēku, kurš guļ uz operāciju galda. No anestezioloģijas astoņdesmitajos gados pārgāju uz intensīvo terapiju, kas nule sāka veidoties. Tas bija nākamais solis, jo konstatējām, ka varam palīdzēt arī tiem, kas vēl nesen bija nolemti. Izrādījās, šie cilvēki ir glābjami. Tas ir aizraujoši saistoši, ja vari izdarīt ko radikālu. 

    – Un aizraujoši ir joprojām?
    – Absolūti.

    Katrs slimnieks ir kā mīkla vai noslēpums, kas jāatšifrē, jo bieži nav zināms, kāpēc viņa stāvoklis kļuvis tik smags.

    Kad esi sapratis cēloņus, jāizdomā, kā viņam palīdzēt, kā atjaunot dzīvībai svarīgās funkcijas, kuras draud izzust. 

    – Turklāt jārīkojas ātri.
    – Tieši tā. Pretējā gadījumā var iestāties izmaiņas, kuras liedz cilvēkam palīdzēt. Šis darbs ir arī ļoti intensīvs, daudz jāzina, tāpēc jaunu zināšanu apgūšana nekad nebeidzas. Gandarījums, kuru gūstam, ja izdodas palīdzēt, atsver visu. Lai gan ļoti daudz pacientu arī zaudējam, jo ne visi ir izglābjami.

    Patiesībā viens no svarīgākajiem ķēdes posmiem intensīvajā terapijā ir māsas. Tieši māsas ir tās, kuras ar savu prasmi, zināšanām, ar savu iejūtību un čaklajām rokām izauklē kritiskus slimniekus. Māsa ar pacientu kopā pavada visvairāk laika, tāpēc arī esmu iesaistījies māsu apmācību sistēmā. Māsa ir tā, kurai jāprot noreaģēt, nolasīt to, ko atspoguļo aparāti un kā pacients reaģē.

    Ārsts viens visu nevar. Agrāk teica, ka profesors ir tas, kurš visu spēj un zina. Tagad es teiktu, ka spēj tikai komanda. 

    – Un ko nozīmē būt vadītājam?
    – Vadītāja darbība ir daudzšķautņaina. Viens aspekts ir kadru atlase un izglītošana. Otrkārt, vadītājam jādomā par aprīkojumu. Mūsu nozarē aparatūra ir ļoti sarežģīta. Tā gan jāsarūpē, gan jāseko līdzi, kas mainījies. Intensīvās terapijas aparatūra ir ārkārtīgi dārga. Vadītāja pārziņā ir arī organizatoriskais darbs. Smagu pacientu ārstēšanā jāiesaista daudzu specialitāšu ārsti. Jādomā, kur pacients atlabs – proti, kur viņu virzīt tālāk.

    – Svarīgi, lai vadītājam kolektīvā būtu autoritāte…
    – Grūti pateikt. Autoritāte aug un dzimst ar gadiem, kad parādi, ko spēj. Zināmā mērā jābūt arī veiksminiekam. 

    – Jūs ir pavadījusi veiksme?
    – Lielā mērā. Man paveicies tādēļ vien, ka tik ilgi esmu varējis šajā profesijā strādāt. 

    – Bet, risinot sarežģītus gadījumus, veiksme jūs ir pavadījusi?
    – Šajā ziņā gan nevaru teikt, ka esmu laimes luteklis. Intensīvs, neatlaidīgs darbs un nervu bojāšana. Ar veiksmi vien šeit ir par maz. Dažkārt gan gadījies, ka pēc sajūtām šķiet – «Šoreiz nekas nesanāks…», bet – sanāk. Gluži kā sportā, kad pirmo vietu gūst tas, kurš to mazāk gaidījis, taču izrādās, ka pretinieks nav pietiekami sagatavojies.

    – Tas, ka katrs cilvēks ir mīkla, jums kā ārstam nozīmē stresu?
    – Ārstējot kritiski slimus pacientus, stāvokļa pasliktināšanās notiek un ne reti. Tas, protams, rada stresu. Bez pārdzīvojuma mēs neiztiekam.

    Diemžēl mūsu darbā ir arī ļoti bēdīgi notikumi, pacienti iet bojā. Neveiksmes es joprojām pārdzīvoju. Bet – tas manī rada arī spītu darīt un censties vēl vairāk, lai panāktu labu rezultātu. Neveiksmes mani nav salauzušas, tās devušas impulsu domāt, meklēt variantus, kā citreiz līdzīgā situācijā rīkoties. Faktiski neveiksmes dzen darbu mūsu profesijā uz priekšu.

    – Lai mīklas atrisinātu, nenoliedzami noder zināšanas cilvēka fizioloģijā.
    – Nelaime tā, ka katrs cilvēks ir individuāls. Citādāks. Nevar apgalvot, ka viens pacients uz medikamentiem un manām manipulācijām reaģēs tāpat kā visi citi.

    Zināma kopsakarība pastāv, bet, kā pacients jutīsies un atlabs, tā ir mīkla.

    Katrs cilvēks slimo citādāk, tāpēc arvien vairāk tiek uzsvērta individuālā pieeja un akcentēta arī ģenētikas loma.

    – Par ģenētiku skaidrs, bet ko teiksiet par kuņģa un zarnu traktu? Tā nozīme nav pārvērtēta?
    – Lielākoties medikamentu uzņemšana notiek caur kuņģa un zarnu traktu. Sevišķi ilgstoši lietojot, tie var radīt šīs sistēmas bojājumus. Diemžēl vairāki medikamenti izmaina normālo zarnu mikrofloras stāvokli. Tagad ļoti daudz tiek pētīts, cik svarīgi ir saglabāt kuņģa un zarnu trakta funkciju tādā pašā līmenī kā pārējo orgānu funkcijas. Antibiotikas absolūti izmaina un iznīcina zarnu floru. Mikrobioms katram cilvēkam ir savs, tam ir ļoti liela nozīme organisma aizsardzībā un imunitātes izstrādāšanā. 

    – Vai jums ir kādi lieli atklājumi saistībā ar medicīnu, kurus savas karjeras laikā esat piefiksējis?
    – Zināt, man šķiet, ka mums, ārstiem, būtu svarīgi izvērtēt robežu, kurai pietuvojoties vairs nespējam cilvēkam palīdzēt. Lielā mērā tautai radies iespaids, ka reanimatologs var visu – viņš var atjaunot sirdsdarbību, elpošanu. Jā, to var. Tas nav neiespējami. Bet tas ir iespējams tikai tad, ja jāglābj cilvēks, kuram rezerve vēl saglabājusies. Kad šī rezerve izsīkst, arī mūsu iespējas zūd, taču, neskatoties uz to, pastāv iespēja šos pacientus uzturēt mākslīgi.

    Daudzi tuvinieki pieprasa, lai mēs darītu visu. Taču viņi nepadomā par to, kāda būs slimnieka dzīves kvalitāte, ja arī izdosies saglabāt elpošanu un sirdsdarbību.

    Mēs nedrīkstam vairot cilvēku ciešanas. 

    – Kā šādās reizēs rīkoties?
    – Mēs cenšamies runāt, sarunas ir atkārtotas, mēs rādām, ka darām visu, bet tam, kuru turpinām mākslīgi uzturēt, labāk nekļūst un arī nekļūs. Šīs ir smagākās sarunas. Tas gan bojā nervus. Nav viegli pateikt, ka cilvēks vairs nav glābjams. Tuvinieki bieži to nepieņem. Nereti sāk dot padomus, sakot – varbūt vajag vest uz ārzemēm vai veikt orgānu pārstādīšanu.

    Lielā mērā šie neglābjamie pacienti ir ar ielaistām veselības problēmām, kas nav sekojuši savai veselībai.

    Katram pašam ir iespēja savu dzīves kvalitāti uzlabot, bet daudzi to nedara. Tikai tad, kad ir pavisam slikti, viņi meklē ārstu palīdzību, gaidot, ka viņus piecels. Bet ir jau par vēlu.

    – Un jūsu domas par eitanāziju?
    – Šajā jautājumā gataviem ir jābūt ne vien ārstiem, bet arī sabiedrībai. Ja sabiedrība uzticas ārstiem, tas ir labs pamats diskusijai. Manuprāt, eitanāzijas jautājums mūsu sabiedrībai pašreiz nav aktuāls. Ir citi daudz svarīgāki jautājumi. Kaut vai tas, ko minēju – pieņemt, ka cilvēkam vairs nav iespējams palīdzēt, jo viņa rezerves izsīkušas. Ar eitanāziju parasti saprot nāvējošas medikamenta devas ievadīšanu neglābjami slimam cilvēkam.

    Konkrēti es esmu par to, ka svarīgi ir novilkt robežas – kur palīdzība ir nepieciešama un kur tā vairs nav būtiska.

    Diskusiju par eitanāziju varētu aizstāt ar labas paliatīvās aprūpes organizēšanu, kuras Latvijā diemžēl nav. Un vēl diemžēl sabiedrība Latvijā ārstiem neuzticas tik ļoti, kā gribētos. Nezinu, kad šis periods beigsies. 

    – Savā vairāk nekā piecdesmit gadu ārsta darba pieredzē esat piedzīvojis brīnumu?
    – Brīnumainas izārstēšanas esmu piedzīvojis. Bet brīnumus, ko nevar izskaidrot, gan ne. Vairākkārt ir gadījies, ka šķiet – pacientam palīdzēt nevar, bet viss pavēršas pavisam citādi. Es runāju par retām diagnozēm vai nezināmām diagnozēm.

    Piemēram, bija paciente ar trombocitopēniju, proti – tā ir trombocītu daudzuma samazināšanās asinīs. Viņai mēdza rasties pēkšņi saasinājumi, jo asins sistēmā trūka vielas, kas novērš trombu veidošanos. Rezultātā pacientei zuda samaņa, parādījās krampji, iestājās paralīze un iznākums bija tuvu letālam. Viņa nonāca pie mums. Pēc plazmas apmaiņas un terapijas sieviete piecēlās un aizgāja mājās.

    Reizēm brīnumi notiek arī smago neiroloģiski patoloģisko slimību gadījumos. Arī tad reizēm šķiet, ka nekas labs nebūs gaidāms, bet cilvēks atveseļojas. Pēc pusgada viņš stāv manā priekšā un ir gatavs dejot, jo pilnībā atlabis.

    Rehabilitācijai ir ļoti lielas spējas, kuras mēs līdz galam neapzināmies.

    Par to daudz tiek runāts, bet par maz darīts. Medicīna Latvijā attīstās lieliem soļiem, un tā ir augstā līmenī, bet to vajadzētu saistīt kopā ar rehabilitāciju. Tāpat mums ļoti nepieciešamas specializētas iestādes, kas rūpētos par cilvēkiem, kuri organisma ierobežojumu dēļ paši par sevi nespēj rūpēties. Paliatīvo aprūpi vajadzētu sakārtot, lai atslogotu slimnīcas, jo mēs nereti turam slimnīcā slimniekus, kuriem vairs nevaram palīdzēt. Arī reanimācijā viņi guļ ilgi, jo citur vienkārši nav vietas.

    – Jūsu pieredzē ir tie gadījumi, par kuriem cilvēki labprāt klausās. Proti, stāsti par tuneļa sajūtu un tamlīdzīgi?
    – Ideja par dvēseles atgriešanos pēc reanimācijas… Zināt, savā praksē šādus gadījumus neesmu piedzīvojis. Daži mani kolēģi, kas strādā ļoti garas darba stundas un ir noguruši, dažkārt stāstījuši, ka piedzīvojuši ko neizskaidrojamu – piemēram, redzējuši, kā brīdī, kad nomirst pacients, pa gaiteni kaut kas aiziet…

    Uz nodaļu nāca pat viena studente, kura apkopoja reanimēto pacientu pieredzi, bet neko daudz viņai neizdevās savākt, jo šādu stāstu gluži vienkārši nav.

    Ja cilvēks pārcieš izteiktu skābekļa badu, viņš var just dīvainas sajūtas. Pēc šādiem gadījumiem cilvēki mēdz dalīties piedzīvotajā. Viens no tiem ir jūsu minētais tuneļa skats. 

    – Kā jums šķiet – kad cilvēka eksistence beidzas? Brīdī, kad smadzenes pārstāj darboties?
    – Absolūti. Esmu absolūts materiālists: kad smadzenes nomirst, arī cilvēks ir miris. Tur vairs nav diskusiju.

    Tā ir viltus zinātne, kas stāsta, ka cilvēka dvēsele pēc nāves aiziet debesīs un spēs atgriezties. 

    – Jums ir astoņdesmit gadi, bet joprojām divreiz nedēļā nākat uz darbu. Kāds ir jūsu vitalitātes noslēpums?
    – Man nav noslēpuma (smejas). Nu jau arī jūtu, ka manas aktīvās darba spējas samazinās, tāpēc jāsāk domāt par sevi.

    Ja ir pienākumi, kurus varu uzticēt citiem, es to daru un nedegu pats, kur tas nav nepieciešams.

    Man šķiet, ka dzīvē ir svarīgi arī laicīgi paiet malā. Tagad varētu padomāt par sevi – vairāk palasīt grāmatas, apmeklēt teātri, paklausīties mūziku, paskatīties kino, aizbraukt uz laukiem un pastrādāt. 

    – Kādai mūzikai dodat priekšroku?
    – Esmu Raimonda Paula fans (smejas). Absolūti, nepārprotami. Mani fascinē arī Imants Kalniņš. Viņu mūzika man iet pie sirds un šķiet saistoša. Šī mūzika man burtiski ielīst dvēselē. 

    – Un kādu kino izvēlaties?
    – Tikai ne vardarbību. Tās filmas es absolūti nevaru ciest. Kāpēc jāražo tik daudz šāda veida filmu, ja arī ikdienā visapkārt notiek tik daudz vardarbības? Protams, man nesaprotami ir arī tas, ka cilvēki šādas filmas grib skatīties, jo rāda jau tāpēc, ka skatās… Paradoksāli.

    Man kā īstenam latvietim absolūts favorīts ir Limuzīns Jāņunakts krāsā. To es varu skatīties katru gadu. Man patīk arī Ilgais ceļš kāpās un Likteņa līdumnieki. Īpaši man patīk filmas, kuras atspoguļo manu bērnību un jaunību. Tas bija mans laiks, es biju jauns un spēcīgs, un tas laiks man tik drūms nelikās. Es varēju strādāt, darboties. Visus šos gadus esmu strādājis arī sabiedrisku darbu, lai darbu un vidi slimnīcā veidotu labāku visu iespēju robežās.

    – Tad jau apbalvojums par mūža ieguldījumu medicīnā nav gluži nejaušs. Jums tas nozīmē daudz?
    – (Iesmejas.) Tā ir. Man šī atzinība nozīmē ļoti daudz. Tas bija emocionāli satraucošs mirklis. Negaidīts pavērsiens, ka manā priekšā piecēlās kājās visa auditorija. Neaprakstāmi. Tad tu stāvi, skaties un padomā: vai esi to pelnījis vai ne. Bet ziniet – pārmaiņas veido jaunieši, jaunā maiņa.

    – Mums ir laba jaunā maiņa?
    – Ļoti. Mums ir spējīga un zinoša jaunā maiņa. Viņi informāciju uztver daudz ātrāk. Arī viņu spēja komunicēt ir apbrīnojama, viņi spēj sarunāties ar pasauli. Līdz ar to viņi ir vairāk ekstraverti. Un vēl viņi daudz ātrāk spēj pieņemt lēmumus.

    Nav runa, vai šis lēmums vienmēr būs pareizs, bet šī spēja akcentē viņu patstāvību.

    Tikai nelaime, ka viņi brauc prom. Saprotams, ka ikviens vēlas nopelnīt. Ikvienam ārstam ir jāuztur ģimene, jāiegulda kultūrā, tāpat jāpapildina zināšanas. Tas viss maksā naudu. Tā nu tas ir – mēs viņus apmācām un skolojam, līdz vienā dienā viņi ir prom. Ar Eiropas kopējo diplomu citur viņus pieņem atplestām rokām. Mēs, protams, cenšamies spēlēt uz patriotisma jūtām. Pie manis ir nākuši vairāki jaunie ārsti, mēs esam ilgi un gari runājuši, kāpēc viņi grib aizbraukt.

    Kad pilnībā uzklausu viņu stāstus, man jāatzīst, ka palīdzēt nevaru. Atliek vien novēlēt veiksmi un labu ceļa vēju. 

    – Jūs pats brauktu, ja būtu viņu vietā?
    – Nē, nē. Lai gan man pašam alga iesākumā bija niecīga, astoņdesmit rubļi. Tā vietā, lai domātu, kā vairāk pelnīt, mēs kūlāmies uz priekšu, domājot par to, kā augt, izglītoties un attīstīties. Toreiz mums katram bija viena darbavieta. Ne, kā tagad, kad jaunie dakteri strādā piecās sešās vietās. 

    – Karikatūrists Ēriks Ošs ir jūsu radinieks?
    – Nē, nemaz, bet viņa karikatūras man patīk. Man patīk humors. Arī teātrī. Tur man ir svarīgs gan pārdzīvojums, gan emocijas. Reizēm pat jāraud (iesmejas). 

    – Jūs raudat?
    – Jā, reizēm es teātrī raudu. Mani aizkustina traģiski momenti – cilvēku bezspēcība un bezpalīdzība. Tādas ļoti vienkāršas emocijas. 

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

     

    Veselība - Parūpējies par savu sirdi!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+