Kā tas ir – audzēt kaņepes?

Vai Latvijā audzētās kaņepes satur psihotropas vielas?

«Vai Amsterdamā jūsu kaņepītes smēķētu ar?» Pie šāda jautājuma Matīss jau ir pieradis un atbildot tik nosmej vien. Ko tur liegties, mēs arī pavaicājām, lai gan zinām, ka tas ir muļķīgs un arī vismaz daļa atbildes jau zināma. Un Matīss ieviesa skaidrību: tās, kuras audzē medicīnas vajadzībām vai izmanto kā baudvielu jeb narkotisko vielu – atļauti vai neatļauti, atkarībā no tā, kādi kurā zemē likumi –, ir Indijas kaņepes (Cannabis sativa ssp. indica). Mūsējās, no kurām iegūst divu veidu produkciju – sēklas un šķiedru – ir sējas kaņepes (Cannabis sativa). Taču, kā jau latīniskais nosaukums rāda, abas tiešām ir tuvas radinieces. Un arī mūsējās satur to pašu psihoaktīvo jeb narkotisko vielu tetrahidrokanabinolu (THC), ko Indijas kaņepes, tikai ļoti, ļoti nelielā daudzumā. Tomēr tās atļauts audzēt tikai zem klajas debess, jo, audzējot siltumnīcā, šī viela kaņepēs veidojas vairāk nekā laukā. Tāpēc, piemēram, padomju laikā audzēt kaņepes bija aizliegts, to drīkstēja darīt tikai ar speciālām atļaujām. Arī tagad lauksaimniekiem, kas vēlas saņemt vienotos platību maksājumus, obligāti jāpiedalās THC monitoringā, un šīs vielas daudzums kaņepēs nedrīkst pārsniegt 0,2%. «Arī tad, ja analīzes nebūtu obligātas, mēs tās nodotu brīvprātīgi. Lai es, liekot roku uz sirds, varētu teikt, ka mūsu kaņepes ir drošas un veselīgas un ka narkotiku tajās nav,» saka Matīss.

Kā saimniecībā tika nolemts uzsākt kaņepju audzēšanu?

Adzelvieši ar kaņepju audzēšanu sāka nodarboties vieni no pirmajiem pēc valsts neatkarības atgūšanas. 1991. gadā, kad zemnieku saimniecība dibināta, šī doma ienāca prātā Matīsa tēvam Jānim. Zemes bija tikai 27 hektāri – labībai un kartupeļiem tā kā par maz, bet kaņepēm pašā laikā. Sākumā jau arī audzēja mazāk, tikai apmēram hektāru, un novāca ar rokām. Tagad dažu gadu audzē vairāk, citu mazāk, bet parasti 8–10 hektāri. Tas nav pārāk daudz, ja ņem vērā, ka pavisam Latvijā ir ap tūkstoš hektāriem kaņepju un ir saimniecības, kuru lauki ir daudz plašāki. Toties Adzelviešiem ir pašiem sava kaņepju šķirne. Pēdējos piecos gados, sadarbojoties ar agroresursu un ekonomikas institūta Priekuļu selekcijas centru un zemkopības ministriju, tapuši Adzelvieši.«Es esmu ļoti priecīgs un lepns par to un pateicīgs cilvēkiem, kas palīdzēja līdz tai nokļūt,» saka Matīss.

Citi lasa

Skandāls

«Roku viņam vairs nespiedīšu!» Andrejs Volmārs saiet ragos ar Artusu Kaimiņu

Estere Jansone

Slavenības

Horenu pamatīgi piekāvuši bandīti: Zīmīgi, ka tas notika 13. datumā

Marta Kalniņa

Teātris

Nacionālais teātris ticis pie jaunas aktrises! Direktors Vītols ir sajūsmā

«Līdz šim mums bija vienkārši bezšķirnes kaņepes. Tagad varam piedāvāt cilvēkiem sēklas ar mūsu saimniecības vārdu.»

Kā kaņepes tiek pavairotas?

Sējas kaņepes ir divmāju augi. Vīrišķos augus, uz kuriem attīstās putekšņi, sauc par saušņiem.

Sievišķos, kuru ziediem apputeksnējoties veidojas sēkliņas, sauc par māteskaņepēm.

Un pašas sēkliņas bioloģiski pareizi būtu jādēvē par riekstiņiem. Saušņi ir tievāki, garāki, tiem ir mazāk lapu nekā māteskaņepēm. Sējumos saušņu izaug pat 45–47%, bet māteskaņepju 53–55%. Ja kaņepes audzē šķiedras iegūšanai, tam nav tik lielas nozīmes. turpretī tad, ja iegūst tikai sēklas, kaņepju puikas ir tādi kā liekēži, kas velti jābaro, jo apputeksnēšanai tik daudz viņu nemaz nevajadzētu. Bet jāsēj ir, jāmēslo arī visi un caur kombainu arī visi jāizlaiž – vienalga, vai sēklas ir vai to nav. tāpēc Matīss stāsta, ka mēģinājuši pat atrast veidu, kā vīrišķo augu sēklas atšķirot, lai tās neiesētu, taču nekas prātīgs no tā nav sanācis.

Kā tiek sētas un audzētas kaņepes?

Kaņepes audzē līdzīgi kā labību. Tās ir īsti vasarāji, tikai ar milzīgu augšanas jaudu. Atkarībā no laika apstākļiem parasti sēj maija sākumā. Uz hektāru iestrādā 150 kilogramu pamatmēslojuma un vēlāk dod 100 kilogramu papildmēslojuma. Bioloģiski audzējot, var izmantot pelnus un bioloģiskos preparātus. Nekādus augu aizsardzības līdzekļus nevajag – kaņepes tāpat aug gana braši. Pat šajā sausajā un karstajā vasarā, kad bija bažas, vai tās izturēs, saaugušas pāri cilvēka augumam, lai gan, ja vāc tikai sēklas, tik milzīgas nemaz nevajadzētu. Taču kaņepju saknes ir tik spēcīgas, ka tās atrada iespēju padzerties arī sausumā.

Sēj apmēram 20 kilogramu uz hektāru atkarībā no dīdzības. Jāsēj tikai sertificētas sēklas, jo kaņepes strauji zaudē dīgtspēju un vecākas sēklas var nesadīgt vispār. Novāc apmēram no pustonnas līdz pat tonnai sēklu no hektāra – viss atkarīgs no tā, cik labvēlīgs kaņepēm bijis gads.

Salīdzinot ar citu labību – rudziem, kviešiem, miežiem –, tas ir pat desmit reižu mazāk, jo graudus var dabūt pat sešas tonnas. kaņepju sēkliņas ir sīkas un vieglas, turklāt tās nevar nosargāt – kuļot daļa vienmēr jau ir izbirusi. Tomēr tieši kaņepes ir Matīsa sirdslieta. ar veco Massey Ferguson kombainu, kuram gadu par vienu vairāk nekā pašam saimniekam, viņam vislabāk patīk braukt tieši pa kaņepju lauku. kaņepes kuļ vēlu, pēc visas citas labības. Vēl vēlāk varētu kult tikai griķus, kam jāsagaida sals. kombainam nav kabīnes, un kaņepju smarža kutina degunu. Bet aizsapņoties nedrīkst, jo nokult kaņepes ir arī daudz grūtāk nekā labību – garie stublāji satinas tītavā, un tad ir jāapstājas, jākāpj lejā un tītava jāatbrīvo. Pagājušajā gadā slapjā rudens dēļ pāris hektāru pat palika nenovākti, jo pēc slapjuma uznāca sniegs. Taču, kad grūtības ir pārvarētas, arī gandarījums ir daudz lielāks. audzēt labību ir daudz vieglāk un vienkāršāk. Ja labības audzēšanu salīdzinātu ar malkas skaldīšanu, tad kaņepes būtu kā izgrebt no tā paša koka gabala karoti vai izgriezt rakstu. Adzelviešos vāc un izmanto tikai kaņepju sēklas, tāpēc kuļot pļauj augstu, pat metra augstumā, kur sākas sēklotā daļa. Stublājus, kas izgājuši caur kombainu, savāc kaudzē un vēlāk nodedzina. Garos rugājus zemē iear pavasarī. Kā jau šķiedras augs, kaņepju stublāji diezgan slikti sadalās. Šķiedru izmanto tikai tik daudz, lai parādītu tūristiem, kas apciemo saimniecību, kā senos laikos cilvēki no tās vijuši auklas.

Darīt to mūsdienīgi būtu pavisam cita opera, kam vajadzētu lielas investīcijas, un tas neatmaksātos. Citās pasaules malās to dara daudz ātrāk un lētāk. Tomēr arī Latvijā varētu izmantot vairāk no potenciāla, kas kaņepēs slēpjas. Piemēram, izmantot kaņepju šķiedru māju siltināšanai

Kā kaņepes audzēt mazdārziņā?

Kaņepju sēkliņas ļoti garšo arī putniem. Matīsu tas nesatrauc: «Ar dabu nevar cīnīties, dabai ir tikai jāpielāgojas.» Jau sējot jārēķinās, ka desmitā tiesa – gluži tāpat kā kādreiz baznīcai – būs jāatdod putniem un jāiesēj viens lieks hektārs. Tāpēc kaņepes nav vērts audzēt mazos lauciņos – putni apēdīs visas.

Putni ir arī lielākais drauds tiem, kuri grib kaņepes izaudzēt mazdārziņā. Tomēr Matīss iesaka, kā putnus apmānīt. Kaņepes jānogriež, pirms sēkliņas nogatavojušās, un jāienes telpā, piemēram, kādā šķūnītī, kur putni netiek klāt. Zem tām noklāj brezentu vai citu lielu auduma gabalu. Kad sēkliņas būs nogatavojušās, tās izbirs, jau stublājiem pieskaroties vien, pat kult nevajadzēs. Mazdārziņā kaņepes var sēt blakus kāpostiem. Kaņepes pievilina putnus. Lidodami skatīties, vai kaņepju sēkliņas jau nav gatavas, tie pie reizes noēdīs arī kāpurus, ja tie uz kāpostgalviņām parādīsies.

Ko gatavot no izaudzētajām kaņepju sēkliņām?

Kaņepju sēklu eļļu. Kaņepju sēklas satur vidēji 20–25% eļļas, kurā ir daudz nepiesātināto taukskābju, A, B, B2, B6, C, E vitamīni un mikroelementi. Tā ir tik vērtīga un veselīga, ka tiek pārdota pat homeopātiskajā aptiekā. Taču garda, arī pārlejot salātiem, un mazu glāzīti var pat iedzert, ja ir dūša.

Grauzdētas sēklas. Pievieno salātiem, maizei, pat gotiņkonfektēm. Sēklas apvalciņu pārkožot, dzirdams raksturīgais sprakšķis. Šogad Adzelviešos iemācījušies arī sēklas izlobīt, un tad atklājas balts kodols. Grauzdēšana ir smalka lieta, kas jādara, nepārtraukti nogaršojot, lai nesagrauzdētu ne par maz, ne par daudz. Rupjāk un smalkāk smalcinātas vai placinātas grauzdētas kaņepes, ko dēvē par kaņepju aizdaru, kaņepju kripatiņām. Kaņepju sēkliņas ir tik eļļainas, ka kārbiņā, kur nav nekā cita, tikai maltas kaņepes, ar laiku pa virsu nostājas eļļas kārtiņa. Kaņepju sviests, ko agrāk ieguva, govs piena sviestā iemaisot mazliet kaņepju, drīz vien kļuva rūgts un negaršīgs – pie tā vainojama piena tauku klātbūtne. Tīras kaņepes ļoti ilgi nebojājas un ir garšīgas. Kaņepju smēriņus var ziest tieši uz maizes, uz sviestmaizes vai medusmaizes