Otaņķi Otaņķu Otaņķos

Nav īsti zināms, kurš bija pirmais – uzvārds, mājas vai vietas vārds. Šobrīd Otaņķu mājās dzīvo piecas paaudzes, lai gan dzimtas uzvārdu nes tikai viena no visiem – vecmāmiņa Maiga Otaņķe.
Dzimtas stāsts
Gunta Šenberga
5. jūnijs

Saglabāt

Foto: Gvido Kajons, no izdevniecības Žurnāls Santa arhīva

Iemītnieki

  • Maiga Otaņķe, dzimusi Skalde, vecākā meita ģimenē ar divpadsmit bērniem (sešiem brāļiem un sešām māsām), šogad svin 97 gadu jubileju. Vīrs Andrejs Otaņķis nācis no sešu bērnu ģimenes.
  • Ilga Prenclava, dzimusi Otaņķe, Maigas un Andreja vienīgā meita. Apprecējusies ar Herbertu Prenclavu, no kura mantojusi vācisko uzvārdu un vējdzirnavas, ko 1885. gadā cēlis vīra vecvectēvs Johans Ernsts Rūdolfs Prenclavs.
  • Pārsla Kupše, dzimusi Prenclava, Ilgas un Herberta vienīgā meita. Precējusies ar Arni Kupši. Konditorejas un kafejnīcas Otaņķu gardumi saimniece Liepājā. Konditorejā cep vismaz 80 veidu gardumus – kūkas un pīrāgus, raušus, kliņģerus un cepumus –, kas iecienīti visā apkārtnē.
  • Arnis Kupšis, Pārslas vīrs. Fotografēšanas brīdī nebija klāt, jo strādā algotu darbu ārpus pašu saimniecības.
  • Raivis Kupšis, Pārslas un Arņa vecākais dēls, kopj savu zemnieku saimniecību.
  • Arta Kupše, Raivja sieva.
  • Oskars Kupšis (3), Raivja un Artas dēliņš.
  • Aiva Kupše, Pārslas un Arņa meita, strādā ģimenes uzņēmumā Liepājā.

Mājas CV

Šī Otaņķu ēka būvēta 1921. gadā, tajā pašā, kad dzimusi Maiga Otaņķe. Te bijusi vecsaimniecība un dzīvojis Maigas nākamā vīra Andreja Otaņķa tēvs. Bet māja bijusi jau ļoti veca un pavasarī nojaukta. Visa saime – saimnieki, puiši un meitas – ēduši laukā, gulējuši klētī, un līdz rudenim māja uzcelta no jauna. Ķieģeļi dedzināti ceplī tikai dažus kilometrus no šejienes. Lai kādi bijuši laiki, vienmēr kāds no plašās dzimtas dzīvojis šajās mājās, un nekad tā nav piederējusi svešiniekiem.

Ar latvisko O

Otaņķu vārds jāizrunā ar latvisko līgano o – kā roka, nevis strupi ārzemnieciski – kā roks. Otaņķu māja, kādu to redzam šodien, celta 1921. gadā.

Māja ir gana liela, jo Otaņķiem bijusi liela ģimene – trīs dēli un trīs meitas – un vēl lielāka vecsaimniecība, pāri par simt hektāru. Pat čakli strādājot, pašu spēkiem vien to nevarēja apkopt, tāpēc pieņēma arī strādniekus – puišus un meitas –, un visiem vajadzēja, kur dzīvot. Jaunajā mājā bija četras plašas istabas un divas virtuves, viena – ēdiena gatavošanai, otra – lielajai maizes krāsnij, ko kurināja un kur maizi cepa reizi vai divas mēnesī.

Māju uzcēli ātri – vienā vasarā –, jo strādāja čakli un, lai gan plaša, nekāda sarežģītā tā nebija. Nekādu komunikāciju – pat elektrības sākumā nebija.

Uz bēniņiem vēl četrdesmitajos gados, kā atceras Ilga, nesa zāģu skaidas siltināšanai. Starp dziediem jeb sijām sākumā bijuši tikai griestu dēļi, tāpēc ziemā istabās bijis ļoti auksts. Virs skaidām vēlāk uzklāja vēl vienu dēļu seguma kārtu, un tagad izbūvēts arī otrais stāvs.

Cementa dakstiņu jumts tapis bez nevienas naglas vai citāda stiprinājuma. Dakstiņi tikai salikti uz latām un cits uz cita un turas vēl šodien. Tiesa, pa garajiem gadiem lietus, sals, saule un vējš tos nodeldējuši uz pusi plānākus un virsū saaugusi sūna. Gribējuši sūnu notīrīt, bet pēc apkopes bēniņos pa spraugām ticis iekšā lietus un saputināts sniegs, tāpēc sūnai liek mieru. Reizēm vasarā tā kamoliem veļas lejā – kad pati grib.

No modernākām lietām pirmais parādījies ūdens pumpis – tieši mājā –, un nest ūdeni no akas nevajadzēja. Ilga atceras, ka tad, kad bijusi gadus piecus veca, pēkšņi paziņojusi, ka pienu vairs nedzers, tikai ūdeni. Tad kādam vajadzēja pumpēt ūdeni vai desmit reižu dienā, jo viņa pati bija par mazu, lai sviru iekustinātu. Elektrību ievilka jau pēc kara, kad viņa gāja otrajā vai trešajā klasē. Tomēr vakaros mācīties gaismā tik un tā bija grūti, jo, kad viss ciems ieslēdza gaismu, spuldzīte spīdēja pavisam vārgi. Taču petrolejas lampa vairs nebija jādedzina un ar svecīti vai vējlukturi jāstaigā arī ne.

No saimniekiem – par kolhozniekiem

Abi brāļi aizgājuši, māsas bija aizprecējušās, un Andrejs palika par saimnieku Otaņķos. Bet tad nāca 1940. un 1941. gads. Andrejs un Maiga apprecējās 1941. gada 4. maijā, kad viņam jau bija pāri četrdesmit, bet jaunajai sievai – tikai divdesmit gadu. Jaunākais no viņas vienpadsmit brāļiem un māsām, kas ik pēc pusotra, diviem gadiem nākuši kārtīgā rindā: pēc meitenes puika, pēc puikas atkal meitene, vēl bija mammas vēderā. Radi jokojuši, ka Maiga un viņas visjaunākais brālītis esot visai attāli radinieki, jo viņus šķīra divdesmit gadi. Bet, lai cik tālu pa Latviju plašā radu saime izklīdusi, visi vienmēr labi satikuši.

Kara laikā ģimenei palika tikai viena istaba, visās pārējās – vācieši.

Visas trīs Andreja māsas ar bērniem 1941. gadā nonāca izsūtījumā. Visām vīri bija aizsargi, viņus no ģimenēm nošķīra jau stacijā. Viena no māsām 1948. gadā ar bērniem gan atmuka mājās, bet 1949. gadā viņu izsūtīja otrreiz. Bērnus gan šoreiz atstāja. «Vecākais dēls, Mintauts, mans brālēns, palika pie mums,» atceras Ilga. «Pēc tam, kad mammu aizveda otrreiz, vienmēr, kad mājai tuvojās smagā mašīna – toreiz jau to bija maz –, Mintauts pazuda kā rīta rasa. Noslēpās krūmos vai mežā un rādījās tikai tad, kad braucēji jau bija projām. Tik dziļas un spēcīgas bailes viņā dzīvoja.»

Kara laikā ģimenei palika tikai viena istaba, visās pārējās – vācieši. Te viņiem bija štābs, tikko uzceltajā pirtī – medpunkts. Tomēr pēc kara varēja palikt paši savās mājās. Tiesa gan, gala istabā viena pēc otras dzīvoja mežniecības grāmatvedes un Otaņķu kūtī bija ferma. Tur govis slauca ar rokām – sākumā Maiga, smalkā, skaistā tumšmate Maiga, kam vajadzēja kļūt pat lielo māju saimnieci. Un vēlāk arī Ilga: «Man bija sešpadsmit gadu, sava grupa, 11–12 govis, un tās es slaucu trīsreiz dienā.» Slaukšanas starplaikos vasarā pašiem bija arī jāsavāc siens. «Sākumā te bija trīs vai četri kolhozi – Kopsolis un Kopdarbs, un Arājs, visus nemaz nevar atcerēties, līdz visus apvienoja, un beigās palika viena pati Zelta zvaigzne. Visa zeme piederēja kolhozam, pašiem atstāts pushektārs aramzemes un pushektārs ganībām lopiem. Siena pļaušanai ierādīja riežas – katrai ģimenei tievu, garu pļaujamgabalu gar Liepājas ezeru.

Pāri ezeram skaidrā laikā var redzēt pilsētu. Agrāk svētdienās ezerā bija daudz buru laivu.

Apkārt dambja nebija, pavasaros un rudeņos palu laikā ezers pārplūda un ūdens atnāca gandrīz līdz lielceļam, pārsimt metru no mājām.

Ezerā naktī ķēra zivis. Laivas galā ārpusē bija piestiprināts apaļš metāla grozs, tajā ielika malku un dedzināja. Ogles bira ūdenī, bet gaismā varēja redzēt, kur dūņās guļ līņi. Tos dūra ar žebērkli – dakšu ar garu kātu un atkārpām zaru galos, lai zivs netiek nost. Ilga: «Es biju par mazu, lai brauktu līdzi, bet tēva pārvestos līņus redzēju. Un redzēju, ka viss ezers spīd vienos uguņos.»

Tēvs Andrejs no māju saimnieka kļuva par kolhoza mežsargu. Vēlāk ar zirgu veda pienu no tuvākajām piemājas saimniecībām uz pienotavu. Gāja arī par izvadītāju bērēs, un pats mūžībā devās 1975. gadā.

Maize un dzirnavas paliek

Kad apprecējusies, Ilga kādu laiku dzīvojusi arī Prenclavu mājās pie dzirnavām. Māja bijusi ļoti veca, celta ar sešpadsmit telpām, trim virtuvēm, un vienā arī bija lielā maizes krāsns. Taču nāca laiks, kad meliorācija labi maksāja – par katru ābeli, par katru tualeti, kas laukā bija, un par pašu māju tūkstošus krievu naudā, lai tikai varētu nojaukt un vecās mājas netraucētu plašajiem meliorēto lauku masīviem. Māju nojauca, dzirnavas paglābās, jo tās aizstāvēja vietējā kolhoza priekšsēdētājs.

Deviņdesmitajos gados ģimene atguva gan zemi – 121 hektāru –, gan dzirnavas, un tās vēl ilgu laiku griezās, tikai nu jau ar elektrības, nevis vēja spēku. Taču tagad dzirnavas apstājušās, to darbināšana sanāk pārāk dārga. Lētāk ir nopirkt rūpnīcā maltus miltus. Tikai Ilga saka, ka no miltiem, kas berzti starp dzirnakmeņiem, sanākusi pavisam citāda maize. Dabiski salda, un šķēles abus galus varēja salikt kopā, bet tā nepārlūza…

Mātes Otaņķos vienmēr cepušas maizi, un skatoties arī meitas iemācījušās gan ieplaucēt, gan samīcīt un izcept.

Ilga stāsta: «Tā kā te saime vienmēr bijusi liela un cilvēku daudz, arī maizes vajadzēja daudz. Maizi cepa vienu vai divas reizes mēnesī, un vajadzēja lielu krāsni. Maizes krāsnis bija katrā apkārtnes mājā, citā lielāka, citā mazāka. Līdz sešdesmito gadu sākumam maizi cepa arī pārdošanai Liepājas tirgū. Tur bija rindas ar mājas maizi. Tad cept pārdošanai noliedza, cepa tikai paši sev. Reta bija māja, kur necepa maizi.»

Tagad atkal sāka cept maizi pārdošanai – rupjo un saldskābmaizi. Pilnā krāsnī sanāk 14 trīskilogramīgi rupjmaizes kukuļi vai 22–24 saldskābmaizes kukulīši pa 1,5–2 kilogrami. Galvenā maizes cepēja vēl arvien ir Ilga. Tagad gan mīklu mīca ar elektrību. Ar rokām tik lielu daudzumu trīs četras un dažreiz pat piecas reizes nedēļā samīcīt ir par grūtu un arī par ilgu, jo abra ir liela, mīkla atdziest un vairs labi nerūgst. Nu jau gadus desmit ir arī konditoreja un veikali Liepājā, kuros ir daudz pašu audzēta.

Otaņķu gardumi

Mazi, apaļi pīrādziņi bez spicajiem galiem. Apaļo pīrāgu kožot, noteikti trāpīsies arī pildījums, kamēr no spicajiem var dabūt maizi vien. Mīklu mīcot, nedrīkst piebērt par daudz miltu, tai jābūt mīkstai, vijīgai un paklausīgai. Ja miltu par daudz, pīrāgi būs cieti. Pilda ar neapceptu kūpinātas gaļas cauraudzīti, sagrieztu, cik sīki vien var, un tikpat smalki grieztu sīpolu.

Otaņķu saimes vēlējums 

To izsaka Ilga, kā jau dižākā runātāja, kas dzied Otaņķu etnogrāfiskajā ansamblī un nekad nav bijusi malā stāvētāja un mājās sēdētāja: «Visiem novēlu labestību. Lai cilvēki ir labestīgi, nav ļauni, nav skaudīgi – es nerunāju par balto skaudību. Nesaki: kālab tev ir, bet man nav? Saki: kālab es tā nevaru? Es arī gribu tikpat labi padarīt un strādāt, un dzīvot! Tad kālab es to nedaru? Es darīšu! Par otru ļauni nedomā un ļauni nerunā! Bet, ja kāds man aiz muguras ļauni runā, tad mugura lai viņam arī atbild. Es neiešu kašķēties.»

Otaņķu jeb Prenclavu dzirnavas ir dažus kilometrus no mājas. Savulaik tām bijuši seši deviņus metrus gari spārni. Grozot jumta daļu jeb cepuri, spārnus varēja iegriezt vējā. Dzirnavas vairs nemaļ, bet tūristi tās vēl arvien var apskatīt.

Dzirnavu cepures iekšpuse.

Vecās klēts durvis – klēts ir vēl senāka nekā māja.

Otaņķu ģimene – Maiga, Ilga un Andrejs.

Maigas un Andreja kāzas 1941. gada 4. maijā. Andrejs spēlēja ragu orķestrī, un kāzās visapkārt draugi muzikanti.

Centrā – Ilgas omamma, Andreja mamma, diža sieva, un viņai blakus vecaistēvs, divdesmit gadu vecāks par sievu.

 

 

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs