• Šobrīd

    weather img

    Rīga +13°C

    5 asi jautājumi nazim Ērikam

    Virtuves blogi
    Santa.lv
    Santa.lv
    19. janvāris, 2018
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Ēriks Dreibants 3 pavāru restorāns
    Ēriks Dreibants 3 pavāru restorāns
    360TV Hobiju sestdienās raidījuma 8 naži un gardēdis otrajā epizodē galvenā loma bija Restorānam 3, kurā saimnieko ĒRIKS DREIBANTS. Tāpēc šoreiz pieci jautājumi viņam!

    Kad jūs ejat uz restorānu, kā izvēlaties, ko pasūtīt?

    Ēriks: Sākumā es izvēlos, uz kuru restorānu iešu. Un es noteikti izvēlēšos tādu restorānu, kurš ar kaut ko mani pārsteigs, kurā es redzēšu tajā strādājošā šefpavāra rokrakstu. Tāpēc, aizejot uz tādu restorānu, bieži vien savu maltīti uzticu šefpavāra izvēlei.

    Ja sasveicināties iznāk pats šefpavārs, tad jautāju viņam, ja ne, viesmīlim – kurš ir šefpavāra sirdsēdiens. To tad arī izvēlos, jo zinu, ka tas būs pats labākais. Ja pavārs vai viesmīlis, tev acīs skatīdamies, kaut ko iesaka, tad tas nevar būt nekas slikts. Ja restorāna apmeklētājs nekomunicē ar pavāru vai viesmīli, tad viņš paliek savās klišejās, piemēram, viņš zina steiku un tāpēc vienmēr izvēlas to. Var jau arī tā, bet tad tā ir vienkārši paēšana. Man šķiet, ka ir forši, ja restorāna apmeklējums tomēr ir arī pārsteigums, piedzīvojums un jaunatklājums.

    Kas ir pats šausmīgākais restorāna apmeklējums, ko esat piedzīvojis?

    Samērā daudz ar mugursomu plecos esmu izceļojies pa Latīņameriku, Āziju, arābu valstīm. Piemēram, Irānā es nevarēju atpazīt ne ciparus, ne alfabētu. Nekas nav pazīstams! Tur iegāju restorānā un mēģināju komunicēt ar viesmīli, uz dullo iebakstot ēdienkartē un ar zīmēm jautājot: «Kas tas ir?» Piemēram, rādot – kikerigū! Arī viesmīlis mēģina rādīt pretī, bet beigās nekāda skaidrība neradās, tāpēc es iebakstīju ar pirkstu ēdienkartē divās vietās pilnīgi bez priekšstata, kas tas ir. Un tad atnes ēdienus. Vienu pagaršoju… Nu, es nevaru to ieēst, tiešām nevaru. Otru – tāds pats… Saprotu, ka esmu galīgi aizšāvis garām.

    Varbūt tas nav šausmīgākais restorāna apmeklējums, bet tomēr bija gana šausmīgi.

    Kas ir trakākā situācija, kas jums ir atgadījusies paša restorānā?

    Reiz pie mums uz restorānu nāca Valsts prezidents ar saviem viesiem. Es gatavoju maltīti, man bija arī palīgs, bet pārsvarā es strādāju viens pats. Pavāriem šad tad gadās iegriezt pirkstā, nekas, uzlīmē leikoplastu un strādā tālāk. Arī toreiz tā gadījās. Salāti jau bija izēsti, šķīvji atnesti atpakaļ, biju tikko pagatavojis un atdevis viesmīļiem silto ēdienu. Pasniedzot ēdienus trīs kārtās, šis ir brīdis, kad pavārs var mazliet uzelpot – fū! –, iestājas atvieglojums, ka smagākais darbs izdarīts, vēl tikai deserts atlicis. Un šajā brīdī es pēkšņi pamanīju, ka plāksteris no mana pirksta ir pazudis. Izmeklējos visur apkārt – nav! Nekur nav! Tās bija manas karjeras mokošākās divdesmit minūtes. Gaidīju un domāju, nu, nedod Dievs, ka tas plāksteris ir nokritis un trāpījies šķīvī prezidentam vai kādam no viņa viesiem. Jutos tik atvieglots, kad viesmīļi sāka nest atpakaļ tukšos šķīvjus un teica, ka visi apmierināti, viss bijis ļoti garšīgi.

    Vai ir kāds restorāns pasaulē, kurā jūs gribētu nonākt un to izbaudīt?

    Ceļojot pa pasauli, man ļoti garšo tā dēvētais street food jeb ielu ēdiens, ko ēd vietējie. Tas ēdiens man ļoti garšo, īpaši Āzijā. Daudz labu atsauksmju esmu lasījis par Singapūras tā saucamajiem street court. Man ļoti gribētos tur aizlidot un pabaudīt to. Viņiem ir tādi nakts tirgi, kur katrs kaut ko gatavo. Un, tā kā Singapūrā vienkopus ir daudz nāciju, tad ēdiens ir ļoti interesants un garšīgs. Tātad – Singapūrā izbaudīt viņu ielu ēdienu.

    Kā jums šķiet, kādi bērnības notikumi ir jūs tā ietekmējuši, ka esat pievērsies restorānu biznesam?

    Man vienmēr paticis gatavot. Mamma ir atstāstījusi gadījumu, ko es pats neatceros. Reiz pie mammas bija atnākusi ciemos draudzene, bet mamma pati vēl nebija pārnākusi no darba, tolaik jau nebija mobilo telefonu, nevarēja tik precīzi norunāt tikšanās laiku. Tā kā es biju mājās, mammas draudzeni ielaidu iekšā un izcepu viņai tādus ātros auzu pārslu cepumus, kādus mamma laiku pa laikam gatavoja, – uz pannas saber auzu pārslas, iesit olu, pievieno cukuru, visu samaisa, un sanāk tādi ātrie cepumi.

    Un vēl – tā kā mans hobijs ir ornitoloģija, astoņdesmitajos gados bieži gājām pārgājienos un gatavojām uz ugunskura ēdienu. Pēc kāda laika nūdeles ar tušonku apnika, un man jau tad patika kaut ko paņemt no dabas veltēm, pievienot, eksperimentēt. Salasīt jaunās bērzu lapas un uzvārīt tēju. Ķērām arī vardes un gatavojām. Laikam kulinārija man vienmēr tādā neapzinātā līmenī ir bijusi blakus.

     

     

    Veselība - Parūpējies par savu sirdi!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+