Rīga +2°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Ozols ideāli iekļaujas Latvijas ainavā – ik pa laikam kāda lauka vidū var redzēt ozolu gluži kā no zaļās pieclatnieka naudaszīmes. Arī par senām māju vietām vēl arvien liecina lieli, daudz redzējuši ozoli. Stiprs koks, vīru koks – ne velti latvju karavīri tieši šajā kokā krusteniski cirta zobenus. Tai pašā laikā ozols ir koks, pret kuru latvietis allaž jutis zināmu bijību. Ticējumi māca, ka Dieva un Pērkona koku ozolu mājas tuvumā stādīt nevajag, jo tad mājā iesperot pērkons. Ir arī vismaz trīs praktiski iemesli, kāpēc ozolu neiesaka stādīt tieši dārzā. «Tas nav mazdārziņu koks,» saka kokaudzētavas Baltezers saimnieks Varis Kazaks. Kāpēc? Ozoliem vajag daudz vietas un gaismas – tie spēlē galveno lomu, nevis ir aizkadra balsis. Ozoli izaug ļoti lieli – pat 40 metru augstumā –, un jau zem un ap pusauga ozolu nekas neaug. Turklāt ozoli ļoti patīk maijvabolēm. Tādēļ – nestādi ozolu pagalmā! Daudz labāka vieta tam varētu būt iebraucamā ceļa malā, pie mājas nosaukuma zīmes krietnu gabalu no ēkām, arī lauka vidū – tur, kur koks netraucēs. Vislabāk ozoliem patīk augt āderu krustpunktos. Var jau domāt: kāpēc ne pagalmā? Tas taču labi, ka ozols izaugs! Galu galā: kad gan tas būs liels – pēc 100 gadiem? Lai taču aug! Bet… laiks paiet ātri.
Kad man piedzima mazā māsa, mēs ar mammu vecā ceļa malā izrakām pirmklasnieka auguma ozoliņu, ar ķerru atvedām mājās un iestādījām aiz siltumnīcas. Jau pēc dažiem gadiem tas uzstājīgi izdzīvoja no savas ierastās vietas tomātus ar visu plēves būdu. Tajā vairs nekas neauga! Redz, ozols ne vien rada pamatīgu ēnu ar saviem plašajiem zariem, bet arī ar savu spēcīgo sakņu sistēmu ņem no zemes tik, cik vien tā dod – visu tikai man, man, man. Pat vesels dārza stūris kļuva par ozola teritoriju! Tad izauga cauri stabos savilktajiem vadiem – stabus pārcēla citā vietā. Katru gadu mamma šķendējas par neprātīgo ozola lapu daudzumu: tās netrūd, nekompostējas un ļoti slikti deg. Lietderīgākā ozola lapu izmantošana: sausas saber maisos un izmanto augu sasegšanai uz ziemu. Kopš ozola stādīšanas pagājuši 30 gadi. Lai pie stumbra ieķertos tā apakšējos zaros, nu arī labi saaugušam puisim rokas jāpaceļ, cik vien augstu var. Neticas, ka tas ir tas pats ozols, ko mēs savulaik atvizinājām no ceļmalas. Tagad zinu: ozoli aug ļoti ātri.
Stāda, nostiprina un laista
Ozolus var gan sēt, gan stādīt. Sēšanai salasa nobirušās ozolzīles – vai nu rušina apmēram trīs centimetru dziļumā uzreiz, vai arī ieliek maisiņā ar kūdru vai zemi un noliek tumšā, vēsā vietā gaidīt pavasari. Galvenais – lai nesakalst! Ozolzīles parasti ļoti labi dīgst. Vienīgi – zīles gan ārā, gan pagrabā jāsarga no grauzējiem.
Savukārt izrakts vai nopirkts ozola stāds jāstāda ļoti, ļoti rūpīgi. «Es iesaku ozolus stādīt veģetācijas perioda sākumā – pavasarī,» saka stādaudzētavas Zaļenieki saimnieks Imants Parfenovičs. «Ja stāda ozola kailsakni – no pastāvīgās augšanas vietas izraktu stādu –, jāizvēlas iespējami mazāks augs. Nebūs tā, ka izraksi mežā divmetrīgu ozolu, atnesīsi mājās un augs. Gadās jau, ka tādi brīnumi notiek, tomēr parasti ne. Labāk stādīt konteinerstādā augušu ozolu, bet arī – pavasarī. Nepietiks, ka to ieliksi bedrē un pēc mēneša atbrauksi paskatīties, kā aug. Iestādītais ozols ir jānostiprina, lai vējš to nekustina, jo – ja kustas stumbrs, tam līdzi nedaudz kustas arī sakne. Jaunajā vietā ozols regulāri jālaista, kamēr ieaug.» Ozols pārstādīšanas ziņā ir viens no cimperlīgākajiem kokiem: būs kaut kas ne pa prātam – neieaugs, nīkuļos, nevis stiepsies augumā, bet, kā saka dārzkopji, līdīs atpakaļ zemē.
Latviešiem kokus stādīt patīk, un tas ir labi, bet… Arboriste Senija Proose allaž uzsver, ka nevajadzētu stādīt koku, saistot to ar cilvēka mūžu. Nestādi ozolu dēlam un nemudini jauno pāri stādīt ozolu, kas simbolizēs viņu kopdzīvi! Koks ir koks – tas var neieaugt (un ozols tātad ir sevišķi kaprīzs), to var nejauši nopļaut, var nobadīt kaimiņu govs. Ja nu tiek izlemts stādīt koku ar domu, labāk to izvēlēties neitrālu: kā labu darbu par godu kaut kam, par prieku šai dienai u. tml.
Ja ozols pagalmā traucē
Ko darīt, ja ozolam izvēlēta nepareizā vieta, tas izaudzis liels un traucē? Dabas aizsardzības pārvalde aicina: nevajag steigties koku nocirst – varbūt tomēr palīdzēs koka vainaga izzāģēšana. Bez atļaujām ozolu drīkst nocirst tikai atsevišķos gadījumos, piemēram, ja tā celma caurmērs mazāks par 20 cm vai ja tas apdraud infrastruktūru, cilvēka veselību, dzīvību vai īpašumu. Tomēr šādā gadījumā koks pirms tam noteikti jānofotografē un par situāciju jāinformē vietējā pašvaldība. Ja nu tomēr izlemts, ka jānocērt liels koks, kas tā īpaši nevienam netraucē, tam jāsaņem vietējās pašvaldības atļauja. Bet, ja plānots nocirst dižkoku, tad nepieciešama arī Dabas aizsardzības pārvaldes atļauja.
Īpaša vērtība mājvietās ir senču stādītie koki – pret tiem nu jāizturas sevišķi rūpīgi. Ja tie jāsakopj, vecie zari jāizzāģē rudenī, bet atņemot kokam ne vairāk kā trešdaļu lapojuma. Labāk izgriezt mazāk nekā vairāk – mazliet šogad, mazliet nākamgad. Ja nu tomēr kāda iemesla dēļ kāds liels, mīļš koks jānogriež, tā koksni vērts izmantot lietderīgi: izgatavo no tā solus pagalmā, sazāģē stumbru galdiņos utt.
Dižozols tavā pagalmā
Ir cilvēki, kam mājvietās aug lieli ozoli, bet kas par tiem klusē, jo baidās, ka dižkoks pagalmā uzliks pārāk lielus pienākumus. Patiesībā tā nav. Dabas Aizsardzības pārvaldē uzsver: ar savā īpašumā esošajiem dižkokiem jālepojas. Zināmas saimnieciskas neērtības dižkoki gan var radīt, bet bažas par daudziem aizliegumiem ir pārspīlētas. Dižkokus nosaka gan pēc to stumbra apkārtmēra 1,3 m augstumā virs sakņu kakla, gan arī pēc to augstuma. Parastajam ozolam, lai to ieskaitītu dižkoku kategorijā, stumbra apkārtmēram jābūt 4 m vai augstumam 32 m. Dižkoks pret dažādām ārējām ietekmēm ir jutīgāks nekā jauns, dzīvīgs koks, tāpēc tam jārada iespējami labāki apstākļi, tomēr dabas procesos jāiejaucas bez pārspīlējumiem. Piemēram, nevajag izvākt iztrupējušo koksni no koka dobuma un nevajag mēģināt to arī aizpildīt – tas tikai paātrinās trupēšanu. Atsevišķos gadījumos var būt lietderīgi sakopt koka vainagu vai pat nostiprināt to ar atsaitēm, šo darbu uzticot speciālistiem. Viens no biežākajiem dižkoku apdraudējumiem ir to ieaugšana jaunākos kokos, kas noēno vecā koka vainagu. Jaunos kokus vajadzētu izcirst. Ja apaugums ir blīvs, tas jāsamazina pakāpeniski, vairāku gadu gaitā, jo pārāk straujas vides izmaiņas var kaitēt dižkokam. Vēl jāvairās noslogot koka stumbru un saknes ar dažādiem smagumiem – betona blokiem, baļķiem. Nevajag intensīvi braukāt vai bradāt pār koka saknēm. Īpaši kaitīga un arī aizliegta ir zemes aršana vai uzrakšana tuvu koka stumbram – tas traumē koka saknes un ievērojami paātrina tā bojāeju. Ozoli, ir ļoti jutīgi pret gruntsūdens līmeņa izmaiņām, tāpēc dižkoku tuvumā nedrīkst rakt dīķus, padziļināt grāvjus u. tml.
P. S. Tomēr ozolu ērti sasniedzamā attālumā no lauku mājām vajag gan. Nu, vismaz tik tuvu, kur var aiziet kājām. Kur gan citur, ja ne ozolā meitas Līgo vakarā metīs savus ziedu vainagus, zīlējot, pēc cik gadiem nāks precinieks? Neprecētajām pačukstēšu: ja ozola nav, labāk nezīlēt – citi koki šim nolūkam nederēs. Man ir pieredze ar ziedu vainaga mešanu bērzā, jo ozola tuvumā nebija. Mēģināju tik daudz reižu, ka roka sāpēja no mešanas un kakls no skatīšanās, bet nekā – vainags spītīgi krita atpakaļ un zaros nepalika. Noslēpums ir tieši koku atšķirīgo zaru formā: ozola žuburos un lapu kuplumā vainags ieķeras daudz ātrāk nekā bērza trauslajos, līganajos zaros.
Neparastas ozolu šķirnes
Latvijas savvaļā aug tika viena ozolu suga – parastais ozols (Quercus robur). Protams, šis koks ideāli iederas Latvijas ainavā, tomēr – pirms to stāda, ieteicams aplūkot Latvijas stādaudzētavu piedāvājumu – ir gana daudz skaistu, neparastu, īpaši selekcionētu ozolu šķirņu.
‘Fastigiata’. Stāvie zari veido nevis apaļas, bet garenas formas vainagu.
‘Pendula’. Nokarenas formas vainags.
‘Concordia’. Dzeltenīgi zaļš lapojums.
‘Pectinata’. Lēnaudzīgs, lapas it kā sagraizītas.
‘Aurea Rubra’. Dzeltens lapojums. Efektīga šķirne!
‘Timuki’. Lapas rudenī tumši karmīnzaļas.
‘Irtha’. Neparastas formas neregulāru lapu pušķi.
‘Argenteomarginata’. Lapas nelielas, it kā greizas, ar baltiem plankumiem.
‘Cristata’. Lapas mazas, krokotas, dziļi salocītas.
‘Cupressoides’. Zari stāvi, lapas un zīles šauri izstieptas.
Kur pirkt? Plašāko ozolu šķirņu klāstu piedāvā stādaudzētavās Arumi, Zaļenieki, Baltezers.
