• 5 asi jautājumi nazim Egonam

    Ēd un lasi
    Santa.lv
    Santa.lv
    18. februāris, 2018
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Egons Mednis Dikļu pils restorāns 8 nažu un gardēdis
    Egons Mednis Dikļu pils restorāns 8 nažu un gardēdis
    360TV Hobiju sestdienas raidījuma 8 naži un gardēdis sestajā epizodē galvenā loma bija Dikļu pils restorānam, kuru vada EGONS MEDNIS. Tāpēc šoreiz pieci jautājumi Egonam!

    Kad jūs ejat uz restorānu, kā izvēlaties, ko pasūtīt?

    Egons: Viss atkarīgs no mērķa. Citreiz vajag ātri, ātri paēst, lai var doties uz nākamo tikšanos, tad, protams, svarīgi, lai ir garšīgi, bet viss pārējais nav tik nozīmīgs. Citreiz restorāns ir svinību vieta – tad gribas, lai viss ir skaisti. Savukārt ceļojumos labprāt izvēlos vietējo, tradicionālo virtuvi. Braucot uz ārzemēm, vienmēr ieskatos internetā, piemēram, tripadvisor.com un citās vietnēs, kādi ir ieteikumi, jo gribas, lai ir interesanti.

    Arī Latvijā, ejot uz restorānu, ja vien, piemēram, šī vieta nav izslavēta ar kādu konkrētu ēdienu un tāpēc mēs ejam ēst, teiksim, steiku, tad es labprāt vēlos pamēģināt ko netradicionālu. Arī mēs savā restorānā eksperimentējam, es pat teiktu, spēlējamies, lai viesiem ir interesanti, lai ir pārsteidzoši gan garšu salikumi, gan jauni produkti, gan receptes.

    Tagad jau esam redzējuši vairākas «8 naži un gardēdis» epizodes un, atskatoties uz tām, man ir tāds, nezinu, varētu teikt, ne tik priecīgs pārsteigums par to, ka vismaz trijās vietās slepenie gardēži bija izvelējušies lasi. Tas, protams, ir labs ēdiens, bet tas ir tik bieži baudīts un ir visur pieejams, tāpēc nekādus pārsteigumus no tā vairs nesagaidīsim. Teiksim, es pats lasi restorānā izvēlos nu ļoti reti. Savulaik, kad tikko bija atvēries Vincents, atceros, ka nogaršoju lasi un tā bija lieliska, mums tolaik nepazīta pieredze – svaigs, sulīgs, nepārcepts, ar mērcītēm. Zinu, ka tolaik tas bija viens no pieprasītākajiem ēdieniem, jo bija kaut kas jauns. Bet šodien, šķiet, restorāniem vajag dot iespēju pārsteigt viesus ar kaut ko tiešām interesantu, un, ja tas ir gardēžu pasākums, nav vērts izvēlēties lasi vai, piemēram, siera plati.

    Tomēr, protams, garša ir ļoti subjektīva izjūta. Kā minēju, vienmēr paskatos ieteikumus, kad braucu ceļojumos, bet tik un tā jāsaka, ka rezultāti ir pusi uz pusi – ir bijuši daži ļoti veiksmīgi restorānu apmeklējumi, bet dažreiz pavisam ne tik labi, kādas ir atsauksmes. Bet tā laikam ir – vienam patīk māte, otram – meita, trešajam – kleita. Arī mūsu raidījumā redzējām, cik dažādi katrs vērtē pasniegto ēdienu. Viens dod vienu, cits – trīs zvaigznītes. Jo katram garšo savs.

     

    Kāds ir pats šausmīgākais restorāna apmeklējums, ko esat piedzīvojis?

    Tas sliktais laikam neturas tik ļoti galvā, neko ļoti šausmīgu izstāstīt nevarēšu. Bet, protams, ir lietas, kas liek vilties. Manā gadījuma pārsvarā tas nav ēdiens, jo kaut kas var garšot, var negaršot, bet tāpēc jau tas nav slikts. Lielāko skādi var nodarīt slikta apkalpošana. Ja viesis nejūtas gaidīts, tad vairs nav svarīgi, cik skaistas ir telpas vai gards ēdiens. Atceros, kā jaunības dienās, deviņdesmitajos, pirmo reizi nonācu Ņujorkā. Sapņu zeme! Restorāns 5. avēnijā. Bet laikam jau man uz pieres bija kaut kas tāds rakstīts, ka viesmīli nācās gaidīt 40 minūtes…

    Man šķiet, ka Latvijā tomēr lielākoties apkalpošana ir laba. Ārzemēs gadās visādi, reizēm jūties gandrīz parādā, ka esi atnācis un viesmīlim tev te ēdiens jānes. Un tad tā nav darvas pile, bet jau darvas kauss kopējā restorāna apmeklējumā.

     

    Kas ir trakākā situācija, kas atgadījusies jūsu restorānā?

    Tās drīzāk ir tādas traģikomiskas situācijas. Reiz vasarā ieradās smalks kungs ar skaistu dāmu, paliks pa nakti viesnīcā, bet pirms tam ēdīs vakariņas. Kungs pasūtīja tartaru, kas viņam arī tika atnests. Pēc laika dzirdams, ka restorāna zālē tāds kā troksnis, notiek kaut kas neparasts. Izradās, ka kungs ir neapmierināts, jo viņam ir atnesta jēla gaļa. Viņam pašam esot restorāns Jūrmalā, ko mēs te vispār atļaujoties! Viņš izsauca pavāru un lika tartaru izcept. Galu galā, kad tas viss beidzās, kungs paziņoja, ka mēs neko nejēdzot no virtuves, un uz savu numuriņu pasūtīja Čili picu ar piegādi.

    Cita humorīga epizode bija, kad reiz vasaras novakarē atbrauca cilvēku grupa, kurā bija arī bērni. Visi restorānā paēda vakariņas, bet diezgan daudz ēdiena bija palicis pāri, un kundze palūdza, lai atlikumu iepakojam līdzi, sunītim. Uz ko viņas piecgadīgais dēls ar neslēptu sajūsmu reaģēja: «Mammu, mums tiešām mājās būs sunītis?!»

     

    Vai ir kāds restorāns pasaulē, kurā jūs gribētu nonākt un to izbaudīt?

    Laikam viena tāda restorāna nav, man vienmēr patīk kaut ko jaunu izmēģināt, eksperimentēt.

    Mani ļoti saista Āzijas virtuve. Te, Eiropā, domājam, ka to pazīstam, bet, kad ir gadījies būt Ķīnā, Japānā vai citās Āzijas valstīs, saprotu, ka tās lietas, ko mēs it kā zinām, ir pavisam atšķirīgas. Tas man ir tāds pozitīvs izaicinājums iepazīt šo virtuvi ne tikai virspusēji kā rezultātu, bet izprast, kā tā top, jo tās ir ne tikai pilnīgi jaunas garšas un to kombinācijas, bet arī kultūra un sadzīve ir pilnīgi atšķirīga.

     

    Kā jums šķiet, kādi bērnības notikumi ir jūs tā ietekmējuši, ka esat pievērsies restorānu biznesam?

    Man restorāns sākās no viesnīcas, jo, ja cilvēki atbrauc uz viesnīcu, viņiem gribas arī ēst. Bet mēs neatrodamies Rīgā, kur ir plašs piedāvājums. Tā kā es pats arī esmu laba ēdiena cienītājs, uzskatīju, ka arī restorānam jābūt labā līmenī. Un, šķiet, ka kaut ko mums ir izdevies sasniegt.

    Biju pavisam citā biznesā, nodarbojos ar skaitļošanas tehnikas vairumtirdzniecību, kad deviņdesmito gadu vidū mūsu piegādātāji un biznesa partneri mūs uzaicināja uz semināru Anglijā, Londonas pievārtē. Pasākums notika kādā Small Luxury Hotel ķēdes viesnīcā, kas atradās 16. gadsimta medību pilī. Tai apkārt bija parks ar simtgadīgiem kokiem, golfa laukums. Man tas kaut kā ļoti iesēdās atmiņā: var uzcelt jebkādu ēku, bet auru, vēsturi un noskaņu nav iespējams nopirkt ne par kādu naudu.

    Kad vēlāk es sāku savas medību gaitas Valmieras pusē, ieraudzīju Dikļu pili. Droši vien šis Anglijas pils iespaids bija manī iesējies kā sēkla, tāpēc 2003. gadā tika pabeigta Dikļu pils restaurācija un tā tika atvērta kā viesnīca. Pēc tam sekoja arī restorāns.

    Ēst gatavošana man nav sveša, jau ar vecomammu kopā mēs cepām pīrāgus, tortes un kliņģerus Arī tagad mājās labprāt gatavoju, pārsvarā gan medījuma gaļu, kā smejos – nokopju pats savus sastrādātos nedarbus. Pils restorāna līmenī nejaucos mūsu šefpavāra darbā. Mēs izrunājam koncepcijas, un es viņam uzticos. Priecājos, ka arī raidījumā viss tik labi sakrita, ka brīdī, kad ieradās slepenais gardēdis, šefpavārs iznāca pie dāmām, kā viņš to parasti dara, ja viesu nav daudz un ir laiks. Līdz ar to slepenajam viesim nebija iespējas izvēlēties ne siera plati, ne lasi. Jo taisni to mēs mēģinām – ieteikt medījumu, vietējos produktus, sezonālos dārza un meža gardumus, lai cilvēki pagaršo to, kas pie mums ir īpašs.

     

    Satura mārketings

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Personības

    Vairāk

    Skaistums un mode

    Vairāk

    Bērni

    Vairāk

    Māja un dārzs

    Vairāk

    Izklaide

    Vairāk

    Labākai dzīvei

    Vairāk

    Aktuāli

    Vairāk

    Abonē