Sēnes lasa, sēnes sēj

Vajadzētu izdot likumu, ka ar baravikām lielīties nedrīkst. Cik sēņotāju, kam allaž pilns grozs, tikpat tādu, kuri sēnēs netiek, tās neredz vai nokavē. Pasakiet taču, kad un kur jāiet un kā jāskatās, lai atrastu pulka brūnu baraviku vai rudu apšu kundziņu? Jo mēs taču arī gribam sēnes, vai ne?
Sēņošana
Lolita Lūse
9. septembris, 2016

Saglabāt

Foto: Matīss Markovskis

Ja es būtu sēne, noteikti paceltu cepurīti, sirsnīgi godinot Latvijas Dabas muzeja Botānikas nodaļas vadītāju INITU DĀNIELI, jo viņa ir Latvijas sēņu aizstāve un pazinēja, grāmatas Sēnes Latvijā autore un par sēnēm zina patiesi daudz. Ne velti muzejā Inita nepagurdama atbild uz jautājumiem, jo viņai zvana un raksta, nes un rāda sēnes. Inita saka: «Iepriekš neredzēta sēne katram sēņotājam ir notikums pat tad, ja sēņu pētnieki teiks: nekā īpaša.» Ja gadās pamanīt neparastu sēni, par to noteikti vajag ziņot Dabas muzejam.

Lai atrastu, jāpazīst

Mūsu senči zināja, kā pielasīt pilnu grozu sēņu. Redz, vispirms jāsagaida, kad rudzi nozied, jo bekas tikai tad sākot augt. Turklāt sēnes izaugot vienā naktī – kuru cilvēks ierauga, tā vairs lielāka neaugot. Lai ietu sēņot, jāvēro Mēness – kad tas mainās, sēņu ir vairāk, turklāt vecā Mēnesī dīgušās sēnes esot tārpainākas nekā jaunā Mēnesī augušās.

Mežā ieejot, vajagot sacīt: «Čiku, čiku, meža Miku, pilna āda baraviku!»

Sēņojot nazis jāslēpj aiz muguras, lai sēnes to nemana. Pirmās ieraudzītās sēnes jāapspļauda un jāsaka: «Esiet jūs tās laimīgās, pievelciet man pilnu grozu.» Kad pirmo sēni jau liek grozā, jāskaita: «Dieviņ’, dod man laimi!» Tad groziņu ātri vien varot pielasīt pilnu. Turklāt svarīgi arī, kādu sēni pirmo ierauga un kādu liek grozā. Ja pirmo atrod baraviku, izdosies pielasīt pilnu grozu, ja bērzlapi – grozs līdz iešanai mājās būs tikai pusē.

Vai tiešām šie senie ticējumi der arī šodien? Inita atzīst: sava gudrība tajos ir gan, jo tie aicina sēņotāju rūpīgi gatavoties, domāt un koncentrēties. Un tad jau ir arī rezultāts. Inita šos senos ticējumus papildina arī ar kādu mūsdienīgāku ieteikumu: lai sēnes atrastu, tās jāpazīst, proti, jāzina, ko īsti gribi atrast:

«Es, piemēram, bieži vien nepamanu baraviku, bet ieraugu kādas mazas, pat neēdamas sēnītes, jo man par tām ir zinātniska interese. Citi savukārt par daudzām bieži sastopamām sēnēm saka, ka pirmo reizi tādas redzot. Viņi nav pamanījuši, jo šī sēne nav interesējusi. Bet atliek sēni parādīt, ar to iepazīstināt, un cilvēks secina: šo sēņu taču ir tik daudz! Ja zini, uz ko skatīties, to arī ieraugi.»

Gan lasa, gan sēj

Ir vēl kāds sens ticējums: no sēņošanas mājup ejot, pašu skaistāko sēni vajagot atstāt meža malā, tad nākamreiz būs veiksmīga sēņošana. Par to Inita tikai pasmaida: tur arī sava gudrība. Redz, atstājot meža malā sēni, tiek izdarīts labs darbs – sēnes sporas izsējas, un, jo vairāk sporu, jo vairāk mežā sēņu. Āfrikā, piemēram, ir tradīcija pirms sēnes nogriešanas tai trīsreiz uzsist pa cepurīti, tad sporas izbirst, tā palīdzot sēnēm vairoties. Tieši sporu izsēšanās dēļ mežā sēnes vislabāk likt grozā, nevis spainī vai maisā. Pirmkārt, grozā sēnēm tiek klāt gaiss, tāpēc tās saglabājas svaigākas.

Caur caurumiņiem grozā izkaisās sēņu sporas – ej pa mežu un sēj sēnes. Paldies tev no baravikām un bērzlapēm!

Tikpat sirsnīgu paldies mušmires saka sēņotājiem, kuri garāmejot izspārda tās, jo arī tā tiek izplatītas sēņu sporas. Tomēr sporu izplatīšanas vārdā nevajadzētu griezt, mīdīt vai spārdīt vecās baravikas. Tiesa, no sēnes viedokļa tas ir pat labi – sēņu sporas pielīp pie apaviem, un tu staigājot tās izplati, bet… mežs tā top neglītāks. Aiz tevis nāks arī citi sēņotāji, kāpēc viņiem bojāt prieku par veco baravikas kundzi? Un varbūt mušmiri kāds gribētu nofotografēt, cits paņemtu medicīniskiem nolūkiem.

Starp citu, sēnes var mēģināt ieaudzēt arī pie mājām, teiksim, mežiņā vai zem ceļmalas kokiem, izvēlētajā vietā izberot meža sēņu tīrīšanas atlikumus, jo arī tur ir sporas. Bet… konkrētajā vietā jānonāk tādu sēņu sporām, kurām tur patiks augt. Tā nu nebūs, ka zem bērziem augs priežu baravikas, bet zem priedēm – bērzu baravikas. Jo dažādāku sēņu atliekas tiks bērtas, jo lielāka cerība, ka agri vai vēlu sēnes izvēlētajā vietā tomēr ieaugs.

Nav jēgas slēpt sēņu vietas

Cilvēkam, kurš ne reizi nav sēņojis, Inita iesaka pirmoreiz sēnēs doties kopā ar kādu uzticamu praktiķi. Lai cik daudz ir sēņu grāmatu un sēņu noteikšanas mobilo aplikāciju, Inita tās iesaka izmantot tikai tiem, kuri sēnes jau labi pazīst, vienīgi grib pārbaudīt kādu niansi.

Katram sēņotājam ir savs sēņu izvēles stils, turklāt daudzām sēnēm dažādās Latvijas vietās ir atšķirīgi nosaukumi. Piemēram, priežu sūnu bekas sauc arī par mahovikiem – tāds vārds iegūts, latviski izrunājot krievisko nosaukumu. Ir sēņotāji, kuri lasa tikai dažu veidu sēnes, ir tādi, kas lasa ļoti dažādas. Atnāk cilvēks uz sēņu izstādi un brīnās: ak, šī sēne ir ēdama? Nē, nē, tādas es vienalga nelasīšu… Bet ir arī pilnīgi citāda attieksme – cilvēks rāda sēnes fotogrāfiju un stāsta, ka vakar šādas salasījis, saimei pagatavojis mērcē un nu grib zināt, kā tā sauc un vai nav indīgas. «Patiesība ir kaut kur pa vidu,» saka Inita.

Nedrīkst izturēties pavirši un likt grozā visu, ko mežā atrod, bet nevajag arī spītīgi izvēlēties vien pāris veidu sēnes, ko lasīja mamma un vecmamma.

Mežā noteikti vērts iet pa celiņiem, jo gar taciņu malām labi aug gan gailenes, gan baravikas. Tiem, kuri baidās apmaldīties, ieteicams iet pa stigām, tā apejot meža kvartālu un atgriežoties punktā, kur sēņošana sākta. Vislabāk sēņot doties no rīta – jo siltāks un sausāks, jo agrāk jābūt mežā, tad sēnes vēl būs svaigākas. Turklāt rīta saules stari krīt tā, ka tās arī vieglāk pamanāmas.

Visupirms noteikti jāiet uz vietām, kur ir lielāka koku daudzveidība – jo dažādāki koki, jo dažādākas sēnes tur var augt. Turklāt sēnēm patīk augt biotopu krustpunktos, kur pļava robežojas ar mežu, mežs – ar purvu.

Daudzi savas sēņu vietas slēpj, lai gan tam nav jēgas. Arī uz savu it kā slepeno vietu var aiziet divas nedēļas par ātru vai par vēlu, un sēņu nebūs. Kāda jēga slēpt sēņu vietu, kur tu pats aizbrauc reizi mēnesī? Sēnes taču tevi negaidīs!

Kāpura dzīvoklis

Katram sēņotājam ir ne vien citāds sēņu izvēles, bet arī grozā likšanas un tīrīšanas stils. Inita iesaka katrai sēnei pirms likšanas grozā notraukt skujas un sūnas un likt tās ar cepurītēm uz augšu. Tad sēnes būs tīrākas un nevajadzēs mazgāt. Daudz nosaka ģimenes tradīcijas: ir sēņotāji, kuri visām bekām izņem un izmet cepurītes apakšdaļu, jo mamma un vecmamma tā darīja. Vai tur maz kas pāri paliek? Ir sēņotāji, kuri novelk miziņu katrai bērzlapei, ir tādi, kuri to atstāj pat sviesta bekai. Gaumes jautājums – kā gribi, tā dari. 

Pat ja sēnes pazīsti labi, liekot tās grozā, pārliecinies divreiz, jo ir gana daudz tādu ēdamu un labi zināmu sēņu, kuras itin viegli var sajaukt ar neēdamām vai pat indīgām.

Inita piekodina nelasīt vecas sēnes un pavisam mazas sēnītes, kam vēl nav atvērusies cepurīte, jo tā ēdamās viegli var sajaukt ar indīgajām. Ja sēni izalojis sēņodiņa kāpurs, vērtē kritiski, bet nepārspīlējot – kāpuri nav indīgi, tomēr tiem sēnē ir ne tikai viesistaba un guļamistaba, bet arī tualete. Cik gatavs esi ar to samierināties, vērtē pats.

Ir cilvēki, kuri sēnes izalotajam kātiņam nepievērš uzmanību, bet ir tādi, kuri skrupulozi pēta un strikti uzsver, ka tārpus jau nu neēdīs. Kādai smalkai sēņotājai vari mēģināt iemācīt šādu gudrību: lai pārliecinātos, ka sēnē nav neviena kāpura, vajag saskaitīt kātiņā vai cepurītē redzamos caurumiņus. Ja ir pāra skaits, tas nozīmē, ka kāpurs ir ielīdis un izlīdis, ja nepāra – tas nozīmē, ka kāpurs joprojām ir sēnē. Lai tik tic un skaita!

Visindīgākā!

  • Baltā mušmire (Amanita virosa)

ShutterstockŠo sēni var sajaukt ar tīruma atmateni. Baltās mušmires mīkstums nepatīkami ož pēc rutkiem vai kartupeļiem, pie pamatnes sēnei ir paresninājums, augšpusē – nokarens dzeltenīgs gredzens. Lai kā cep, vāra vai citādi apstrādā, baltā mušmire savu indīgumu nezaudē.

Rūgta!

  • Parastā žultsbeka (Tylopilus felleus)

Var sajaukt ar baraviku. Ja šaubies, pārbaudi – pārgriez sēni un aplūko griezuma vietu! Ja kātiņa zīmējums pieskaroties kļūst tumšbrūns un baltais, maigais mīkstums sārtojas, tā būs žultsbeka. Šī sēne ir ļoti rūgta – ja kaut viena ielavīsies baraviku pannā vai vārāmo sēņu katlā, pagalam būs visa maltīte.

Smird!

  • Sēra pūkaine (Tricholoma sulphureum)

Var sajaukt ar parasto smilteni. Pūkaine jaunībā ir izliekta, briedumā – plakana, ar zīdainu dzeltenu vai olīvzaļu cepurīti. Sēnes mīkstums dzeltens, bet nelāgi smird un ir negaršīgs. Neēdama sēne.

Ļoti indīga!

  • Patujāra šķiedrgalvīte (Inocybe erubescens)

Var sajaukt ar cirtaino čigāneni. Sākumā sēne ir kā konuss, tad kā zvaniņš un visbeidzot – plakana ar pauguriņu centrā. Ja sēnei uzspiež, spieduma vietas krāsojas brūni sarkanas. Mīkstums balts, ar rožainu nokrāsu, lauzuma vietas sārtojas. Patujāra šķiedrgalvīte ir indīgāka par sarkano mušmiri.

Negaršīga!

  • Dzeltensarkanā negailene (Hygrophoropsis aurantiaca)

Shutterstock

Var sajaukt ar parasto gaileni. Būtiskākās atšķirības: šī sēne ir nevis dzeltena, bet oranžīga, un cepurītēm nav gailenēm raksturīgo kruzuļu. Sēne ir sīksta, negaršīga, arī indīga.

Indīga!

  • Dārza dižsardzene (Macrolepiota rhacodes var. bohemica)

Var sajaukt ar tik iecienīto lielo dižsardzeni, ko ēd pat svaigu. Visvieglāk dārza dižsardzeni atpazīt pēc kātiņa – jaunai sēnīte tas ir balts, vēlāk sarkanbrūns, pie pamata izteikts bumbuļveida paresninājums, griezuma vietā krāsojas oranžsarkans. Turklāt uz kāta ir kustīgs balts gredzens. Sēne var izraisīt gremošanas traucējumus, ir indīga.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs