Rīga +5°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
7
-
0
-
0
-
1
-
0
-
1
-
0
-
Mellenes, brūklenes, zemenes, – kas tur ko nepazīt Latvijas mežu ogas, vai ne? Bet tad tu ieraugi vienu spožu un maziņu vai lielu, košu un sulīgu, un roka gaisā sastingst – kas tad tā tāda? Indīgā māsiņa?
Jāsāk laikam ar to, ka daudzas ogas īsta botāniķa izpratnē patiesībā nav nekādas ogas. Kā skaidro Latvijas Dabas muzeja botāniķe Janta Meža, gludās mellenes un zilenes tiešām ir visīstākās ogas, taču parastā meža zemene patiesībā ir riekstiņu kopauglis, bet avene – kauliņu kopauglis. Tomēr ikdienā mēs tās saucam par ogām, un es neticu, ka kāda no mums, līksmi pavicinot tukšo groziņu, paziņos: mīļais, eju lasīt kopaugļus!
Citi lasa
Vistene pret slāpēm
Ir tāda spoži melna odziņa, kuru tirgū neieraudzīsi un ievārījumos arī nevārīsi, vairums ogotāju tai cilpo garām, uzskatīdami par indīgu. Taču tā ir ēdama! Nekādas dižās garšas gan šai ogai nav, diezgan bezgaršīga un ūdeņaina. Taču visteni pazīt nemaz nav tik slikti – ja gadās aizstaigāties uz mežu bez ūdens pudeles, tad dažas mutē iemestas vistenes odziņas mazliet remdēs slāpes.
Vērīgākie vistenes mežā pamanīs bieži. Tās aug sausos priežu mežos, un to sīkkrūmi izskatās kā mazītiņi egļu zari ar smalkām skujiņām. Pats auglis patiesībā nav oga, bet kaulenis, taču izskatās kā melna vai mazliet zilgani apsarmota odziņa.
Janta Meža apgalvo, ka Latvijas mežos neesot nevienas citas ogas, kura sajaucama ar visteni – mazs, centimetrus desmit augsts skujots zariņš un galā melna odziņa!
Viltotās brūklenes
Ogotāji reizēm grozā salasa brūklenes, kas tomēr ar kaut ko šķiet citādas. Gandrīz tādas pašas lapas, gandrīz tādas pašas ogas, tomēr kaut kas ne tā… Kas? Pavisam vienkārši – tās nav brūklenes, bet miltenes.
Miltene ir tāda kā miltaina un bezgaršīga.
Turklāt brūklene ir oga, bet miltene ir kaulenis, un ēdot var sajust sēkliņas. Tās sīkais krūmiņš itin kā izklājas un ložņā pa zemi, bet auglītis atšķirībā no brūkleņogas ir tāds kā mazliet saplacināts, un tam galā nav vis brūklenīgs krustiņš, bet parasta apaļa nabiņa. Taču, ja izrādās, ka brūkleņu vietā salasītas miltenes, nekāda bēda tā arī nav, jo miltene ir gan ēdama, gan pat ārstnieciska.
Cūcene ir oga?!
Ja labi aplūko aveni vai kazeni, tā izskatās kā salipināta no mazām, sulīgām lodītēm, kam katrai vidū kraukšķ maza sēkliņa. To sauc par kauleņu kopaugli, un tāds veidojas vairākām rožu dzimtas sugām.
Jau pavasarī baltais avenes zieds lepojas ar vairākām drīksnām, un no katras izveidojas viena sēkla. Tā pārklājas ar sulīgu sēklsedzi, un tad veidojas auglītis. Aveņu melnās māsas ir kazenes. Pavasarī tās zied ar aveņkrūmam līdzīgiem ziediņiem, bet vasaras beigās izrotājas ar zilgani tumšām ogām. Taču, lai sajauktu galvu pavisam, ir vēl vienas kazenēm ļoti, ļoti līdzīgas ogas, kas nosauktas tāpat kā sēnes – cūcenes. Augļi tām ir spožāki un melnāki nekā kazenēm. Arī cūcenes, tāpat kā kazenes, ir gardas un ēdamas, ar indīgām ogām tās sajaukt nevar.
Starp citu, visas Latvijā savvaļā atrodamās ogas ar klasisko avenes augļa formu ir ēdamas.
Turklāt cūcenes ir ļoti vērtīgas, jo tumši violetie pigmenti antociāni ir spēcīgi antioksidanti.
Lāceņtēvu koris
Lācenes ir īstas pasaku odziņas. Bet tirgū tās ir retums, un lāceņu ievārījumi pagrabos parasti tiek taupīti visīpašākajām pankūkām.
Lācene (saukta arī par šķomeni, šķoveni vai muraku) ir neliels purva lakstaugs, kuram kātiņa galā dižojas viena pati apaļvaidze, pēc formas līdzīga avenei. Vispirms tā krāsojas zeltaini rožaina, bet nogatavojas caurspīdīgi dzintaraina. Dažiem šķiet, ka lācenei piemīt medus garša – varbūt no šīs līdzības tai ticis lācenes vārds? Bet varbūt vienkārši ķepaiņi uz to kā traki?
Lācene ir viendzimuma augs – tātad vai nu puika, vai meitene.
Lai rastos bērniņš – auglītis –, vīrišķajai lācenei jāapputeksnē sievišķā.
Tad sievišķajam augam sāk briest maza lāceņoga, bet vīrišķais savu ir izdarījis un ziediņu vienā mierā nokaltē.
Un tad nu reizēm var notikt pārpratums – kad sparīgs ogotājs, mežā atradis ziedošu lāceņu lauciņu, ieplāno vasarsvidū tur krietni paogot, bet, atnācis ar grozu, vīlies atklāj, ka nevienas ogas nav. Taču patiesībā bija tikai jāpalūkojas mazliet tālāk, citā lāceņu pudurītī! Jo lācenes parasti vairojas veģetatīvi – ar saknēm. Un, kad viens veselīgs augs sazaro saknes, visapkārt no zemes dīgst ārā jaunas lācenītes, kas patiesībā visas ir viens liels, zem zemes ar sakņu sistēmu savienots augs. Un, ja nu galvenais dzimtas aizsācējs ir bijis lāceņu džeks, tad arī visi pārējie būs puiši – kā viens vīru koris. Tāds zēnu pulciņš var stiepties pat piecdesmit kvadrātmetru platībā. Bet kaut kur tuvumā tāpat stiepjas lāceņu sievu koris. Pēc uzziedēšanas viņi samirkšķinās, kukaiņi lidinās, pārnēsājot putekšņu mīlas vēstulītes, un lāceņu sievām drīz sāk briest lāceņbērniņi.
Šīs īpašās ogas var meklēt augsto purvu malās starp sīkām priedītēm. Tomēr lācenes Latvijā tiešām nav biežs prieks, jo mēs esam pārāk tuvu lāceņu izplatības dienvidu robežai. Igaunijā to ir daudz vairāk, bet Somija vispār ir lāceņu paradīze.
Nemaz neesmu indīga!
Pierīgas mežos, kur parasti nolasa un apēd visu, kas vien apēdams, bieži vien vientuļas un neviena nenolasītas zālē mirgo kaulenes. Neliels lakstaugs, kura stublājs līdzīgs lācenei, bet galā spoži sarkans, caurspīdīgs auglis, kas sastāv no daudzām bumbiņām. Katrai bumbiņai vidū ir mazs kauliņš. Nezin kāpēc daudzi ir svēti pārliecināti, ka šī sarkanā oga ir indīga kā kurāre.
Taču, ak, kāda maldīšanās – to var droši bāzt mutē!
Vai kaulene ir garšīga? Tie, kuriem garšo jāņogas un patīk skābumiņš, teiks: jā!
Sprakšķošā zemenīte
Spradzene ir tā odziņa, kuru varbūt arī tu esi plūkusi, pie sevis mazliet šķendējoties: nu kas tās te šodien par zemenītēm gadījušās, nevar nemaz noraut! Spradzenes parasti aug sausās pļavās. No pirmā acu uzmetiena – meža zemene kas meža zemene. Taču ir vairākas atšķirības. Mazliet citāda ir gan spradzenes saldā smarža, gan garša, bet lapiņas ir tādas kā pūkainas, klātas sīkiem matiņiem. Un vēl – ogu noraujot, atskan tāds kā sīks plakšķis, jo kauslapiņas ir tik cieši pieķērušās auglim, ka negrib atdalīties. Tāpēc spradzeņu ievārījuma vārīšana būtu tīrais mazohisms.
Toties tās var ar lapām un visiem gatavajiem auglīšiem žāvēt tējai!
Zileņu galvassāpes
Ja blakus noliek zileni un melleni, atšķirība ir viegli manāma. Zilene iegarena, gaišāk zila un tāda kā apsarmojusi, mellene –apaļa un tumša. Ja vēl uzliek uz zoba, mellene ir saldāka, bet zilenei piemīt elegants rūgtumiņš. Tomēr nereti šīs māsas sajauc, un zilenes ieripo melleņu grozā.
Zilenes iemīļojušas mitras vietas ar skābu augsni – purviņus un purvmalas. Agrāk uzskatīja, ka no zilenēm varot rasties galvassāpes. Taču pierādījis to neviens nav, un arī iemesla nebūtu. Visticamāk, ja kādam pēc zileņošanas tiešām sāpējusi galva, vainīgas bijušas nevis zilenes, bet vaivariņi – tie gan satur indīgus alkaloīdus un zileņu laikā zied turpat blakus purvā, ar saviem ziedputekšņiem apbārstot kaimiņus.
Visas zilās ogas – kazenes, zilenes, mellenes, cūcenes – var izmantot arī dziju krāsošanai skaistā, rāmi zilā tonī.
Taču viens trūkums – šī krāsa ir gaistoša, jo zili violetie pigmenti ātri noārdās. Ar tām krāsotā jaciņā var iet uz darbu, kur nav dabiskās saules, bet, gar jūras malu staigājot, jaka izbalos.
Šīs neēd! Indīgas
Čūskogas
Mūsu konsultantei Jantai Mežai pašai esot gadījies izķeksēt no tolaik četrgadīgā dēlēna mutes čūskogu. «Mammīt, man mutē mellenīte!» – «Labi, labi.» Bet pēkšņi pamodies botāniķes prāts – paga, paga, bet šis nemaz nav melleņu biotops! «Parādi man to ogu!» Izrādījusies čūskoga. Ja tādas ieēd vairākas, gaidāma pamatīga saindēšanās, bet arī no mazāka daudzuma var dabūt gan krampjus, gan vēdergraizes. Četrlapu čūskogas oga izskatās mānīgi sulīga un kārdinoša, no mellenes to var atšķirt pēc četrām slaidajām lapām, kas kā kronis ietver katru čūskodziņu. Turklāt parasti tā neaug turpat, kur mellenes un zilenes – čūskogām patīk lapu koku meži. Tur šo ogu ir daudz, bērniem jāiemāca viltusmelleni neaiztikt.
Zalktenes
Šis ir laiks, kad citādi necilais zalktenes zariņš izrotājies spožām sarkanām, iegarenām ogu krellēm. Ļoti indīgām! Taču ar citām ogām to grūti sajaukt, pat bārbeles odziņas ir sīkākas.
Krūklis
Ar indīgām zaļām, sarkanām un melnām ogām galvu jauc arī parastais krūklis – šim kokam ogas zaros var būt visās trijās gatavības stadijās vienlaikus. Indīgākās ir zaļās. Tā, starp citu, ir augu gudrība – negatavi augļi bieži ir indīgi vai negaršīgi, bez cukuriem, lai pasargātos no priekšlaicīgas sēklu izplatīšanās. Kad sēkliņas nobriedušas – lūdzu! Tomēr krūkļa oga arī gatava ir indīga, jo satur indīgus alkaloīdus.
Ievogas
Melnās krūkļa odziņas reizēm sajaucot ar melnajām ievogām. Taču arī ar tām iesaka neaizrauties – kaut vai tāpēc, ka ievogu kauliņi satur zilskābi. Grūti gan arī saprast, kādēļ kāds kārotu tanīniem bagātās, muti savelkošās un biezu mēli darošās ievogas. Tiesa, Sibīrijā ievogas vāra ievārījumos un liek saldo pīrāgu pildījumos.
