Salāti ar vārdu un uzvārdu

Leģenda
Iveta Troalika
5. februāris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Cēzara Salāti
Cēzara salātiem mēs varētu izsniegt kaut pasi! Tajā būtu rakstīts: radušies 1924. gadā 4. jūlijā Tihuanas pilsētā, Meksikā, restorānā Cēzars, šefpavāra Kardīni izmisuma iedvesmoti.

Itāļu salāti no Meksikas

Kā tā? Itālijai gan pēc vārda, gan satura tik ļoti piestāvošiem salātiem dzimtene ir Meksika? Notika tā: bēgot no kara, divi Milānā dzīvojoši brāļi Alesandro un Cēzars nolēma izmēģināt laimi Amerikā. Tā kā Ameriku tobrīd cieši žņaudza sausais likums, kas paredzēja jebkādu alkoholisko dzērienu tirdzniecības aizliegumu – bet kas tas par itāļu restorānu bez vīna?! –, viņi apmetās tieši blakus izslāpušajai Amerikai. Meksikā. Protams, viņi nebija vienīgie gudrinieki, un Meksikas pilsēta Tihuana, uz kuru no Amerikas varēja aiziet kājām, kļuva par plaukstošu izklaides centru. Tur tad arī brāļi atvēra savu restorānu. Šķiet, Cēzars bija vecāks, drusku gudrāks, naudīgāks vai gluži vienkārši uzstājīgāks, tāpēc uzņēmums tika nosaukts viņa vārdā. Tas strauji kļuva populārs, to nereti apmeklēja pat Holivudas filmu zvaigznes un ceļojošie bagātnieki un aristokrāti no Eiropas.

 

Mums vairs nav produktu!

Jau minētajā 4. jūlijā, kas ir Amerikas Neatkarības diena, kad cilvēki ir noskaņoti svinībām, tātad grib arī gardi paēst, jau pēcpusdienā Cēzara restorāna virtuvē izcēlās mērena panika. Viss bija apēsts, sāka pietrūkt produktu! Un tolaik nevarēja viesmīli aiztrenkt pāri ielai uz lielveikalu, jo tāda tur gluži vienkārši nebija. Veikala, protams, ne jau viesmīļa. Bet itālis, kuram vārds ir Cēzars un kurš ir aizbēdzis no kara un svešā vietā no nekā radījis restorānu, tik viegli nepadodas. Viņam stress nostrādāja gluži kā kulinārijas Pēgass: «Ierakstiet ēdienkartē: Jaunums! Cēzara salāti. Turklāt šefpavārs jums tos pagatavos acu priekšā pie jūsu galdiņa.»

Pēc šādas reklāmas jūs tos nepasūtītu? Es noteikti pasūtītu!

Kad pēc pāris minūtēm ienācās pirmais pasūtījums, Cēzars Kardīni uz ratiņiem, ar kuriem parasti pie galda pieripināja desertus, salika, būsim atklāti, visus pārpalikumus, ko varēja virtuvē vēl atrast. Tur bija romiešu salātu galviņa, vienu minūti vārīta, tad atdzesēta ola, ķiploks, eļļa, Vorčesteras mērce, laims, rīvēts parmezāns, sāls un pipari, kā arī ķiploku eļļā apcepti vakardienas maizes gabaliņi, ko var smalkā vārdā nosaukt arī par croutons.

Tad sekoja svarīgākais – pagatavošanas šovs. Kardīni pa vienai noplēsa salātu lapas un veselas meta iekšā lielā koka bļodā, šļakstījās ar eļļu, laima sulu un Vorčesteras mērci, bārstīja sāli un piparus, tieši virsū salātu lapām virsū uzšķēla mazliet pavārītās, bet vēl ļoti šķidrās olas un eleganti maisīja. Beigās viņš veselās salātu lapas kā kausiņus, kas glabā mērci, izkārtoja zieda formā ar kātiņiem uz āru lielā, baltā šķīvī. «Tā jūs varēsiet tās viegli paņemt,» Cēzars, iespējams, paskaidroja, un, pašpārliecināti smaidot, turpināja: «Jā, šie salāti ir jāēd ar pirkstiem, nevis ar dakšu.»

Pēc laika gan klienti sākuši sūdzēties, ka negrib ķēpāties un ēst šķidras olas ar rokām, tāpēc Kardīni salātlapas sāka pasniegt gabaliņos kā citos salātos. Tomēr viņš vienmēr bija priecīgs, ja kāds lūdza Cēzara salātus pasniegt to pirmajā versijā – ar veselām lapām.

Radušies kā nejaušība, šie salāti kļuva par visvairāk pasūtīto ēdienu restorānā. Tiesa, to vairs neviens nepateiks, kādēļ tā – vai to izcilās garšas dēļ vai tomēr tāpēc, ka tā bija iespēja izvilināt šefpavāru no virtuves? Toties ir zināms, ka nereti Cēzara restorānā tika paceltas balsis, ja salātus pie galda grasījās uzjaukt viesmīlis, nevis tobrīd aizņemtais šefpavārs. «Nē, mēs gribam, lai mūsu Cēzara salātus maisa Cēzars!» uzstāja viesi, un Cēzars nāca.

 

[[BANNER]]

Meita Roza

Cēzaram Kardīni bija meita Roza Marija, kas piedzima 1928. gadā, kad ģimene jau bija pārcēlusies uz Sandjego, kas atrodas pavisam netālu no Tihuanas. Kad meitenei bija desmit, viņi pārcēlās uz Losandželosu, kur viņas tēvs atvēra vēl vienu restorānu. Pieaugusi Roza intervijās atcerējās, ka bieži ir palīdzējusi pildīt pudelēs tēta pagatavotās dažādās salātu mērces, kas tika pārdotas vietējos tirgos.

Tāpat kā Cēzaram Rozai bija biznesa tvēriens, un viņa 1948. gadā patentēja tēva salātu mērces recepti. Par lielu apbēdinājumu, viņa vairs nevarēja patentēt nosaukumu Cēzara salāti, jo tie gluži vienkārši bija kļuvuši tik populāri, ka tas būtu bezjēdzīgi. Pēc tēva nāves 1956. gadā, viņa pārņēma visu Kardīni ģimenes uzņēmumu un, rūpīgi strādājot, padarīja to par miljonus dolāru vērtu biznesu. Viņa vienmēr iesvilās, kad kāds centās pierādīt, ka ne jau viņas tēvs ir radījis Cēzara salātus un to mērci, jo, protams, ka parādījās arī šādas leģendas, piemēram, ka īstenais autors ir Cēzara brālis Alesandro vai kāds no restorāna viesmīļiem. Tāpat Roza vienmēr bija gatava kaismīgi aizstāvēt tēva salātu oriģinālo recepti, norādot, ka klasiski tajos nav bijusi ne cepta vista, ne lasis, ne anšovi vai garneles. «Protams, dariet, kā gribat, bet tad tie vairs nav Cēzara salāti,» viņa norādījusi.

Sešdesmit gadu vecumā, kad Roza nolēma pensionēties, viņa vispirms sarīkoja grandiozu atvadu ballīti amerikāņu stilā. Tihuanā – pilsētā, kurā bija viņas tēta pirmais restorāns, notikumam speciāli pasūtītā milzu bļodā Roza pagatavoja Cēzara salātus trim tūkstošiem viesu. Pēc tam viņa pārcēlās uz savu bērnības pilsētu Sandjego, kur nodzīvoja līdz mūža galam.

 

Slavenā viešņa

Vēl uz mirkli atgriezīsimies divdesmitajos gados, kad Cēzara salātus gatavoja tikai vienā – Kardīni restorānā!

Pie galdiņa sēdēja mamma, tētis un maza meitenīte, kura, iespējams, pirmo reizi mūžā bija paņemta līdzi uz restorānu. Vēlāk tās būs vienas no viņas pirmajām atmiņām par maltīti ārpus mājām un kungu baltajā uzsvārcī, kas virtuozi pie viņas vecāku galdiņa gatavoja salātus.

Šī mazā meitenīte bija Džūlija Čailda – dāma, kura pēc gadiem Ameriku iepazīstināja ar Francijas virtuves gudrībām, sarakstot pavārgrāmatas, kas joprojām tiek izdotas un veiksmīgi tirgotas, un kļuva par skatītāju ļoti mīlētu TV kulinārijas raidījuma vadītāju. Iespējams, jūs atceraties viņas stāstu un to, kā viņu filmā Džulī un Džūlija atveidoja Merila Strīpa.

Džūlija Čailda atcerējās šo maltīti Cēzara restorānā, bet diemžēl vairs nespēja atsaukt atmiņā, ko un kā tieši darījis šefpavārs Kardīni. Tāpēc viņa uzmeklēja tobrīd Losandželosā dzīvojošo Rozu Kardīni, kurai palūdza viņas tēva oriģinālo recepti, kas ir nodrukāta vienā no Džūlijas grāmatām.

Lasi citur

 

 

 

Noderīgi un interesanti

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs