Cigoriņš, mans rūgtais draugs

Lapu un sakņu cigoriņi kūst uz mēles kā cukurs? Nav tiesa! Cigoriņš ir augs ar rūgtenu, bet ļoti patīkamu garšu, diemžēl Latvijā nepelnīti piemirsts. Meklēt sēklas, pavasarī kaisi tās zemē un zini: cigoriņš – tas ir forši, garšīgi un veselīgi! Konsultē Jolanta Kovnacka, Alīdas kafejas ražotāja, ik gadu izaudzē hektāru sakņu cigoriņu.
Dārzs
Lolita Lūse
8. maijs

Drukāt

Saglabāt

Cigoriņš ir kurvjziežu (asteru) dzimtas lakstaugs, tā galvenie trumpji ir rūgtvielas un miecvielas. Cigoriņu lapas satur С vitamīnu, karotīnu (А provitamīnu), B grupas vitamīnus, inulīnu, kalcija un dzelzs sāļus. Kad cigoriņš uzziedējis, tā ir skaidra zīme, ka vasara ir pilnbriedā. Katrs cigoriņa zieds zied piecas stundas, bet tie nav piemēroti griezto ziedu pušķiem, jo ātri novīst un zaudē krāsu.

Sakņu cigoriņš – kafijai

Savulaik Latvijas zemnieka sētā ikdienas brokastu galdā bija ne vien pašu cepta rudzu maize, bet arī krūze smaržīgas cigoriņu kafijas, savukārt bērniem apgrauzdētie cigoriņi bija īsts našķis. Arī tu vari pati sev saražot tādu kafiju: iesēj sakņu cigoriņus, rudenī tos novāc, tad sagriez mazos gabaliņos, krāsnī izkaltē, brūni apgrauzdē, mal un vāri kafijā. Garšai un tumīgumam vari pievienot arī citus Latvijas lauku labumus: kaltētas ozolzīles, burkānus un miežus vai rudzus. Cik saimnieču, tik recepšu!

Ej ar līkumu tām vietām, kas tikai šogad uzraktas un kur pilns ar nezāļu saknēm. Cigoriņam nepatiks arī tur, kur pirms tam auguši kartupeļi.

Vislabāk pie sirds tam ies viegla, auglīga, dziļi sastrādāta smilšmāla zeme. Ja zeme augam nebūs pa prātam, saknes vai nu izaugs sīkas kā diegi, vai arī sazarosies deviņos līkumos.

Cigoriņus sēj kā jebkuru citu sakņaugu – kad zeme labi sasilusi. Tautas ticējums vēsta, ka cigoriņi jāsēj vecā mēnesī, lai tie neaug cauri un nezied. Cigoriņu sēklas ir sīkas kā burkāniem, tādēļ tās dikti gribēs spiesties viena otrai pie sāna un sadīgt nevis pa vienai, bet mīlīgā kompānijā vismaz pa trim kopā. Tādēļ esi uzmanīga: neiesēj cigoriņus par biežu. Bet, ja nu tomēr tā ir noticis, retini nežēlīgi, cigoriņu stādus citu no cita atstājot sprīža attālumā.

Labi mēslota zeme cigoriņiem augšanas laikā noderēs, bet nepārcenties gan, īpaši ar slāpekļa mēslojumu, jo tad cigoriņš gribēs izrādīties un audzēs lapas vien, lapas vien. Tieši tā paša iemesla dēļ nemēslo cigoriņus arī ar svaigiem kūtsmēsliem, toties augsnes kaļķošana gan palielinās ražu.

Neraudi gaužas asaras cigoriņu rūgtumā, ja vasaras otrajā pusē izrausi kādu sakni un ieraudzīsi, ka nekas tur nav izaudzis. Pagaidi! Īstā saknes augšana sāksies, tuvojoties rudenim, tādēļ nesteidzies cigoriņus novākt. Cigoriņš ir aukstumizturīgs augs. Jau dīgsti pārcieš mīnus četru piecu grādu salu, un arī rudens pusē tos dārzā var atstāt līdz pat salam. Labas cigoriņu saknes ir slaidas, koniskas – kā cukurbietes.

Laba šķirne: Polanowicka.

Lapu cigoriņš – salātiem

Lapu cigoriņus audzē līdzīgi kā salātus, tikai tiem ir mazliet ilgāks veģetācijas periods: vidēji 75 dienas.

  • Radičio. Tie pēc izskata atgādina trekni noaugušus galviņsalātus, tikai sarkanus ar baltām dzīslām. Radičio vēlams audzēt no dēstiem, jo augšanas sākumā tiem patīk būt siltumā. Šo salātu garša ir viegli rūgtena un pikanta, bet pazūd, ja tos grilē vai cep, vai arī stundu patur sālsūdenī, berot ēdamkaroti sāls litrā ūdens.  Salātos lapu cigoriņi draudzējas ar sīpoliem, ķiplokiem, un timiānu. Tos var arī sautēt eļļā vai vīnā.

Labas šķirnes: Palla Rossa, Palla Rosa 3.

Ja gribi nošaut trīs cigoriņus ar vienu šāvienu (iegūt cigoriņu salātus ar trijām dažādām garšām), meklē lapu cigoriņu kokteili. Piemēram, miksli no trim šķirnēm: Palla Rossa, A Grumolo Verde Scuro, Catalogna Puntarelle di Gaeta.

  •  Endīvijas. Lapu cigoriņu paveids, pēc izskata – ļoti simpātiskas, pēc garšas – visai rūgtas. Ļoti kruzuļotas sīkākas vai raupjākas lapas, lieliski der dekorēšanai. Īpaši rūgtas ir ārējās, vecākās lapas. Lai mazinātu endīvijām raksturīgo rūgtumu, tās var balināt. Lapu rozetes augšanas laikā apsedz, tātad aptumšo, lai tām veidotos gaiši dzeltena vidusdaļa, kas nav tik rūgta. Endīvijas lieliski der glabāšanai –pat sagrieztas tās ilgi ir svaigas un kraukšķīgas.Vidusjūras valstīs tās ēd svaigas, salātos, bet holandieši un beļģi sautē ar kartupeļiem un bekonu.
  • Vitlufa jeb Beļģijas salātu cigoriņi. Tie ir salātu cigoriņi, ko audzē divos paņēmienos – vispirms izaudzē sakni, tad to no zemes izrauj, lai ziemā atkal stādītu zemē steidzināšanai un varētu ēst jaunās lapu rozetes, ka šņakst vien. Parasti uz šo cigoriņu sēklu paciņām ir redzami bāli zaļgani salāti, kas atgādina sprāgstošus pumpurus.
  • Labas šķirnes: Witloff di bruxelles, Endibia, Witloff di Bruxelles.

Kas jādara, lai ziemā varētu ēst salātu cigoriņus

Pavasarī vitlufu jeb Beļģijas salātu cigoriņus sēj un audzē tāpat kā visus citus salātus – baro, laista, ravē, rušina –, bet vēlā rudenī saknes izrok un pārvieto uz vēsām telpām. Noraktajām saknēm nogriež visas piesaknes, bet lielās, centrālās saknes atstāj 15– 20 centimetru garumā. Lakstus nogriež centimetru, pusotra virs saknes.

Var steidzināt arī sakņu cigoriņus, taču to saknes ir ļoti lielas, tāpēc steidzināšanai vajadzēs nesamērīgi daudz vietas.

Vislabāk steidzināšanai der saknes 4–5 centimetru resnumā. No tievākām izaugs ļoti mazi cigoriņu pumpuri, savukārt lielās aizņems traki daudz vietas. Cigoriņu saknes var steidzināt pa daļām, pārējo ražu ieguldot kastē, pārberot ar smilti vai granti un novēlot arlabunakti. Savukārt steidzināšanai izvēlētās saknes pa gabaliņu citu no citas stāda kūdrā dziļās kastēs vai puķupodos – tā, lai virs zemes paliktu tikai pāris centimetru. Labi salaista. Un vēlreiz salaista – tā, lai kūdra gandrīz vai žļurkst no ūdens daudzuma. Tad stādījumus pārklāj ar kasti vai statīvu un rūpīgi aptumšo. Ja stādījumā iespīdēs gaisma, cigoriņu dzinumi būs rūgti un negaršīgi.  Cigoriņi izaugs 2–6 nedēļās. Jo zemāka temperatūra, jo blīvākas galviņas. Cigoriņus var sadiedzēt arī ūdenī. Ielej spainītī ūdeni, saliek tajās cigoriņu saknes apmēram līdz pusei un arī aptumšo.  Un atkal – augšpusē jāatstāj gana daudz tumšas, brīvas vietas, citādi cigoriņi būs rūgti.

No pļavas – dārzā?

Ja savam dārzam esi noskatījusi izrakšanai vienu leknu cigoriņu no tuvējās ceļmalas, tad zini – nav vērts. Savvaļas cigoriņi ir daudzgadīgs augi, kas savvaļā aug gan Eiropā, gan Āzijā, bet tie nav tie paši, kas dārzā audzējamie, – veikalos nopērkamās sēklas ir īpaši selekcionētas šķirnes. Taču ceļmalā augošais cigoriņš ir lielisks ārstniecības augs. Tas satur rūgtvielas, miecvielas, inulīnu, C un B grupas vitamīnus, kā arī citas bioloģiski aktīvas vielas, tam piemīt baktericīda, pretiekaisuma, savelkoša, žultsdzenoša un diutēriska iedarbība, cigoriņš uzlabo vielmaiņu, der ēstgribas un gremošanas uzlabošanai, palīdz pret aknu un nieru slimībām, arī pret podagru, nervozitāti, histēriju, mazasinību, organisma vispārēju vājumu, izmantojams kā asinstīrīšanas līdzeklis. Ārīgi lieto kompresēm reimatisma, augoņu, ekzēmu, ādas iekaisumu ārstēšanai.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs