Rīga -1°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Gadiem neesmu pirkusi vaniļas cukuru. Tiešām. Bet man mājās tas nekad nebeidzas. Turklāt – tas būtībā nemaksā neko. Ceru, ka man izdevās jūs ieintriģēt :)
Labi, beidzu uzkurināt interesi un atklāju visu, kā ir! Šad tad es mēdzu lietot īsto vaniļu. Griežu gareniski uz pusēm vaniļas pāksti, izkasu sēkliņas un lieku klāt kūkām, desertiem, arī ievārījumiem un reizēm pat pankūkām. Pāri paliek ļoti skaisti smaržojošā, bet tukšā pāksts, kuru nevar ielikt ēdienā, jo tās tekstūra ir pārāk stiegraina.
Ja šādu vaniļas pāksti apber ar cukuru, jau pēc dienas tas būs uzsūcis vaniļas reibinošo aromātu un taps izmantojams kulinārijā.
Lūk, manā garšvielu plauktiņā jau gadiem stāv šāda cukura burciņa, kuru es vienkārši ik pa laikam apmaisu, lai cukurs nesalīp. Kad tā līmenis noplacis, jo cepts daudz gardumu, vienkārši pieberu klāt mazliet cukura. Kad man uznāk mendele, reizēm no burciņas izmetu pavisam izkaltušās vaniļas pākstis un ielieku jaunas, ja tādas nākušas klāt. Tiesa, neesmu eksperimentējusi, cik ilgi viena vaniļas pāksts varētu aromatizēt no jauna pievienoto cukuru, bet man ir aizdomas, ka ļoti ilgi, man šķiet, vismaz gadu, jo pat pēc ļoti ilga laika, kad man liekas, ka tagad gan viss labums ir no tukšās pākstiņas izvilkts, to pasmaržoju, paburzu pirkstos – nē, tā smaržo tikpat labi!
Pati gan neesmu izmēģinājusi, bet esmu dzirdējusi, ka šādā pašā veidā var sagatavot arī cukuru ar lavandas aromātu. Nu, ko? Jāpamēģina!
