Rīga 0°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
16
-
0
-
1
-
3
-
0
-
1
-
0
-
Senču mantojums
Kā 31 gada vecumā var tikt pie liela lauku īpašuma? Bez šaubīšanās neļaujoties slinkumam, jāuzņemas rūpes par senču mantojumu! Apmēram 130 gadus veco īpašumu Jānis pārņēmis pēc tam, kad vectēvs aizgājis aizsaulē, bet iepazīta šī vieta jau sen – te pagājušas visas Jāņa bērnības un skolas gadu brīvdienas. «Esam ģimenē četri bērni, es – otrais vecākais. Lai gan braucām šurp visi un toreiz man tas nemaz tik ļoti nepatika, izrādījās, ka esmu vienīgais, kurš bija gatavs te kaut ko darīt. Tā zvaigznes iekārtojās – tagad esmu laukos uz pastāvīgu dzīvi,» teic Jānis.
Citi lasa
Rīga Jāni nekad neesot vilinājusi. Kādēļ gan? Ja vajag, aizbrauc! Tā jau vien 110 kilometru attālumā. Bet Rauna, Cēsis un Smiltene pavisam tuvu.
«Ja aizbraucu uz Rīgu, vakarā atgriežos sāpošu galvu. Ļoti nepatīk. Jā, uz kādu pasākumu var, bet vakarā man jābūt atpakaļ. Te ir manas mājas, un no šejienes es nekur projām neiešu.»
Pašam sava darbnīca
Jāni allaž saistījušas divas lietas: koks un dzelži. Jau mazs būdams, esot runājis, ka mācīšoties par galdnieku. Kādu brīdi gan apdomājis, ko izvēlēties – galdniecību vai autoatslēdznieka profesiju –, bet tas otrs tomēr šķitis ļoti netīrs darbs. Pabeidzot Cēsu arodskolu, Jānis kļuva par galdnieku, bet dzelžus atstāja hobijam.
«Pēc skolas iestājos augstskolā studēt uzņēmējdarbību, bet aptrūkās naudas. Turklāt jutu, ka biznesā nav nekā labāka par dzīves skolu. Jau tad sapratu, ka nekad ne pie viena nestrādāšu, man vajag kaut ko pašam savu. Kopā ar vectēvu nosiltinājām šķūni, kurā kādreiz stāvēja tehnika, un pārveidojām to par darbnīcu.
Divdesmit viena gada vecumā es, dullais, paņēmu kredītu! Ar šī brīža prātu es to nebūtu darījis.
Naudu, protams, ieguldīju darbnīcā. Nu, pēc desmit gadiem, kredīts ir atdots un varu uzelpot. Pelnu ar mēbeļu izgatavošanu. Es jau patiesībā nestrādāju, es čiloju – daru, ko gribu un kad gribu. Ja vajag kaut kur aizbraukt, vienkārši braucu – pats sev saimnieks!»
Lādes ar savu stilu
Aizvadītajā gadā, kad žurnāls IEVAS Māja meklēja labākos amatniekus Zelta atradumu izstādei Brīvdabas muzejā, arī Jānis ar savām pūralādēm iekļuva to pulkā (viņa lāde bija apskatāma žurnāla iepriekšējā numurā). Būdams amatnieks, Jānis izgatavo dažādas mēbeles, bet tieši koka lādes ar savdabīgām, liektām līnijām atšķir Jāņa darinājumus no citu amatnieku veikuma.
«Manas lādes nav etnogrāfiskas, tas ir mans paša stils, bet tās esmu uztaisījis daudz, un visas ir atradušas savu saimnieku. Pārdodu gan tikai Brīvdabas muzeja gadatirgū, citur ne. Šogad eksperimentāli taisīšu vienu divas jauna modeļa lādes, ideja jau ir. Ja gadatirgū aizies, tad nākamgad būs vēl.»
Lādes savus pircējus visai veikli atrada gadatirgū, bet sākt mēbeļnieka karjeru gan Jānim neesot bijis tik vienkārši. «Man ir 31 gads, bet es vienmēr esmu izskatījies jaunāks. Kad pirms desmit gadiem sāku strādāt, bija grūti uzreiz iekarot klientu uzticību. Domāja – ko tas jaunais puika var! Nu tas viss ir izslimots, uzticība iegūta un darba, paldies Dievam, pietiek. Piedalīšanās Brīvdabas muzeja gadatirgū ir daudz palīdzējusi. Zinu, ka miljonārs ar šo darbu nekļūšu, bet dzīvot var.»
Vecās pirts mistērijas
Pret savu mantojumu Jānis izturas ar cieņu un visu, ko iespējams, cenšas saglābt un saglabāt. Varenie oši, kurus tādus – lielus – esot atcerējies jau viņa vectēvs, joprojām stalti, bet viens sirgstot ar kādu nelāgu koku kaiti, un Jānis bažījas, ka tā var pārņemt un iznīcināt visus. Simtgadīgā pirtiņa joprojām stāv kā stāvējusi, tikai jumtu vajadzētu pagarināt un izveidot nojumi, kur pasēdēt pēc pirts vasaras vakaros. Pirtiņa ir neparasta – ar gana lielu priekštelpu.
Tagad te stāv Jāņa izgatavotais masīvais galds ar soliem, bet kādreiz bijusi vecvectēva darbnīca. Pirtiņā savulaik dzimuši visi dzimtas bērni un arī aizgājēji guldīti zārkā. Pie sienas joprojām karājas nosūbējis spogulis ar sudraba pārklājumu.
Jānis no tā turas pa gabalu – kas zina, ko tur var ieraudzīt. Senču gari gan Jāni pārāk netramdot: «Vienu reizi pie manis atnāca. Guļot dzirdēju, ka kāds skaļi pieklauvē pie istabas durvīm. Pietrūkos kājās, bet – neviena. Nu, kādi mazi mošķīši jau laikam ir, bet diez vai viņiem pret mani ir iebildumi.
Pirms diviem gadiem savā dzimšanas dienā iestādīju ozolu. Teicu – ja ieaugs, būšu te saimnieks, ja ne – ne. Tovasar uznāca traks karstums un ozoliņam nobira visas lapas. Nu domāju – pagalam. Bet pagājušajā pavasarī skatos – sazaļojis! Tad jau viss labi – būs man te dzīvošana,» apņēmīgi teic Jānis.
Nieka 20 tūkstoši!
Jaunais saimnieks lēš, ka kādi 20 tūkstoši būtu vajadzīgi, lai māju un apkārtni sakārtotu tā, kā viņš vēlas. «Es nepiedalos loterijās un arī kredītus neņemu. Tērēju tikai savu nopelnīto naudu, nepaļaujoties uz kaut kādu īpašu veiksmi vai citiem brīnumiem. Māja pašlaik nav nekāda Dieva dāvana, tā prasa daudz darba un ieguldījumu, sākot ar jumtu, skursteņiem, apkures sistēmu…
Esmu sakārtojis virtuvi un dzīvojamo istabu, man ir, kur nakti pārlaist, iekšā ir arī ūdensvads, tualete un vannasistaba, tiesa, vēl nepabeigta. Vannai esmu izmūrējis nišu grīdā, kādreiz būs skaisti.
Man jau vienmēr ir paticis kaut ko būvēt un darot arī daudz iemācos. Ja ko nezinu, parunāju ar draugiem, paklausos no viena, no otra – draugi man ir gudri,» saka Jānis.
Pirmais darbs, ko saimnieks te paveicis, – izjaucis starpsienu, lai izveidotu lielu dzīvojamo istabu. «Tad, jaunības maksimālismā, izlauzu arī grīdu, bet nevarēju saprast, ko tālāk darīt, un gandrīz gadu gāju no virtuves uz guļamistabu pa laipu. Tā ir, kad visu gribas ātri. Vēlāk ieliku siltās grīdas, bet apkure vēl nav pieslēgta – to darīšu tad, kad būs pārbūvēts mājas ziemeļu spārns.»
Lielo kamīnu vecās krāsns vietā Jānis arī būvēja pats, ierīkojot vienkāršu un lētu apsildes sistēmu: kamīns aprīkots ar siltā gaisa ventilatoru, kas ieslēdzas tad, kad iekurina, un pa šahtām griestos dzen siltumu uz lūkām istabas vienā un otrā pusē.
Vietvietām meistars atsedzis guļbūves nama sienas – vecie baļķi piešķir telpai šarmu, taču padara to vēsu, tāpēc vajadzēs siltināt.
Māja ir diezgan zema – kādreiz cilvēki bijuši augumā mazāki, turklāt istabas ar zemiem griestiem bijis vieglāk piekurināt. Toties mājai ir augsts jumts, un Jānis plāno pēc gadiem 15 izbūvēt plašu mansardu.
Visu darot pašam, gadījies arī kļūdīties. «Griestu dēļus vajadzēja noteikti labi izkaltēt un spundēt. Šie dēļi gan bija sausā laikā cirsti un dabiskā vidē kaltēti, bet par maz. Istabā tie turpināja žūt, un izveidojās spraugas. Tas man vairs nepatīk. Koks tomēr jāizkaltē līdz galdniecības sausumam, lai ir vien 8–10% mitruma. Arī pirms vairākiem gadiem taisītās istabas durvis man vairs nepatīk, taisīšu citas. Bet visu pamazām. Cik naudas ienāk, tik ieguldu – 90 procentus darbnīcā, un tikai 10 paliek mājai.»
Rindā – vectēva žigulis
Vasarai Jānim ir lieli plāni. Noteikti jāķeras pie mājas ziemeļu puses remontēšanas, tur pagaidām nekas neesot rādāms, bet, kad sataisīs, būs ne tikai milzīga guļamistaba, bet arī atjaunota maizes krāsns. «Noteikti ņemšu nost visu mājas fasādi. Dienvidu galā dēļi ir pilnīgi nolietojušies, tur jāliek jauni, bet visu, kas saglābjams, atjaunošu – dēlīti pēc dēlīša.
Kad sapelnīšu gadatirgū naudu, māju nosiltināšu ar ekovati un atkal
Savulaik viņš to jaunu nopirka, un man šajā žigulī visa bērnība pagāja. Atceros, vectēvs neļāva vidiņā kāju likt, ka nenospārda. Šis žigulītis bija arī mana pirmā mašīna, kad es tiesības dabūju. Sataisīšu tā, lai ir pilnībā restaurēts, visi bleķi man jau sapirkti. Vēl es plānoju vasarā daļēji nojaukt dzīvojamās istabas sienu, lai to savienotu ar verandu, kura jāuzbūvē vecās vietā.»
Mājas jumts pagaidām vēl šīfera, bet vajadzētu uzlikt vieglu bleķa jumtu, pa kuru sniegs slīd lejā. «Mazu mājiņu jau būtu sataisījis, bet te vēriens ir milzīgs. Toties, kas viss būs pabeigts, nevarēsiet vien izvēlēties, ko fotografēt!» smej Jānis.
Kādus 10 nākamos gadus Jānis ir nolēmis nodarboties ar galdniecību. Tālāk viņam esot citi plāni, kurus pagaidām neizpauž. «Darbnīca man būs vienmēr, pat ja tur nepelnīšu naudu.
Amatniecība man ļoti patīk, un noteikti gribēšu kaut ko uztaisīt sev, taču pie mums ar šo arodu ļoti labi situēts nekad nebūsi. Bet es esmu priecīgs! Laukos var dzīvot tikai bagāti cilvēki. Kādā ziņā bagāti? To lai katrs izlemj pats!»
Villa gaida saimnieci
Ārpus darbnīcas Jānis savu saimniecību nav paplašinājis – vasarā nopļauj zāli un siltumnīcā izaudzē gurķus un tomātus. «Dārza man nav, un te arī zeme nav sevišķi auglīga – māls. Bija kartupeļi, bet pērn pirmo gadu neiestādīju. Sapratu, ka lētāk sanāk nopirkt. Toties divās 60 metru garās vagās sastādīju mammas izaudzētos dažādu šķirņu aveņu stādus. Nekādu lopu, izņemot divas bišu saimes, man nav. Kādreiz domāju – kaut ko vajag, jo dzīvoju taču laukos. Bet cūkas man nepatīk, no govīm bail, un es arī nespēju sevi piespiests katru rītu celties un ostīt mēslu smaku. Man ir suns un kaķis. Tas arī viss.»
Jānis šobrīd ir puisis, par kuru droši var teikt – katras meitu mātes sapnis!
Dzīvo lielā lauku mājā, nedzer, nepīpē, narkotikas nelieto, čakli strādā un ar zelta rokām. Sievas gan vēl nav, un arī draudzenes vakance pašlaik esot brīva. «Man vajag tādu meiteni, kas te labprāt dzīvos, tādu, kādu esmu iedomājies, bet vēl neesmu atradis. Ģimene noteikti ir manā dzīves plānā,» atzīstas jaunais saimnieks.
Te, Jaunzemos, laiks skrienot ļoti ātri – nupat Jaungads, bet nepaspēj attapties, kad jau vasaras vidus. Jānis saka: «Tas tāpēc, ka man te viss patīk un man vienmēr ir, ko darīt. Daudzi jaunieši pieraduši, ka viss dodas viegli un ātri, bet te, laukos, tā nav. Protams, man ir paziņas, kas daudz un smagi strādā, bet liela daļa tā – nopērk, pārdod… Tā ir tāda viegli iegūta nauda. Bet, kaut ko uzražojot, radot, naudai ir cita vērtība. Un, ja tās nav, attīstība apstājas.
«Citiem, protams, šī ir parasta, veca lauku māja – kadastra vērtība tai ir niecīga, apdrošinātājiem arī tāds īpašums nav interesants, bet man šī ir VILLA Jaunzemi. Māja taču ir tik vērtīga, cik tā ir vērtīga katram pašam, un man – ļoti, ļoti.»
