Viesību manieres Kaucmindes gaumē

Uzvedība pie galda
Aiva Kanepone
7. jūnijs, 2018
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Viesību manieres Kaucmindes gaumē pamācība
Toreiz, trīsdesmitajos, viesības pašpārliecinātai mājasmātei bija bauda. Kā operas pirmizrāde primadonnai. Iespēja parādīt savas prasmes un skaisto māju, saņemt pelnītus komplimentus un gandarījumu un sajust sievišķo mājasmātes varu vadīt un manevrēt lielo viesību kuģi. Tikai bija jāzina visādi smalkumi!

Kaucmindē un citās saimnieču skolās mācītās namamātes varēja atļauties būt pašpārliecinātas un lepnas. Viņas zināja, kā jādara.
Cik mums tagad ikdienā tādu īstu viesību un ģimenes tradīciju? Cik daudzām no bērna kājas iemācīts, ka maizi no rikas lauž maziem gabaliņiem un oliņu pārsit nevis pret galda malu, bet ar nazīša tinkšķināšanu pa čaumalu? Bet tā gribētos vismaz svētkos uz kādu mirkli atgriezties sudraba olu trauciņu un apzeltīto terīņu laikos. Un tur nu bez manierēm kā zilonis trauku veikalā!

 

Ja pie galda svešzemju princis


Kad viesību galds sakārtots, atliek gaidīt viesus. «Lūk, pirmais zvans. Kalpone (melnā tērpā, baltā apkaklītē, baltā koķetā galvas rotā, ar mazu priekšautiņu) vai namamātes meitiņa saņem ieradušos, lūdz tos noņemt mēteļus un ievada viesus istabā. Notiek sapazīstināšana. Dažiem vārdiem namatēvs nodeklamē attiecīgo viesu stāvokli ar nolūku dot vielu turpmākām valodām: «X kungs, mūsu pazīstamais pianists. Un X kundze, pasaulslavenā dzejniece.»
Kad visi viesi saradušies, istabene atver durvis uz ēdamistabu un pieteic: «Lūdzu, kundze, galds klāts!» Šī formula franču valodā vēl elegantāka un skan šādi: Madame, est servie!
Ja nu gadītos, ka pie jūsu galda aicināts valsts galva, ministrs, sūtnis, bīskaps vai valdoša nama ārzemju princis, kalpotājai jāpieteic: Lūdzu, majestāte, prezidenta kungs, galds klāts! Lūdzu, ministra kungs, jūsu ekselence, jūsu dižciltība, galds klāts!» 1934. gada Zeltenē viesību galda zelta likumus māca Aija Elliņa, ne vairāk, ne mazāk kā žurnāla līdzstrādniece Parīzē.
Pēc šī aicinājuma viesi dodas pie galda. Jaunākie dod ceļu vecākiem. Garīdznieks arvienu ies pa priekšu namamātes pavadībā. Goda vietas dāmām pa labi un pa kreisi no namatēva, bet kungiem blakus namamātei.
«Tagad atliek piedot mielasta dalībniekiem sprindzīgu garu un atdzīvināt tīkamas sarunas. Un šeit namamātei piekrīt ģenerālštāba priekšnieka loma ievadīt sarunas, novērst asumus, parādīt savu taktu un veiklību. Un tanī pat laikā jāseko un jāvada arī viesu apkalpošana, jādara tas nemanot, it kā viss ritētu pats no sevis, kā uz burvja mājienu, piedodot sanāksmei to viegluma izjūtu, kuru izpelnās namamātes augsto slavu pūlēs, pacilātībā un laba garastāvokļa brālībā.» Tā Zeltenes Parīzes speciālkorespondente.

 

Diriģē namamāte


Un ko tālāk? Kā iznesīgi sadalīt ēdienus, un ko iesākt ar netīrajiem traukiem?
«Ērtai apkalpošanai ieteicams novietot netālu no ēdamgalda mazu galdiņu, uz kura var salikt traukus. Turpat noliek arī salvetes un tīru dvieli, lai varētu izlabot katru nejaušu nelaimi,» 1929. gadā Zeltenē pamāca Milda Leiše.
«Ja viesu nav daudz, tad namamāte, lūdzot viesus pie galda, pati ieņem pirmā vietu pie sava krēsla, no kurienes ierāda vietas, kur katram jāsēd. Kad vietas ierādītas, namamāte dod zīmi apsēsties, pati to izdarot pirmā. Ja viesu daudz, vietas ierāda ar īpašām galda kartēm. Tādā gadījumā kāds no mājniekiem, kas labi pārzina galda plānu, norāda viesiem pie ienākšanas, kādā virzienā meklējama vieta. Kas savu vietu atradis, tas stāv pie krēsla un gaida, līdz namamāte dos zīmi sēsties.
Ja viesības ir mazas, tad bļodas iet no rokas rokā. Vispirms bļodu noliek namamātei pie labās rokas, kura tad piedāvā blakus sēdošam viesim, kas savukārt to pasniedz kaimiņam. Viesībās namamāte drīkst izdalīt tikai zupu, jo neērti ir sniegt apkārt zupas trauku, bet pārējos ēdienus nekad namamāte pati neizdala.
Ēdienus, kurus viesis pats paņem, pasniedz tā, lai viesim nebūtu jāceļ klāt šķīvis. Pie katra ēdiena jāpieliek rīks, ar kuru to paņemt. Tukšos traukus novāc no labās puses, bet nedrīkst novākt šķīvjus, iekams visi nav paēduši. Ar ātru trauku novākšanu tiek dota nepieklājīga zīme, ka viesiem ar ēšanu jāpasteidzas.
Kad visi trauki novākti, vietā uzliek tīrus. Pirms saldā ēdiena pasniegšanas novāc visu, kas bija pasniegts iepriekšējiem ēdieniem. Galdu ar zalveti vai sareni noslauka, lietojot uzslaucīšanai mazu, šim nolūkam domātu lāpstiņu.»


Kalponīti priekšautiņā


Ai, kā mājas viesībās reizēm noderētu Zeltenes ieteiktās apkalpotājas! Bet kāpēc gan uz lielākām svinībām nenolīgt kādu apsviedīgu meiteni vai pat divas? «Lielākās viesībās vajadzīga vismaz viena persona, kuras uzdevums ir raudzīties, lai nekas netrūktu uz galda. Apkalpotājām jābūt veiklām, izdarot apkalpošanu klusi. Nekad nedrīkst uzbāzties, piedāvājot kādu ēdienu. Visus ēdienus, kas viesim pašam jāpaņem, pasniedz no kreisās puses, bet tos, kurus tikai uzliek – no labās. Tāpat traukus uzliek un novāc no labās puses, Uz paplātes, lai bļodas neslīdētu, tiek uzklāta tīra zalvete.
Pēc galvenā ēdiena tiek pasniegtas piedevas, kuras var arī vienkārši likt uz galda. Katru ēdienu piedāvā divas reizes, pasniegšanu iesākot no namamātes vai jubilāra.
Kas attiecas uz kafeju, tad to pasniedz piepildītās tasēs uz paplātes, blakus cukura un krējuma traukiem. Pirms paņemt tasi, viesis kafeju cukuro un krējumo pēc savas patikas,» iesaka mūsu Zeltene no pašas Parīzes.


Bez rupjas nevīžības!


Ja pie galda tiek pasniegti arī dzērieni, tad, ielejot glāzē, pudeli aptin ar salveti, saturot to pie apakšas. Nedrīkst turēt pudeli pie kakla. Smalkos vīnus pasniedz no labās puses, pie kam kalpotājs nosauc attiecīgā vīna goda vārdu. Parasti vīnus pasniedz pats namatēvs un pirmo lāsi ielej savā glāzē – aiz tā iemesla, ka šī lāse var saturēt korķa krikumus, lakas gabaliņus vai putekļus, zinoši atgādina Parīzes speciālkorespondente.  
Pudeli saņem diezgan augstu, lai rādītāja pirksts gultos virs pudeles kakla. Tvert pudeli no apakšas nozīmē rupju nevīžību. Ieliešanu beidzot, pudelei jāpiedod rotācijas kustība, lai vīna piliens neaptraipītu galdautu. Eleganti, vai ne?
«Glāzes nepildīt pārāk pilnas. Reibinošus dzērienus lejot, apvaicājas katram ēdājam, vai viņam drīkst minēto dzērienu ieliet,» piekodina Milda Leiše 1929. gada Zeltenē.
Pret runām 1929. gada dāmas izturējušās atturīgi: «Ja grib pie galda runas turēt, tad jāizvēlas laiks vai nu pirms ēšanas iesākšanas, vai starp diviem ēdieniem, pieskandinot pie glāzes vai šķīvja. Pie galda nemēdz turēt garas runas. Pa runas laiku nevajag ne ēst, ne sarunāties.»

Pie galda parasti tiek vestas vieglas sarunas, neaizraujoties no atsevišķām blakus sēdošām personām, bet visus vienādi ievērojot. Nedrīkst arī nodoties tikai ēšanai, tāpat nedrīkst pārāk skaļi sarunāties.


Kad visi beiguši ēst, vēl mirkli pasēž, un tad namamāte dod zīmi piecelties un svinības turpināt brīvākā gaisotnē. «Nazi un dakšiņu atstāj uz šķīvja, ar spaliem uz labo pusi, lai ērtāk būtu noņemt. Nesmuks ir paņēmiens, nazi ar dakšiņu sakrustot vai saspraust kopā.
Zalveti uzliek uz galda blakus šķīvim, bet krēslu pēc piecelšanās novieto tuvāk galdam. Ja viesu daudz, tad katrs no savas vietas pateicoties palokās pret namamāti,» pamāca Parīzes korespondente.

 

Ēdienkarti katram viesim?


Ēdienkartes, dēvētas par menu, ir īpašs smalkums mājas viesībās. Trīsdesmito gadu dāmas uzskatīja, ka šī paraša velti pie mums atstāta novārtā, un tieši tās trūkums savā laikā sacēlis pat veselus karus čangaliešu un slātaviešu vidū. «Katram viesim visai interesanti zināt, uz ko tas drīkst sagatavoties, kādu vietu un uzmanību veltīt nākošam ēdienam, tādēļ galda likums prasa menu pieteikšanu. To uzraksta otrā pusē ielūguma kartei, kuru novieto uz katra viesa šķīvja.»

 

«Inteliģents kulturāls cilvēks centīsies savai izsalkuma apmierināšanai piedot zināmu izsmalcinātību. Pirmā vietā stādāma ēšanas estētika,» aizrāda 1928. gada Zeltene.

  • Nav pieļaujama skaļa zupas strēbšana un mutes šļakstināšana, ēdienu sasmalcinot. Jāēd klusi, neliecoties stipri par šķīvi.
  • Zalveti atloka un pārklāj pār ceļiem, bet bērniem ir atļauts to apsiet.
  • Pie ēdiena pasniegšanas tie vienmēr saņemami no kreisās puses, pie kam ēdot nedrīkst ar elkoņiem atbalstīties uz galda. Pie galda jāsēd tādā attālumā, lai varētu ērti ēst. Pa ēšanas laiku rokas tur uz galda, tikai nedrīkst elkoņus pārāk plaši izplest, jo caur to tiek traucēts blakus sēdētājs. Gaidot uz ēdienu, rokas var turēt klēpī vai arī līdz puselkoņiem viegli atstutēt uz galda.
  • Ēdot nedrīkst saņemt ar muti karotes galu vai sānu. Karoti no šķīvja uz muti novadot, jāizdara trīsceturtdaļas pagriezums.
  • Maizi, kuru jau sagrieztos gabalos pasniedz piekodam, nedrīkst vēl tālāk ar nazi sagriezt vai kost no visas šķēlītes, bet piekodam vajadzīgie gabaliņi ar kreiso roku jāatlauž.
  • Nepieklājas runāt, kad mute pilna. Bet, tā kā pie viesību galda sarunas rit gandrīz nepārtraukti, tad ieteicams ēst pa maziem gabaliņiem.
  • Nekad nedrīkst tālu sniegties pēc kāda ēdiena, bet gan palūgt blakus sēdētāju, lai pasniedz; arī pašam vajag būt uzmanīgam un piedāvāt kaimiņam to, kas viņam grūti aizsniedzams.
  • Cepešus un vārītu gaļu ēd ar dakšiņu, turot tos tā, lai spals atbalstītos plaukstās. Cepeti, kā arī citas gaļas, nekad nesagriež uzreiz, bet gan atgriež tikai pa kumosiņam. Kapātas gaļas ēdienus, kā vācu bifšteku vai kotleti, parasti ēd ar dakšiņu vien. Saknes, zivis, maltu gaļu nekad negriež ar nazi, bet gan sasmalcina ar dakšiņu, turot to labajā rokā. Zivis, ja nav pie rokas speciālu zivju ēdamo rīku, ēdamas ar divām dakšiņām. Pie zivīm nekad nedrīkst lietot nazi. Putnus un vēžus ir atļauts ņemt pirkstos, tamdēļ pēc ēšanas tiek apnēsāta bļoda ar ūdeni un dvielis roku nomazgāšanai.

 

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs