Eolikas dziedātājs Dainis Dobelnieks un viņa sieva Inga: Mīlestība un skatuve ir visstiprākās zāles!

Stiprais stāsts
Daiga Mazvērsīte
15. marts
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Matīss Markovskis
Populārā kvarteta Eolika dziedātājs DAINIS DOBELNIEKS joprojām katru dienu pateicas Dievam par sievu INGU, kura jau sen ir viņa stiprais balsts. Taču pirms pusotra gada izrādījās, ka palīdzība vajadzīga Ingai pašai. Par to, ka ar slimību jācīnās, viņai šaubu nebija – sportā un dejās rūdītais gribasspēks noteikti aizvedīs līdz uzvarai.

Inga: «Esmu dzimusi un augusi Rīgā, Pārdaugavā, tā ir manējā. Ģimenē bijām seši: mamma Irēna, tētis Argods, tēta vecāki un par mani septiņus gadus vecākais brālis Ilgvars. Mācījos Rīgas 73. vidusskolā, kas tagad ir Āgenskalna Valsts ģimnāzija, un, tāpat kā visām meitenēm, man patika dejošana. Jau pirmajā klasē sāku dejot tautas dejas, bija arī ļoti jauka skolotāja.

Es neesmu un arī nebiju mājās sēdētāja, bet gan ļoti aktīva meitene, tāpēc paralēli dejošanai pieteicos arī volejbolā. Toreiz bija sporta klubs Aurora, uz kuru aizgāju kopā ar draudzenēm. Apmēram gadu trenējos volejbolā, izbraukāju nometnes, tad aizgāju uz sporta klubu Lokomotīve – uz basketbolu. Mans augums – metrs septiņdesmit četri – tolaik bija atbilstošs…»

Dainis: «Murjāņu sporta skolā mani uzaicināja trenēties pie Latvijas izlases, un mans augums ir metrs astoņdesmit deviņi, tagad ar tādu diez vai ņemtu komandā…»

Inga: «Basketbolā, protams, skaitījos vidēja auguma, bet dejošanā tagad esmu garākā. Toreiz spēlēju kā uzbrucēja veselus astoņus gadus, un tas viss paralēli tautas dejām.

Pēc vidusskolas 1984. gadā iestājos Rīgas Politehniskajā institūtā arhitektos, un draudzene tajā rudenī mani aizveda uz Tautas deju ansambli Vektors. Pašai bija brīnums, ka izturēju atlases konkursu. Tā nu dejoju tur jau 37 gadus, un, pateicoties Vektoram, arī iepazinos ar Daini. 1985. gada vasarā braucām uz Maskavu, uz Vispasaules jaunatnes festivālu…»

Dainis: «Mums, Eolikai, tie bija ziedu laiki, braucām kā vienīgais estrādes kolektīvs, kas festivālā pārstāvēja Latviju. Ar dejotājiem dzīvojām vienā viesnīcā. Ar ansambli mums nebija daudz darba, daži koncerti, pāris ballīšu, vairāk tusējām pa Gorkija parku. Dejotājiem gan bija baigā slodze, nez cik mēģinājumu dienā.

Kad pienāca festivāla pēdējā diena, līdz vakara vilcienam uz Rīgu bija brīvais laiks. Es nolēmu uziet stāvu augstāk, iepazīties ar latviešu dejotājiem. Paveru durvis, tur tusiņš – «O, Daini, nāc iekšā!» Paveru otras durvis, tur arī cilā glāzītes. Pieklauvēju pie trešajām, gāju iekšā – tukša istaba, uz tālākās gultas sēž meitene un krāmē mantas. Man pacilāts garastāvoklis – nolēmu nospēlēt romantisku ainu. Ar baigo žestu aizslēdzu durvis. Meitene paceļ galvu, paskatās un turpina savu darbiņu. Man likās, ka tāda reakcija ir nepiemērota. Notupstos uz ceļgala viņas priekšā, atspiežos ar elkoņiem pret viņas ceļgaliem un skatos acīs.

Viņa paceļ galvu, paskatās un prasa: «Nu, un ko tālāk?» Es nosarku, apjuku, kaut kā izgrozījos no situācijas, vismaz iepazināmies. 

Vakarā vilciens pilns ar mūsējiem, izkāpām Rīgā, bet dejotāju vagons pašā galā. Speciāli kavējos uz perona, paņēmu pie rokas mūsu saksofonistu un sāku ar viņu runāties – lai gan patiesībā gaidīju, kad nāks mana dejotāja. Beidzot Inga!

«Ā, jūs arī, varbūt Rīgā varam saskrieties?» Toreiz populāra bija kafejnīca Malvīne pretim Operetes teātrim. Ar festivāla akreditāciju varēja tikt iekšā bez rindas. Pirmajā randiņā dabūju stundu nogaidīt, līdz beidzot Inga nāca – garā kleitā, nesteidzīgā gaitā. Tovakar vēl aizbraucām ar taksi uz koncertu Dzintaros, tā mūsu kopīgās dzīves epopeja sākās. Inga braukāja pa Eiropu, Eolikai bija koncerti, šad tad uzaicināju viņu uz restorānu, Inga man atveda suvenīrus no saviem braucieniem. Apprecējāmies tikai pēc astoņiem gadiem, 1993. gadā…»

Padomju laika rūdījums

Inga: «Man ar dakteriem visu mūžu bijis daudz darīšanu, mamma reiz pat sacīja, ka man pašai būtu vajadzējis par ārsti izmācīties. Jaunībā, kad aktīvi dejoju un spēlēju basketbolu, bija daudz sporta traumu – potītes, ceļi, muskuļu sastiepumi. Tad lietā liku klasiku – šņabja kompreses, kāda smēre, un viss. Basketbola spēlēšana beidzās līdz ar komandas izjukšanu, ļoti labprāt būtu turpinājusi. Basketbols man patīk, arī mūsu dēls Elvijs aizgāja uz basketbolu…

Vēlāk nācās ļoti izjust to, ka veselībai jaunībā nebiju pievērsusi pienācīgu uzmanību, potītes nācās operēt. Dejošanā slodze bija liela, vadītāji prasīgi. Mūsu vadītājs vidējās paaudzes deju kolektīvā Vektors jo­projām ir Uldis Šteins, kuram ir 85 gadi, un repetitore ir Tamāra Ēķe – viņai janvārī palika 81 gads. Abi ir lielisks piemērs tam, ko veselībai dod regulāras fiziskas aktivitātes. Protams, ne tikai fiziskas, bet arī garīgas, mentālas un emocionālas. 

Toreiz ārsti tā arī pateica, ka potītes vajadzēja operēt jau agrāk, bet nekad jau nav laika.

Tovasar Dziesmu un deju svētkus nodejoju ar ārstu pie stadiona izejas, kurš pēc katra koncerta man veica blokādes pret sāpēm.

Operācija bija augustā, un teicu, ka man pēc trim mēnešiem jādejo Vektora koncertā Operā. Dakteri tik iepleta acis: «Inga, tas nav iespējams!» Rehabilitācija pēc potītes operācijas ir vēl smagāka nekā pēc ceļu operācijas. «Neko nezinu, jo man vajag!»

Pateicoties aktīvam fizioterapeitu darbam, tad sporta zālei, pēc trim mēnešiem patiešām dejoju uz Operas skatuves. Protams, viss bija jādara man pašai – no visas sirds gribēju tur būt. Dainim ir viņa skatuve ar savu kolektīvu un saviem skatītājiem. Uz manas skatuves ir deja. Skatuve ir kaut kas tāds, kas pārņem pilnībā, un to varētu salīdzināt ar otru, paralēlo, dzīvi. Arī tāpēc mums ar Daini tā saskan… Mēs saprotam, ko nozīmē skatuve, katram sava, bet būtībā viena un tā pati.»

Dainis: «Pēc tām operāciju čupām vienīgais, kas mani pa īstam ārstē, neskaitot sauju zāļu katru dienu, kuras man jādzer līdz mūža beigām, ir skatuve. Vienmēr zināju, kad Eolikai koncerts, un līdz tam visu laiku dzīvoju ar atbildības sajūtu, ka nevaru taču piekrāpt ne kolektīvu, ne sevi. Jāmēģina būt vislabākajā formā, un šī apziņa ārstēja mani. Skatuve patiešām ir īsta ārstniecības iestāde.»

Inga: «Tā tas ir. Mums, padomju laika paaudzei, audzināšana bija pavisam citāda, nekā tagad pieņemts. Kad dejoju vai sportoju, drīkstēju neierasties uz koncertu vai spēli tikai tad, ja nu pavisam nevarētu piecelties no gultas un mirtu nost.

Dejojām gan ar paaugstinātu temperatūru, gan iesnām un traumām, meitenes – bērniņu gaidot, cik ilgi vien varēja.

Pirmkārt, tāpēc, ka ir ielikts nenormāls darbs, lai sagatavotu koncertu. Otrkārt, skatuve dod tik fantastisku emocionālo lādiņu, ka to mēdz saukt par labo adrenalīnu. Šīs izjūtas ir grūti izstāstāmas – kopības sajūta ar kolektīvu, sākot ar trīsām, kad tu stāvi aizkulisēs, pirms jāiet uz skatuves, un jau ar pirmajiem soļiem skatītāju priekšā tu aizmirsti jebkuru slimību. Vairs nesāp ne mugura, ne potīte.» 

Dainis: «Un lielākais kaifs un zāles ir tas, kad viss ir veiksmīgi izdarīts. Kad programma ir galā un publika nav vīlusies. Atsēdies grimētavā un pirmās minūtes izbaudi tik milzīgu gandarījumu un enerģijas pieplūdumu, kādu gribas vēl un vēl. Tas tiešām dziedē.»

Slimība nebija ielaista

Inga: «Kad man pirms pusotra gada sākās ļoti nopietnas veselības problēmas, manam Vektora vidējās paaudzes deju kolektīvam bija ārkārtīgi liela loma, lai es neiekristu depresijā, lai uzturētu sevī dzīvesprieku un pozitīvo domāšanu, kas ir ļoti svarīgi. Tad tiešām skatuvi izjutu kā zāles. 

Slimība nāca kā zibens no skaidrām debesīm. 2000. gadu sākumā manai mammai bija krūts vēzis. Es par to domāju un regulāri pārbaudījos, kā tas jādara katrai sievietei. Protams, baiļojos, vai slimību nepārmantošu, bet mamma ļoti veiksmīgi izārstējās – visa ģimene kopīgi cīnījāmies par viņas veselību. Pamazām pagaisa manas bažas par vēža pārmantojamību. Un tad 2019. gadā aizgāju uz regulāro pārbaudi pie savas ārstes Renātes Kraules Iekšlietu ministrijas poliklīnikā. Viņa ieskatījās kartītē un ierosināja veikt sonogrāfiju. Ieteica paziņu, pie kuras pierakstīties uz izmeklējumu, lai nav jāgaida garā rindā.

Ārste skatījās ilgi, ilgi, līdz noteica: «Šo vajadzētu rūpīgāk papētīt,» un nosūtīja mani uz mamogrāfiju. Izmeklējums uzrādīja kaut ko līdz galam nesaprotamu. Un daktere Kraule teica, ka pierakstīs mani uz konsultāciju pie onkologa. Protams, ļoti sabijos, bet ārste uzmundrināja: «Vēl neko nezinām, bet ir jānoskaidro.»

Nonācu Onkoloģijas centrā pie Egīla Purmaļa, fantastiska ārsta un brīnišķīga ķirurga. Protams, satraukums bija liels, kad pēc analīzēm apstiprinājās diagnoze – vēzis.

Skaidrs, ka, to izdzirdot, nevienam nav pozitīvu emociju, liekas, ka pasaule sagrūst. Neziņa par to, kas būs tālāk, ir ļoti mokoša.

Dakteris Purmalis uzreiz teica: «Operējam!» Sapratu, ka padoties nedrīkst, un jau manai mammai ārsti toreiz skaidroja, ka piecdesmit procentu no izveseļošanās ir paša pacienta ticība ārstēšanai un pozitīvam rezultātam. Mani ārsti iedrošināja, ka medicīna, salīdzinājumā ar manas mammas slimošanas laiku, ir attīstījusies, un par to, ka jācīnās, man nekādu šaubu nebija. Arī pateicoties agrīnajai diagnostikai, slimība netika ielaista – tam bija liela nozīme.» 

Dainis: «Un tu no manis to visu sākumā slēpi! Laikam mēģināji mani pasargāt, bet, kad nāci vakaros mājās pēc darba, labu laiku jutu, ka kaut kas nav kārtībā.

Tā pagāja dienas un nedēļas, līdz es kategoriski pieprasīju atbildes. Un Inga man atzinās par slimību.

Katrā ziņā centos pozitīvi ietekmēt un palīdzēt, zinot, kā Inga man palīdzēja ar manām problēmām. Kad skatuves cilvēkam noņem kāju, liekas, ka dzīvei beigas, un kur nu vēl cilvēkam ar manu raksturu. Paldies Ingai, kolektīvam un visiem, ka šodien varu turpināt darīt to, kas man tik ļoti patīk.» 

Inga: «Dzirdot vārdus – krūts vēzis, protams, liekas, ka tās ir beigas. Vienlaikus man bija ļoti svarīgi zināt patiesību, lai saprastu, kā rīkoties. Vairāk satrauc situācija, kad jūtos slikti, bet nezinu, kas ar mani notiek. Apzinājos, ka man jādara viss, ko ārsti liek, ka man blakus ir ģimene un – tāpat kā Dainim – mans kolektīvs.

Par spīti ārstēšanai, ķīmijterapijai, nepārtraucu strādāt, gāju uz darbu. Turpināju dejot – kad bija pavisam grūti, to deju izlaidu, bet šī atmosfēra, cilvēciskās attiecības deva man fantastisku atbalstu. 

Ejot uz procedūrām, ir smagi klausīties cilvēku žēlabās. Protams, izturēt ķīmijterapiju ir ļoti grūti ne tikai fiziski, bet arī psiholoģiski, jo visapkārt tu dzirdi traģiskos stāstus.

Es centos norobežoties no visām negatīvajām enerģijām no malas, nelasīju negatīvos komentārus internetā.

Biju gatava cīnīties, taču pēc pusgada bija recidīvs – audzējs otrā krūtī. Atkal zāles, ķīmija, starošana, bet neviens ārsts jau nevar atbildēt uz manu jautājumu: kāpēc?» 

Dainis: «Tas ir traki, kad it kā esi slimību uzvarējis, visu pārcietis, un pēkšņi atkal viss sākas no gala. Atceros to mirkli. Tas bija traģiski. Standartjautājums, kuru arī es sev dzīvē esmu uzdevis, – ko es tik ļoti būtu sagrēkojis vai kādam pāri nodarījis, ka ar mani tas noticis?…»

Inga: «Par laimi, mēs esam divatā un arī dēls blakus, ļoti palīdzēja draugi. Tas ir ārkārtīgi svarīgi, ka, nonākot grūtībās, otrs cilvēks tev nepasaka: «Čau! Tu man tāds neesi vajadzīgs!» Man ģimene ir lielākā vērtība dzīvē. Dēls un vīrs mani atbalstīja brīžos, kad gāja pavisam slikti, un esmu bezgala priecīga, ka man ir tik laba ģimene.» 

Dainis: «Inga nekad neuzvedas kā slimniece. Kā no gultas pieceļas, tā sāk noņemties ar sevis kopšanu.» 

Inga: «Man bērnībā sava izskata dēļ bija kompleksi, jo nekāda modele neesmu bijusi…»

Dainis: «Zini, mīļā, man gaume ir laba, un savā vieglprātīgajā jaunībā biju šausmīgi izvēlīgs. Nepiekrītu, ka tu būtu tik tāla no modeles…»

Inga: «Līdz veikalam neaiziešu un miskasti neiznesīšu, ja acis un lūpas nav uzkrāsotas. Protams, kad sākās ķīmijterapija, bija jāzaudē mati, skropstas, uzacis. Mana frizierīte teica, ka sievietes vairāk pārdzīvo matu zaudējumu nekā to, ka noņem krūti. Brīnījos – kā tas iespējams?! Bet pēc ķīmijas pati nonācu šādā situācijā. Noskuvu matus uz nulli. Sēdēju friziera krēslā, acīs asaras. «Inga, ko tu raudi, mati taču ataugs!» Paskatījos spogulī un gandrīz sadusmojos uz sevi – štrunts par matiem, galvenais tikt galā ar veselību.» 

Dainis: «Mati atauga, bet tiem ir pavisam cita struktūra – tādi sprogaini. Man patīk, bet Inga kreņķējas un cenšas matus iztaisnot.» 

Vīrs nopirka parūku

Inga: «Slimības lapu paņēmu tikai uz operācijas laiku, citādi turpināju iet uz mēģinājumiem un uz darbu. Strādāju Iekšlietu ministrijas Nodrošinājuma valsts aģentūrā, kur esmu nodaļas vadītāja vietniece. No vadības puses bija liela sapratne, jo uz procedūrām bija jāiet darba laikā.

Arī tagad katru dienu dodos uz darbu, man ir savs atsevišķs kabinets, katru nedēļu tiek veikti kovida testi. Par laimi, saistībā ar pandēmiju onkoloģijas pacientiem nebija nekādu ierobežojumu, mana ārstēšana ilga gadu, ne izmeklējumi, ne procedūras nekad netika atcelti. Paldies Dainim, viņš man nopirka bezgala skaistu parūku un mākslīgās skropstas. No īstajām nevarēja atšķirt, un darbā dažs pat nezināja par manu slimību.»

Dainis: «Inga arī centās slēpt. Zināmu apsvērumu dēļ no mammas noslēpa tik labi, ka viņa pērn deviņdesmit gadu vecumā aizgāja viņsaulē, neko neuzzinājusi.» 

Inga: «Neiešu un nekladzināšu taču pa visu pasauli, neesmu no tām, kas žēlojas. Ja kāds pajautāja, pastāstīju. Skropstas pielīmēt nebija problēmu, jo koncertos to darām bieži, un krāsoties man patīk.

Dejoju ar parūku vēl pagājušajā gadā, bija mazliet apgrūtinoši, jo tautastērps ir gana komplicēts apģērbs. 

Mati ir jāsavāc copē. Konsultējos pie savas frizieres, kā un ko darīt…»

Dainis: «Māksla necieta!»

Inga: «Jā, ārējais izskats man vispār ir ļoti svarīgs. Paldies Dievam un ārstiem – man audzējus atrada sākumstadijā un, pateicoties daktera Purmaļa zelta rokām, man krūtis ir saglabātas. Un paldies ārstei – radioloģei Ingrīdai Šlosbergai, kas ar lielu centību mani izmeklēja, tāpēc tik ātri tika pamanīts arī otrs audzējs. 

Protams, viss vēl nav ideāli, jūtu blaknes no ārstniecības kursa. Kad jāpieceļas pēc ilgākas sēdēšanas, piemēram, pie stūres vai rakstāmgalda, viss organisms ir stīvs un sāpīgs.

Taču tas, ka esmu otrās grupas invalīde, apziņā neko nemaina, un neko citādāk nedarīšu.

Un, ja būs jāved Dainis uz Eolikas koncertiem, protams, celšos un to darīšu. Parasti vispirms visus izvadāju pa mājām, mēs uz Zolitūdi atbraucam paši pēdējie. Nogurums tad ir gan Dainim, gan man, bet skaidrs, ka miegs uzreiz nenāk. Iedzeram tēju, pasēžam, parunājam kādu brīdi, mēģinām izbaudīt mājas mieru, jo visu esam laimīgi izdarījuši. Kad spriedze atkāpusies, varam doties gulēt. Dainis šūpuļdziesmas man nedzied, jo jau izdziedājies koncertā, un es visu viņa repertuāru jau zinu no galvas.» 

Dainis: «Pērn Eolikai bija paredzēti 18 koncerti par godu kvarteta 40 gadu jubilejai. Ja tāda iespēja būs, šovasar tie notiks Latvijas estrādēs. Saplānots bija ne pa jokam, pa divi koncerti dienā – jau tagad cenšos vingrināties, dabūt pats sevī iekšēju pārliecību, jo esmu baigi paškritisks. Kad nupat decembrī bija jāpiedalās LTV Gadumijas koncertā, nācās stipri saņemties, ieplēsu pāris tablešu mildronāta, un – aiziet! Kad satieku savējos, viss pārējais aizmirstas, atkal esmu iekšā mūzikā. 

Pirms gada, pavasarī, kad sākās pirmais kovida vilnis, katru dienu vakaros braucām uz jūru staigāt, bet ziemā man ar staigāšanu ir problēmas.

Nav dienas, kad man kaut kas nesāp, bet neiešu jau čīkstēt.

Katru dienu kaut ko rakstu uz papīra, dzejoju, sēžos pie klavierēm. Esmu saspēlējis jaunu albumu Kur zuda tas laiks, kas drīz būs gatavs. Tas sākas ar manu pirmo veiksmi Eolikas sastāvā, dziesmu Tu smējies sapnī, un ir vēl citas, arī pavisam jaunas dziesmas, arī Ingai veltīta dziesma.» 

Problēmas paliek aiz mājdurvīm

Inga: «Štrunts ar visām slimībām, jo ir iemesls turēties un censties – Daiņa koncerti, mani koncerti, dzīve. Kad Dainis, pieturēdamies pie manas rokas, uzkāpj uz skatuves, mēs abi par visu aizmirstam. Jā, tas ārstē, uztur pie moža gara, vēlmes nenolaist rokas. Vieglāk jau ir neko nedarīt, nevis piespiest sevi cīnīties ar sāpēm un nogurumu. Ēdiens šajā ziņā mūsu ģimenē nav mierinātājs, jo abi kontrolējam savu svaru.»

Dainis: «Protams, gadās reizes, kad, staigājot pa veikalu, saskatāmies – nu, labi, paķersim šo gardumu. Bet ļoti jāpieskata šī lieta, jo man tagad ir ļoti maz fizisko aktivitāšu, svars nāk klāt. Ļoti jākontrolē ēšana, jo, kad bija koncerti, stresiņi, viss apēstais sadega daudz ātrāk, un biju fiziski normālā stāvoklī. 

Kad Filharmonijā strādājām 30 koncertus mēnesī, mājās parasti atgriezāmies ap trijiem, četriem no rīta. Tad sacep trīs, četras olas omletē, iebliez iekšā un normāli liecies gulēt, jo ir laiks līdz vienpadsmitiem, un nākamais koncerts ir vakarā. Tāds bija tas režīms. Tagad katru rītu paņemu ingvera gabaliņu, nomizoju, kārtīgi sakošļāju – garšīgs, protams, nav, bet iedod kārtīgu tonusu. Lieku ingveru arī pie tējas. Esam pirkuši arī speciālas tējas Austrumu preču veikalā, bet joga un meditācija mūsu ģimenē palikušas svešas.» 

Inga: «Arī medicīnas žurnālus neabonējam. Ja nu vienīgi kāds virsraksts iekrīt acīs, tad nopērku, un labi padomi, protams, noder ikvienam.» 

Dainis: «Šad tad televīzijā skatos pārraidi krievu valodā О самом главном (Par pašu galveno - tulk.), kuru vada slavens dakteris Aleksandrs Mjasņikovs, kas izbraukājis visu pasauli, pabijis karstajos punktos un stāsta ļoti interesantas lietas.» 

Inga: «Man galvenais princips ir – atstāt ārpus mājas durvīm problēmas, kas nāk līdzi no darba. Daudz dzeram zaļo tēju – raksta taču, ka tā aizkavē vēža šūnu augšanu. Lietojam arī mūsu pašu raudeņu un pelašķu tēju labākam miegam. 

Tortītes un saldie mums galdā ir tad, kad ciemos atnāk dēls ar savu meiteni. Tie mums ir īsti svētki. Arī Valentīndienā mēs ar Daini sabučojamies, apsveicam viens otru. Man ģimene ir tā vieta, kur dzīve sākas un mīlestība nekad nebeidzas.» 

Dainis: «Inga man ir liela optimiste, nevis kā es – melanholiķis, pesimists ar  sangviniķa iezīmēm. Viņa tieši otrādi – ne tikai pret ģimeni, bet pat pret svešu cilvēku ir pozitīvās enerģijas pilna, prot uzmundrināt. Katram cilvēkam vajadzētu turēties pie tā, kas viņam patīk, kas palīdz dzīvot, ļoti svarīga ir ģimene, hobiji, cik nu vien šis laiks ļauj to darīt. Nekad nedrīkst zaudēt cerību, mīlam viens otru, sargājam, tad arī būsim laimīgi.»

Inga un Dainis iesaka tev

  • Vienmēr jāmēģina sevī atrast optimisma devu – pat ja pēc dabas esi pesimists. 
  • Jādara tas, kas sirdij tuvs.
  • Jādodas pie dabas, kas sniedz neatkārtojamas emocijas.
  • Ēd purva dzērvenes kā Dobelnieki! Dainis saliek lielā burkā dzērvenes ar medu, nedaudz cukura, klāt kanēli, var pievienot kādu banāna gabaliņu, tad visu sablendē. Liek galdā ar netreknu jogurtu, saldējumu vai ceptu ābolu.
  • Cik nu iespējams, jāveic fiziskās aktivitātes: vingrošana mājās, pastaigas pie jūras, skriešana. Kustība vajadzīga visur – no prāta līdz kājām!

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+