Tiekamies pie viena galda — labākais čili Rīgā!

Tiekamies pie viena galda
Dagnija Zīverte
25. novembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Andrejs Ņikiforovs
DŽEFRIJS GRĪNVALDS ir dzimis un audzis Nebraskas štatā ASV. Taču nē – šis nebūs stāsts par amerikāņu Pateicības dienu. Un arī tītara te nebūs. Tas būs stāsts par priecīgu atgriešanos pie savām saknēm, un Rīgas tituliem bagātākā čili recepte piedevām!

Negaidītie dzīves pavērsieni

Lai arī Džefrijs pasaulē nācis Amerikā, viņa dzīves stāsts ir sācies Latvijā. Otrā pasaules kara laikā, kad uz neatgriešanos mainījās visu latviešu dzīve, Džefrija tēvs Vitauts Grīnvalds, sešpadsmit gadu vecs smiltenietis būdams, 1944. gadā tika iesaukts vācu armijā. Kara gaitas viņu aizveda uz Vāciju, tad franču karagūstekņu nometni un visbeidzot uz nometni Amerikā. Karam beidzoties, par atgriešanos dzimtenē, protams, nevarēja būt ne runas, un tā Vitauts viens pats, vēl pat astoņpadsmit gadu vecumu nesasniedzis, palika uz dzīvi ASV. Vispirms pāris gadu strādājis kādā Kalifornijas apelsīnu fermā līdzās desmitiem citu imigrantu – strādnieku no dažādām pasaules malām. Tad bijis par ceļu strādnieku Memfisā Tenesī štatā – šo darbu viņam palīdzējis iegūt kāds imigrējis latviešu mācītājs. Pēc kāda laika nāca ziņas par Vjetnamas karu, un visupirms tikuši iesaukti visi imigranti. Lai to nepieļautu, tas pats latviešu mācītājs Vitautam piedāvāja iespēju studēt augstskolā Nebraskā un kļūt par garīdznieku.

Nebraskas vējos

Studiju laikā Vitauts padzirdējis par kādu latviešu ģimeni, Grīnbergiem, kas kuplā skaitā kādā 1944. gada naktī bija aizbēguši uz Vāciju, lai dažus gadus vēlāk nokļūtu Amerikā – Nebraskā, Blēras pilsētiņā. Ģimenes tēvs Kārlis Grīnbergs kļuva par tuvu Vitauta draugu, taču īpaši Vitauta domas saistīja viņa meita Liesma – burvīgs skuķēns ar zibošām acīm, tolaik tikai trīspadsmit gadu veca. Dažus gadus vēlāk viņi apprecējās, Vitauts tika pie savas draudzes, un pasaulē nāca septiņi Grīnvaldu bērni.

Pirmie seši nokristīti latviešu vārdā un bērnībā vēl savā starpā runājuši latviski, taču, kad pasaulē nāca Džefrijs, jaunākais bērns, ģimenes latviskums jau bija izvējojis Nebraskas vējos – jo vairāk tāpēc, ka citu latviešu ģimeņu apkārtnē nav bijis.

Tiesa, laiku pa laikam notikušas priecīgas satikšanās ar Liesmas radu ģimenēm, un tās, par spīti tik amerikāniskajai videi, Džefrijā nostiprinājušas izjūtu, ka viņa saknes iestiepjas tālu citur, prom no šīs vējainās vietas.

Džefrijs spilgti atceras, kā līdzās tēvam raudājis, televīzijā skatoties ziņas par Berlīnes mūra krišanu. Un dažus gadus iepriekš – tēva pārdzīvojumu, kad viņa draudze savāca līdzekļus sava mācītāja ceļojumam uz dzimteni, lai satiktu savu gandrīz četrdesmit gadu neredzēto mammu.

Vai kāds sagaidīs?

Džefrija paša pirmais brauciens uz Latviju bijis īss, satraucošs un pārsteigumiem pilns piedzīvojums. Tās bija trīs dienas – laikā, pirms internets bija atvieglojis mūsu dzīvi un iespējas satikt neredzētus radiniekus. Džefrijs nav bijis pārliecināts, vai brālēns Ansis viņu sagaidīs lidostā – patiesībā vispār nav bijis nekādas skaidrības, kas viņu gaida šajā tumšajā, noslēpumainajā vietā. Bijuši tikai daudzi brīdinājumi – ka Vecrīgā jāuzmana savas kabatas, atsevišķos rajonos jāuzmanās no prostitūtām, bet, stūrējot ārpus pilsētas, jābūt gatavam, ka jebkurā brīdī bez īpaša iemesla vari tikt policijas apstādināts un ka šādam gadījumam kabatā jātur piecdesmitnieks. Nav bijis arī pārliecības, vai būs iespējams īstenot ieceri apciemot tanti Austru Grīnvaldi Mēru ciematā Smiltenes pievārtē. Lidostā Džefrijs, protams, toreiz tika sagaidīts. Latvijā viņu gaidīja siltas sirdis, atvērtas durvis un no ēdienu pārbagātības lūstoši galdi. Un daudz brālēnu, māsīcu un attālāku radinieku, ar kuriem Džefrijs turpināja uzturēt tuvas attiecības arī pēc atgriešanās ASV.

Ko tu darītu ar laimestu?

Laiks gāja, un Grīnvaldu ģimenes dzīve Nebraskā ritēja savu gaitu. 2012. gadā Džefrijs zaudēja mammu, bet viņa lielisko tēvu lēnām sāka saēst vecums. Džefrijs stāsta, ka Vitauts, cienīts un harismātisks mācītājs būdams, visu mūžu arīdzan cienījis labu alu, savu pīpi un labu kāršu partiju, turklāt nekad par savām vājībām nav kaunējies. Arī savā cienījamajā vecumā, nu jau dzīvodams pie Džefrija, Vitauts turpinājis piedalīties visai apšaubāmās loterijās, kurās nemitīgi zaudējis naudu. Kādā reizē Džefrijs tēvam sirsnīgi noprasījis: ja kādā reizē biļete tik tiešām izrādītos laimīga – kam šis laimests tiktu iztērēts? «Es gribētu vēlreiz redzēt Latviju,» vecais vīrs atbildējis. Loterijā gan tā arī nav izdevies laimēt, tomēr 2016. gadā Džefrijs un viņa 88 gadus vecais tēvs vēl vienu reizi devās uz Latviju. Šoreiz ceļojums izvērtās īpaši garš, aizkustinošs un liktenīgs – bijušas tikšanās ar jauniem un veciem radiem un paziņām, Džefrijs ieguvis Latvijas pilsonību un… iepazinies ar Ritu, savu nākamo sievu. Un pieņēmis lēmumu – palikt dzīvot Latvijā. Jā, un arī Vitauts joprojām sveiks un vesels dzīvo Latvijā.

Kur ir trakie latvieši?

Kad Džefrijs nolēma palikt Latvijā, viņš atkal brīdināts par dažādiem nepatīkamiem pārsteigumiem, kas viņu šeit varētu gaidīt. Bet izrādījies pavisam citādi – Latvija tiešām nebeidz viņu pārsteigt, taču tie ir jauki pārsteigumi. Kā viens no lielākajiem bubuļiem tika minēts ziemas aukstums, bet Džefrijam tas šķiet tīrais nieks, jo Nebraskas štats ir slavens ar savu neganto klimatu – nepanesamu karstumu vasarā un nežēlīgi aukstām, vējainām ziemām (līdz pat mīnus 40–50 grādiem). Tāpēc Latvijas ziemas viņa izpratnē ir gluži maigas un pūkainas. Tumsa – jā, ar to sadzīvot gan neesot tik viegli, tāpat arī ar nebeidzamajiem un nepielūdzamajiem birokrātijas līkločiem. Taču tieši tāpat kā ziemas tumsu šeit izgaismo novembra svētki un adventes laiks, tāpat arī visiem nepatīkamajiem sīkumiem un traucēkļiem līdzās liekamas skaistas lietas, tikumi, ieradumi. Spilgts pārsteigums gan Džefrijam bijis latviešu introvertums. Lieta tāda, ka Grīnvaldu ģimene allaž Nebraskas amerikāņu vidū bija izcēlusies ar krāšņu temperamentu un ekscentrisku uzvedību. Jā, mēs esam trakie latvieši – sprieduši Grīnvaldi. Tāpēc liels bija Džefrija pārsteigums, kad šeit, Latvijā viņu nesagaidīja trakā latviešu cilts, bet gan pieticīgi, introverti, pat nedaudz bikli ļaudis.

Cik šeit viss ir garšīgs!

Vēl viens pārsteigums ir ēdiens – Džefrijs bijis patiesi izbrīnīts, atklādams, cik patiesībā garšīgs šeit viss ir. Kā jau latviešu ģimenē, viņa bērnībā latviešu ēdieni, protams, galdā celti bieži – frikadeļu un sēņu zupas, pīrāgi, rabarberu plātsmaizes, kotletes, rupjmaize un citi. Taču lielākoties šis ēdiens tapis no lētākajiem, vieglāk pieejamajiem produktiem – galu galā Liesmai par pieticīgiem līdzekļiem bija jāpabaro iespaidīgs pulciņš, bet par ēšanu ārpus mājas varēja i nesapņot. Tikai vēlāk, kad ēdienu jau gatavojis pats, Džefrijs sācis atklāt dažādu ēdienu īstās garšas, un tā dzima viņa lielā aizraušanās – gatavošana.

Mazliet par čili

Rudens sezona Nebraskā saistās ne vien ar Pateicības brīvdienām, bet arī – ar futbolu. Katru sestdienu rudenī notiek futbola spēles, kas vieno visu štatu. Tās tiek vērotas stadionā vai – krietni omulīgāk – mājās lustīgā radu un draugu kompānijā ar krietnu daudzumu tradicionālo futbola ēdienu – sildošu rudens ēdienu. Makaroni ar sieru jeb mac’n’cheese. Kukurūzas salāti. Asie vistas spārniņi. Un čili – vienmēr noteikti kūpošs katls ar čili! Nebraskas čili nav gluži tāds, kādu to esam iepazinuši TexMex restorānos Rīgā vai Meksikas brīvdienās. Tajā tiek likta gabaliņos sagriezta (nevis malta) liellopa gaļa, nav skābā krējuma un laima skābuma. Tas gan nebūt nemazina šā čili lieliskumu.

Kopš Džefrijs atkoda čili gatavošanas knifus, viņš to gatavojis gana bieži, lai recepti pieslīpētu līdz izcilībai. Šoruden Rīgā gluži nejauši ieraudzījis ziņu par ASV vēstniecības rīkotu čili konkursu. Arī Amerikā viņš savulaik piedalījies tādos konkursos, tāpēc nolēmis pieteikties – īsti nenojaušot, cik vērienīgs būs šis pasākums. Izrādījies, ka Džefrija konkurenti ir profesionāli pavāri, bet žūrijas priekšgalā pats Mārtiņš Sirmais. Atkāpties gan jau bijis par vēlu, bet piedalīties nudien bijis vērts – sīvajā konkurencē tieši Džefrija gatavotais nebraskiešu čili  atzīts par labāko!

 

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs