Latviešu virtuves leģenda Ņina Masiļūne: Latvietim jāēd tas, kas aug šeit

Kā jūs nonācāt pie kulinārijas?

Jaunībā jums bija sapnis kļūt par pianisti, no tā atteicāties, kad saslimāt. Tad sākāt studēt filoloģiju, strādājāt arhīvā… 

Kad biju maza, pa vasarām ar vecomāti šiverējāmies pa virtuvi, viņai ļoti patika gatavot. Mana mamma ulmaņlaikā gāja Rēzeknē kulinārijas kursos – pasniedzēja brauca no Rīgas, un visas dāmas mācījās. Tad pati aizgāju uz kulinārijas kursiem klubā Draudzība pie kaucmindietes Dēliņkundzes.

Pēc tam Dēliņkundze man teica, ka viņi gribot veidot arī krievu grupu. Es tāda šiverīga, atraktīva – viņa ieteikusi vadīšanai mani.

Citi lasa

Gunta Šenberga

Dārzs

Sapņu dārzs aizņemtiem cilvēkiem. Kreiļu ģimenes zaļā oāze Ikšķilē

Slavenības

Jau sauc par Kārumiņu? Aivis Ceriņš devies ceļojumā ar daiļu ietekmeli

Evija Kalnbērza

Mode

Latviešu žurnāliste pirms 65. jubilejas kļuvusi par apakšveļas modeli

Sāku gatavoties. Mans vīrs bija restorāna direktors. Viņš mani iekārtoja mācīties pie konditora Aleksandra Dabres, kurš cepa brīnišķīgas smalkmaizītes un kūkas.

Pēc tam Marijas ielā zivju restorānā. Tad liku eksāmenu un mani aizsūtīja darbā Mellužos restorānā pie aukstā galda. Pastrādāju un sāku rakstīt programmu. Rudenī braucu vadīt kursus, bet klubā man pasaka – nekas neiznāks, jo nav otras virtuves. Aizgāju pie draudzenes pažēloties, bet viņa strādāja prokuratūrā. Ienāk prokurore: «Nāciet pie mums! Mums jau rīt būs grupa!» Kad pirmo reizi gāju, man ceļi trīcēja – tādas glaunas dāmas! Pēc tam vadīju kursus Maskavas rajona kultūras namā.

Tad piedāvāja, lai publicējos žurnālā Padomju Latvijas Sieviete. Pirmais raksts bija par mencām, jo mans tēvs strādāja un dzīvoja Mērsragā. Mencas no zvejniekiem varēja pirkt veselu spaini par trim rubļiem. Tur es no zvejniekiem iemācījos daudz par zivīm. Tad mani sāka aicināt pa visu Latviju.

Intervijas turpinājums:

Nākamā lapa