Epidemiologu darba aizkulises. Covid-19 pirmsākumu stāsts

Aktuāli
Kaija Zemberga
13. jūlijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Epidemiologi pirmo pacientu ar aizdomām par saslimšanu ar Covid-19 reģistrēja 29. janvārī. Slimība neapstiprinājās, taču tas bija nopietns signāls – bīstamais vīruss tuvojas Latvijai. Kādas ir epidemiologa darba aizkulises pandēmijas laikā?

Uzņēmējas Antras stāsts

«Martā mēs ar ģimeni slēpotāju grupā devāmies uz Alpiem slēpot. Kad atgriezāmies, piezvanīja epidemiologs un teica, ka esam lidojuši kopā ar Covid-19 slimnieku un mums jāseko līdzi savam veselības stāvoklim. Speciālists rekomendēja dzert daudz šķidruma, tējas, un, ja kļūst sliktāk, ziņot. Vēl nebija pieņemts lēmums par obligātu 14 dienu karantīnu cilvēkiem, kas ieradušies no koronavīrusa skartajām zemēm, taču mēs ar vīru nolēmām palikt nedēļu mājās un vērot pašsajūtu. Pēc pāris dienām valstī izsludināja ārkārtējo situāciju, un mēs izolējāmies viens no otra.

Mums ir liela māja, dzīvojām katrs savā spārnā, un mani vecāki piegādāja pārtiku. Trešajā dienā pēc atlidošanas vīram parādījās slimības simptomi. Viņš informēja ģimenes ārstu, un, kad kļuva sliktāk, nekavējoties tika izsaukta ātrā medicīniskā palīdzība un viņu nogādāja Infektoloģijas centrā. Vīram bija plaušu karsonis, taču viņš netika pieslēgts pie plaušu ventilācijas aparāta. Pēc sešām dienām viņu palaida mājās, un mēs turpinājām dzīvi katrs savās telpās, līdz abiem analīzes bija negatīvas.

Sākumā pašizolāciju uztvēru ar humoru, bet tad parādījās nemiers – vīram un māsai atklāja vīrusu, no mūsu grupas vēl vairāki bija saslimuši, bet man simptomu nav! Zvanīju epidemiologam un jautāju, ko darīt. «Ja vēlaties, varat uztaisīt analīzes,» man atbildēja. Biju nosēdējusi mājās divarpus nedēļas un varēju doties uz darbu, taču, tā kā strādāju birojā ar cilvēkiem, nolēmu par saviem līdzekļiem veikt Covid-19 testu un nodot asins analīzes. Analīzes bija pozitīvas!

Atgriezos karantīnā, lai gan jutos vesela, asins analīzes bija labas un vienīgā novirze no normas bija diagnoze Covid-19. Domāju, bija tādi, kas pēc 14 dienu karantīnas devās uz darbu, lai gan, iespējams, bija bezsimptomu slimnieki.

Bijām pirmie Covid-19 slimnieki, un, iespējams, valstī vēl nebija izstrādāta noteikta sistēma, kā strādāt ar pacientiem, kuriem veikt testus, kuriem – ne.

Taču speciālisti, veicot epidemioloģisko izmeklēšanu, mums zvanīja vairākas reizes un uzdeva vienus un tos pašus jautājumus. Tas bija kaitinoši. Biju šokā, ka viņi ieradās pie mums mājās, lai paņemtu analīzes vīram, bet man testu neveica. Ja nav simptomu, analīzes vīrusu neuzrādīšot – tā viņi paskaidroja.

Kad nodevu analīzes un tās izrādījās pozitīvas, epidemiologi neizpratnē jautāja – varbūt man tomēr sāpēja kakls? Kad mēnesi biju pavadījusi mājās, epidemiologi man zvanīja un vaicāja, kad atkārtoti ieradīšos nodot analīzes. Strādāju attālināti un atrunājos, ka testu veikšu, kad man būs laiks. Radās sajūta, ka statistikai nepieciešami rezultāti par pirmajiem cilvēkiem, kuri izveseļojušies no koronavīrusa…

Mūs neuztrauca komentāri par to, ka valstī esam ieveduši infekciju, taču zinu cilvēkus, kuri sabiedrības attieksmes dēļ klusēja, lai gan viņiem bija slimības simptomi. Paziņas stāstīja, ka kaimiņi esot ar hloru tīrījuši kāpņu telpu, baidoties aplipināties. Mēs mājās pavadījām mēnesi.

Esam biznesa cilvēki, daudz kas bija ieplānots, taču šī situācija parādīja, ka darba procesu var pārkārtot, daudz ko var izdarīt attālināti. Paldies Dievam, krīze mūsu biznesu pagaidām nav ietekmējusi.

Dzīvojot mājās, veltīju vairāk laika sev, daudz lasīju. Mēs esam disciplinēta tauta, un visi mani paziņas, ar kuriem kopā atlidojām no ārzemēm, ievēroja karantīnu.

Bija gan savādi, ka no rīta desmitos piebrauc pie mājas policija, lai pārbaudītu, vai esam mājās.

Zemais saslimstības līmenis valstī liecina, ka distancēšanās ir galvenā sabiedrības drošības atslēga. Arī Latvijas medicīna ir augstā līmenī. Atbalstu jauno mobilā tālruņa lietotni Apturi Covid, kas var palīdzēt izvairīties no saskarsmes ar inficētu personu.

Uzskatu, ka mums vēl vismaz divus gadus būs jāsadzīvo ar koronavīrusu, bet vai tāpēc cilvēki pārstās ceļot? Domāju, ka Eiropas valstis neapzinājās iespējamos riskus un nebija gatavas vīrusa uzliesmojumam, tāpēc bija tik daudz upuru.»  

Infekcijai pa pēdām

Katru rītu slimību profilakses un kontroles centra epidemioloģes Sigitas Geidas rokās nonāk laboratorisko izmeklējumu dati par jaunatklātajiem Covid-19 slimniekiem. Viņa apstrādā šo informāciju un kā pieredzējusi izmeklētāja ķeras pie operatīvajiem pienākumiem – zvana pacientiem un rūpīgi izprašņā par ģimenes locekļiem, tuviniekiem, draugiem, jautā, ar ko vēl viņi pēdējā laikā tikušies, kādas iestādes apmeklējuši, vai pārvietojušies ar sabiedrisko transportu. Viss viņu interesē, jo no tā, cik akurāti Sigita un viņas kolēģi saliek kopā pacienta medicīniskās vēstures, ikdienas ieradumu un dienas režīma puzli, ir atkarīga sabiedrības drošība un veselība.

Lielā mērā pateicoties epidemiologu skrupulozajam darbam, detektīvu cienīgajai izmeklēšanai, Latvijai izdevies samazināt bīstamās infekcijas slimības slogu, līdz minimumam ierobežot jaunus saslimšanas gadījumus. Tagad speciālisti var atlaist kaklasaiti vaļīgāk, taču sākumā, lai ierobežotu koronavīrusa izplatību, bija gatavi strādāt cauru diennakti.

Sākoties epidēmijai, daudzi nezināja, kas ir epidemiologs, ar ko viņš nodarbojas, jauca ar dermatologu vai infektologu.

«Epidemiologa ikdienas pienākums ir infekcijas slimību reģistrēšana, izmeklēšana, pretepidēmijas pasākumu organizēšana, taču pēdējā gada laikā slodze ir augusi un darbs ir ļoti saspringts,» par amata specifiku stāsta Sigita Geida. «Covid-19 ir jauna, bīstama infekcijas slimība, tāpēc mēs reģistrējam slimniekus, veicam epidemioloģisko izmeklēšanu, noskaidrojam kontaktpersonas, informējam ģimenes ārstu, nosakām karantīnu, pašizolāciju. Mēs katru gadu veicam gripas un akūtu augšējo elpceļu infekciju monitoringu, taču gripas pacientus neaptaujājam.

Līdz šim visas infekcijas slimības mums bija zināmas, arī to novēršanas pasākumu scenārijs bija skaidrs. Neliels precedents bija salmonelozes uzliesmojums pagājušā gada septembrī, kad divos Siguldas bērnudārzos 15 cilvēkiem, tostarp bērniem, tika konstatēta salmoneloze. Infekcija ir zināma, bet plašs slimības uzliesmojums pēdējos gados nebija reģistrēts.»

Cīņai ar Covid-19 epidemiologi sāka gatavoties janvārī, kad Ķīnā strauji uzliesmoja slimība, mira cilvēki.

«Nevar apgalvot, ka mēs gaidījām pirmo pacientu, taču apzinoties, ka Latvijas iedzīvotāji ir lieli ceļotāji, bijām tam gatavi. Janvārī un februārī uzskaitījām visus, kas ierodas no Ķīnas un kuri ceļojuši caur Ķīnu. Domāju – ja infekcijas uzliesmojums būtu bijis tikai Ķīnā, līdz Latvijai bīstamā slimība nebūtu atnākusi, taču koronavīruss sāka izplatīties citās valstīs.

Pirmo pacientu ar aizdomām par saslimšanu ar Covid-19 reģistrējām 29. janvārī. Viņš bija ieradies no Ķīnas, pats devies uz Infektoloģijas centru. Sākām epidemioloģisko izmeklēšanu, aptaujājām pacientu, noskaidrojām kontaktpersonas, taču darbu pārtraucām, jo nākamajā dienā uzzinājām, ka analīzes ir negatīvas. Tas bija pirmais signāls, ka agrāk vai vēlāk slimība līdz mums atnāks. Šo pārliecību vēl vairāk pastiprināja koronavīrusa uzliesmojums Dienvidkorejā, Itālijā un citās Eiropas valstīs, uz kurām dodas tūristi no Latvijas.

Pirmais saslimšanas gadījums tika konstatēts svētdienā

Infektoloģijas centrā ievietoja pacienti, kura bija ieradusies no Itālijas. Tajā laikā vēl nebija analīžu nodošanas punktu, uz kuriem pacienti varēja doties ar savām automašīnām un veikt Covid-19 testu. Sākumā analīzes varēja nodot tikai Infektoloģijas centrā un Bērnu slimnīcā. Kad slimniecei apstiprināja koronavīrusu, Infektoloģijas centra speciālisti par to ziņoja Slimību profilakses un kontroles centram, dežurējošais epidemiologs uzsāka izmeklēšanu. Viņš sazinājās ar pacienti, viņu iztaujāja, lai noskaidrotu inficēšanās apstākļus, kontaktpersonām noteiktu karantīnu un veiktu citus infekcijas ierobežošanas pasākumus.

Kad esam izjautājuši pacientu un noskaidrojuši kontaktpersonas, ar kurām slimnieks pēdējā laikā ticies, sazināmies ar tuviniekiem, draugiem, kolēģiem un informējam, ka viņi ir riska grupā un viņiem divas nedēļas jāievēro stingra izolācija. Mēs neatbildam par slimnieku veselības stāvokli, taču sadarbojamies ar ģimenes ārstu, kura pienākums ir katru dienu sazināties ar slimnieku un cilvēkiem, kas atrodas karantīnā, apzināt viņu veselības stāvokli.

Ģimenes ārsts pārzina savu pacientu slimības vēsturi, un, ja kādam no viņiem ir vairākas hroniskas slimības, var nosūtīt ārstēties uz stacionāru.

Neskaidrās situācijās ģimenes ārsts mums jautā, vai pacientu ievietot slimnīcā, varbūt nepieciešams atkārtot analīzes.

Lai kontrolētu, kā slimnieki un kontaktpersonas ievēro karantīnas režīmu, pirms Lieldienām epidemiologiem piedāvāja policijas palīdzību. Latvijā ir daudz apzinīgu cilvēku, taču ir arī tādi, kas situāciju neuztvēra nopietni. Neapzinīgos uzmanīja arī iedzīvotāji, kas policijai ziņoja par pārkāpumiem. Policijas darbinieki savukārt zvanīja mums, lai apstiprinātu, vai cilvēks, par kuru saņemta sūdzība, ir slimnieks vai sirdzēja kontaktpersona. Lai optimizētu darbu, tika nolemts saslimušo un kontaktpersonu sarakstu iesniegt policijai, lai kārtības sargi pēc savas izstrādātas shēmas varētu pārbaudīt, vai cilvēks atrodas savā dzīvesvietā. Policija uzraudzīja arī patversmes un sociālās aprūpes centrus, kam bija noteikta stingra karantīna.»

Epidemiologiem darbā palīdz mākslīgais intelekts. Lietotne Apturi Covid palīdz ierobežot koronavīrusa izplatību, tālruņa lietotāju brīdinot, ka viņš ikdienas gaitās ir saskāries ar Covid-19 inficētu cilvēku. Inficētā persona un vieta, kur noticis kontakts, lietotājam netiek atklāta.

Kāpēc man šitais kovids?

Epidemiologi tāpat kā ārsti atrodas pandēmijas pirmajās līnijās – kontaktējas ar slimniekiem, viņu ģimenes locekļiem, taču ir pasargāti no saslimšanas, jo izmeklēšana notiek pa telefonu. Ja ir vairāki saslimušie, epidemiologs dienā izjautā pat vairākus desmitus cilvēku – slimnieka tuviniekus, kolēģus, draugus.

Pacientu aptauju visā pasaulē veic pēc vienota standarta, pievēršot uzmanību trim būtiskiem aspektiem – cilvēkam, vietai, laikam.

Speciālists noskaidro personas datus, dzīvesvietu, darbavietu, saslimšanas datumu, lai analizētu, ar cik cilvēkiem viņš šajā laikā varētu būt ticies.

Sigita Geida stāsta: «Cilvēku reakcija, uzzinot, ka viņi ir kontaktējušies ar bīstamās infekcijas pārnēsātāju, ir atšķirīga. Daži vairāk uztraucas nevis par sevi, bet par suni vai kaķi, ko varētu aplipināt. Ar tiem, kuri sākumā lidoja vienā lidmašīnā ar Covid-19 slimnieku, strādāt bija vieglāk, jo viņi bija gatavi tam, ka varētu saslimt. Lielāka nožēla jaušama cilvēkos, kas nezina, kur inficējušies. Es neesmu bijis ārzemēs, neesmu kontaktējies ar slimnieku, ievēroju rekomendācijas, bet man ir šitais kovids – viņi ir neizpratnē.

Tie, kas saslimuši ar jauno koronavīrusu, ārstējas ilgāk nekā divas nedēļas. Divas nedēļas ir vīrusa inkubācijas periods. Sākumā par izveseļojušos personu uzskatīja cilvēku, kuram apstiprināti divi negatīvi Covid-19 testi, un pacienti mājās stingrā izolācijā vai slimnīcā pavadīja vairāk nekā divas nedēļas, daudzi mēnesi un pat ilgāk. Psiholoģiski tas ir grūti.

Mēs kontaktējamies ar pacientu, līdz viņš ir izveseļojies, viņš var zvanīt mums, ja rodas jautājumi. Sarunā jūtam, kā mainījies noskaņojums: ja slimības sākumā viņš ir atsaucīgs, runīgs, pēc divām nedēļām optimisms noplacis, balss ir skumja, bēdīga. Viņš ir sapratis, ka situācija ir daudz nopietnāka, nekā sākumā likās. Tādos brīžos cenšamies viņu psiholoģiski uzmundrināt, atbalstīt.»

Infekciju nevar noslēpt

Lai ierobežotu bīstamā vīrusa izplatību, viens no galvenajiem epidemiologa uzdevumiem ir noskaidrot infekcijas avotu. «Zinot, ka Jānis ir iespējamais slimnieks, darām visu, lai viņš neturpina izplatīt vīrusu. Sākumā, kad cilvēki inficējās ārzemēs, bija vieglāk noskaidrot slimības izcelsmes avotu, salikt kopā puzles gabaliņus, bet pēdējā laikā noteikt infekcijas avotu kļūst arvien grūtāk.

Kad epidemiologu redzeslokā nonāk slimnieks, mēs viņam zvanām vairākas reizes dienā, turpinām izjautāt pat vairākas dienas pēc kārtas, jo sākumā cilvēks ir apjucis, nespēj atcerēties, kur bijis, ar ko ticies. Aktīvākie paši sāk domāt, kur gājuši, ar ko runājuši. Ja cilvēks apmeklējis aptieku, bijis slimnīcā, iepircies mazā veikaliņā, zvanām uz šīm iestādēm, brīdinām un, ja nepieciešams, nosakām karantīnu. Ja slimnieks iepircies lielveikalā, nav iespējams apzināt pircējus, kurus viņš varētu aplipināt.

Minimālais kontaktēšanās ilgums, kura laikā, neievērojot divu metru distanci, var aplipināt citus, ir 15 minūtes.

Šai kontaktpersonai – ģimenes loceklim, draugam, kolēģim, ārstam – ir jānodod analīzes un divas nedēļas jāpavada karantīnā, jo iespēja saslimt ir augstāka nekā tam, kas bijis kopā ar slimnieku minūti vai pagājis viņam garām.

Ne visi ģimenes locekļi, kontaktpersonas saslimst, lielāka varbūtība inficēties ir tiem, kam ir novājināta imunitāte, inficēšanas risks palielinās arī tad, ja slimība ir aktīvā vīrusa izdalīšanās fāzē. Vēlāk tā vairs nav tik lipīga.

Epidemiologa darbs nebeidzas ar aptauju, ko pierakstām un aizmirstam, mēs salīdzinām datus, analizējam, pētām. Ja saslimšanas avots nav zināms, domājam, kam vēl piezvanīt, lai apturētu infekcijas izplatīšanos. Ja slimnieks devies uz poliklīniku vai darbu, ir pamats uzskatīt, ka tajā dienā ārstniecības iestādi vai darbavietu ir apmeklējusi persona vīrusa inkubācijas periodā un šajā iestādē, apjautājot cilvēkus, var meklēt infekcijas avotu.

Lielāka iespēja aplipināties ir slimnīcās, aptiekās, sabiedriskajā transportā, lielveikalā. Daži pētījumi gan noliedz saslimšanas risku sabiedriskajā transportā un lielveikalā, ja cilvēki ievēro drošības pasākumus – nēsā maskas un ievēro divu metru distanci.»

Epidemiologiem nopietnākais darba lauks paveras, kad bīstamais vīruss pārkāpj patversmes vai pansionāta slieksni.

Sigita Geida izmeklēja slimības uzliesmojumu vīriešu patversmē Zilais krusts, kur ar koronavīrusu inficējās 57 patversmes iemītnieki un darbinieki. «Sākumā saslimšana tika konstatēta vienam, tad nākamajam patversmes iemītniekam, un sadarbībā ar Rīgas domes Labklājības departamentu nolēmām izmeklēt visus patversmes apmeklētājus, ar kuriem viņi kontaktējušies.

No 30 cilvēkiem, kas nodeva analīzes, 25 tika konstatēts koronavīruss bezsimptomu formā. Pieņēmām lēmumu pārbaudīt visus patversmes iemītniekus un, nosakot karantīnu, izolēt viņus no sabiedrības.

Ja mēs to nebūtu izdarījuši, bail iedomāties, kā attīstītos situācija, cik būtu jaunu saslimšanas gadījumu, jo šie cilvēki apmeklē sabiedriskas vietas, kur pulcējas daudz cilvēku, – tirgu, stacijas tuneli, pārvietojas ar sabiedrisko transportu. Fiksējām divus koronavīusa uzliesmojumus stacionāros, kur iespējamais infekcijas avots bija persona no patversmes Zilais krusts. Abās slimnīcās saslima līdz desmit cilvēkiem.

Tas apliecina, cik svarīgi laikus atrast infekcijas perēkli un noteikt karantīnu. Patversmē nakšņo sociālā riska personas. Nav iespējams pateikt, kur inficējās pirmais patversmes iemītnieks, taču cits citu aplipināt varēja ļoti ātri, jo šie cilvēki dzīvo kā ģimenē – uzturas kopīgās telpās, rindas kārtībā gatavo ēst. Viņi no rīta ceļas, un katrs dodas savās gaitās – cits uz darbu, cits klīst pa pilsētu. Pirmais kaut kur pilsētā satika infekcijas avotu…»

Savukārt Priekuļu novada sociālās aprūpes centrā Mārsnēni ar koronavīrusu inficējās gandrīz piecdesmit darbinieku un iemītnieku. Izskanēja versija, ka bīstamais vīruss pansionātā nonācis pēc aprūpes centra iemītnieka ārstēšanās klīnikā. Pacients tika izrakstīts no stacionāra, kad Covid-19 tests uzrādīja negatīvu rezultātu. Speciālisti pieļauj, ka pacients tajā brīdī bija Covid-19 inkubācijas periodā jeb laikā, kad vīruss nostiprinās ķermenī. Tas var ilgt no piecām dienām līdz pat divām nedēļām.

«Epidemioloģiskās izmeklēšanas rezultāti atkarīgi no tā, cik daudz slimnieks mums pastāsta par iespējamiem inficēšanās apstākļiem,» skaidro epidemioloģe. «Atklāt inficēšanās avotu aprūpes centrā Mārsnēni bija grūtāk, jo pansionātā uzturas gados veci cilvēki, un viņu aptauja ne vienmēr ir produktīva un veiksmīga. Taču inficēšanās avotu meklējam tik ilgi, līdz uzliesmojums beidzies, jo, kamēr nav noteikts infekcijas avots, slimība var uzliesmot citviet.

Covid-19 īpaši bīstams tāpēc, ka vīrusam ir tā sauktā bezsimptomu forma, un cilvēks citus var aplipināt, pats nezinot par inficēšanos.

Ir pacienti, kas cenšas kaut ko noklusēt, bet saslimst kāds no iespējamo kontaktpersonu loka, un aplis noslēdzas. Epidemioloģijā kaut ko noslēpt ir diezgan grūti, agrāk vai vēlāk noklusētā informācija nāk gaismā. Ja pirmais pacients neatklāj, ar ko ticies, nākamais saslimušais izstāsta. Taču redzot, cik daudz cilvēku diennakts laikā nodevuši analīzes un cik no tām ir pozitīvas, secinām, ka lielākā daļa ieinteresēti neslēpt savu veselības stāvokli, bet pēc iespējas ātrāk noskaidrot slimības diagnozi. Sākumā, lai pasargātu tuvākos no inficēšanas riska, daudzi nodeva analīzes par maksu, kas ir dārgi. Tagad katram ir iespēja ar ģimenes ārsta nosūtījumu veikt valsts apmaksātu Covid-19 testu.»

Kas tālāk?

«Es strādāju epidemioloģiskās izmeklēšanas nodaļā, kur savāc datus no laboratorijas un strādā ar operatīvo informāciju, taču Slimību profilakses un kontroles centrā ir speciālisti, kas nodarbojas ar analītisko darbu – skaita, plāno, pēc formulām rēķina un analizē iespējamos vīrusa izplatības riskus un nākotnes scenārijus. Robežas ar citām valstīm pamazām tiek atvērtas, atsākas lidojumi uz Eiropu, taču mēs esam piesardzīgi, jo, lai novērstu jaunus uzliesmojumus, saslimstība jāierobežo visā pasaulē. Ja arī mums izdosies novērst jaunus saslimšanas gadījumus, pastāv risks slimību atvest no citas valsts, kā tas notika epidēmijas sākumā.

Daudziem šķiet, ka niecīgā jaunatklāto gadījumu skaita dēļ koronavīruss ir uzveikts, taču kādu laiku nāksies ievērot piesardzību, atturēties no pulcēšanās.

Esam novērojuši, ka pēc stingrajiem izolēšanās pasākumiem samazinājusies arī citu vīrusinfekciju izplatība, un tas nozīmē, ka pulcēšanās ierobežojumi samazina arī citu slimību izplatīšanās risku.

Mīkstinot ierobežojošos pasākumus, kas tika noteikti epidēmijas sākumā, joprojām ir lielāks saslimšanas risks, apmeklējot sporta un izklaides pasākumus, kora nodarbības un citus slēgtus pasākumus. Manuprāt, bērni ierobežojošo pasākumu dēļ cieta visvairāk, jo daudzi bija spiesti uzturēties slēgtās telpās, nevarēja apmeklēt sporta nodarbības. Bet priekšā vasara, un viņi zaudēto varēs atgūt laukos pie vecvecākiem, vasaras nometnēs. Bērnu atpūtas nometnēs gan būs jāievēro stingri profilakses pasākumi, lai gan epidemiologiem katru gadu vasarā darba ir vairāk, jo bērnu vasaras nometnēs var uzliesmot zarnu infekcija, rotavīrusa un norovīrusa izraisītas slimības.

Manuprāt, mēs turamies labi, bet redzu, ka iedzīvotāji pamazām atslābst – lielveikali un sabiedriskais transports pilns cilvēkiem. Vieni kļūst neapdomīgāki pozitīvās statistikas dēļ, citiem apnikuši ierobežojumi. Manī tas rada bažas.»

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+